"Mēs esam līdzīgāki, nekā domājam." Ieva Gaurilčikaite-Sants - lietuviete, kura izvēlējās Latviju

Pirms desmit gadiem Latvija viņas dzīvē bija tikai īsa pietura, taču šeit Ieva satika savu vīru, horeogrāfu Krišjāni Santu, iemācījās latviešu valodu, izveidoja ģimeni un kļuva par vienu no spilgtākajām laikmetīgās dejas māksliniecēm Baltijā. Nu Ieva kopā ar Krišjāni rada starptautiski novērtētas izrādes un audzina dēlu.

No Lietuvas mazpilsētas līdz Latvijas skatuvei

Kad lietuviešu horeogrāfe un dejotāja Ieva pirms desmit gadiem ieradās Latvijā, viņa vēl nenojauta, ka tā kļūs par viņas mājām. Toreiz viņa plānoja, ka pēc darba Valmieras Vasaras teātra festivālā dosies uz Berlīni un turpinās dejot Eiropas laikmetīgās dejas vidē. Taču Latvijā viņa satika savu nākamo vīru, horeogrāfu Krišjāni Santu, ar kuru kopā tagad veido vienu no spilgtākajiem laikmetīgās dejas tandēmiem Baltijā. Kopā ar Krišjāni viņa rada izrādes duetā "IevaKrish", apvienojot horeogrāfiju, scenogrāfiju un skaņas dizainu. Abi saņēmuši Latvijas Dejas balvu kā labākie horeogrāfi, regulāri strādā starptautiskos projektos un paralēli vada arī organizāciju "TUVUMI".

Mamma aizveda uz baletu

Ievas ceļš dejā sākās pavisam nejauši. Viņa augusi Lietuvas pilsētā Ķēdaiņos, uz deju nodarbību pirmoreiz aizveda mamma Jūrate. Toreiz mazā Ieva bija pārliecināta, ka viņu gaida sporta dejas, mirdzošas kleitas un sacensību atmosfēra, taču dzīve bija ieplānojusi ko citu. “Mamma mani aizveda uz baletu. Un tieši tajā brīdī es sapratu – tas ir tas, ko gribu darīt.” Dejot viņa sāka jau sešu gadu vecumā, un kopš tā laika deja kļuvusi par viņas dzīves centru. Ieva atzīst, ka jau bērnībā bijusi sajūta, ka skatuve ir vieta, kur jūtas visdabiskāk. Talantu ātri pamanījuši arī pedagogi. Kādas ekskursijas laikā Viļņā skolotāji negaidīti piedāvāja Ievai iestāties baleta programmā. “Vecāki toreiz nepiekrita mani palaist vienu dzīvot lielpilsētā,” stāsta horeogrāfe. “Esmu vienīgais bērns ģimenē, tāpēc viņiem tas bija ļoti nopietns un emocionāls lēmums.” Lai arī profesionālā baleta skola toreiz palika nepiepildīts sapnis, deja no Ievas dzīves nepazuda. Viņa turpināja trenēties savā pilsētā, piedalījās meistarklasēs un jau pusaudzes gados zināja, ka savu nākotni vēlas saistīt ar laikmetīgo deju. “Es vienmēr zināju, ka gribu studēt ārpus Lietuvas,” viņa atzīst.

Iemīlējās latviešu puisī

Pēc studijām Skotijā un darba Izraēlā viņa bija gatava doties tālāk – uz Berlīni. Taču Latvijā viņas dzīve negaidīti mainījās. 2015. gadā Ieva iepazinās ar horeogrāfu Krišjāni. Abi satikās laikmetīgās dejas festivālā kā kolēģi, un vēlāk dzīve viņus atkal saveda kopā, jo abi tika uzaicināti pasniegt nodarbības vienā skolā Viļņā, un tieši tur viņu sarunas kļuva arvien dziļākas. “Atceros vienu no mūsu pirmajām sarunām,” saka Ieva. “Viņš runāja par matemātiku mākslā. Man tas šķita ļoti interesanti, ka dejā iespējama tik liela precizitāte.” Tieši Krišjāņa domāšana viņu fascinēja visvairāk. Šī kopīgā uztvere kļuva par pamatu ne tikai attiecībām, bet arī spēcīgai radošajai partnerībai. Abi sāka strādāt kopā arvien biežāk, līdz izveidoja savu māksliniecisko tandēmu "IevaKrish".

