"Jā, zinu, ka esi aktieris, bet kur tu strādā?" Rūdolfs Plēpis par dzīvi - komisko un traģisko

Kādreiz teici, ka dzīve ir kā ričurača spēle. Kas vairāk esi tu pats – komiķis vai traģiķis?

(Rūdolfs ietur pauzi, nosmej savus sirsnīgi skanīgos smieklus.) Godīgi sakot, nekad neesmu par to domājis. Lomas gan ir bijušas ļoti dažādas – gan komiskas, gan traģiskas. Patiesībā katrā lomā ir abas šķautnes. Kad Nacionālajā teātrī iestudējām Dullo baronu Bundulu, mēs ar režisoru Edmundu Freibergu pat šajā komiskajā tēlā, par kuru visi smejas, atradām traģiku. Uztaisījām brīnišķīgu finālu, kurā barons saprot, ka ir ticis nekaunīgi izmantots, un izrāde pavērsās pilnīgi citādi. Absolūta komēdija finālā ieguva traģisku piesitienu.

Runājot par komisko un traģisko, teikšu tā, kā savulaik teica režisors Pēteris Pētersons: “Tas ir daudz neviennozīmīgāk.”

Tev bijis spilgts atšķirīgu raksturlomu spektrs: Ābrams Skroderdienās Silmačos, karalis Līrs, dzejnieks Jānis Poruks monoizrādē Sapņu spēles jeb Dvēseles kumēdiņi un citas. Kuras lomas tev pašam ir īpaši mīļas?

Man laimējies gan ar režisoriem, gan partneriem, un neviena loma nav bijusi garlaicīga vai nepatīkama. Ļoti labi ir tad, ja vari attaisnot to, ko uz skatuves dari. Kad iepazīsti savu tēlu tik dziļi, ka zini, kā viņš kustas, ko runā, kāpēc viņš tā runā, kāpēc viņš kādā brīdī sēž vai stāv. Jāsaka paldies gan režisorei Lūcijai Baumanei, gan Ādolfam Šapiro, kas mūs mācīja – neviena kustība nav bez iemesla. Es jūtos drošs tad, kad izprotu tēlu. Šapiro strādāja, ievērojot pat vissmalkākās nianses. Kāpēc pacēli roku? Kāpēc tagad skaties ārā pa logu? Ja šīs darbības nevaru attaisnot, tad esmu kā marionete, lelle vai, kā savulaik teica teātra kritiķe Lilija Dzene, runājoša galva uz skatuves. Savukārt, ja varu attaisnot sava tēla eksistenci, tad uz skatuves jūtos pilnīgi brīvs – arī tajos rāmjos, kuros mani ieliek režisors. Man pat tie rāmji ir vajadzīgi un es tajos varu dzīvot un darīt, ko gribu; esmu tajā tēlā, tajā cilvēka. Tas nav viegli, ir jāiegulda liels darbs un vajadzīga režisora palīdzība, iekams tiec pie lomas būtības.

Cilvēkiem, kas nav saistīti ar teātri, šos procesus ir grūti paskaidrot. No malas varbūt izskatās vienkārši – uzkāp uz skatuves un tur kaut ko parunā... Ir bijušas pat komiskas situācijas. Man jautāja – ko tu dari, ar ko nodarbojies? Atbildēju, ka strādāju teātrī, esmu aktieris. Cilvēks pretī – jā, zinu, ka esi aktieris, bet kur tu strādā? Pirmajā brīdī apmulsu, bet pēc tam sapratu – viņš domā, ka teātris ir izklaide.

 Ir tāds stāsts – Lilita Bērziņa savulaik pēc izrādes Anna Kareņina, kurā spēlēja titullomu, nākusi mājās ar ziedu klēpi. Satikusi kaimiņu, kurš teicis: “Jums aktieriem gan labi – padanco, palēkā pa to skatuvi, un, paskat, nākat mājās ar puķu klēpi!” Cilvēks nesaprata, ka Lilita Bērziņa tikko ir nospēlējusi Annu Kareņinu! Daudziem ir diezgan virspusējs priekšstats par to, kas notiek teātrī un ar aktieriem.

