Andris Freidenfelds par vegānismu, džezu un humoru: "Tad jau manīs, cik ilgi vēl jokošu"

Vairākās paaudzēs šīs Freidenfeldu dzimtas vīrieši, par spīti vecāku dotajam vārdam, uzrunāti uzvārda saīsinājumā – par Fredi. Andris nav izņēmums un droši vien atskatītos, ja garāmgājējs viņu par Fredi uzrunātu uz ielas. Tas gan būtu neparasts notikums, jo populārajam skatuves un radio māksliniekam vairāk labpatīk būt pie auto stūres. Pa ceļam gadījies dzemdēt arī pa dziesmu tekstam; tā reiz, stāvot pie krustojuma, prātā ienākusi skanīgā frāze pīrādziņ, nāc ārā. Vēsture klusē, ko šajā mirklī savām acīm skatīja Andris, kuru var apskaust par spēju plēst jokus pat tad, kad pašam smiekli nemaz nenāk. Laikam jau strādā kāds veiksmīgs gēnu salikums, mantots no vectēva, kas uzaicinājis radus uz savām bērēm, kurās pats sēdēja pie galda, citādi bez ēšanas un dzeršanas tuviniekus nevarot sasaukt kopā. Tiesa, toreiz vectēvs izdarīja prātīgi, jo īstā aiziešana notika Sibīrijā bez jautriem ciemiņiem. Andris pats nākotni neplāno, pie zīlniecēm neiet, bēres arī nerīko, jo ļaujas straumei.

Par pensiju nedomā

Grūti intervēt tik daudz runājošu cilvēku.

Man arī grūti, jo pēc rīta tarkšķēšanas atlikušo dienas daļu parasti klusēju. Vispār maz runāju.

Dažreiz tieši veiklā mēle esot izglābusi, piemēram, dienestā.

Diezgan labi mācēju krievu valodā runāt ar visām niansēm, apguvu, televizoru skatoties, biju arī lasījis krieviski. Pusgadu dienēju Igaunijā, pēc tam pusotru gadu Krimā. Skaitījos inženieru daļā, par spīti profesijai mani ieskaitīja traktoristos-buldozeristos, kaut gan ne ar ko nemācēju braukt. Mašīnparkā mainīju eļļas, riteņus, mehānismus, var teikt, ka viegls dienests, bet man nekad nav paticis ķimerēties. Tāpēc manai automašīnai ir automātiskā kārba – labāk gribu domas domāt, vārdus sacerēt.

Varbūt daži uzdod jautājumu, kāda tad ir Andra Freidenfelda profesija, jo savulaik četri mācību gadi pavadīti Industriālajā politehnikumā, apgūstot skaitļošanas tehnikas ekspluatācijas un remonta meistara arodu. Vai noderēja?

Uz tehnikumu aizgāju pēc 8. klases, tur četri gadi, tātad divpadsmit esmu mācījies. Likās, ko es tai vidusskolā tupēšu, iešu apgūt skaitļošanas tehniku, bet tur mācīja taustiņu mašīnas, perforatorus, dinozauru mašīnas, kuras pēc pāris gadiem jau bija izmestas miskastē. Sapratu, ka elektrība – tas nav mans. Čomi aizgāja augstskolā studēt elektroniku.

Tehnikuma laiku, cik zinu, pieskaita darba stāžam. Pensiju rēķinot, no šī viedokļa izdevīgi.

Neesmu interesējies par pensiju. Laikam mānu sevi, par jaunu izliekos. Atpūsties negribas, runāšana nav nogurdinājusi, ne velti tagad runāju vēl vairāk. Desmit gadus pastrādāju viens pats – trīs vārdi stundā. Kad nāca piedāvājums atgriezties rīta laikā, piekritu – lai iet, pamēģināsim!

Mēdz teikt, ka vienā upē otrreiz neiekāpsi.

