Sēņu pētīšana Līgai Jēkai mainīja dzīvi par 180 grādiem
Nelielais tetovējums uz rokas – sēnīte, kas, saskaroties ar cilvēka plaukstu, veido sirsniņu – Līgai Jēkai parādījās 64 gadu vecumā. Tas apzīmē pilnīgu viņas dzīves ceļa maiņu. Līga atvadījās no profesionālas pavāres aroda un pievērsās vaļaspriekam – sēnēm. Nu viņa ir Mikologu biedrības biedre, rīko sēņu festivālus, organizē izstādes un ir atbalsts zinātniekiem.
Līga runā sirsnīgā kurzemnieku manierē. Pavisam ventiņu runa tā nav, tomēr ē plats kā sēts vārt’ un dažiem vārdiem pazūd galotnes un samainās dzimtes. Tie, kas uzauguši Kurzemē, zina, ka ventiņmēl pozitīvām sajūtām un enerģiskas dzīves pozīcijas paušanai ir kā radīta. Kurzemnieki nestaigā nokārtu degunu, jo ir lepn un priecīg! Un kā tad skumt, ja Kurzemē biežāk nekā citur Latvijā ir saulains. Kā mēdz teikt, laiks kā zīd drān.
Bērnības ainiņas
“Esmu lauku tantīte, kas visu mūžu dzīvojusi Zirās un kas ļoti mīl mežu un sēnes,” smejoties par sevi saka Līga Jēka. Viņa atminas, ka bērnībā nav bijusi īpaši mīlēts bērns, jo mammai, kura smagi strādāja, bija vēl trīs atvases. Līgu pārsvarā pieskatīja vecmāmiņa. Jaunākajās klasēs nācās dzīvot internātskolā netālu no Liepājas, un mācībās arī neesot viegli gājis. Kad Līgai bija desmit gadu, vecmāmiņa mazmeitu paņēma audzināšanā pie sevis. “Dzīvojām mājiņā, kas atradās tuvu mežam. Vasarās, kliņģerītī saritinājušies, uz palodzes sildījās zalkši. Abas gājām ogās, sēņojām un darījām visu, kas laukos jādara.”
Vēlāk Līga ar vecmāmiņu pārcēlās uz Zirām, uz māju pie birzs, kur auga skaisti ozoli, bērzi un apses. “Viena pati vienmēr staigāju. Varbūt tas tāpēc, ka mammai bija tik daudz jāstrādā kolhoza kūtī. Ja tā padomā, savu mūžu neesmu tā strādājusi kā viņa. Mammai vienkārši nepietika spēka mani mīlēt, tāpēc dzīvoju pie vecmāmiņas. Kad rudeņos nācu mājās no skolas, vienmēr piepildīju visas kabatas un arī skolas somu ar vilnīšiem un bērzlapēm. Vairs neatceros, kur vecmāmiņa sēnes lika, bet rudens smaržu nekas nespēj izdzēst no atmiņas. Tiklīdz to sajūtu, atceros bērnību un birzi. Man tik ļoti patīk skatīties uz vilnīšiem – cik tie pūkaini un perfekti, un cik tiem jauka smarža!”
Lielās sēņošanas gan bijušas ar mammu. Tad brauca ar ratiem un zirgu uz tālo mežu ar milzīgiem groziem. Pēc tam salasīto vārīja un sālīja ziemai. Bērzlapes, alksnenes, tās, kas droši pazīstamas. “Baravikas gan bija tikai birzī, katru cēli nesu mājās. Turp skrēju bez groziņa. Arī katru reizi, kad man kāds pateica kaut ko, kas man nepatika, tā aste gaisā un prom uz birzi. Tā bija mana mierinājuma vieta. Oma mani dresēja, piemēram, kad uz ceļiem rāpoju un ravēju vai plūcu trušiem zāli, teica: “Kas, tev, bērns, vilka mugurkauls, ka nevar pieliekties? Nevar tā uz ceļiem līst!” Bet kurš bērns tad labprātīgi vai priecīgi ravēja? Bija jau arī, ka vecāmamma lutināja. Braucām ar omu uz Ventspili, uz baznīcu, un tad mēs pie īsta fotogrāfa aizgājām uz studiju. Oma par mani ļoti rūpējās. Mīlēja.”