Mēdz teikt, ka ir aktieri no Dieva. Tu tāds esi. Atliek kaut tikai uziet uz skatuves, un skatītāji jau reaģē. No senākiem laikiem atmiņā viena epizode. Izrādē Lido dzērves uznāci uz skatuves ar ķubiķeiku galvā, vienkārši stāvēji, vēl nebiji pateicis ne vārda, bet zāli jau pāršalca pozitīvu emociju vilnis.

Neatminos... Bet esmu ievērojis, ka ir tāds maģisks skatuves noslēpums. Vienalga, izrādē vai koncertā, bet nevar uznākt uz skatuves un uzreiz sākt kaut ko runāt vai darīt. Ir brīdis, kad jūtu – notiek kaut kāda enerģijas apmaiņa starp skatuvi un zāli. Sajūtu, kā no skatuves aizplūst enerģija, un tad tā nāk atpakaļ no skatītājiem. Tas mirklis jāsagaida, un tad var sākt darboties.

Aktiera profesija ir diezgan skarba, īpaši tagad – ar kādu noslēdz līgumu, ar kādu ne, vienam dod lomas, citam ne. Nav garantētas vietas teātrī, kā senāk bija. Ja laika ratu varētu pagriezt atpakaļ, tu izvēlētos šo profesiju?

Es jau neizvēlējos – zināju, ka man jābūt aktierim. Nebija pat domu, ka varētu darīt kaut ko citu. Man patīk gatavot ēst, varbūt varētu būt labs pavārs.... Bet nē – zināju, ka būšu aktieris, un tā tas arī notika. Interese par teātri visdrīzāk radās, pateicoties manai mammai. Viņu visu mūžu saistīja teātris, kino. Kad nācu pasaulē, mamma bija soliste Latvijas Nacionālās operas izrādēs. Tam acīmredzot bija kāda nozīme, jo uz skatuves biju jau mammas vēderā. Iespējams, tāpēc ir tāda sajūta, ka mans ceļš uz teātri veidojās ļoti dabiski. Mūsu dzīvoklī zem vienas istabas atradās vārtrūme, un puse no telpas bija par metru augstāka. Papum zemākajā istabas daļā bija darbnīca, viņš strādāja pie skrūvbeņķa, bet es dzīvojos pa paaugstinājumu, kas atgādināja skatuvi.

Mājās bija pašam savs teātris.

Jā! Tā gan bija tāda ampelēšanās, bet es pat lugu uzrakstīju. Nē, nu kas gan par lugu… Man bija 12–13 gadi. Atceros nosaukumu Burvju ķēdīte. Pilnīgs humors! Kaimiņu zēna tēvs mūs nofotografēja, es saliku pie sienām fotogrāfijas ar vārdiem un pseidonīmiem – kā teātrī. Tā bija fantāziju pasaule.

Biji arī mājas izrāžu režisors?

Protams. Bērnības maksimālisms. Man vienmēr likās ļoti dabiski, ka es darīju, ko gribēju. Un ja vēl sanāk! Pirmo reizi ar profesionālo skatuvi man saskarsme bija pēc tam, kad skolā ieradās cilvēki no Jaunatnes teātra pedagoģiskās daļas, kas sadarbojās ar skolām. Bija vajadzīgi divi zēni, kuri izrādes Zoss spalva finālā uz skatuves uznes noplūktu rekvizītu zosi. Teātra cilvēki izvēlējās mani un klasesbiedru Artūru. Mācījāmies kādā 7. klasē. Interesanta, forša izrāde – sižets par to, ka skolnieks ievērojama dzejnieka muzejā nozadzis viņa rakstāmspalvu.