Kāpēc? Es regulāri peldos vienā un tai pašā upē. Nu labi, jūrā, kas man ir blakus; tāda liela upe vien ir. Ziemā īsti nepeldos, bet šovasar sevišķi ilgi varēju vālēt, līdz rudenim. Vai tad pensija nav no sešdesmit pieciem? Bet es par to pat domāt negribu, jo tagad mūs, Labvēlīgo Tipu, studenti aicina uz savām ballītēm reizē ar Wiesuli, Rolandu Če, Patrishu. Ko es viņiem par pensiju dziedāšu? Labāk par cūku dragāšu!

Skaidrs, ka darba stāžā neieskaitīs tehnikuma dramatisko ansambli Dialogs, kur likti veiksmīgi pamati Andra Freidenfelda aktiermeistarībai.

Tur strādāja Livars Jankovskis, pilnībā atdevies jauniešu dresūrai, ko ļoti izbaudījām. Jā, bija forši, un, protams, mans ampluā bija komēdijas, Rūdis Skroderdienās, taču piedalījos arī dzejas uzvedumā Atraitnes dēls, kur bija jāmācās šausmīgi daudz teksta. Galva labi strādāja, visu iemācījos, tagad tā vairs nevarētu. Skroderdienām uzvedām tikai fragmentu, ar visu dziedāšanu – cik blēdīgi tie vecāki…

… kas dēlus audzina. Kādi bija tavi vecāki?

Ļoti labi. Tēvs savulaik Talsu puses pašdarbības teātrī arī bija Rūdi tēlojis. Tāda dinastija mums. Jā, tēvs bija artistisks, diemžēl maz dabūju ar viņu padzīvot. Sibīrija pamatīgi nodarīja pāri, tēvs ātri aizgāja. Mammai laimējās ar ilgu mūžu, es jau tāds mammas dēliņš.

Kad vecāki pēc izsūtījuma atgriezās Rīgā, īstu pierakstu nevarēja dabūt, mainījām dzīvesvietas. Man liekas, es Noriļsku kā tādu uzplaiksnījumu atceros, bet varbūt tas ir redzēto bilžu iespaidā. To bija pilns čemodāns, jo tēvs daudz fotografēja,bet es daudz skatījos Sibīrijas bildes. Tagad skatās Netflix un viedtālruni, tad bērni skatījās vecāku albumus, kas bija liela izklaide – ieraudzīt radiņus, senčus, vectēvus, kurus nepiedzīvoju. Es atceros brīdi, kad lidojām mājās. Diezgan liels satraukums divgadīgam bērnam, lidinoties tik lielu gabalu. Tumšs aiz apaļā loga, dīvaini klaustrofobiska sajūta, lidmašīnas motora dūkoņa.

Bet atlidoju un kļuvu par rīdzinieku. Kādu laiku īrējām istabiņu Mežaparkā, tad Teikā. Kad tur jaunās mājas sāka būvēt, mūsējo divstāveni novāca, izmeta mūs ārā. Ar Rīgas pierakstu dabūja dzīvokli turpat daudzstāvenē, bet es kļuvu par centra zēnu toreizējā Suvorova ielā. 7. vidusskola, kinoteātri visapkārt: Daile, pāri ielai Lāčplēsis, Palladium, 21. jūlijs – spēj tik iet, stāvēt biļešu rindā un skatīties. Vella kalpi, Fantomass, Toms Soijers, Mūzikas skaņas.

Es raudāju, uzzinot, ka nomiris Alēns Delons. Vai tev arī ir kāds mīļākais aktieris – zaļās jaunības simbols?

Alēns Delons man arī patika – Melnā tulpe un Zorro. Baseinu nerādīja, to es pēc tam noskatījos. Viens no mīļākajiem aktieriem bija Andrejs Mironovs, kura brālis Rīgas Krievu teātrī strādāja. Elegants, skaists, dziedošs, dejojošs; viņš mani ir ļoti iespaidojis.

Kameras un mikrofoni

Esi šova Pārdziedi mani žūrijā, līdz ar to atgriezies savā kādreizējā darbavietā – Latvijas Televīzijā.

