Gada labākais baleta mākslinieks Antons Freimans: "Mani nesaista sterila māksla, vajag nelielu postmodernitāti visā"

Tas ir stāsts par briedumu, pārdzīvojumiem un brīvību – arī tad, kad par mākslu kļūst uz skatuves aizlūzusi elpa un elsas. Žurnāls "Pastaiga" ar mākslinieku tikās, vēl pirms viņš bija saņēmis balvu Spēlmaņu nakts balvu kā "Gada labākais baleta mākslinieks".

Kā patlaban jūtaties dzīvē un profesijā? Šis posms jūsu karjerā ir īpašs?

Profesionāli pašlaik jūtos patiešām piepildīts. Domāju pie sevis – šis ir tāds Antona gads. Beidzot man paralēli lielajām partijām nav jādejo kordebaletā, ko esmu darījis visus iepriekšējos gadus. Tikai tagad, kad darbā ir pieņemti trīs jauni kolēģi un es varu strādāt vienīgi ar to, ar ko man būtu jāstrādā, sāku aptvert, ka pagājušās sezonas beigās biju uz izdegšanas robežas. Jūtu tādu kā netveramu vieglumu, jo nu man ir laiks pienācīgi sagatavot katru lomu, ir pavērusies emocionālā telpa un laiks ikviena skatuves tēla arhitektūrai. Esmu priecīgs un laimīgs, jo savā 17. sezonā varu sevi visu atdot lomām – gan domās, gan darbā.

Vai ir dejotājs, kas pēc baletskolas uzreiz nokļūst solista statusā?

Mūsu teātrī nav, un uzskatu, ka tas ir ļoti pareizi, jo līdz solista statusam dejotājam ir jāizaug. Kad mācījos skolā, man nebija nekādu ambīciju kļūt par solistu. Domāju, ka profesionāli dejošu vien dažus gadus un atradīšu kādu citu nodarbi. Tolaik repertuārā lielākoties bija klasiskā baleta izrādes, un es nevarēju iedomāties sevi dejojam stīvos prinčus. Bet pamazām Nacionālā baleta repertuārā ienākušas laikmetīgās un neoklasiskās izrādes, un tieši tās mani noturēja profesijā. 21. gadsimta baletos tiek pieprasīta citāda ķermeņa koordinācija, plūdums, tiek uzdoti sarežģīti aktiermākslas uzdevumi – tieši tas, kas man padodas vislabāk. Atradu savu nišu. Jāteic, ka ārvalstu dejotāji brauc strādāt pie mums, tieši meklēdami šo mākslas daudzveidību. Šogad mūsu trupai pievienojās Amirs Dodarhodžajevs, kurš iepriekš ir strādājis ASV. Kad viņam jautāju, kāpēc tieši pie mums, jo viņa līmenis ir tāds, ka jebkur pasaulē viņu sagaidītu ar atplestām rokām, Amirs atbildēja: tāpēc, ka te ir izcils repertuārs. Mums ir viss spektrs, ko baletā vispār var vēlēties.

Atgriežoties pie izdegšanas – nesen raidījumā “Teātra garša” aktieris Gundars Āboliņš, spriežot par savu profesiju, teica, ka māksliniekam jābūt slinkam un godkārīgam. Es šo frāzi mazliet izrauju no konteksta, bet tomēr… kā jūs to komentētu?

Jā, pareizi, dažreiz sevi ir jāpasaudzē, tas nāk tikai par labu. Starp citu, es esmu retais no dejotājiem, kuram nav bijušas nopietnas traumas, izņemot izmežģītu elkoni… (Trīsreiz pieklauvē pie koka.) Nekad neesmu bijis ārpus aprites ilgāk par divām nedēļām un to saistu tieši ar šo pozitīvo slinkumu. Apmēram ceturtajā darba gadā sapratu, ka organisms mēdz brīdināt: ir pārslodze, nepieciešama pauze. Ķermenim jādod atelpa, ir jāieklausās sevī.

Meitenes pārsvarā gadījumu patiešām ņem mammu pie rokas un ved uz baletskolu. Kā bija ar jums?

