Skatītāji dusmās pameta viņa filmas! Skandalozajam Larsam fon Trīram jau 70 - ko režisors dara šodien?

Viens no skaļākajiem brīžiem viņa karjerā notika 2011. gadā Kannās, kad fon Trīrs preses konferencē starptautisko mediju priekšā izteicās par Ādolfu Hitleru. Tas izvērtās par pamatīgu skandālu, un režisors tika pasludināts par festivālam nevēlamu personu. Tobrīd viņa filmas “Melanholija” galvenās lomas atveidotāja Kirstena Dansta centās saglabāt mieru, kamēr fon Trīra neveiklie izteikumi radīja jautājumus — vai tas bija ļoti neveiksmīgs joks, apjukuma brīdis vai tomēr nopietni domāts paziņojums?

Nesen pretrunīgi vērtētais režisors, kurš 2022. gadā publiski paziņoja par Parkinsona slimības diagnozi, atzīmēja savu 70. dzimšanas dienu. Līdz pat šai dienai Larsam fon Trīram vienmēr svarīgāk bijis uzdot neērtus jautājumus, nevis sniegt ikdienišķas atbildes. Un katrs kinoteātra skatītājs, kurš dusmās pamet kādu no viņa filmām, viņam joprojām ir maza uzvara.

Viņa tēvs Ulfs bija Dānijas ebrejs un ar savu sievu — Larsa fon Trīra māti — iepazinās vācu okupācijas laikā Dānijas pretošanās kustībā. Tikai 33 gadu vecumā fon Trīrs uzzināja rūpīgi glabātu noslēpumu: Ulfs nebija viņa bioloģiskais tēvs, un līdz ar to viņš pats nemaz nebija ebreju izcelsmes.

Kur tieši viņš atklāja savu aizraušanos ar kino, nav skaidrs. Iespējams, to viņā iededza tēvocis Borge Hosts, kurš bija kinorežisors. Katrā ziņā fon Trīrs jau pamatskolas laikā paņēma rokās kameru un sāka uzņemt savas pirmās īsfilmas ar “Super 8” kameru. Taču tikpat agri, cik viņš atklāja savu aizraušanos, viņu panāca arī paša dēmoni. Viņš cieta no daudzām fobijām un depresijas, bērnībā saņēma psiholoģisku palīdzību. Tumsa viņa dzīvē ienāca agri, un vēlāk tā izpletās arī viņa darbos.

Tāpēc nav pārsteigums, ka melanholija ir pastāvīga pavadone gandrīz visās viņa filmās. Pirmo starptautisko kino balvu fon Trīrs ieguva 1980. gadā Kino skolu festivālā Minhenē par īsfilmu “Nocturne” — pēc tam sekoja vēl neskaitāmas balvas. 1984. gadā tapa viņa pirmā pilnmetrāžas filma “The Element of Crime”. Šis trilleris ne tikai kļuva par fon Trīra starptautisko izrāvienu, bet arī padarīja viņu par gaidītu viesi un laureātu Kannās.

Lai gan viņa filmas mākslinieciskās brīvības aizsegā vienmēr bijušas smags pārbaudījums skatītājiem, tieši 1998. gada filma “Idioti” ar savām pieaugušo ainām satricināja pat rūdītu publiku. Kinokritiķis Marks Kermods par filmu bija tik sašutis, ka viņu izraidīja no seansa Kannās.

Tam sekoja tā dēvētā ASV triloģija ar filmām “Dogville”, “Antikrists” un “Melanholija”. Pirmā atgādina skatuves izrādi — visas mājas tajā attēlotas tikai ar baltām līnijām uz grīdas, un galveno lomu atveido Nikola Kidmena. Vēl tumšāka ir filma "Antikrists”, kuru atmosfēru fon Trīrs dabu attēlo kā dziļi samaitātu un ļaunu. Filma sākas ar intīmu ainu superslēnā kustībā; tāpat kā “Melanholija” ar Kirstenu Danstu, arī šeit galvenā varone cieš no smagas depresijas — fon Trīra iecienītā vadmotīva, kas skaidri redzams arī viņa divdaļīgajā filmā “Nimfomāne”. Ne velti “Nimfomāni” kopā ar “Melanholiju” un “Antikristu” bieži dēvē par depresijas triloģiju.

Kad fon Trīrs 2018. gadā filmā “Māja, ko uzcēla Džeks” ķērās pie stāsta par sērijveida slepkavu, viņa mākslas pazinēji jau iepriekš zināja: tas būs brutāli līdz neizturamībai. Un patiešām — Mets Dilons augsti inteliģenta psihopāta lomā pastrādāja tik šausminošas lietas, arī pret bērniem, ka paredzētais skandāls sekoja nekavējoties. Tomēr arī šoreiz nevarēja noliegt slimīgo valdzinājumu, kas vienmēr raksturojis Larsa fon Trīra filmas. Jo īpaši tāpēc, ka filmā “Māja, ko uzcēla Džeks” aktierim Bruno Gancam, kurš nomira 2019. gadā, bija viena no viņa pēdējām un patiesi neaizmirstamajām kino lomām.

Lai gan viņa darbi gandrīz vienmēr, ar retiem izņēmumiem, bijuši pretrunīgi vērtēti, fon Trīrs nereti lielākos skandālus izraisījis citos veidos. Piemēram, ar jau minētajiem izteikumiem par Hitleru, kas vienas liktenīgas intervijas laikā viņu no Kannu mīluļa pārvērta par izstumto. Tikai 2018. gadā ar jau pieminēto filmu “Māja, ko uzcēla Džeks” viņš piedzīvoja atgriešanos Kannās — un, kā gan citādi, arī tā bija pretrunīgi vērtēta.

Vai arī tad, kad viņš intervijā Dānijas dienas laikrakstam “Politiken” neslēpa, ka sevi uzskata par pietiekami radošu filmu veidošanai tikai vielu ietekmē. Tad vēl bija brīdis, kad fon Trīrs pameta sava pirmā bērna māti, kura tobrīd atkal bija stāvoklī, lai būtu kopā ar bērna aukli. Lai cik ļoti viņš censtos, viņa paša dzīve līdz šim tomēr sarakstījusi visskandalozākos scenārijus.

Pēdējos gados fon Trīrs publiski redzams reti, jo cīnās ar Parkinsona slimību un saņem aprūpi, taču no kino viņš pilnībā nav aizgājis — režisors joprojām strādā pie jauniem projektiem, tostarp filmas “After”, kas tiek dēvēta par viņa iespējamo noslēdzošo darbu.