Tajā gadā aizgāja mana mamma... Pat nevaru izstāstīt, kā tolaik jutos. Tas bija briesmīgi. Taču apstākļi sakrita tā, ka nokļuvu Jaunatnes teātra skolēnu aktīvā. Mēs palīdzējām skatītājiem atrast vietas, piedalījāmies dekorāciju izgatavošanas procesā. Tas kaut kā kompensēja mammas aiziešanas traģēdiju. Es dzīvoju teātrī, un man bija vieglāk. Skolēnu aktīva jaunieši reizēm arī piedalījās izrādēs, un pirmā, kurā es 14 gadu vecumā piedalījos jau kā aktieris, bija Pāvilielas zēni. Man bija loma – Lesiks. Pēc tam ilgus gadus kolēģis Imants Skrastiņš mani sauca tikai par Lesiku.

Toreiz bija lampu drudzis?

Noteikti. Bez uztraukuma jau nekas nenotiek, taču es nebiju viens. Uz skatuves bijām vairāki bērni, un jaunie aktieri bija ļoti pretimnākoši. Mēs burtiski iedzīvojāmies teātrī.

Pēc astoņgadīgās skolas beigšanas vienu gadu, 9. klasē, mācījos 2. vidusskolā un paralēli darbojos skolēnu aktīvā. Teātrī iestudēja Buratīno piedzīvojumus, man iedeva lomu – biju zēns, kurš sēž zālē starp skatītājiem un nopērk no Buratīno ābecīti. Aprīlī un maijā teātris brauca viesizrādēs, un, protams, es arī. Man pat prātā neienāca, ka jāpabeidz 9. klase! Atbraucu atpakaļ, un gandrīz visos priekšmetos man divnieki – algebrā, ģeometrijā... visur! Tāpēc mani atstāja uz otro gadu. Šito kaunu! Uz otro gadu nepalikšu!

Izņēmu no skolas dokumentus, stāvu uz ielas un domāju, kur tagad iešu... Ieraugu uz reklāmas staba afišu, ka Kultūras darbinieku tehnikums uzņem audzēkņus dažādās specialitātēs, arī režisoros. Taisnā ceļā devos turp, un mani uzņēma režijas nodaļā. Pēc četriem mācību gadiem bija jāiestudē diplomdarba izrāde. Mani aizsūtīja strādāt uz kultūras namu Ziemeļblāzma. Tur jau darbojās drāmas kolektīvs, kuru vadīja Lūcija Bērziņa. Viņa ierauga šito šmurguli un nedod manam iestudējumam nevienu aktieri. Bet man taču izrāde ir jāiestudē! Kā es to varu izdarīt, ja man nedod aktierus?

Un zini, ko es izdomāju? Es paņēmu savus radiniekus. Iestudēju Blaumaņa Ļauno garu. Brālim, kurš nekad mūžā nebija kāpis uz skatuves, iedevu galveno lomu. Otro galveno lomu spēlēt uzaicināju Ināru, ar kuru biju iepazinies teātra skolēnu aktīvā. Viņi sapazinās un vēlāk apprecējās. Uzaicināju arī savu tanti, citus radus un draugus. Vienīgie, kas no Ziemeļblāzmas piekrita manā izrādē piedalīties, bija veco ļaužu deju kolektīvs. Uztaisīju īstu mišungu! Žūrijas komisijas vadītāja bija Lūcija Baumane – viņa atbrauca skatīties manu rasolu. Bet beigās žūrijas komisija man iedeva visaugstāko atzīmi – piecnieku. Tehnikumu pabeidzu ar izcilību, pēc tam aizgāju armijā.

Tajā laikā mūziķi un arī aktieri centās iekļūt dienestā padomju armijas popmūzikas ansamblī Zvaigznīte vai Baltijas kara apgabala dziesmu un deju ansamblī. Arī tu?

Kad mani iesauca, kāds paziņa teica, ka jāuzmeklē kara komisariātā konkrēts cilvēks, varbūt būšot iespējas dienēt Zvaigznītē. Meklēju to leitnantu, bet neatradu. Mani iesēdināja vilcienā un aizveda uz Gvardejsku pie Kaļiņingradas, Kēnigsbergas, uz seržantu skolu. Pusgadu nodienēju tur, bet – paldies Dieviņam un priekšniekiem – pēc tam atļāva turpināt dienestu Rīgā, sakarniekos. Pēc dienesta sešus mēnešus nostrādāju pie tantes noliktavā, jo vajadzēja naudu.