Mans stāsts ir šāds: jau kopš piecu gadu vecuma dejoju sporta dejas, nopietni, piedalījos arī konkursos. Lai kvalitatīvi dejotu sporta dejas, ir jāapmeklē arī baleta nodarbības, un es privāti mācījos pie baleta solista Aleksandra Rumjanceva. Tieši viņš ieteica mammai aizvest mani uz iestājeksāmeniem baletskolā. Es nemaz nezināju, kas ir balets, bet piekritu uzreiz, jo toreiz tas bija vienīgais veids, kā profesionāli darboties dejas jomā. Laikmetīgā deja kā profesionālā māksla Latvijā vēl īsti neeksistēja. Pēc tam, kad mani uzņēma skolā, aizgāju arī uz savu pirmo baleta izrādi, un tā likās katastrofāli garlaicīga. Es kā bērns nespēju iedomāties, kā varēšu kaut kam šādam veltīt savu dzīvi! Pirmajos gados baletskolā vairāk sanāk vingrot un pavadīt laiku pie baleta stieņa, nevis dejot, tāpēc līdz ceturtajai klasei es to visu ienīdu. Bet tad laikmetīgās dejas nodarbības burtiski ievilka mani atpakaļ profesijā.

Daudzi mākslinieki vēlāk atzīst, ka ir pateicīgi vecākiem, kuri viņus bērnībā piespieduši ar kaut ko nopietni nodarboties. Vai arī jūs sakāt paldies savai mammai?

Manas mammas vecāki rīkojās tieši pretēji – ļāva darīt visu, ko viņa vēlas, un tas tikai ir paspilgtinājis to, ka viņai, pēc horoskopa Dvīnim, dažreiz ir raksturīga nespēja fokusēties uz vienu mērķi vai uzdevumu. Un tad mamma atspēlējās uz mums, bērniem… Es jokoju, bet, jā, likums mums bija tāds: ja tu kaut ko sāc, tas jāizdara līdz galam. Un es tagad esmu viņai ārkārtīgi pateicīgs, jo nevaru iedomāties sevi darām citu darbu. Esmu pārliecināts, ka mammas izvēles manā bērnībā paglāba mani no depresijas vēlākos gados. Mākslas radīšana ir prieks. Jā, mēģinājumu process mēdz būt nežēlīgs, bet, kad pienāk pirmizrāde, mēs saģērbjamies kostīmos, izejam uz skatuves… un gūstam baudu. Dažreiz ir grūti noticēt, ka šis ir mans darbs.

Visforšākā izrāde, kā pats esat minējis, bija kovida laikā, bez skatītājiem – baleta “Pērs Gints” ieraksts. Kāpēc?

Tas bija super...

Kad jādejo kaut kas klasisks vai pat neoklasisks, ir ļoti jādomā par skatītāju: kādi rakursi jāieņem, lai poza būtu tīra, kas nolasās un kas nenolasās no skatītāju zāles, un tā tālāk. Pieminētajā “Pērā Gintā” ir pretēji – tur forma nav tik svarīga, būtiski ir patiesi iejusties šajā tēlā un ļaut viņam dzīvot savu dzīvi. Un tas ir tas, kas iedod skatuves brīvību. Tev ir ļauts uzbūvēt sienu starp sevi un skatītāju un aizmirsties personāžā. Nodejojot “Pēru Gintu”, katru reizi pēc izrādes ir sajūta, ka esmu nodzīvojis pilnasinīgu sava varoņa dzīvi, pabijis viņa kosmosā, un katru reizi šī dzīve ir nedaudz citāda. Mana pēdējā lielā loma Kazanova neļauj šādu brīvību – tā ir formālāka, jādomā, ko redz skatītājs, tāpēc nevaru pilnībā abstrahēties, izņemot, iespējams, pēdējo monologu, kur varonis nonāk uz pašnāvības robežas. Ir lomas, kurās tu it kā skaties uz savu varoni no malas, – tāds ir Djagiļevs baletā “Ņižinskis”. Viņš bija valdonīgs un despotisks, bet vienlaikus ievainojams un dziļi nelaimīgs cilvēks. Dejojot šo lomu, mani nepamet sajūta, ka man viņa ir līdz asarām žēl.

Vai dejotājs var būt brīvs no domām par tehniku?

