Augšāmcēlusies Āraišu ezerpils

Āraišu arheoloģiskais parks ir ievērojams ar unikāliem arheoloģiskiem atradumiem, ēku rekonstrukcijas atrašanos oriģinālajā vidē un Vidzemei raksturīgo kultūrvēsturisko ainavu, kas ir labi saglabājusies. Parks ietver ezerpils rekonstrukcijas koka apbūves kompleksu ar 16 ēkām, 14.–17. gadsimta viduslaiku pilsdrupas, kā arī akmens un bronzas laikmetu mājokļu ekspozīciju Meitu salā.

Koka ezerpils

Āraišu ezerpils ir viena no senākajām un spilgtākajām Latvijas vēstures lieciniecēm. Desmit arheoloģisko izrakumu sezonu laikā, no ezera dzīlēm izceļot līdz tam neatklātās Latvijas senās vēstures bagātības, ezerpiļu atklājēja, eksperimentālās arheoloģijas aizsācēja Latvijā, vēstures zinātņu doktora arheologa Jāņa Apala vadībā ir rekonstruēta senā dzīvesvieta Āraišu ezerā. Tā ir vienīgā 9.–10. gadsimta šāda veida nocietinātas dzīvesvietas rekonstrukcija Ziemeļaustrumeiropā. Āraišu ezerpils celta aizsardzības nolūkā uz mazas, pārplūstošas saliņas, un to būvējusi un apdzīvojusi lielākā latviešu sentauta – latgaļi. Ezerpils rekonstruēta no 1981. līdz 1995. gadam. Izmantojot seno darbarīku replikas un autentiskas būvniecības metodes, atjaunošanas darbi tiek turpināti arī mūsdienās.

Pirmos izrakumus ezera salā 1876. gadā veica Cēsu grāfs Kārlis Georgs fon Zīverss. Viņš konstatēja piecas vai sešas apbūves kārtas, atrada senlietas, taču izrakumu apstākļi bija ļoti neērti – laukumos nemitīgi ieplūda ūdens, kas visu laiku bija jāizsmeļ. Pēc Zīversa aicinājuma 1877. gada vasarā Āraišos no Berlīnes ieradās profesors Rūdolfs Virhovs. Viņš apskatīja ezera saliņu un lika tās vidū izdarīt nelielu zondējuma rakumu. Pēc atrasto koku apskates viņš secināja, ka Āraišu ezera celtne uzskatāma par dzelzs laikmeta pāļu būvi.

Pamatīgāk sala izpētīta 1965.–1969. un 1975.–1979. gadā, kad izrakumus vadīja  Jānis Apals. Atrastas piecas apbūves, kas katra pastāvējusi aptuveni 15–20 gadu.

Viduslaiku pils un bronzas laikmeta mājokļi

Savukārt Āraišu mūra pils celta Livonijas ordeņa laikā un bija apdzīvota no 14. līdz 17. gadsimtam. Precīzāki dati vēl ir vēstures noslēpumos tīti, tomēr zināms, ka tā ar priekšpili celta kā Cēsu Livonijas ordeņa mestra blakuspils militārai un saimnieciskai vajadzībai. Livonijas un zviedru–poļu karos pili sagrāva; vēlāk, būvējot Āraišu mācītājmuižu un Drabešu muižas ēku, izmantoti pils mūru akmeņi.

Taču pirmie iedzīvotāji Āraišu ezera apkārtnē apmetušies jau tālajā akmens laikmetā – Meitu salā. Tagad tur aplūkojamās celtnes veidotas kā ideālrekonstrukcijas pēc Latvijā un kaimiņu zemēs iegūtajiem arheoloģiskajiem datiem par šāda veida akmens un bronzas laikmeta mājokļiem.

