Kādas ir pareizticīgo Ziemassvētku tradīcijas? Stāsta priesteris Jānis Dravants

Pareizticīgā baznīca glabā ļoti senu tradīciju, kas saistīta ar Kristus piedzimšanas svētkiem jeb, kā tos sauca agrāk, – Dieva parādīšanās svētkiem. Tos vienmēr gaida ar gavēšanu. Šajā laikā kristieši uzmanīgāk attiecas pret garīgo dzīvi un tās prasībām, cenšas būt cītīgāki savās aizlūgšanās un baznīcas apmeklēšanā, cīnīties ar saviem grēkiem jeb kaislībām, lai tos varētu pārvarēt.

Gavēnis iekļauj arī apziņas procesu, jo šajā laikā baznīca mums atgādina par Kristus piedzimšanas būtību, kāpēc tam bija jānotiek un kā tas notika. Baznīcas dievkalpojums māca par Kristus piedzimšanas patiesībām – tā ir gadsimtiem cauri gājusi tradīcija, un mēs cenšamies to pildīt, cik nu katram ir tās uzcītības, vēlmes un spēka to darīt.

Gavēnis ilgst četrdesmit dienas, kas ir klasiskais pilnības skaitlis, un tiek atmērīts no Kristus piedzimšanas svētkiem. Šā gavēņa laikā prasības nav tik stingras kā Lieldienu gavēnī, tomēr arī tas ir visaptveroša garīga, dvēseliska un miesiska kristīgā darbība, kas vērsta uz to, lai mēs kļūtu spējīgāki un atbilstošāki saiknei ar Dievu.

Gavēnis gatavo mūs svētkiem, un to bieži vien saprotam ka ēšanu vai neēšanu, taču tā ir tikai zemākā gavēņa daļa. Kvalitāte un kvantitāte ēdiena ziņā ir ļoti svarīga garīgai dzīvei, bet nav gavēņa galvenā būtība – galvenais ir atturēšanās miesiskajā plānā, atturēšanās ēdienā un uzcītīgāka cīņa ar visu nepareizo jeb grēcīgo mūsos, lai dotu mums iespēju būt brīvākiem no grēka atkarības, kas mūsdienās ir ļoti labi saprotams vārds.

Ja runājam par gastronomisko plānu, gavēņa laikā notiek atturēšanās no dzīvnieku valsts produktiem. Saprātīga, katram atbilstīga sevis ierobežošana gan kvalitātē, gan kvantitātē, neapdraudot, protams, savu veselību.

Diētas arī laicīgajā sapratnē vienmēr ir bijušas viens no miesiskās veselības uzturēšanas nosacījumiem, bet gavēnis ir garīga lieta, ko pieņemam kā paklausību noteiktajā laikā. Dvēseliskajā un garīgajā ziņā mēs katru grēcīgo domu redzam un atvairām, nepieņemam un nesekojam tai. Ja pēc savas dabas esam gatavi kādu nosodīt vai tiesāt, tad apstājamies un atturamies, tāpat atvairām arī skaudību, slinkumu, grūtsirdību vai tukšu laika pavadīšanu.

Gavēņa laikā atsakāmies, cik spējam, arī no pieņemamām izklaidēm, piemēram, viesošanās, zilajiem ekrāniem, varbūt atstājot pastaigu un mūziku – to, kas ir nepieciešams un noderīgs, bet nav kaitīgs, jo cilvēki jau tāpat ir noslogoti darbā, spēka nepaliek daudz, un, ja to vēl tērē izklaidēm, kas gan paliek garīgai dzīvei?

Bieži tiek uzdots jautājums, kāpēc pareizticīgo Ziemassvētki tiek svinēti vēlāk? Tas ir kalendārais jautājums – 15. gadsimtā Romā tika pieņemts jaunais laika skaitīšanas veids, tā saucamais Gregora kalendārs, taču Austrumu baznīca nepieņēma šo laika izmaiņu un palika pie Juliāna kalendāra, kas bija arī Kristus piedzimšanas laikā.

Pa šiem gadsimtiem sakrājušās divas nedēļas, tāpēc pareizticīgo Ziemassvētki tiek svinēti divas nedēļas vēlāk. Jāsaka gan, ka liela daļa pareizticīgo pasaulē Kristus piedzimšanas svētkus svin arī pēc mūsdienu laicīgā kalendāra 24. un 25. decembrī, jo tas nav dogmatikas, bet tradīcijas jautājums.

