Paralimpiete Poļina Rožkova: "Cīnījos līdz pēdējam un vēl nedaudz"

Pēkšņi bezdarbnieki

Poļinas enerģija ir apbrīnojama un liek par sevi manīt jau telefonsarunā, kad vienojamies par tikšanās laiku un vietu. Savukārt tikšanās dienā viņa no sava ratiņkrēsla veikli pārsēžas kafejnīcas mīkstajās mēbelēs, jo tā ir vieglāk sēdēt ilgāku laiku. Tad pievēršas sarunai par savu sirdslietu, kas kļuvusi arī par rūpju iemeslu, – ratiņkrēsla kērlingam.

Kopā ar pārinieku Agri Lasmani trenera Arņa Veidemaņa vadībā Poļina cītīgi gatavojas startam Milānas-Kortīnas ziemas paralimpiskajās spēlēs, kas notiks 2026. gada martā. Viņi ir mūsu valsts titulētākais ratiņkrēslu kērlinga pāris un vēl pavisam nesen par šo nodarbi saņēma arī algu – kopš 2024. gada jeb pēc tam, kad gadu iepriekš plūca pasaules čempionu laurus šajā sporta veidā. Tagad kērlinga halles tīmekļvietnē un Latvijas ratiņkērlinga sociālajos tīklos lasāms, ka ratiņkērlings meklē sadarbību/atbalstu, lai sportisti spētu pilnvērtīgi sagatavoties gaidāmajām spēlēm. Uz manu neizpratnes pilno skatienu Poļina aši noreaģē un vieš skaidrību – plānotais finansējums nav pietiekams, un arī algu kopš augusta sākuma komanda vairs nesaņem, jo valsts piešķirtais finansējums ir gaužām mazs. “Kērlinga pirmsākumā mēs maksājām arī par ledu, tagad – par taksometru uz sacensībām. Un, ja gribam trenēties biežāk, varam to darīt no savām pensijām. Citās valstīs valsts nodrošina pat nokļūšanu uz lidostu, turpretī mūsu Paralimpiskā komiteja nedod transportu, jo nav tādas opcijas un iespējas. Diemžēl arī Rīgas lidostā nav iespējas cilvēkiem ar kustību traucējumiem atstāt savu auto tuvu ieejai bez maksas, lai ar čemodānu izkāptu, kā tas ir citās Eiropas valstīs. Man tagad ir periods, kad mazliet sašļukusi dūša šajā ziņā. Lai dotos uz sacensībām, transports pašiem jāapmaksā, turklāt vēl alga atņemta, lai gan man un Agrim bija līgums līdz nākamā gada marta beigām, lai varētu normāli sagatavoties sacensībām. Novembra beigās aizgāju no darba Labklājības ministrijā, jo nevarēju visu savienot, – treniņi notiek dienas vidū, kad lētāka halles īre. Abi ar Agri rēķinājāmies, ka mums būs šī alga, bet te... Pirmo turnīru Čehijā jau izlaidām naudas trūkuma dēļ, un tagad mums ir tikai trīs komandas treniņi nedēļā. Ja ir vieta, vēl papildu individuālie treniņi, kamēr citām pasaules komandām pa diviem treniņiem dienā piecas reizes nedēļā.”

Poļina neslēpj, ka invaliditātes pensija, kas ir mazāka par 400 eiro, nespēj segt ikdienas tēriņus, un negaidīti iegūtais bezdarbnieces statuss esot nomācošs joprojām, taču pagaidām risinājums vēl nav rasts.

Jūra un daba

Ratiņkrēslā sieviete nokļuva pēc snovošanas laikā gūtās traumas. “2009. gada februārī neveiksmīgi nokritu snovborda tramplīna lēcienā uz kalna. Sākumā domāju, ka ir vaļējs lūzums, visiem, kas saskrēja, tā arī teicu, pat mēģināju piecelties, un tā bija mana kļūda. Kad pēc brīža kļuva grūti elpot un sajutu tādu kā strāvu izšaujamies jostas un krūšu daļā, arī pukstēšanu, sapratu, ka trauma ir daudz nopietnāka. Man bija pārlauzts un savērpts mugurkauls. Kliedzu no sāpēm, bet slimnīcā vajadzēja sagaidīt dakteri, lai parakstītu dokumentus par to, ka piekrītu operācijai.”

