Vēju pilsētā noķerts dzintars: rokdarbu meistare Ilze Vainovska rada unikālus darbus

Sešos gados, kopš māksliniece nodarbojas ar interesanto mezglošanu, savdabīgo rotu popularitāte tikai augusi. Ikdienā Ilze arī vada onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības Dzīvības koks Liepājas nodaļu, un, pildot šo smago misiju, dzintaru siešana palīdz sevi noturēt līdzsvarā, jo sniedz īstu sirdsmieru.

Negribēja dragāt vienkrāsainu brunci

“Kad aizgāju no darba žurnālistikā, no Liepājas novada laikraksta Kursas Laiks un portāla Rekurzeme, pat nezināju, ko turpmāk darīšu. Vispirms iesēdos stellēs, atkal audu un sakārtoju prātu. Aušana ļoti labi palīdz gūt līdzsvaru, it sevišķi pieauguša cilvēka vecumā,” "Kas Jauns Avīzei" stāsta Ilze.

Viņa darbojās tautas lietišķās mākskas studijā Kursa, jau zinājusi, ka grib aust segas un lakatus: “Rucavai mēs darinājām tautastērpus. Tad gan sapratu, ka vienkrāsainu Rucavas brunci negribu dragāt.”

Sākusi prātot, ko varētu un gribētu darīt un kas mājās vispār ir atrodams. Skatiens aizķēries pie dzintara, kas dzīvesbiedram bija krājumā un mājās ir teju katram liepājniekam, kurš kādreiz aiziet līdz jūrai. 

Tobrīd – pirms sešiem gadiem – popularitāti guvuši žabo un krāšņas rotas ar mežģīnēm un pērlītēm, taču Ilzei kārojies ko lakonisku un vienkāršu. Tā kā ģimenē auga divi dēli, mamma sapratusi, ka vīriešcilvēkiem trūkst aksesuāru, bet “senos laikos taču vīriešus sargāja un spēku deva rotas un amuleti”.

Pirmās pakāpes meistare

“Es uzreiz zināju, ka negribu dzintaru bojāt, tāpēc sāku tam apkārt ķibināt mezglus. Man gan nebija pieredzes, tik vien kā 80. gados biju kādus mezglus sējusi, kad bija pašdarināto pūcīšu ēra. Pamazām, ar dzintaru strādājot, iedziļinoties tajā, sāku meklēt citus mezglus, kas labāk kalpo un der. Tā sākās mans otrs novirziens – mezgli. Nevis klasiskais makramē, bet drīzāk ķeltu mezgli – senie, ar nozīmi. To es tagad padziļināti mācos,” atklāj māksliniece

Pēc tikšanās ar savu skolotāju, sešu grāmatu autori Maiju Lokšinu no Sanktpēterburgas Ilze pērn oktobrī saņēmusi 1. pakāpes meistara diplomu un cer jau maijā tikt pie 2. pakāpes. Te Ilze saka lielu paldies savai krievu valodas skolotājai Liepājas 10. vidusskolā Ludmilai Molčanovai, kura pratusi iemācīt labu krievu literāro valodu. Arī studiju laikā ļoti daudz literatūras bijis jāizlasa tieši krievu valodā.

Cerības uz dzintaru ir vienmēr

Pirmā iziešana tautās ar mezglos iesieto dzintaru notikusi 2014. gadā Liepājā Jūras svētku laikā. Tirdziņā apmeklētāji to atsaucīgi uzņēmuši un atzinīgi izteikušies par jauno ideju. Ja reiz dzintars noķerts, tad lai tā arī saucas: “Noķerts Liepājā”!
Ilze uzsver, ka līdz jūrai aiziet vienmēr ir vērts: “Jo, kā teicis publicists, rakstnieks un dzejnieks Olafs Gūtmanis: cerības uz dzintaru ir vienmēr. Tāpēc, ka tas atkarīgs no cerētāja, ne jau no dzintara. Vai cerības tiks piepildītas, to nekad nevar zināt, bet cerībai jābūt vienmēr.”

Savādi, bet ļoti daudzi cilvēki joprojām nezinot, ka dzintars nāk no jūras: “Ir priekšstats, ka to rok.” Tādas raktuves tiešām ir Kaļiņingradā, pasaules otrā malā Dominikānā Karību jūrā, bet ne Liepājā.