Nē. Latvijā man bieži trūkst publikas izpratnes par to, kas īsti ir baleta tehnika. Mūsu skatītājs uzmanību pievērš tehnikas ārējām izpausmēm: cik augstu ir uzmesta kāja, cik augstu ir uzlēkts, cik fouetté izgriezti, bet parasti nav pietiekami izglītots, lai saprastu, ka šī kāja uzmesta ar saliektu ceļgalu, lēciens pabeigts nepareizajā pozīcijā, bet fouetté nogriezts ar neizstieptu strādājošās kājas pēdu. Mēs kā nācija esam ļoti izglītoti muzikāli, pateicoties mūsu dziedāšanas tradīcijām, bet dažreiz pat inteliģenti cilvēki izdara aplamus secinājumus par to, kas baletā vispār ir vērtīgs, un vairāk uzmanības pievērš ārišķīgām izpausmēm. Bet balets jau kopš Luija XVIII laikiem patiesībā ir par starpkustībām...

Leģendārā itāļu baleta prīma Alesandra Ferri nesen intervijā ir teikusi apmēram tā: “Mūsdienu dejotāji pārāk aizraujas ar tehniku, bet īstā baleta būtība ir kustību savienojums. Elegance un dvēsele izpaužas tajā, kā tu pārej no kustības uz kustību un savieno soļus. Izcilu dejotāju var pazīt tieši pēc tā, kā viņš strādā ar šīm smalkajām detaļām.”

Jāteic, ka, gadiem ejot, es mākslu arvien vairāk sajūtu fiziski, nepievēršot tik lielu uzmanību formalitātēm. Arī kā skatītājs. Ir mākslinieki, kuriem pietiek vien iziet uz skatuves, un ir sajūta, ka apstājas laiks. Ļoti reti kaut ko tādu sanāk piedzīvot baletā. Pēdējo reizi man tā bija, skatoties Elzu Leimani “Kazanovā”, – viņa izgāja, sāka raudāt, un es noticēju. Tāda beznosacījumu komunikācija. Jo vairāk man sanāk strādāt ar dejotājiem un aktieriem kā horeogrāfam, jo vairāk es saprotu, ka šis ir tas, ko nevar iemācīt. Tas ir iedzimta talanta un emocionālās inteliģences rezultāts. Tas vai nu ir, vai nav. Kad uz skatuves nav personības, tad, iespējams, vienīgais, uz ko atliek fokusēties, tiešām ir tehnika.

Dramatiskos izrādes brīžos arī dejotāji izdveš skaņas... Vai tās tiek iestudētas?

Ir izrādes, kurās tas jau ir ierakstīts horeogrāfijā. Tajā pašā “Ņižinskī” pilnīgi jākliedz, jo es kā Djagiļevs dresēju dejotājus, tostarp ar balsi. “Kazanovā” ir viens brīdis pašās beigās, kur stāvu skatītāju priekšā, gandrīz jau iekrītot orķestra bedrē. No emocijām un pārguruma es, gribot negribot, elpodams aizrijos un elsoju, un man ir sanācis to pārvērst par izrādes daļu, jo horeogrāfam šis mirklis ļoti patika, kaut gan nebija iestudēts. Tomēr viņš man teica: “Anton, tu esi uz robežas starp brīnišķīgo un vulgāro…” Ja es elsotu nedaudz vairāk, tas jau būtu bijis par daudz. Domāju, ka skaņa šajā baletā ir ļoti iederīga, jo pēc divām stundām formālas mākslas, kāds ir balets, skatītājs savā priekšā ierauga īstu, elsojošu cilvēku. Viņš beidzot ir bez filtra.

Kāda kritiķe raksta, ka jūsu personības kods ir tāds, kas ļauj jums nodejot jebkuru tēlu, kardināli atšķirīgus raksturus...

Baletā “Veltīgā uzmanība” man ir jādejo Simones loma. Var teikt, “drag” loma baletā. Atzīšos, ka tā manī izraisīja pretestību, bet tad portāls dance.lv palūdza, lai rakstu lomas dienasgrāmatu: kā dienu pa dienai nonāku pie Simones tēla un ko katrā brīdī jūtu... Sākumā Simone man šķita ļoti pavirša, viņai nebija nekādas priekšvēstures. Viss, ko viņa dara, ir žanra klasika – mēģina izprecināt savu meitu bagātniekam. Sāku meklēt šim tēlam kādu dziļumu, satvaru, un pēkšņi viņa man prātā savienojās ar Hiacinti Burkā un Kardašjanu matriarhu Krisu Dženeri, kļuva par tādu pūķi ar divām galvām. Pats viņai izdomāju arī priekšvēsturi. Un tā soli pa solim, intīmi iepazīstot pat tik banālu personāžu, viņa man kļuva ļoti mīļa. Pateicoties šai dienasgrāmatai.