Tur es skaitos eksperts, drīzāk tāds viegla gaisa taisītājs un maisītājs. Ar komentāriem jānoņem spriedze. Principā tāds seno laiku diskžokeja darbs. Atkal – laba dziesma, komentārs. Vispār apbrīnoju šos varoņus, Ievu Akurateri, Juri Kaukuli un pārējos, kuri ir izaicinājuši sevi un klausītājus – par spīti gadu desmitos radītajai slavai un skatuves tēlam. Es tā nevarētu. Bet izskatās, ka šovs izdevies jautrs un kvalitatīvs.

Televīzijā sāku strādāt kā operatora asistents – nesu attīstīt filmiņas no C studijas pie Māras dīķa uz Linarda Laicena ielu. Paspēju vēl piedzīvot vecās televīzijas ēkas, kad jau mācījos Konservatorijā, tieši notika pāriešana uz Zaķeni, atceros, kā Labvakar pārvācās. Bet tas nebija ilgs posms, gadi divi, un tad man piedāvāja karalisko godu – kļūt par režisoru Jaunatnes redakcijā. Pēc armijas paguvu vēl četrus gadus VEF pastrādāt, mammas paziņas ierunāja, un tur bija labas algas. Visi prasa – vai pie konveijera? Nē, konveijeri bija tikai dažos cehos, man bija kvalificēts darbs ar mikroskopu un milimetru desmitdaļām, bet man nepatīk tie rūpnieciskie pienākumi.

Kad radās ģimene, naudiņu vajadzēja, taču visu laiku kremta tieksme uz mūzām. Iestājos sagatavošanas kursos pie Anša Epnera, kad veidojās televīzijas režisoru kurss, izturēju diezgan lielu konkursu, tiku foršā kompānijā, čupojāmies ar Igoru Lingu, toreiz vēl Vasiļjevu, Dainu Jāņkalni. Tā gan bija neklātiene, tomēr notika nometnes, braucieni uz Maskavu, caurām dienām arhīvos skatījāmies tādas filmas, kuras nevienam nerādīja. Vai dieviņ, tur bija savākts visas pasaules kino, burtiski acis tecēja ārā! Kaut ko tādu varbūt varēja redzēt Valentīnas Freimanes seansos, uz kuriem gājām Blāzmā.

Vai tomēr nav palicis sapnis ne tikai runāt un dziedāt asprātīgi, bet arī kādu spilgtu komēdiju norežisēt?

Nē, esmu kļuvis slinks. Re, Pauls Timrots, it kā autobraucējs, bet taisa teātrī izrādes. Kaut kas traks – pusgads no dzīves pagalam, kamēr izstaigā to domu, tad tiec ar to līdz skatuvei. Jābūt gargabalniekam. Esmu lasījis, kā Kopola filmēja, – viens aktieris saslimst, otrs iesēžas cietumā, vai arī vietvara neļauj filmēt. Šausmas – esi tik atkarīgs! Latvijas Televīzijā pirms diviem gadiem uztaisīju Jaungada raidījumu, bija tāda štanga jāceļ. Vispirms jau kastings, tad viens atsaka, tad otrs netiek.

Es laikam esmu īso distanču skrējējs, man pietiek ar videoklipu, kam arī pāris mēnešu no dzīves aiziet. Bet tā niša tagad ir aizņemta, jaunie nelaiž iekšā – čoms čomam uztaisa klipu, neies jau konkursu sludināt, kurš labāk. Pirms cik gadiem režisēju Instrumentiem klipu Hes un tu, domāju, nu re, cik forša atgriešanās, nu tik birs piedāvājumi kā no pārpilnības raga, būs, no kā atteikties, bet – neviena! Tāds klips sanāca, par ko pašam nav kauns. Kā noklausījos albumu, nodomāju – šim es varētu kaut ko uztaisīt. Un, skat, džeki zvana! Katru dziesmu iedeva citam režisoram, to es saprotu, radoša pieeja, daudzveidība. Toreiz divdesmit stundu filmēšana satilpa trīs minūšu klipā, bet cik laika paiet, lai līdz tai filmēšanai tiktu! Kā Kopolam, bet man stress nepatīk. Esmu vieglā ceļa gājējs. Kā armijā – ja negribu rakt bedri, tad kaut kas jāizdomā. Pastāstu anekdoti, pajokoju, un viss, man nekas cits nav jādara, varbūt vēl dzejolītis jānolasa kādā skatē. Nesitīšos pret fondiem, projektiem un kultūrkapitāliem – jā, man vajag! Tā var tikai sirmus matus dabūt – un ir jau tāpat.