Pēc tam uz Teātra fakultāti?

Tajā gadā tieši bija uzņemšana Jaunatnes teātra aktieru kursam, un es iestājos. Atceros, uzņemšanas komisijā bija Ādolfs Šapiro, Lūcija Baumane, Fēlikss Deičs, Vera Baļuna. Pēc tam man atstāstīja, ka viņa kategoriski bijusi pret manu uzņemšanu, teikusi, ka tādu ākstu neesot redzējusi. Baļunai bija liela ietekme. Tagad jau zināms, ka viņa bija iesūtīta no Krievijas mācīt stulbajiem latviešiem spēlēt teātri. Savukārt Šapiro pateicis, ka ņem mani kursā. Bet, lai cik tas dumi būtu, iestājeksāmenos izgāzos latviešu valodā. Mutvārdu eksāmenā kļūdījos un dabūju trijnieku. Tiku uzņemts, bet bez stipendijas.

 Pateicoties labam draugam Andrim Libertam, kurš arī piedalījās mana diplomdarba izrādē Ziemeļblāzmā, dabūju darbu. Viņš bija restorāna Ruse direktors un uzaicināja mani strādāt par sienas avīzes noformētāju. Pēc lekcijām braucu turp un naktīs zīmēju sienas avīzi. Bieži vien fakultātē nodarbību laikā aizmigu, jo naktīs strādāju. Reiz aizmigu pat aktieru meistarības nodarbībā. Šapiro esot teicis: “Metiet viņam ar bumbu!” Iespējams, kursabiedri pat nezināja, ka naktīs taisu restorāna sienas avīzi.

Stipendiju tev nepiešķīra visus četrus gadus, kamēr mācījies?

Tā bija, bet kaut kā izkūņojos. Studiju beigās bija sadale. Visus kursabiedrus Jaunatnes teātrī nepaņēma. Bijām astoņpadsmit, paņēma divpadsmit. Tas bija diezgan nežēlīgi.

Par vienu no jūsu kursa izciliem un iedvesmojošiem iestudējumiem tiek uzskatīta Imanta Ziedoņa Kurzemīte. Vēlāko laiku skolēnu aktīva meitenes visus maršrutus kādā vasarā bija kājām apceļojušas.

Kurzemīti iestudējām 2. kursā kā skatuves runas eksāmenu. Mums bija iespēja iepazīties ar Imantu Ziedoni personīgi. Izrādās, ka tajos laikos viņam arī neklājās nemaz tik spīdoši, to grāmatu nemaz negribēja izdot. Mēs ar iestudējumu braukājām pa visu Latviju. Cilvēki gaidīja. Tas bija interesants laiks. Vēlāk man bija tā laime runāt Ziedoņa Blēņas un pasakas, kuras arī negribēja izdot. To darīja nevis kaut kādi iebraucēji, krievi, bet paši savējie meta sprunguļus riteņos. Tādas pasakas neesot domātas bērniem! Ziedonis man iedeva pasaku eksemplārus mašīnrakstā, un es ar šo programmu braukāju pa Latviju, pirms pasakas vēl bija nodrukātas. It sevišķi lieli iebildumi bija pret pasaku Kliņģeris un baranka. Ak vai! Bērniem par tādām lietām... Barankai caurums un kliņģerim divi caurumi! Kas tā par pasaku?