Kas notiek mūsdienās

Eva Koljēra, Tūrisma un Āraišu ezerpils nodaļas vadītāja, stāsta: “Mūsu kā arheoloģijas muzeja īpašā interese ir tieši eksperimentālā arheoloģija, kas nozīmē saprast, kā senie cilvēki ir dzīvojuši un saimniekojuši. Par senajiem laikiem ir ļoti maz informācijas un priekšmeti, kas atrasti arheoloģiskajos izrakumos, vēl prasa izpēti, lai saprastu, kam tie bijuši paredzēti. Šogad aprit 40 gadu, kopš Jānis Apals uzcēla pirmo eksperimentālo mājiņu, un mēs mēģinām šo eksperimentu atkārtot, lai saprastu, kā tās būvēja. Tas nav gluži kā uzcelt māju ar mūsdienu zināšanām, gribam darīt kā Jānis Apals – būvēt, balstoties izrakuma materiālos. Gribam saprast konstruktīvo struktūru, tostarp senos stūru salikšanas principus, piemēram, jūgstūris vairs netika izmantots, bet otrs konstruktīvais veids – krusta paksis – plaši sastopams gan etnogrāfiskajā arhitektūrā, gan arī mūsdienu guļbūves ēkās.

Pie mums notiek sarunas ar seno tradīciju kopējiem un namdariem par to, kā koku apstrādāt un saglabāt un kas ir koka ilgtspēja, raugoties mūsdienu kontekstā. Arī Apalam bija komanda, kas to visu mēģināja saprast, taču viņiem bija grūtāk. Ezerpils apbūve zem ūdens bija saglabājusies līdz 5–6 baļķu augstumam, tāpēc varēja redzēt, kā tie likti kopā, kā sakārtoti uz platformas, kā bija izvietotas ieliņas. Jumta konstrukcijas nebija saglabājušās; tikai pēc vienas spāres varēja noteikt jumta leņķi, bet, vai tos klāja dēļi vai velēnas, nav skaidrs. Tāpēc mums ir triju iespējamo veidu jumti.

Pašlaik uz salas ir 16 mājiņas; senatnē to bija daudz vairāk. Priekšpusē atrodas daļa no aizsardzības sistēmas, jo ezerpils bija drošības sala. Cilvēki pārcēlās dzīvot uz ezera ne jau romantikas dēļ – tā bija drošāk. Ciems bija būvēts pēc pilskalna principa – apkārt aizsardzības sienas un vārti priekšā. Viss atrodas uz applūstošas salas, uz režģa pamata, ar baļķu pamatklāju, uz kura būvētas mājiņas. Jau tolaik cilvēkiem bija attīstīta inženiertehniskā domāšana; no tā varam secināt, ka cilvēki visos laikos ir bijuši adaptīvi, spējuši pārcelties uz jaunu vietu un pielāgoties dzīves apstākļiem.

Ziemā pie mums notiek dažādas lekcijas; sadarbojamies gan ar dabas aizsardzības organizāciju, gan Latvijas Valsts mežiem. Veidojam arī praktizējošās kopienas cilvēkiem, kuriem interesē senā vēsture un amati. To īstenojam kā talkas, piemēram, atjaunojām niedru mājiņu Meitu salā.

Pie mums var izsekot laika posmu no akmens laikmeta līdz viduslaikiem, jo vienā pusē arheoloģiskajam parkam ir Meitu sala, kur ir akmens un bronzas laikmeta mītne, otrā pusē – ezerpils, bet pa vidu – viduslaiku pilsdrupas. Ārpus mūsu teritorijas, tomēr tepat līdzās atrodas arī Āraišu baznīca, muiža un vējdzirnavas, tādējādi vienā mazā vietiņā var izsekot līdzi daudziem Latvijas vēstures attīstības posmiem.”

Jaunais apmeklētāju centrs

No 2020. gada Āraišu ezerpils arheoloģiskais parks papildināts ar apmeklētāju centru, kura mūsdienīgo veidolu projektējis arhitekts Ģirts Kilēvičs. Te aplūkojama dizaina biroja H2E veidotā pastāvīgā ekspozīcija, kurā izzinošā veidā pirmo reizi kopš izrakumu veikšanas pagājušajā gadsimta 60. un 70. gados ir apskatāmas tajos iegūtās oriģinālās liecības un arheologa Jāņa Apala stāsts.

Āraišu arheoloģiskā parka piedāvātās ekskursijas aicina iejusties dažādu gadsimtu cilvēku ikdienas dzīvē un svētkos, tostarp uzzināt, kā dzīvojuši, ko ēduši senie iedzīvotāji, kā ģērbušies, kāpēc ir nogrimusi ezerpils un kā tā no jauna augšāmcelta.