Jaunības enerģijā grūtībām pāri tikt ir vieglāk, gan jau arī raidījumā Pirmā prognoze bija kādi stresiņi. Vai cenzūra astoņdesmito gadu beigās vēl bija?

Bija Jaunatnes redakcija un padomes sēdes reizi nedēļā, kur katru nedēļu vajadzēja atskaitīties, kas bija tas un kas bija šis. Mēs trāpījām laikā, kad viss sāka mainīties, ļodzīties, ienāca pūstošā kapitālisma hausmūzika un joki – nu tādi, nevis no žurnāla Dadzis. Sadāvinātu Dadžu man radio pilns skapis. Lasu, bet nekā – nevienā acī!
Bet radio ir vieglāk nekā televīzijā, kas ir tāda kā Sīzifa akmens velšana, – pavel, pavel, tad nāk tev virsū. Deviņdesmito sākumā es televīzijā pastrādāju kādu laiciņu paralēli Radio SWH, vēl naktī disenes uzspēlēju, pat kaut kāds Tips jau radās ar dzeršanu un ālēšanos, kaut kādas dziesmas nāca pasaulē, koncerti, braukšana, tad vēl kaut kādi vakari jāvada – šausmas! Un ģimene arī…

Tagad es priecājos par katru brīvu dienu. Jau pietiek ar to, ka jāceļas puspiecos no rīta. Vasarā, kad braucu uz darbu no Saulkrastiem, cēlos četros, tagad ir auksts un esmu rīdzinieks. Ap maiju atkal pārcelšos uz Saulkrastiem, uz vietu, ar kuru esmu saistīts vairāk nekā trīsdesmit gadu. Vispirms īrējām būdiņu, pēc tam saņēmos un nopirku. Māju pēc šķiršanās atdevu meitām, viņas ir tur, ar meitām un arī bijušo man ir labas, tuvas attiecības. Saulkrastos man pieder dzīvoklis. Ir vieta, kur pakārt dvieli, vairāk neko nevajag. Pat nevaru iedomāties citu vietu, kur pavadīt vasaras.

Būtu interesanti ar vienu aci ielūkoties Andra Freidenfelda miteklī – vai tur valda pedantiska kārtība, bet varbūt pa zirnekļtīklam stūros varētu atrast?

Lietu man ir diezgan daudz, ieskaitot kompaktdiskus un filmu DVD. Ārā mest negribas, būtu jānes uz pagrabu. Tur jau tā sastiepts viss nevajadzīgais, ieskaitot vecos Dziesma manai paaudzei tērpus, kurus Elita Patmalniece šuva. Labi, ka apsildāms pagrabs, bet ābolus vai kartupeļus glabāt nevar.

Mūzikā tagad esmu pārgājis uz vinilu, plates aizņem vēl vairāk vietas, toties ar savu kolekciju dzīvoju ritualizētā noskaņā. Ir samērā daudz džeza…

Un tad vēl grāmatu plaukti – vesela bibliotēka!

Tas ir trakākais, jo plates vismaz regulāri izcilāju, paklausos. Esmu papīra grāmatu mīļotājs, kaut daži pārgājuši uz e-grāmatām. Bet… Vienreiz izlasi, noliec plauktā, un reti kuru izlasīsi otro reizi. Nav jau laika, jo okeāns jālasa tālāk. Bet nav jau arī tik traki, ka man vairs nebūtu kur sēdēt vai gulēt, atliek kājās stāvēt…

Ar grāmatām trakākais ir putekļi, man šķiet.

