Neticams stāsts: taksīte Frīda no patversmes Liepājā atgriezās vecajās mājās

Visu mūžu Daci pavadījusi mīlestība pret suņiem, turklāt tādiem, kuri jau godājami par senioriem. Abi iepriekšējie Frīdas saimnieki bija devušies aizsaulē, un Dace Frīdas foto ieraudzīja jūlija sākumā Liepājas pašvaldības dzīvnieku patversmes Lauvas sirds mājaslapā.

Ja nolaizīs muti, tad ņemsim

“Tantīte, vecs cilvēks, kurai taksenīte pirms tam piederēja, par dzīvnieku nebija spējusi vairs pienācīgi parūpēties, Frīda bija barota ar pastētes maizītēm, bulciņām, cepumiem, konfektēm. To visu cilvēks nevar nepārtraukti uzturā lietot, kur nu vēl suns. Rezultātā viņai bija nenormāls liekais svars, sunenīte vispār nevarēja paiet, mugura un ķepas bija jēlas. Suns atradās drausmīgā stāvoklī, turklāt jau diezgan vecs – deviņi gadi, neviens tādu īsti negrib pieņemt mājās,” "Kas Jauns Avīzei" stāsta Dace.

Bija jāpagaida, lai Frīda atkopjas. 7. augustā Dace uzrakstīja vēstuli patversmei, vai sunenīte vēl dabūjama, atbilde bija apstiprinoša. “Uz patversmi devos kopā ar vīru, un viņa nosacījums bija: “Ja suns nolaizīs man muti, tad mēs viņu ņemsim mājās!” Protams, ka tā arī notika, un nebija variantu,” pasmaida Dace.

Atpakaļ savās mājās

10. augustā kopā ar četrus gadus veco mazdēlu Dace devās uz patversmi. Sunene gan sākumā negribējusi doties prom, bet, kad jaunā saimniece teikusi: “Braucam mājās!”, bijis ko redzēt, kā taksene lēkāja un izrādīja savu sajūsmu.

“Un tad sākās interesantākais. Dzīvojam Liepājas centrā, un suns jau zināja, kurp jāiet. Pretī nāca tante un teica: “Re, Frīda atgriezusies!” Liktenīgas nejaušības dēļ Frīda ir atpakaļ patiesi savās mājās!” priecājas Dace.

Frīdas pirmais saimnieks nomira, tad suni pieskatīja viņa māsa, bet pēc viņas aiziešanas mūžībā taksis nokļuva patversmē. Un negaidīta sakritība – aizgājējas dzīvokli nopirka Daces radiniece, kas pārcēlusies uz Angliju, un mājokli lūgusi pieskatīt viņai ar vīru. “Liktenīgas nejaušības dēļ Frīda atgriezusies bērnības mājās,” atklāj Dace.

Garšo gurķi un arbūzs

Barību Frīdai galvenokārt pasūta no Vācijas, īpaši paredzētu alerģiskiem un sterilizētiem suņiem senioriem. “Palaikam iztiek arī ar to, kas pašu zemītē pieejams. Šis tas jau, protams, Frīdai tiek arī no mūsu galda, viņai garšo makaroni, arī arbūzs, es tikai sēkliņas izlasu,” stāsta Dace. Favorīts ēdienkartē šobrīd ir svaigi gurķi, mīļākā vieta – gultā uz saimnieces spilvena.

“Manas kolēģes teic, ka esmu pārņemta ar Frīdu, ka neko citu vairs nezinu. Esam sunenītei pasūtījuši smukumlakatiņu – tumši zaļu, pieskaņotu viņas kažokam, ar zeltītiem burtiem tur izšūts vārdiņš Frīda. Lakatiņš ceļo no Ventspils,” teic saimniece. Pasūtīts arī lietusmētelis, ziemas mētelis, zābaciņi ziemai.

Tagad aste vienmēr gaisā

Kad Dace rītos iet uz darbu, sajūta esot kā atstāt bērnu dārziņā pirmos mēnešus – Frīda pārdzīvo un smilkst. Kad saimniece atgriežas mājās, sajūsma ir nevaldāma.

“Viņa mums ir dižciltīga dāma, kurai šobrīd aste vienmēr gaisā. Patversmē tā nebija. Tur Frīda izturējās ar aizdomām, voljērā stāvot, šausmīgi kauca, sirds pilnīgi meta kūleņus. Kad es toreiz piegāju tuvāk, suns uzreiz jau sāka luncināt astīti, it kā zinot, ka nāku pie viņas. Ieraudzīju sunīša brūnās acis, un tad bija asaras pa gaisu,” atceras Dace.

Vienmēr kopā ar dzīvām radībām

Frīda esot fantastisks suns, taču ne pirmais Daces dzīvē, kura sevi bez dzīvajām radībām nespēj iedomāties. Viņai vienlaikus bijuši pat trīs kaķi, vārna un citi putni ar lauztiem spārniem, gan bērnībā, gan, kad pašas bērni auguši.

“Pirms tam man bija tikai vilki, un pirms diviem gadiem viens sunītis smagi aizgāja, nevarēju izšķirties jaunam. Iekšēji nolēmu: ja vēl ņemšu suni, tad vecu, kurš nevienam nav vajadzīgs. Vīram tā arī teicu: “Ja mēs viņu nepaņemsim, neviens cits to arī vairs neizdarīs.””

Ģimenei ir arī kaķis Minka, no ielas, sterilizēts, viņam spēlēšanās vairs nav prātā, jo arī jau seniors – divpadsmit gadu. Frīdai pašai ir mīļa bumbiņa, ar kuru labprāt rotaļājas, tomēr galvenās ir pastaigas, ilgas un garas, cik nu saimniecei laiks atļauj. “Kad izlasīju, ka Frīdai ir liekais svars, nodomāju – varēsim abas divas pacierāt!”

Frīdai, kā jau teikts, ir deviņi gadi, bet veterinārārsts, pēc viņas uzvedības spriežot, sāk par vecumu šaubīties, jo suns ir ļoti aktīvs. “Nezinu, cik ilgi vēl nodzīvos, bet būs laimīga, jo ir mīlēta,” saka Dace.

Mīlestība, nevis ciltsraksti

 “Apzinos, ka suņi dzīvo īsāku mūžu nekā cilvēki, un es vīram saku – ar šo taksi jau viss nebeigsies. Nebūs šis, būs cits. Atkal kāds vecs suns, kuru neviens neņems. Jaunos kucēnus jau visi grib, arī šķirnes suņus paņem. Man nav svarīgi, lai būtu ciltsraksti līdz devītajam augumam, nezin kādas izstāžu medaļas, būtiskākā ir mīlestība – neviens mani ar tādu sajūsmu nesagaida no darba kā suns,” priecājas Dace. “Ņemiet sunīšus no patversmes, jo tā mīlestība, kas no viņiem nāk, nekur citur nav iegūstama. Tā būs ēna, kas sekos. Suns ir visuzticīgākais, nekad nenodos, un sunim ir vienalga, cik tev naudas makā.”