 Reiz kopā ar Imantu Ziedoni bijām uz tikšanos Kolkas skolā, un direktore sašutusi: “Biedri Ziedoni, vai tiešām tādas pasakas ir jārunā bērniem?!” Ziedonis pagriezās pret zāli – bērni, vai jūs kaut ko nesapratāt? Bērni no zāles – mēs visu sapratām! Tā kā šīs pasakas ilgi nedrukāja, kādā reizē Ziedonis teica: “Ja jūs nedrukājat, es paņemšu lielu žūksni ar pasakām mašīnrakstā, uzkāpšu Dabas muzejā uz jumta un nometīšu uz ielas, lai visi lasa.” Viņš bija šerps. Nodrukāja tad, kad mēs jau pusi Latvijas bijām apbraukājuši.

Atceries, Edgaram Liepiņam bija dziesma par ķiļķenu un klimpu, kuru bērni runāja nesaprotamā – ne vairs klimpu, ne ķiļķenu – valodā. To arī gribēja cenzēt. Zināma analoģija, vai ne?

Jā. Kopš tiem laikiem ir izaugušas vairākas paaudzes, un kurš vairs to atceras. Visādi bija.

Šapiro un toreizējais teātra direktors Staņislavs Gudzuks kaut kā mācēja tikt ar partijas ieceltajām mākslinieciskajām komisijām galā, bija daudz vērtīgu izrāžu. Arī ar zemtekstiem.

Šapiro speciāli ņēma nopietnu dramaturģiju, un tā paaudze, kas šīs izrādes skatījās, auga izglītota un gudra. Vēlāk bija uzstādījums, ka vajag izklaidējošas lugas, komēdijas. Lai nomierinātu kultūras nozares priekšniecību, teātris uztaisīja izrādi Atbrīvosimies jau šovakar. Satura tur vienkārši nebija! Šapiro pateica: “Kas jums katram ir individuālajā repertuārā, to liekam izrādē.” Mēs ar Intu Bankoviču laidām krieviski: ķurļi-ķurļi. Ir tāda dziesma: “Ah, devčonka, ti krasotka, ķurļi, ķurļi” (Ak, meitene, tu skaistule). Tur bija tāds rasols, ka nav ko atcerēties. Antra Liedskalniņa bija atnākusi skatīties un no smiekliem skatītāju zālē gandrīz nokrita no krēsla.

Tā bija kā sava veida nodeva kultūras kūrētājiem?

Tieši tā. Beidzot izrāde, lai visiem smiekli.

Savukārt jūsu kursa izrādes bija cienījami darbi un ilgi palika teātra repertuārā.

Diplomdarbā mēs iestudējām Blaumaņa Skroderdienas Silmačos, Buratīno piedzīvojumus muļķu zemē, Jaunsudrabiņa Sauli rasas pilienā un Vējlukturi abažūrā, kuru Gunārs Priede uzrakstīja speciāli mūsu kursam. Šapiro bija pateicis Lūcijai Baumanei, ka viņš neorientējas latviešu dramaturģijā, un deva viņai pilnīgi brīvas rokas. Mēs faktiski izaugām ar Lūciju Baumani.

Teātrī bija arī dažādi pigori. Reiz tehniskais personāls izrādē Pavasaris rekvizītu pudelē Vodka russkaja nastojaščaja (Īsts krievu šņabis) ielēja īstu degvīnu. Jums tā pudele vienā ainā bija abiem ar Enriko Avotu, pēc tam tā aizkulisēs ātri pazuda. Vai atminies vēl kādas izjokošanas?

Mēs uzreiz sapratām, ka tur ir šņabis, jā, un aizkulisēs iedzērām. Nedaudz. Neapreibām. Cits līdzīgs gadījums, kad mani iznesa cauri, bija Skroderdienās Silmačos, epizodē, kurā Zāra atnes tēju: “Jūsu tee...” Spēlēju Ābramu. Skatuves puiši bija ielējuši no teātra bufetes to briesmīgo Moka liķieri. Pēc lugas sižeta krūzi atgrūžu, un Dūdars – Egīls Valčs – prasa: “Negribas?” Es saku: “Aber vai es zinu, kas tur ir iekšā!” Sapratām, kas tur ir iekšā, un smiekli nāca, bet par abiem izdzērām.  