Arī mūsu draudzē 24. decembra vakarā svinam Kristus piedzimšanas svētku dievkalpojumu. Tas ir svinēšanas iesākums, pēc kura gaidām 6. janvāra vakaru, tā ir īpaša, iepriekšējā diena pirms Kristus piedzimšanas svētkiem, kad noteikts stingrs gavēnis līdz tumsas iestāšanai, līdz pievakarei, kad ir svētku dievkalpojumi. Tuvojoties svētkiem, gavēšanas stingrums pieaug.

Tā kā Ziemassvētki vienmēr ir arī ģimenes svētki, ir kopējā ģimenes gatavošanās, visās četrdesmit dienās kopīgi baznīcas apmeklējumi, mājas lasījumi un pati gatavošanās svētkiem ģimenēs un draudzes svētdienas skolās. Tiek rotāta eglīte – senais Kristus piedzimšanas simbols – vai arī veidota tā saucamā Kristus piedzimšanas aliņa – kompozīcija ar piedzimušo Kristu, Dievmāti, ganiem, Austrumu gudrajiem un zvaigzni, tā atrodas acu priekšā mājās vai baznīcā un atgādina par šiem svētkiem.

Pati Ziemsvētku diena pareizticīgajiem ir 7. janvāris, sagatavošanās tai notiek jau iepriekšējā dienā. Gavēnis vienmēr beidzas svētku dienā pēc rīta vai nakts liturģijas, tad ir svētku iepriecinājums par to, ka beidzies noliktais atturības laiks. Taču cilvēkam vienmēr jābūt saprātīgam attieksmē pret visu un tostarp arī pret svētku ēdienu. Ja gavēnis mums nav iemācījis saprātīgu attieksmi un nepieciešamo atturību, ēšana var būt nemērīga.

Baznīcas senajā treadīcijā ir arī nolikta saikne, tā saucamie svjatki jeb svētās dienas, kas savieno Kristus piedzimšanas svētkus ar Kristus kristīšanās svētkiem, kuri notiek pēc divām nedēļām.

Un šīs divas nedēļas ir svētku laiks baznīcā, būtībā var teikt, ka Kristus piedzimšanas svētku laiks ir veselas divas nedēļas līdz 19. janvārim – kristīšanas dienai, kad baznīca svēta ūdens dabu.

Šajā laikā tiek atcelta gavēšana trešdienās un piektdienās, kas ir visa gada garumā, izņemot gaišo nedēļu pēc Lieldienām un svētās Trijādības svētkiem.

Svētku laiks ir ļoti garš, un mums vienmēr jāpārdomā, kā varam šo laiku pareizi pavadīt ar labumu savai garīgajai dzīvei, lai neaizmirstu, ka šīs svētās dienas nav domātas izklaidei, bet lai mēs bez gavēņa ierobežojumiem varam pieminēt un atcerēties, svinēt un saņemt Kristus piedzimšanas spēku, jo viņš dzimis un nācis, lai mēs katrs izmainītos, pieņemtu atbildību un garīgās dzīves pienākumus.

Grēku nožēla grieķiski skan metanoia – prāta izmaiņa, pareizas sapratnes iegūšana par visām Dieva atklātajām garīgajām patiesībām, to pieņemšana un sekošana tām savā personīgajā garīgajā dzīvē.

Dievs ir mācījis, lai mēs cits citam palīdzētu, un no tā nāk dāvināšanas tradīcija, kad mēs, cenšoties līdzināties Dievam, kurš mums visu devis kā dāvanu, dāvinām kaut ko nelielu saviem tuviniekiem.

Dāvinām arī garīgo dāvanu, dvēseles glābšanas vēlējumu, garīgās un miesiskās veselības vēlējumu, lai mums būtu viss nepieciešamais mūsu zemes dzīvošanai; lai visa nepieciešamā būtu diezgan, – to svētkos vienmēr vēlam viens otram un visiem cilvēkiem. Un šis savstarpējās palīdzības aspekts ir neatņemams kristīgajā garīgajā dzīvē, tas ir kristīgās labdarības pamatā.