Kārtīga Kurzemes saimniece
Vidusskolā Līga gāja Piltenē. “Mums tur bija droša dzīve, jo 75 % bijām zirenieki. Bet dzīve dara savu – no skolas izstājos, jo jau 18 gados man piedzima meita. Tāpēc skolu pabeidzu vēlāk. Par pavāri izmācījos pašmācības ceļā. Sākumā strādāju kā palīdze skolas virtuvē, bet, tā kā pavāre gribēja daudz brīva laika, viņa mani apzināti mācīja. Visu, ko zināja, nodeva man. Tad sekoja citas darbavietas. Noliku arī eksāmenu, lai ir papīrs, ka varu būt ēdnīcas pavāre. Strādāju skolā, bērnudārzā.”
Līga ir no tām pavārēm, kuras var godāt par saimniecēm, jo ir pārņēmusi iepriekšējo paaudžu virēju iemaņas, zināšanas un gudrību. Viņa prot pagatavot maltīti no vienkāršiem produktiem, kas vieno visu paaudžu un profesiju cilvēkus pie viena galda. Ēdiens ir stāsts par zemi un mežu, gadalaiku, cilvēkiem un to, ka mēs visi esam savstarpēji saistīti. Un atbildīgi cits par citu, sevišķi, ja galdā tiek celtas sēnes. Latvija ir unikāla ar to, ka daudzi pārtikas produkti nāk no meža, sevišķi rudenī. Tas, ko ēdam, ir kļuvis par dzīvas kultūras stāstu, kas vieno, uztur identitāti un atgādina, ka cieņa pret dabu ir dzīves un pasaules izpratnes veids. Tāpēc saimnieces pazīst sēnes, tās vāc un prot pagatavot gan mājās, ģimenei, gan arī lielam cilvēku skaitam, piemēram, kādos svētkos. “Man patīk taisīt ēst, un es to māk.”
Vacapā uz mežu neaiziesi
Līga atminas Latvijas neatkarības atgūšanas laiku. “Varas mainījās, kolhozi beidzās, bērnudārzus aizslēdza ciet. Darba vairs nav. Mums pagastā saka – nav ko brēkt, visi uz skolu! Un tā, ak dies, skolā nostrādāju 20 gadu.”
Kurzemniecei tāda šerpa pieeja bijusi vienmēr – ja kaut ko gribi, tad arī panāksi! Un, ja strādā, tad strādā. Līga visilgāk nostrādājusi skolā, lai gan bijušas arī citas darbavietas. Pati smejas, ka vēl tikai ciema priekšniece un deputāte nav bijusi, bet par kurinātāju un slaucēju gan strādājusi. “Kad pirms 17 gadiem slēdza Ziru pamatskolu, deviņus gadus strādāju Ventspils zivju pārstrādes uzņēmumā.”
Dzīve Līgu bija aizvedusi arī uz Angliju, kur trīs gadus viņa auklējusi mazmeitas. “Bērni teica, lai palieku Anglijā, jo tur laba, mierīga un pārtikusi dzīve, lai nebraucu atpakaļ. Bet es zināju – kad mazās paaugsies un ies dārziņā, atgriezīšos Latvijā, jo, tiklīdz aizvēru acis, tā redzēju meža taciņas, birzi, mājas…” Tagad Līga regulāri apciemo mazmeitas, citreiz uz mēnesi vai pat trim, un māca viņām pazīt sēnes arī Anglijā. Tur uz nokrituša koka var atrast tādu ēdamo sēni, kas pie mums reti sastopama, – Jūdas ausi.
“Kamēr biju Anglijā, pēc Latvijas mežiem ilgojos gandrīz vairāk nekā pēc saviem mazdēliem, kas bija Latvijā, jo viņus es vismaz WhatsApp varēju redzēt. Uz mežu jau vacapā neaiziesi. Anglijā skaisti parki un efejas, cilvēki jauki, tur iemācījos atpazīt sēra piepi, arī pagatavoju un pagaršoju. Bet esmu no Zirām, te esmu dzimusi un uzaugusi. Te ir manas mājas.”
No pavāres par sēņu eksperti
Jau piecus gadus Līga nestrādā, jo sašķobījās veselība. Nācās pat gadu būt bezdarbniekos, jo strādāt fiziski vairs nevarēja. Tas sakrita ar kovida laiku, bet Līga nemaz nebēdāja, pat uzskata, ka tas nāca par labu. “Lielu daļu cilvēces šis laiks izglāba, jo izdzina cilvēkus dabā. Kā viņi tika tur, tā arī palika. Tagad vadu pārgājienus, dažādus pasākumus dabā un ar cilvēkiem par dabu runāju. Daudzi saka – reiz brīvdienas bija lielveikalā, bet tagad viņiem ir mežs. Kovida laikā Latvijas Nacionālā dabas muzeja mikoloģes Diāna Meiere un Inita Dāniele izdomāja kaut ko labu – Zoom lekcijas sēņu meklēšanā un atpazīšanā. Es ar pieslēdzos.”