Traki bija izrādē Es savos zābakos, kur piedalījos tikai vienā epizodē. Kolēģi dzīvojas pa bufeti, es arī. Paņemu to slaveno liķierīti un vienā brīdī jūtu, ka laikam mazliet par daudz. Saku režisoram Uģim Brikmanim, kurš arī turpat ir: “Uģi, lūdzu, lūdzu, aizej un nospēlē epizodi manā vietā. Teksta tur gandrīz nekāda nav.” Tā arī paliek. Nākamajā rītā nāku uz teātri, satieku viņu un priecīgs saku: “Paldies, Uģi! Paldies, ka izpalīdzēji!” Uģis jautā: “Ko?” Saku: “Paldies, ka nospēlēji manā vietā.” Uģis teic: “Es neko neesmu tavā vietā spēlējis!” – “Kā neesi?  Kurš tad spēlēja?” apmulsu. Uģis: “Tu pats!” Vai, manu dieniņ! Mēs tajā epizodē bijām kopā ar Ingūnu Zemzari. Prasīju viņai, vai tiešam es spēlēju un kā? Inguna apstiprināja, ka esot spēlējis un visu izdarījis, kā vajag. Padomā tik – pilnīgā autopilotā biju nospēlējis nevainojami!

Vēl viens traks gadījums bija izrādē Saniknotā slieka. Scenogrāfam Andrim Freibergam patika veidot slīpas skatuves. Enriko Avots nes pa skatuvi garas ugunsdzēsēju kāpnes, pa to slīpumu kaut kas misējas, viņš nenotur, un trepes gāžas skatītāju zālē. Nosēžos un skatuves, un prātā viena doma – tūlīt būs jāsauc ātrā palīdzība… Iedomājies, cik laimīgi – trepes uzkrita vienam bērnam skatītāju zālē, bet ar to tukšumu starp pakāpieniem, un viņam nekas nekaitēja. Tik laimīgi!

Ko tu darīji, kad likvidēja Jaunatnes teātri? Daudzi aktieri palika bez darba, daudziem pēc tam dzīve salūza.

Vienu sezonu biju Jaunajā Rīgas teātrī, kas tika izveidots Jaunatnes teātra vietā. Toreizējais vadītājs, režisors Juris Rijnieks iestudēja Aleksandra Čaka lugu Matīss – kausu bajārs. Mani uzaicināja, un izrādījās, ka no dažādiem Latvijas teātriem saaicināti daudzi aktieri, kuriem tajā brīdī nebija darba. To izrādi laikam nospēlējām reizes divas, un viss izčākstēja. Tad satiku Uldi Anži, un viņš saka: “Nāc uz Nacionālo teātri!” Tur sakrita vairākas lietas vienlaikus. Edmunds Freibergs mani aicināja spēlēt Draudzes bazārā. Raimonds Pauls pasauca, lai atbraucu noklausīties dziesmu, ko viņš uzrakstījis tai izrādei. Aizbraucu, noklausījos. Burtiski tajā pašā laikā man paziņo, ka Uldis Dumpis atteicies spēlēt karali Līru, jo esot kaut kādas problēmas, un Indra Roga aicina mani. Pauls spēlē dziesmu... Es saku: “Maestro, man tagad ir jāizšķiras, dziedāt Draudzes bazārā to dziesmiņu vai spēlēt karali Līru.” Viņš saprata, un es sāku mēģināt. Pēc tam bija Ceļojošā komija gals un citas nopietnas lomas. Savā 50. dzimšanas dienā nospēlēju Jāni Poruku.

Tā bija ģeniāla monoizrāde, kā saplūšana ar dzejnieka tēlu. Kā tu to izjuti?