Sekoja ilgs rehabilitācijas process, kam bija nepieciešamas lielas naudas summas. Ģimenei tādu ietaupījumu nebija, tāpēc palīgā nāca draudzene Nataļja Zaharjata, kura dažādos medijos sāka ziedojumu vākšanas kampaņu. Pateicoties līdzcilvēku lielajai atsaucībai, Poļina varēja iziet rehabilitāciju Ukrainā, Krimā, kur pavadīja trīs mēnešus. Sekoja laiks Jaunķemeru sanatorijā, pēc tam Maskavā, tad atkal Ukrainā...

“Tā es visu laiku kaut kur rehabilitējos,” viņa nosaka un piebilst – Ozolkalns, kur notika negadījums, tik un tā esot viens no skaistākajiem Latvijā. Un arī sports palika viņas sirdī. Poļina saprata, ka tagad galvenais ir stipras rokas, tāpēc, tiklīdz varēja, sāka spēka treniņus profesionāļu vadībā. “Gribēju arī sākt spēlēt basketbolu, bet mani atrunāja – ar dzelzi mugurā tas ir liels risks. Varu ātri vien izkrist no ratiem un gūt nopietnus savainojumus, pat lūzumus.” Ukrainā notikusi treniņnometne ratiņpaukošanā, un viņai ļoti iepaticies, pat tikusi uz Rio paralimpiskajām spēlēm, tomēr arī no šī sporta veida nācās atteikties. “Jo paukošanas treniņi pieejami tikai Kleistos, bet es dzīvoju Mežciemā, un savienot ar kērlinga treniņiem ir neiespējami. Tik mobila vairs neesmu, arī veselība vairs neļauj.”

Kad jautāju, kā viņa nokļuva kērlingā, Poļinas acīs parādās enerģiska dzirksts. Šim sporta veidam viņa pievērsusies pēc tam, kad rehabilitācijas centrā Vaivari iepazinusies ar kērlingistu Ilmāru Nicmani. Poļina atceras: “Viņš aicināja pamēģināt, turklāt kērlinga halle ir netālu no manām mājām, un arī tam ir liela nozīme.”

Fiziskās aktivitātes ir Poļinas dzinulis kopš bērnības, kad spēki iemēģināti visdažādākajos sporta veidos, tostarp peldēšanā un pludmales volejbolā – ik vasaru un visas sezonas garumā, jo tēvs bija glābējs vairākās Jūrmalas pludmalēs. “Kad tētim bija vairākas maiņas pēc kārtas, mēs nemaz nebraucām uz dzīvokli Rīgā, nakšņojām Jūrmalā. Man bija forša bērnība – saule, jūra, vienmēr bija kādi trenažieri, spēlējām arī futbolu, airējām laivu, braukāju ar riteni,” viņa atminas un tikko jaušamu skumju caurvītā sirsnībā pasmaida. Arī tagad, kad ir iespēja, tētis ved meitu uz jūru ieelpot tās sāļo, dziedinošo gaisu un uzņemt spēkus smilšainajā liedagā. Poļina atzīst, ka šovasar laikapstākļu dēļ sanācis tikai dažas reizes pabūt jūras tuvumā, taču došanos dabā gan nespējot atņemt nekādi laikapstākļi. Nesenā pastaigā pa Mežaparku abi ar Arčibaldu Lielisko pamatīgi izlijuši, bet prieku par iespēju pabūt dabā tas nav maitājis. “Tagad man ir pašai savs auto, tāpēc varu pārvietoties brīvāk,” viņa nosaka.

Gan ekonomiste, gan stiliste – un ne tikai

Poļinai ir maģistra grāds ekonomikā. Pirms tam pabeigusi Rīgas Valsts tehnikumu, kur apguvusi grāmatvedību, un tad iestājusies Rīgas Tehniskajā universitātē Uzņēmējdarbības un vadīšanas fakultātē. Liktenīgā trauma gūta pēdējā kursa studiju laikā. “Tieši bija jāraksta bakalaura darbs, tāpēc paņēmu akadēmisko gadu,” viņa stāsta. “Tā kā man gadījās dabūt dziļu apdegumu uz kājas otrajā traumas gadā, tādu – līdz kaulam, es tāpat nevarēju nekur iet ārā no mājas, tāpēc pieķēros savam bakalaura darbam un to pabeidzu.”