Baltijas jūrā dzintars vēl esot, Kaļiņingradā atrodami pat ļoti lieli gabali. “Mums Liepājā ir moli, akmeņi un visādi šķēršļi dzintara ceļā, līdz ar to liepājnieks ir laimīgs, ja iegūst gabalu ap 100 gramiem. Taču tādi – ja gadās! – ir tikai daži sezonas laikā uz visu pilsētu. Savukārt Kaļiņingradā sapņo par kilogramīgu dzintara gabalu.”

Ķert priedes asaras ir grūts darbs

Arī Ilzei pašai gadās lielākoties mazi gabali, un pēdējos divos gados arī tie krastā nāk ļoti maz. “Neesmu ļoti uzcītīga ķērāja, jo tas ir fiziski grūti. Dzintaru ķer ar ķeseli, kājās jābūt gariem zābakiem, vīriem arī brienambikses ar bikšturiem noder, un gumijas jakai arī vajadzētu būt. Kad nāk dzintars, ir jāstrādā ilgi un jābūt rūdījumam. Es eju, kad tiešām zinu, ka būs, taču man ir jāsaudzē rokas. Ja pa dienu ņemos ar ūdeni, pēc tam kādu laiku siet mezglus nevaru. Siešana ir tikai ar pirkstiem, jo nevar ielikt dzintaru nekādās spīlēs, jātur rokās gan dzintars, gan diegi,” skaidro māksliniece.

Tāpēc viņa sadarbojas ar citiem dzintara ķērājiem, bet tikai tiem, kuri priedes asaru ieguvuši tieši Liepājā. Vēju pilsētas meistares rokās dzintars paliek tieši tāds, kā atrasts – “to nekas nebojā”. Dzintara rotu darinātāji gan sakot, ka viņi šo jūras akmeni nevis bojā, bet padara skaistāku.

Ilzei turpretim ir svarīga enerģētika, dzintars nav tikai materiāls, bet amulets, aizstāvis. Apstrādāta dzintara nēsātājs, viņasprāt, neizjūt tik ļoti to, ka tas ir tieši viņa dzintars. Gan vietējie, gan ārzemnieki dodot iesiet tieši to, ko grib valkāt neapstrādātu – arī akmeņus un kristālus.
Atrodams arī dzintars ar kukainīšiem, ar augu daļiņām. “Tad man šķiet, ka šāds dzintars ir ar atmiņām no Dieva dārza, jo dzintars ir 60 miljonus gadu vecs,” saka Ilze.
Pilnīga pašmācība

Mezglu siešanā visgrūtākais, pēc liepājnieces domām, ir atrast īstos, jo katrai vajadzībai ir savi – jāsien tā, lai mezgls turētos droši savā vietā un turētu dzintaru.

“Tad, kad zinu, ko vajag panākt, ir vieglāk. Bet vispār tā ir pilnīga pašmācība. YouTube ir pilns ar dažādiem mezglu siešanas video, un ir arī mājaslapas ar pamācībām. Makramē Latvijā nav tik populārs kā, piemēram, Somijā. Dažādus praktiskus mezglus apgūst jaunsargi, tūristi, topošie stūrmaņi Jūrniecības koledžā. Bet mezgli kā pagānu zintniecība, maģija Latvijā nav pētīta. Tā ir zudusi tradīcija, ko var mēģināt izprast pēc līdzības ar citu tautu mantojumu,” spriež Ilze. Liepājai kā ostas pilsētai mezglu siešana piestāv, un viņa mēģinājusi ieinteresēt mājturības skolotājus.

Ilze nav skaitījusi, cik veidu mezgliem ir. “Visaizraujošākais šajā visā ir radošuma moments. Piemēram, viens mezgls kā pinums iet uz riņķi kā bize. Tam nevar izsekot, kur ir sākums un kur beigas. Pirmā doma, to veidojot, ir – lai dzīvības enerģija vienmēr cilvēkā riņķo un ir kustībā. Pinumā tā var būt gan augstāka, gan zemāka, bet nekad nebeigsies. Ir tāds sējums, kas atgādina spārnus – tiem lidojumā jābūt diviem. Lai dzīvē tālu tiktu, ir jābūt līdzsvaram. Par dzīvi arī mēs priecājamies, kad apzināmies nāves esamību,” filozofē liepājniece.