Man ir smuki, speciāli iestikloti plaukti, kur nolikt veco fantastu Staņislava Lema vai brāļu Strugacku grāmatiņas. Ir tāds mistiķis Filips Diks, tagad rakstnieki jau zinātniski operē ar tehnoloģijām. Lema Solaris – par to redzētas trīs filmas, kurās lielākoties izmantota tikai viena sižeta līnija, bet, ja palasa grāmatu… Šausmas, cik tur daudz domu, fantāziju! Vai Strugacku grāmata Pikniks ceļa malā, pēc kuras nofilmēja Stalkeru. Ārprāts, kas tur par domas lidojumu! Nu ļoti man patīk tie vecie vīriņi.

Fantāzija palīdz aizbēgt no ikdienas, tur lasīšana ir neaizstājama.

Daudzi skatās televīziju, seriālus, sēž telefonā līku muguru, bet es lasu – ieeju autora būvētajā pasaulē, varbūt piedomāju vēl kaut ko klāt. Filmas, tas ir forši, taču tur viss ir gatavs, bet grāmatā ir tikai melni burti, un lasītājs pats ir scenogrāfs, kostīmu mākslinieks, suflieris un režisors. Varena lieta! Manis pieminētie seriāli agrāk tiešām bija štrunti, tā sauktie sitkomi ar dekorētu istabu un vienu dīvānu visās sērijās, bet tagad filmējas lieli aktieri, darbība tiek izstiepta laikā. Gandrīz līdzinās grāmatu lasīšanai, jo saspiest literārā darba sižetu pusotrā vai divās stundās – tā ir vardarbība! Bet vispār ir jauki paskatīties kādas trīs sērijas dienā, satikt iemīļotos tēlus… Parasti lasu nevis vakaros kā vairums, bet pa dienu. Esmu viens no tiem, kuriem patīk lasīt pludmalē, tāpēc pārsvarā pērku kabatas (pocketbook) izdevumus, kas ir viegli, nav bail samitrināt.

Virtuves džezs

Es tagad lasu par 16. gadsimta rakstnieku Servantesu. Kurā gadsimtā tu gribētu dzīvot? Varbūt nākotnē?

Lasu zinātnisko fantastiku par to, kas būs pēc divsimt gadiem; tas, kas būs pēc mēneša, mani īpaši neinteresē. Vispār no nākotnes man bail, nezinu, kas būs. Bet nekādus pagājušos gadsimtus, giljotīnas un franču revolūcijas! Vislabākais laiks man šķiet pagājušā gadsimta sešdesmitie gadi. Par valsti gan būtu jāpadomā, varbūt Francija, Itālija, varbūt Anglija ar bītliem. Gribētos piedzīvot to vieglumu, kad karš jau sen beidzies un pilnā sparā iet beibībums (baby boom – dzimstības pieaugums). Lustes un rokenrols, meitenes minisvārkos – tas man liktos forši, tāpēc interesē štellītes un plates no tiem laikiem. Viss bija krāsains, hipiju gars visā iekšā.

Kaut kas no tām drusku neprātīgajām noskaņām, ideāliem laikam iedzīvojies Labvēlīgā Tipa daiļradē.

Varbūt. Bet nav jau viss bijis tik rožaini, piemēram, kad ar Koka kluci Konstantīnu piedalījāmies Eirovīzijas atlasē, pēc tam tik dabūju lasīt, cik tu esi tizls, stulbs idiots. Citi atkal slavēja, ka forša dziesma. Viens komentārs bija, ka “Eiropa mūs nesapratīs”, ja aizsūtīs tādu grupu, un es paķēru to teicienu, uztaisījām dziesmu. Toreiz ansamblis radās televīzijas raidījuma Pirmā prognoze paspārnē, Ģirts Lūsis bija gaismotājs, tehniskais cilvēks.

Tu – zobāksts Fredis baltā uzsvārcī.