Redzi, cik interesanti... Reiz Rakstnieku savienībā uzstājos dzejas lasījumu pasākumā, un pēc tā pie manis pienāca jauns cilvēks, kurš stādījās priekšā kā ekstrasenss. Viņš bija skatījies to izrādi un teica, ka esmu Porukam pienācis pārāk tuvu. Tas varot atsaukties uz mani. Sākumā nodomāju – paga, paga, mazliet par traku... Bet tad sāku prātot – tiešām, ja tu kādam pieej pārāk tuvu, tad sākas tāda kā savienošanās. To nevar izskaidrot. Varbūt tiešām biju pārāk tuvu... Bet ar garīgo veselību man, par laimi, viss kārtībā, nav tā, ka nevaru izkāpt no lomas. Tāpēc nebija problēmu nospēlēt Poruku – sapratu, ko un kāpēc viņš dara. Bet robežas jāsajūt.

Emocijas, tēls, lomas pēc izrādes jāatstāj grimētavā, vai ne?

Ir aktieri, kuri teic, ka nevarot iziet no lomas. Domāju, tā ir koķetēšana. Tad jau tu neesi profesionālis.

Kino lomu tev nav daudz, taču tās ir spilgtas. Daudziem vēl atmiņā filma Spēle, un Mārtiņa Brauna dziesma kļuvusi par klasiku.

Zigmunda Skujiņa romāns, pēc kura filma uzņemta, ir ļoti nopietns, traģisks. Tā nosaukums ir Kailums. Tie bija padomju laiki, un tad visādiem priekšniekiem jau pats vārds kailums nepatika. Rīgas Kinostudiju sponsorēja Mosfiļm, un mēs no viņiem bijām atkarīgi gan materiāli, gan ideoloģiski. Filmu skatīties brauca pārstāvis no Maskavas. Režisors Arvīds Krievs gribēja, lai ir tā pa īstam, taču maskavietis ik pa laikam atbrauc un uzstāj, ka vajag dobrotnij fiļm (labestīgu filmu – no krievu val.). Jūtu, ka Arvīds vairs nevar izturēt. Kāda labestība, ja sižetā patiesībā risinās traģēdija? Tad muļļāja, muļļāja, lai panāktu kaut kādu kompromisu. Uzskatu, ka filma ir samocīta.

Kino man pārsvarā bijušas epizodiskas lomas. Emīla nedarbi bija spilgti, pateicoties Varim Braslam. Atveidoju kalpu Alfrēdu. Režisors prata uzņemšanas laukumā apvienot dažādas personības un paaudzes, sākot ar bērniem un beidzot ar Ēvaldu Valteru, pa vidu arī Vija Artmane un Dina Kuple. Kad skatījos filmu pirmo reizi, no sirds smējos. Man bija iespējas redzēt arī autentisko zviedru filmu. Šito garlaicību! Tā bija bez humora un gaudena. Mūsu filma dzīvo joprojām – no 1985. gada. Kas ir labs, tas paliek labs.

Tu raksti jaunu grāmatu, atmiņas.

Iznāks ap manu dzimšanas dienu. Redaktori bija uzlikuši nosaukumu Spēle. Ak kungs! Ierosināju Poruka citātu Dvēseles kumēdiņi.

Kā tu vadi dienas?

Visiem darbi, sava dzīve, nevar turēt mani pie rociņas visu laiku. Pārsvarā klausos radio, reizēm sazvanos ar Igoru Siliņu, Intu Bankoviču, pa retam ar Ilgu Tomasi. Visi kolēģi kaut kur paklīduši. Patiesībā depresijā iekrist ir ļoti viegli. Dzirdu pa radio dziesmu ar apmēram šādu tekstu – saule vēl nav norietējusi, neviens nedzird manu balsi, kas būs, kad es aiziešu, vai kāds mani mīlēs... Ārprāts! Varbūt tur izpildītājam vajag psihologa palīdzību.

Bet tu savu optimismu nezaudē!

Pateicoties profesijai. Jāturas. Uz dzīvi skatos loģiski. Meitai Viktorijai, kura man ļoti palīdz, ir meita Marija. Meitai Astrai ir dēls Ernests un meita Eva; viņi dzīvo Anglijā. Man vissvarīgākais, lai bērni un mazbērni ir veseli, lai viņiem viss labi. Kas būs ar pārējo, to laiks rādīs.