Ar Dievu uz pusēm

Visā šajā nodarbē ir sava deva mistikas, pārliecināta ir dzintara sējēja. “Kad pie manis atnāca mezgli, kurus iemācījos izmantot, parādījās visādas zīmes. Piemēram, Dieva zīme, kas ir trīsstūris ar rotāto galu – trīsstūris balstās uz Māras līnijām, kur apakšā astoņi mezgli kā vēl viens bezgalības simbols. Kad parādīju māksliniekam un dievturim Valdim Celmam, viņš bija pārsteigts par tādu risinājumu un man izrādīja lielu atzinību,” palepojas Ilze.
Viņas mīļākais sējums ir no vienas puses sasieta Jāņa zīme, bet no otras – Dieva trīsstūris. Viņa to sauc “ar Dievu uz pusēm”. „Var izveidot arī Dieva krustu. Ir divas cilvēka zīmes – tā ir laba dāvana brāļiem un māsām, jo mēs divi turamies kopā, mums ir sava pasaule. Seši mezgli ir veseluma princips – tas domāts veselībai. Ir pilnīgi vienalga, ko iesiet, bet pamatā jābūt idejai,” uzskata liepājniece.

Zeltā spāņiem, saulītes japāņiem

Idejas rodoties, turot rokā dzintara gabaliņu vai cenšoties tikt galā ar dzīves piespēlētām, negaidītām situācijām, piemēram, pasūtot diegus, atsūtīts ne tāds tonis, kāds iecerēts. Tā Ilze atklājusi, ka ir ļoti skaisti, ja dzintaru ieliek zeltā – tas ļoti patīk viesiem no Spānijas, Francijas, dienvidu zemēm.

“Mūsu rotkaļi reti to izmanto, jo visi darina sudrabā. Tad man ir ļoti interesants, kā es smejos, veltījums japāņiem, jo šai tautai viens no saules hieroglifiem ir divi vertikāli salikti kvadrātiņi. Viņi arī domāja, ka ir divas saules. Ja dzintars ir pietiekami plakans un garens, cenšos tās divas kvadrātrūtiņas izveidot.” Tāda aproce uzdāvināta Uģim Nastevičam, japāņu valodas un kultūras pētniekam, kurš pēta arī latviešu mezglu rakstus.

Ilze dzintaru iesien neilona diegos, tāpēc rotas ir ūdensizturīgas, ilgi kalpo. Ja kāds posms gadu gaitā tomēr pārdilst, dzintaru var pārsiet pa jaunam. “Neviens cits tā nedarina – ja redzat iesietu dzintaru, tad tas ir mans darbs. Neesmu vēl redzējusi iesietu dzintaru zīmju rakstā – tā, kā es to daru. Ja diviem cilvēkiem ir mans iesiets dzintars, tad viņi uzreiz jūtas saistīti savā starpā.”

Katrs darbs izstādes cienīgs

Cik rotu pa sešiem gadiem sasējusi, Ilze neskaita. Pēc idejas to gan vajadzētu darīt, jo viņai ir reģistrēta saimnieciskā darbība un uz gadatirgiem līdzi jābūt pavadzīmēm.

Pērn uz valsts dzimšanas dienu Kuldīgas vecajā rātsnamā bija atklāta izstādē Dzintara stāsti, arī liepājnieces labākie darbi kā viens no stāstiem bija apskatāmi līdz gadumijai.

“Pērn studijai "Kursa" bija izstāde Liepājas muzejā, un bija doma, ka beidzot arī es varētu savus dzintarus parādīt. Vadītāja teica: dažus atnes! Kad izstādes iekārtotāja ieraudzīja, cik tie ir savdabīgi, pateica: tur vajag atsevišķu vitrīnu! Tad ar prieku secināju, ka pat no tā piedāvājuma, ko sienu pārdošanai, nav grūti izlasīt izstādes cienīgus darbus. Jo, kad sienu, vienmēr domāju par to, lai dzintars būtu skaists,” uzsver Ilze.

