"Spēlmaņu nakts" balvas ieguvēja Jana Ļisova par uzdrīkstēšanos, zaudējumiem un ceļu līdz skatuvei: "Mēģinu sev ļaut izjust šo prieku"

"Patiesību sakot, informācija vēl līdz galam nav apstrādājusies. Tā sajūta, ka jā, tas tiešām ir noticis, vēl nav pilnībā atnākusi,” stāsta Jana. Viņa teātrī strādā vairāk nekā desmit gadus - kopš Latvijas Kultūras akadēmijas absolvēšanas. “Es tik ilgi esmu redzējusi no malas, kā kāds uzkāpj uz skatuves un saņem balvu. Un nu es tur stāvu pati… Tas ir mazliet nereāli.” Tieši šis pārdzīvojums – nebaidīties ļaut sev priecāties – Jana šobrīd šķiet vissvarīgākais. “Es mēģinu sev ļaut izjust šo prieku. Tas ir skaists atskats uz nopietnu darbu, uz kaut ko, kas paveikts no sirds.”

Šī gada nominantes otrā plāna aktrišu kategorijā bija Agnese Budovska, Jana Čivžele, Inese Kučinska, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Jana Ļisova. “Viņu vārdi runā paši par sevi. Es jutos patiesi pagodināta būt viņu vidū,” atzīst Jana. Un uzsver, ka balva ir vienlaikus arī žūrijas subjektīvais skatījums un labvēlīga zvaigžņu sakritība: “Tā bija gan veiksme, gan fakts, ka tieši šajā brīdī mans darbs viņiem likās izceļamāks. Varbūt tāpēc, ka tas manā karjeras kontekstā bija solis augstāk – kaut kas dziļāks, nobriedušāks.”

Ceļš līdz profesijai

Janas stāsts par nokļūšanu aktiermākslā nav bijis viegls. Viņa to raksturo tieši: “Es kā auns vienkārši skrēju pret sienu, bet biju pārliecināta, ka to izsitīšu.” Pēc vidusskolas viņa divas reizes mēģināja iestāties aktieros, abās netiekot tālāk par pirmo kārtu. Paralēli viņa studēja Kultūras koledžā, kur apguva kultūras menedžmentu ar specializāciju amatierteātra režijā. “Protams, tas raisīja skumjas un nepārliecību. Bet es neko citu negribēju darīt,” stāsta aktrise. Tā kā prata krievu valodu, Jana apsvēra iespēju stāties teātra skolā Krievijā – līdz uzzināja, ka Latvijas Kultūras akadēmija uzņem jaunu kursu Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrim. Un šoreiz durvis pavērās. “Tiku uzņemta 21 gada vecumā - brīdī, ko pati saucu par pēdējo tramvaju. Daudzas manas vienaudzes līdz tam jau bija nospēlējušas rindām lomu.”

Ģimene, kura vairs nav blakus

"Spēlmaņu nakts" ceremonijā aktrise pieminēja cilvēkus, kas viņu ļoti atbalstījuši, bet vairs nav blakus. Tie ir mamma Veronika un tētis Vasīlijs, kuri abi ir aizgājuši mūžībā. “Mammu zaudēju pirms septiņiem gadiem, tēti - pusaudžu vecumā,” saka Ļisova. “Mamma bija mans lielākais atbalsts, kad mācījos aktieros. Viņa maksāja par manām studijām. Viņa izdzīvoja manu sapni kopā ar mani. Tētis bija radošs cilvēks - es daudz no viņa esmu mantojusi.” Šī ģimenes klātbūtne, lai arī neredzama, viņai joprojām ir ļoti dzīva: “Tā daļa ģimenes, kas nav fiziski uz zemes, turpina dzīvot manī un runāt caur mani.”