Līgai toreiz bija smags mirklis. “Sapratu, ka nekad vairs nevarēšu strādāt, bet izglītība man nav tāda, lai sēdētu labā vietā. Jutos nevajadzīga. Gadu biju uz slimības lapas, tad vēl gadu – invaliditātes grupa. Biju arī bezdarbniekos, un tur teica – darba stāžs tev ir, ej paātrinātajā pensijā. Mans darba stāžs ir 40 gadu un divas dienas.”
Nu Līgas dzīve ir pilnībā mainījusies – viņa ne tikai kļuvusi par sēņu eksperti Mikologu biedrībā, bet arī jau otro gadu Zirās organizē sēņu festivālu ar sēņu izstādi, uz kuru aicina ekspertus un mikologus-amatierus, kas dalās zināšanās; tur notiek arī darbnīcas un koncerti.
Līga, tu to vari!
“Laikam skanēs salkani, bet sēnes ir brīnišķīgas! Kādas emocijas tās izraisa, cik skaistas ir! Vēl pirms pieciem gadiem, līdz 60 gadu vecumam, esmu gājusi uz mežu kā ar aizsietām acīm. Kā varēju neredzēt košās aveņu gļotsēnes? Pateicoties Diānai un Initai, gada laikā iemācījos 120 jaunas sēņu sugas, par kuru eksistenci man pat nebija priekšstata! Brīnīšanās process nebeidzas nekad. Katru reizi kaut ko atrodu, atklāju kaut ko jaunu. Mācos, pētu. Pērn mana draudzene Līvija Sproģe uzgāja milzu čemureni, kas ir pirmais šāds atradums Latvijā, šogad braucām ekspedīcijā apskatīt.”
Šā gada sēņu festivālam Līga gatavojās jau kopš februāra, un pirms paša notikuma bija ļoti intensīva darba nedēļa. Lai uzņemtos tik liela pasākuma organizēšanu, Līgai bija jāsaņemas drosme. “Kad pirmo reizi uz Zirām atbrauca Diāna un Inita, viņas bija iecerējušas apsekot aizsargājamo sēni lakas plakanpiepi, ko biju atradusi. Lai viņas kā nākas sagaidītu, uzvārīju katliņu sēņu zupas, ar ko viešņas uzcienāt. No uztraukuma tik ļoti trīcēja rokas, ka domāju, nometīš pie zēms. Man vienmēr bijušas problēmas kontaktēties ar svešiem cilvēkiem, jo visu mūžu darbā tikai divatā virtuvē strādāts. Bija grūti ar mikoloģēm runāt, domāju, ka tūliņ no satraukuma sākšu raudāt, valoda raustījās. Kad tikām mežā un sākām runāt par sēnēm, tad viss kautrīgums un bailes pazuda. Tad tik runāju un runāju, izrādīju vietas, kur interesantas sēnes. Un no mēž mēs iznāc kā lielie draug. Man viņas ļoti palīdzēja ar to, ka iestāstīja – tu vari! Iedrošināja: “Līga, tu esi gatava rīkot izstādi. Tu to vari izdarīt!” 2023. gadā mēs uztaisījām pirmo sēņu izstādi Vaiņodē, tad Zirās. Tapa arī Latvijas vēsturē pirmā ziemas sēņu izstāde.”
Pirmā ziemas sēņu izstāde Latvijā
“Kaitinu mākslīgo intelektu, bet viņš jau tāds nesaprātīgs. Prasu, kad bija Latvijā pirmā ziemas sēņu izstāde. Šis raksta – 2024. gada martā Salaspilī. Es saku, ka nav taisnīb, pirmā ziemas sēņu izstāde bija Zirās 27. februārī 2024. gadā. Viņš atbild: “Jums taisnība. Atvainojos, tomēr Zirās!” Pēc mēneša prasu to pašu. Šis atkal par Salaspili. Viņš jau nemācās, ņem tikai informāciju, kas internetā. Sapratu savu kļūdu, ka pirms ziemas sēņu izstādes mums bija par maz plātīšanās sociālajos tīklos, jo baidījāmies, ka nepietiekamu skaitu eksponātu dabūsim, tāpēc plaši nereklamējāmies. Negribējās, ka sabrauc cilvēki, bet nav ko rādīt. Ziemā nedēļu iepriekš nevar zināt, vai būs ko rādīt; ja nu uznāk sals? Ja uz tās kritalas šodien ir sēnes, var būt, ka pēc trīs dienām tās jau ir beigtas. Šogad bija jau otrā ziemas izstāde – viss izdevās labi.”