Kopā darbā un mājās

Daudzi brīnās, kā iespējams būt kopā gan dzīvē, gan darbā, nepazūdot vienam otrā. Taču Ieva atzīst, ka viņu attiecībās profesionālā partnerība ir kļuvusi par dabisku ikdienas sastāvdaļu. “Mēs esam tik ilgi kopā strādājuši, ka otrs cilvēks kļūst par daļu no tava domāšanas procesa,” viņa saka. “Kad kādam no mums jābrauc uz citu valsti un ilgāku laiku neesam kopā, rodas sajūta, ka kaut kā trūkst.” Abi audzina piecgadīgu dēlu un paralēli intensīvajam darbam cenšas atrast līdzsvaru starp ģimeni un mākslu. “Mākslinieces un mammas lomu apvienot nav vienkārši,” atzīst Ieva. “Taču bērns ļoti maina skatījumu uz pasauli. Tu kļūsti jūtīgāks pret to, kas notiek apkārt.”

Latviešu valoda un aukstā zupa

Dzīvojot Latvijā, Ieva ļoti ātri saprata, ka valoda ir cieņas apliecinājums vietai, kurā dzīvo. “Sākumā akadēmijā man viss notika latviski,” atceras Ieva. “Es pateicu, ka nemāku valodu, bet man teica – tu esi lietuviete, ātri iemācīsies. Un tā arī bija.” Viņa smejas, ka īstas izvēles nemaz nav bijis. Lekcijas notika latviešu valodā, apkārtējie runāja latviski, un arī vēlme pilnvērtīgi iekļauties Latvijas kultūras vidē bijusi daudz spēcīgāka par bailēm. “Uzskatu, ka, dzīvojot valstī, ir jāiemācās tās valoda.” Lai gan latviešu un lietuviešu valodas ir radniecīgas, sākumā netrūka kuriozu situāciju. Jau pēc pāris gadiem Ieva spēja ne tikai brīvi komunicēt latviski, bet arī rakstīt maģistra darbu latviešu valodā! Līdzās valodai viņa iepazinusi arī Latvijas ikdienas kultūru, un tajā netrūka pārsteigumu. Īpaši spilgti Ieva atceras savu pirmo sastapšanos ar latviešu iecienīto siļķes un biezpiena kombināciju. “Lietuvā biezpienu ar siļķi neēd,” teic viņa. “Siļķi ēd, biezpienu ēd, bet ne kopā. Kad to pirmoreiz ieraudzīju Latvijā, biju ļoti pārsteigta.” Taču lielāku sajūtu par abu valstu līdzību viņai devusi aukstā zupa. “Kad pirmoreiz Latvijā ieraudzīju auksto zupu, sapratu – labi, mēs tomēr esam savējie,” viņa smejas. “Tā, protams, ir mazliet citāda nekā Lietuvā, jo desu šajā zupā nebiju redzējusi.” Savukārt rupjmaize, vasaras saulgriežu svinēšana un kopējā Baltijas cilvēku mentalitāte ir tā pati. “Mēs esam daudz līdzīgāki, nekā paši domājam,” saka Ieva. “Latviešiem un lietuviešiem ir līdzīga humora izjūta, līdzīga attieksme pret ģimeni un dabu.”