Studijā mums nāca dīdžeji, sākot ar Māri Ozoliņu, Jāni Kraukli. Es pats Anglikāņos pie Tijas Auziņas vadīju diskotēkas uz maiņām ar Robertu Gobziņu. Lai Dievs mums piedod par diskotēku baznīcā, kas bija padomju laika ķecerība vistīrākajā veidā! Tomēr Studentu klubs bija kontrkultūras aizmetnis, tāpēc arī tur varēja rasties festivāls Bildes, skanēja visvisāda mūzika. Tie, protams, bija labi laiki, un disenes es jau tehnikuma laikā ar lenšu magnetofoniem taisīju, skrečoju arī. Laba dziesma, komentārs, bet gadskaitļi nebija jāsauc, ja nu uzvārds pareizi jāizrunā. Pamazām mācījos kļūt par līmlenti vakaram. Bet jaunības mūziku īpaši neklausos, ja nu vienīgi Deividu Boviju. Toties kā Little Freddy taisu raidījumu Mazā sestdiena, kur dalos zināšanās par mūziku, sevišķi septiņdesmitajiem. Esmu saracies informāciju, cik tik uziet!

Tu ēterā citē pat Teodoru Adorno, ka mūzika radioviļņos zaudējusi savu liturģisko nozīmi un pārvērtusies par preci.

Eju atpakaļ laikā, uz sešdesmitajiem, kurus savā jaunībā nevarēju ciest. Tad tā mūzika jau skaitījās vecmodīga, jo jaunā paaudze nevar ciest iepriekšējās paaudzes favorītus.

Ar Labvēlīgo Tipu tā nav, patīkat visām paaudzēm. Tāpat kā Žoržs Siksna!

Nu re, jaunajai paaudzei interesē aizpriekšējās paaudzes mūzika. Jā, tādas krīzes Tipam nav bijis, ja neskaita laiku, kad es pats nometu pa mēmajiem, pateicu: “Džeki, viss! Man šitā braukāšana līdz kaklam.” Man nedēļas nogalē vienīgās brīvdienas, bet atkal – trīs stundas uz koncertu, trīs atpakaļ, svētdien ne dzīvs, ne miris, pusi dienas noguli, tad pirmdienas rītā atkal uz radio. Bet lēnā garā sākām atgriezties. Varbūt tā ir jauna virzība, pašlaik iet ļoti labi, bet, kas zina, varbūt atkal prasīšu pārtraukumu. Vasarā pilns ar koncertiem, nedēļā viens vai divi. Tagad atkal esam sev problēmas radījuši ar decembra tūri Lai laime nepāriet. Abi ar Ģirtu jau šo to plānojam, domājam par tērpiem, bet sevišķa mainīšana nenotiks. Bufetes pauze tradicionāli būs, tas mums tāds iegājies senatnīgums, lai cilvēki kaut ko iestrebj un otrajā daļā ir atraisītāki.

Varbūt var kaut ko no pagraba izvilkt, lai nav jauns kostīms jāšuj. Vai derētu?

Mierīgi vecos varētu uzvilkt, neesmu īpaši mainījies, bet pārējiem jau nav tāda pagraba – viss izmests, sapuvis. Man toties joprojām ir Dziesmas manai paaudzei spilgti dzeltenā fraka, kas vispār bija šūta sievietei Rīgas modeļu namā; man to viena modele atdeva. Ik pa laiciņam satiekamies, viņa apvaicājas par to 1992. gada fraku. Prasu – vai atdot? Nē, galvenais esot zināt, ka ar to viss kārtībā. Karājas, var vilkt.

Padalies ar noslēpumu – kā tikt pie tādas figūras?

Vegānisms!

Vai tad nebija periods pāri simtiņam?

Nē, tik daudz nekad neesmu svēris, labi ja deviņdesmit, bet vienubrīd kļuvu tāds palielāks, apaļiem vaigiem. Tagad esmu formā.

No bietēm un kartupeļiem?