Ar saviem meistarojumiem Ilze piedalās tirgos Vērmanītī, Latvijas Brīvdabas muzejā, kādreiz bija regulāri sastopama Rīgas Kalnciema kvartālā. “Līvas ciema tirgus un Jūras svētki ir svēta lieta, tad atrādos liepājniekiem. Bet cilvēki arvien biežāk mani atrod arī individuāli – cits citam pasaka, arī caur feisbuku. Arī ārzemnieki redz: skaists dizains, interesanta, moderna pieeja – viņi mani atrod feisbukā vai mājaslapā.”

Šobrīd Liepājā, Interesanto cilvēku klubā, Ilze piedāvā apgūt mezglu siešanu. Interese esot neliela, bet vairāk par astoņiem cilvēkiem grupā būtu grūti uzņemt. Mezglu izmantojums ir plašs, bet kā rokdarbu veids, laika kavēklis, interjera elementi mezgli ir nepietiekami novērtēti. Ja kāds vēlas šo nodarbi iemācīties, var droši ar Ilzi sazināties.

Leģenda: jūrā kritusī saule

Stāstot par dzintara izcelšanos, Ilze atklāj brīnišķīgu leģendu, kas viņai atklājusies saskarsmē ar dzintaru, kad 2014. gadā Rīgā apmeklējusi izglītojošus pasākumus Medicīnas vēstures, Dabas un Dizaina un lietišķās mākslas muzejos. Togad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta un dzintars bija viens no vadmotīviem.

“Sākumā Dieviņš radīja divas saules. Viena tik ļoti iemīlēja cilvēku, ka gribēja tikt tam tuvāk. Taču tā laikam nav pareizi, ka saule varētu ar cilvēku kopā dzīvot. Tā iekrita jūrā un sasprāga gabalu gabalos, kļuva par dzintaru. Līdz ar to rudenī un ziemā, kad cilvēks vairāk ilgojas pēc saules, spēka un mīlestības, dzintars – otra, kritusī saule – nāk tuvāk krastam, lai būtu ar mīļoto, lai palīdzētu. Tāpat ir ticējums, ka Jūras māte katru dienu krastā noliek pa dzintara gabalam, bet to redz tikai tas, kuram tas domāts. Tāpēc vienmēr vērts līdz jūrai aiziet,” stāsta meistare.

Meistares padomi, ja gribat siet mezglus

Mezglu siešana ir viens no rokdarbu veidiem. Ja rokdarbi patīk – jāpamēģina, jo tas ir kas citāds, nebijis. Ja rokdarbi nepatīk vai veselība neļauj adīt, tamborēt, aust – jāpamēģina, jo varbūt šāda darbošanās tomēr der.

Citos rokdarbos svarīgs ir rezultāts, bet mezglu siešanā līdzvērtīgi izbauda pašu siešanu. Mezglu beigās var arī atsiet un auklu izmantot atkārtoti citiem mezgliem. Bet var mezglu izmantot skaistumam vai saimniecībai.

Izdevniecība "Zvaigzne ABC" ir izdevusi latviski "Mezgli. Mezglu siešanas rokasgrāmata", kas piedāvā labu ieskatu izmantojamos materiālos un mezglu siešanā. Daudz videopamācību tiek piedāvāts internetā, bet jāpatur prātā, ka vienu un to pašu mezglu var sasiet dažādos paņēmienos. Arī skolotāja dotības katram atšķiras. Ja šķiet, ka nesaproti, varbūt tas saistīts tikai ar konkrēto mezglu vai demonstrēšanas veidu, izvēlēto mācību brīdi, materiālu vai noskaņojumu.

Nebaidies pamēģināt mezglus tikai tāpēc, ka izskatās sarežģīti un eksperti sien skaisti un zibenīgi. Ir dažādi mezgli un sējēji. Ātrums, izturība ir svarīgi jūrniekiem, alpīnistiem. Bet ir arī dekoratīvie, pinuma tipa mezgli, kas kādreiz bijuši laika kavēklis vai apģērba rotājums. Sāc ar vienkāršāko.

Tiklīdz prāts saprot, pirksti paši atrod veidu, kā palīdzēt un kas jādara. Sienot paturi prātā mezglu kā rezultātu, skaties un salīdzini – mezgls pats pateiks priekšā, ko darīt. Nesteidzies. Koncentrējies.

Ja sarežģīti nesanāk, mēģini vienkārši.

Painteresējies par mezgliem. Mezgli ir tikpat seni kā cilvēce, tā ir interesanta kultūrvēstures un mitoloģijas daļa.