“Latviešiem ļoti svarīga ir privātā telpa”

Tomēr, dzīvojot Latvijā, viņa pamanījusi arī būtisku atšķirību starp abām tautām. Un tā ir cilvēku attieksme pret privātumu un personīgo telpu. “Man šķiet ļoti interesanti, ka latviešiem svarīga ir viensēta un sajūta, ka apkārt neviena nav,” viņa aizdomājas. “Lietuvā vairāk jūtama kopienas sajūta.” Viņa smejas, ka Latvijā bieži dzirdētais ideāls ir,  lai kaimiņš mani neredz. “Savukārt Lietuvā cilvēki vairāk dzīvo ciemos, tuvāk cits citam.” Pēc Ievas domām, šī atšķirība sakņojas abu valstu vēsturē un lauku kultūrā. Latvijā viensētas bijušas daudz izplatītākas, kamēr Lietuvā cilvēki vairāk dzīvojuši kopienās.

Izrāde par cilvēku, kurš kļūst par tehnoloģiju

Šovasar Ieva gatavojas īpašam un ļoti personīgam notikumam – savai soloizrādei "Sugmija" ("Species Shifter"), kas 16. jūlijā piedzīvos pirmizrādi Rīgas cirka arēnā. Pie šī darba māksliniece strādājusi vairākus gadus. Izrāde ir par vientulību un digitālo identitāti. “Mēs vairs neesam tie paši cilvēki, kas bija mūsu senči,” uzskata Ieva. “Tehnoloģijas mūs ir mainījušas. Mēs dzīvojam pārejas laikā.” Izrādē parādās mākslīgais intelekts, digitālā vide, čatboti un cilvēka ilgas pēc tuvības. “Bots tevi nepārtrauks, nenosodīs un neaizvainos,” saka māksliniece. “Tu vari izdzēst sarunu un aizmirst. Tas ir ļoti savādi, jo vienlaikus mēs alkstam pēc cilvēcīgas tuvības.” Tieši šī pretruna kļuvusi par vienu no centrālajām "Sugmijas" tēmām, jo tehnoloģijas mūs savieno un vienlaikus attālina. “Mēs zinām visu cits par citu sociālajos tīklos, bet tajā pašā laikā kļūstam vientuļāki.”

“Trīs ar pusi stundas, un esmu mājās”

Ievas vecāki priecājoties, ka viņa dzīvo tieši Latvijā. “Trīs ar pusi stundas mašīnā, un jau esam viens pie otra,” viņa saka. Lai vieglāk sazinātos ar Ievas ģimeni, Krišjānis apguvis lietuviešu valodu, arī abu dēls ikdienā runā gan latviski, gan lietuviski. “Man šķiet skaisti, ka viņam abas valodas ir dabiskas jau kopš bērnības,” uzskata Ieva. Viņa ar smaidu atzīst, ka, iespējams, Krišjānis viņu bildinājis salīdzinoši ātri arī tāpēc, ka baidījies – Ieva tomēr kādu dienu varētu aizbraukt no Latvijas. “Tajā laikā vēl domāju par Berlīni un dzīvi citur Eiropā. Varbūt viņš negribēja riskēt.”

Runājot par profesijas izvēli, Ieva atzīst, ka viņas ģimenē labi saprot, ko nozīmē izvēlēties darbu, kur svarīgākais nav stabili ienākumi, bet aicinājums. Viņas tētis Sauļus ir basketbola treneris, un arī viņam jaunībā tēvs reiz teicis, ka ar basketbolu neko nenopelnīs, bet tā nebija patiesība. “Tāpēc vecāki mani saprata,” saka Ieva. “Viņi zināja, ka radošas vai sportiskas profesijas cilvēki neizvēlas tāpēc, ka tas ir vieglākais ceļš.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas “"Mēs esam līdzīgāki, nekā domājam." Ieva Gaurilčikaite-Sants - lietuviete, kura izvēlējās Latviju” saturu atbild SIA “Izdevniecība Rīgas Viļņi”.