Tāpēc ir jāpiekrīt kritiķes teiktajam. Viss ir pa spēkam, ja tam velta pietiekami daudz mīlestības un laika. Man vēl nav gadījusies loma, kuru, pēc maniem ieskatiem, nevar parādīt dejas valodā.

Dejas valodā var izšaut no sevis arī sliktās emocijas?

Piekrītu, var. Taču man nav nācies izdejot īstus ļaundarus, kaut arī šķiet, ka tas man varētu padoties.

Balets ir dižens skaistums, vienalga, kāda ir dejas valoda. Vai tas ir ietekmējis arī jūsu dzīvi?

Tas noteikti veido specifisku gaumi arī ikdienā. Man ļoti svarīga ir mana māja, kā tā ir iekārtota, – tas ir vienīgais dzīves luksuss, ko atļaujos. Māja, manuprāt, iekārtota diezgan askētiski un gaumīgi, tīras līnijas un modernisms, bet… ar zelta lustru… Manuprāt, tas nāk no baleta – tā gaume uz pārmērībām detaļās. Tas ir tāpat kā Kazanovas elsas – uz robežas starp lielo tīrību un bezgaumību... Kā ir, tā jādzīvo. Varbūt arī tāpēc, runājot par citām mākslām, mani nesaista sterila māksla, man vajag nelielu postmodernitāti visā.

Jums ir sajūta, ka pienācis brieduma posms dzīvē, darbā?

Patlaban manā dzīvē nav drāmas, šķiet, esmu laimīgs, bet, protams, šī sajūta ir kā balva par pusaudža gados piedzīvoto un pēdējo trīs gadu stresu. Briedums man laikam ir sinonīms rūdījumam. Pārdzīvojumi noteikti palīdz uzburt nepieciešamo drāmas līmeni uz skatuves... Skatos uz jauniem kolēģiem, viņi ir brīnišķīgi dejotāji, bet vēl nav tiktāl izjutuši dzīves garšas, lai būtu, no kā būvēt savus skatuves varoņus.

Esat izdzīvojis pat vajāšanas šausmas gluži kā filmās. Ko šī pieredze jums ir devusi?

Visas pieredzes var noderēt. Šādas lietas norūdījušas raksturu. Jārunā klišejās, bet es tagad jūtos stiprāks un vairāk nekā jebkad novērtēju katru dzīves brīdi. Tas ļoti noder mākslai, un es, iespējams, kādreiz iestudēšu baletu par vajātājiem. Ļaunums jāapvērš otrādi – jāpadara par mākslu, pieredzi un mācību.

Un visbeidzot – sezona ir sākusies...

Nesen sākās baleta jauniestudējuma “Kaktusi” mēģinājumu process. Šis pasaulslavenā zviedru horeogrāfa Aleksandra Ekmana (1984) laikmetīgais balets ir veltīts mākslas kritikai: izrāde ir par to, kā mēs vērojam mākslu un bieži jūtam vajadzību to analizēt un “saprast”. Kaut gan pasaules pirmizrāde bija 2010. gadā, “Kaktusi” izskatās absolūti laikmetīgi arī pašlaik. Drīz sāksim strādāt pie Džeroma Robinsa baleta “Koncerts”, kas ir komēdijbaleta klasika. “Koncerts” piedzīvojis jau vairākas renesanses, jo baletā, tāpat kā it visur, mode ir cikliska. Kad pasaule izlemj, ka komēdijbalets atkal ir modē, šī vienmēr ir tā kanoniskā izrāde, ko iestudēt. Šosezon Nacionālā baleta repertuāru caurstrāvo humors, un es to uztveru kā pamudinājumu ar humoru iziet – vai varbūt pat izdejot – cauri šā brīža dzīves un laikmeta izaicinājumiem.