Šajā brīdī pamanu skaisto brošiņu, kas rotā Poļinas melno džemperi, – kērlinga formas akmens no mazām sarkanām pērlītēm. Izrādās, tā ir pašas darināta; dažādi rokdarbi esot viņas sirdslieta. Rīgas Stila un modes tehnikumā pat apgūts tērpu šūšanas un stila speciālista arods, kas lieti noder, jo pirktais apģērbs ir jāpielāgo, lai varētu ērti pārvietoties ratiņkrēslā un arī izskatītos glīti. Tērpi tiek darināti arī Arčibaldam, jo nopērkamie, kas paredzēti mazajiem suņiem, rudajam runcim esot par lielu un ne pēc kā neizskatoties. “Vēl man bija aerobikas trenera sertifikāts, kas tagad būtu jāatjauno. Pirms traumas strādāju par treneri. Ļoti gribēju studēt fizioterapiju, jo savās aerobikas grupās redzēju cilvēkus, kuriem tiešām ir nepieciešama individuāla pieeja, un tam vajadzīgas specifiskākas zināšanas.”

Arī Poļina pati regulāri apmeklē svaru zāli un darbojas treneres vadībā, kura regulāri pieaicina fizioterapijas speciālistus ar lielu starptautisku pieredzi. “Ir ļoti svarīgi visu laiku izglītoties, sekot līdzi jomas jaunumiem, lai spētu cilvēkam palīdzēt, nevis ar kādām darbībām kaitēt,” saka sportiste, atklājot, ka pati visu laiku gan lasa, gan skatās pieejamos materiālus. Starp citu, ja nebūtu liktenīgā kritiena uz kalna, Poļina tā paša gada aprīlī, visticamāk, būtu ieguvusi snovborda trenera sertifikātu, jo “man labi padevās citiem iemācīt, saprotami pastāstīt, kas un kā darāms”.

No plušķa par solīdu kaķi

Pavisam šoruden Poļinai ir apaļa jubileja – 40 gadu. Taču balles nebūšot. “Piedalīšos MID – tas ir Eiropas biznesa forums/labdarības festivāls. Ceram atrast atbalstītājus, lai martā, pietiekami sagatavoti, tomēr varētu doties uz paralimpiskajām spēlēm Itālijā un cienīgi pārstāvēt Latviju. Turklāt, lai rīkotu dzimšanas dienas svinības, ir vajadzīgi līdzekļi, kuru man nav. Man daudz labāk patiktu vienkārši kaut kur aizbraukt un relaksēties, nevis rīkot lielas svinības, bet...”

Kas ir Poļinas ģimene? “Noteikti tēvs,” viņa nevilcinoties saka, “bet diemžēl mēs neredzamies tik bieži, cik man gribētos, jo viņš dzīvo Pārdaugavā. Jā, tētim kā pensionāram sabiedriskais transports ir bez maksas, taču jābrauc cauri visai pilsētai ar diviem dažādiem transportiem, un tas nav viegli viņa vecumā.” Laikā, kad Poļina gatavojās Latvijas čempionātam, uzreiz pēc pasaules čempionāta kērlingā, viņas mammas dzīvi pārtrauca insults, tāpēc tagad galvenais sievietes sabiedrotais ikdienā ir rudais runcis Arčibalds Lieliskais.

“Pirms diviem gadiem paņēmu viņu no patversmes, un jau tad man teica, ka Arčibaldam varētu būt 13 gadu. Viņš prasa lielas rūpes, jo ļoti slimo. Tikai šogad viņu savakcinēju ar nepieciešamajām potēm, pirms tam to nevarēja darīt veselības dēļ. Viņam galvā ir skrots, vēl viņam ir problēma ar vienu aci, kuru gandrīz pazaudēja. Arī kaķu HIV jeb FIV viņam ir, taču cilvēkam tas nav bīstams. Viņam visu laiku ir kādas problēmas ar veselību, kuras nākas risināt, taču Arčibalds ir mans sabiedrotais ikdienā un šo divu gadu laikā no plušķa kļuvis par solīdu kaķi. Izveidoju viņam pat savu Instagram kontu @archibald_super_cat. Arī viņš par mani rūpējas – jūt, kur man sāp, grib mīļoties... Un viņam ir savs viedoklis par visu – arī, piemēram, par to, kur grib sēdēt ārsta kabinetā.”

Dzīvnieki Poļinai vienmēr bijuši mīļi. Pirmo kaķenīti atnesusi mājās astoņu gadu vecumā – bez vecāku atļaujas, paņēmusi vietā, kur nemaz nav drīkstējusi atrasties. Kaķene nekādi nav gribējusi nokārtoties viņai ierīkotajā tualetē, un mamma devusi nedēļu laika – ja nekas nemainīsies un dzīvnieks joprojām savas vajadzības kārtos uz grīdas, vajadzēs nest prom uz vietu, kur paņemta. Liktenīgās dienas rītā kaķene pirmo reizi aizgājusi uz savu tualeti! “Tā bija visforšākā kaķene, kāda man jebkad bijusi. Viņa ar mani gulēja, ārstēja mani, kad biju slima, nāca līdzi uz jūru bez siksniņas... Manējā, jo sapratāmies bez vārdiem.”