Mikoloģe Inita Daniele Līgai par izstādēm teikusi, lai viņa nespiež uz sīkumiem, labāk izstādīt lielus eksemplārus. Līga savukārt ir pārliecināta, ka vajag cilvēkiem parādīt sīkumus, ko viņi mežā nepamana, kam paiet garām. “Jūtos laimīga ar jaunajiem draugiem, domubiedriem, kas man ir apkārt. Visu laiku smaidu tā, ka nevar pat redzēt, ka acis aizpampušas no gatavošanās festivālam, jo neesmu gulējusi.”
Svētku radīšana citiem ir kā gaismas aizdegšana. Lai arī grūti un ne viss sanāk uzreiz, tomēr Līga dalās ar prieku un siltumu, pārvēršot savu aizrautību kopīgā piedzīvojumā. Ziru sēņu festivāls ir tilts ne tikai starp dabu un cilvēkiem, kas iepazīst sēnes, bet arī starp cilvēku un dabas ritmiem, starp to, ko var dot, iemācīt un saņemt atpakaļ.
Aizraušanās ar sēnēm paver citu pasauli
“Nekad nebiju tik daudz ceļojusi pa Latviju kā tagad, kad mežos iepazīstu sēnes.” Līga nekad neesot jutusi vajadzību pēc auto un tiesībām, jo reti kad devusies tālāk par Zirām un tad iztikusi ar velosipēdu vai autobusu. Bet tagad viss ir citādi. “Nekad man nav bijis tik daudz draugu un domubiedru kā tagad, kad esmu Mikologu biedrībā. Agrāk nebiju bijusi Latgalē, toties šogad vien jau divas reizes.” Nu Līga baudot arī pilnīgu brīvestību. Agrāk bija darbs, ģimenes pienākumi, bet tagad viņa ir viena – jebkurā laikā var piecelties, iet un braukt, kur grib.
Brīvība izpaužas ne tikai tajā, ko Līga dara, bet arī – kā. Noorganizējusi festivālu, viņa teica: “Es būs pie katliem!” Skumjās domas par to, ka bija jāpamet pavāra darbs, nu ir tikai atmiņās. Tagad viņa var uzvārīt milzīgus zupas katlus, jo ir palīgi, kas izcilā grāpjus. Viena viņa to nespētu.
“Vajag meklēt aizraušanos, un lai tā ir milzīga. Tad nav laika domāt, ka kaut kas sāp, un čīkstēt. Kad paliku bez darba, bija arī otra iespēja – iekrist depresijā tā, ka netiec vairs laukā. Domāju, ka kovidlaiks un sēnes mani no tā izvilka.”
Līgas roku rotā tetovējums – maza sēnīte, kas raksturo viņas dzīves filozofiju. Tā stāsta par to, ka nekad nav par vēlu iemīlēties jaunā vaļaspriekā. Atrast aizraušanos, atklāt nezināmo un dalīties priekā. Agrāk Līgu neinteresēja, ne kosmētika, ne rotas, ne nagu lakas, jo pavāriem tas it kā nepiedien. Tagad viņas nagus rotā uzlīmītes ar sēnītēm, bet mati ietonēti dumpīgi zaļgani. Kāpēc? Tāpēc, ka šī gada sēne ir papagaiļu stiklenīte – sēne kā konfekte, kā krāšņs putniņš: koši spīdīgi zaļa cepurīte ar priecīgi dzeltenu kātiņu.
Tomēr pāri visam ir mežs, kas ir ne tikai resursu krātuve, bet arī mūsu garīgā telpa. Tas palīdz nezaudēt saikni ar sevi un citiem. Varbūt pagaidām tukšais sēņu groziņš, skumst nevis pēc baraviku medībām, bet gan pēc sēnēm, kuru atrašana mežā var pārvērsties par lielu un skaistu notikumu?
Raksts tapis ar Meža attīstības fonds (MAF) atbalstu