Operācijas laikā pamodos...

Pamanu, ka uz kreisās rokas Poļinai ir tetovējums, kas spraucas ārā no džempera piedurknes. Kad jautāju, vai tas tapis ar kādu īpašu nozīmi, mana sarunbiedre sākumā ir atturīga, bet tad atklāj: “Man ir vairāki tetovējumi, un katram ir stāsts, kāpēc tas tapis. Piemēram, muguras operācijas laikā es pamodos. Gulēju ar seju uz leju, rokas gar sāniem nekustīgas, un domāju, ka tūlīt pateikšu, lai iedod man vēl narkozi, bet nevarēju izdvest ne skaņu. Arī rokas nevarēju pakustināt, bet zemāk par krūšu daļu vispār neko nejutu. Centos gan pakustēties, gan parunāt, bet nekā. Un tad jutu, ka man griež muguru. Zem jostasvietas bija divas caurulītes ieliktas, no kurām plūda asinis, un tad sāka griezt līdz pat lāpstiņām... Sāpju nebija, bet jutu to ar ādu un visu vēroju tā kā no augšas. Pēc tam es precīzi zināju, cik liela un kurā vietā man ir rēta, kuru nazi pēc kārtas dakteris ņēma... Kad vēlāk to apspriedu ar māsiņām, viņas bija pārsteigtas, jo parasti mainās pulss, ja cilvēks sāk mosties, bet man nebija nekādu izmaiņu.”

Tieši novērojot pašai savu operāciju, Poļina sāka domāt par iespējamo tetovējumu un arī par to, ka pirmo reizi mūžā viņai nāksies samierināties ar apstākļiem un pieņemt situāciju. “Man vienmēr bijis savs viedoklis par visu, zināju, kas ir labi un kas slikti, bija izkristalizējušās vērtības, bet man allaž bijis grūti pieņemt to, ko es nevaru izmainīt. Es cīnījos līdz pēdējam un vēl nedaudz. Tāpēc viens tetovējums man ir kā samierināšanās, kā palīgs, lai es varētu pieņemt esošo situāciju.”

Pagājis laiks, kamēr Poļina atradusi savu īsto meistaru, kurš no viņas aprakstiem spējis izveidot vajadzīgo zīmējumu uz ķermeņa, un tā tapuši vairāki tetovējumi – viens uz labā sāna, pāris uz rokas. Gribējusi arī uz kājas, taču sliktās asinsrites dēļ tas nav iespējams – gan iekaisums var veidoties,  gan arī var sākties nekontrolēta asiņošana, jo “asinsrite ir, bet nav jušanas receptoru, tāpēc es nemaz nezinātu, ja sāktu noasiņot”.

Ļoti piekūstu no sāpēm

Uz manu jautājumu, kas ir grūtākais ikdienā, Poļina atbild, ka vides nepiekļūstamība, jo pat daudzās jaunbūvēs uz papīra viss esot smuki, bet realitātē cilvēkam ar invaliditāti tas ir nepiekļūstams objekts. Dažkārt smagumu uzliek arī atmiņas par laiku pirms traumas. Par to, kā viņa skrējusi, braukusi ar riteni, peldējusi... “Ir liela starpība, vai cilvēks jau piedzimst ar invaliditāti un, piemēram, nespēj staigāt kopš bērnības, vai ieguvis to dzīves laikā. Es ciest nevaru, ja man kādam ir jālūdz palīdzība, un man pat brīžiem šķiet, ka tieši tāpēc to traumu dabūju – lai iemācītos lūgt. Kopš 2021. gada man ļoti aktivizējušās sāpes, jo kauls aug uz iekšu un spiežas uz muguras smadzenēm. Dzeru ļoti spēcīgas pretsāpju zāles, no kurām grūti pamosties un galva ir tādā kā miglā. Novembra beigās būs ārstu konsilijs, tad redzēs, ko nolems, jo tagad dzīves kvalitāte ir diezgan briesmīga. Ļoti piekūstu no sāpēm, un tad arī grūti uzturēt sevī pozitīvismu, bet viss būs labi,” apņēmīgi saka Poļina, neatstājot vietu šaubām, ka tā tiešām būs.