Nu, šāda attieksme man nepatīk, jo izvēle ir milzīga. Bet es netaisos pārliecināt cilvēkus, jo iepūt, kurā gribi caurumā, vienalga viņi nenostāsies uz tā ceļa.

Es varbūt gribētu, bet man tas šķiet ļoti sarežģīti.

Tad nevajag. Man nebija bail un grūti, sāku ar veģetārismu, kad vēl ēdu pienu un sieru. Pēc trim četriem gadiem kļuvu par vegānu. Vakar pusi dienas pa virtuvi ņēmos ar ķirbi. Taisu sautējumus ar visām iespējamām piedevām no Briseles kāpostiem un paprikas, saberu kaudzi garšvielu, uz stundiņu cepeškrāsnī – lieliski sanāk! Protams, klāt ķiploki. Pasakaini garšīgi! Katrreiz taču var būt jauns salikums, un tagad vegāniem klājas daudz labāk, var atrast piemērotu desu, gaļu, pat garneles un ikrus, ja gribas sevi pamānīt. Atšķirt nevar. Bet ar sieru ir tā švakāk, to grūtāk imitēt.

Vai tad nevari kādreiz čedara šķēlīti uzkost?

Nekad. Īsts vegāns pat medu neatļaujas. Ja ēstu, nekas ar mani, protams, nenotiktu, jo to jau nedarām veselības, bet morālu apsvērumu dēļ, un viss. Bet esmu diezgan atklausījies gaļēdāju komentārus, piemēram, ka tomātam sāp, kad griež ar nazi. Kā var salīdzināt kaušanas barbarismu, kuru Ošo sauc par kanibālismu, ar tomātu, kuram nav nervu sistēmas. Ka tik attaisnot savu vājo raksturu un bailes!

Vai nebija ķermenisku izmaiņu, nemainījās termoregulācija, matu krāsa?

Nē, nekas nav mainījies. Izņemot pašcieņu, kas nenoliedzami ir augusi. Ne tikai kaķīti noglaudu, arī gotiņu, kurai visu laiku jābūt grūtai, lai varētu slaukt, tad noņem teliņu un aizved uz kautuvi. Piena ražošana ir morāli vēl nežēlīgāka par gaļsaimniecību.

Lai laime nepāriet

Varētu teikt, ka ar vegānismu tu cīnies par planētas nākotni, un varbūt zemeslodi var glābt ar ikdienišķu taupību. Kas nepieciešams Andrim Freidenfeldam, lai laime nepāriet? Siltais ūdens, apavi, kuri nespiež…

Skat, šīs kurpes jau gluži nonēsājušās, vajag pirkt labas firmas ražojumu. Ļoti ērtas, gandrīz vai kauns ar vienām un tām pašām tik ilgi staigāt, bet – nekas neplīst. Visiem ieteiktu mazāk pirkt un mazāk izmest atkritumos. Bet esmu saistīts ar skatuvi, tad nu jāštātējas gribot negribot. Labi, ka mēs esam tāda maza tauta, visi blakus – skatuves strādnieks, policists. Es nejūtu nekādu pārspīlētu uzmanības pievēršanu savai personai. Gadās jau, ka palūdz autogrāfu. Gadās, ka jāfotografējas, un ir sliktāk, ja tas notiek pludmalē, jo tad jāpozē plikam.

Var jau ar grāmatu piesegties.

Uz nūdistu pludmali neeju, kaut gan tā ir turpat netālu, Lilastē. Pēc koncerta gan ir selfiju trakums, ja gribu ātrāk mājās, cenšos izlavīties pa kādām rezerves vai dienesta durvīm, citādi pusotra stunda klāt. Ja nu uzskrienu faniem virsū, jāpapozē ir. Es mīlu savu publiku, ko tu padarīsi.

Ilga mīla ir arī ar Ufo, ar kuru atkal esat sagājuši kopā.

Mums jau īstenībā nekādu attiecību nav, tikai kā aktieriem, kuri piedalās izrādē, pēc tam katrs uz savu pusi. Grupā ir līdzīgi. Ir bijuši daži laivu braucieni, bet īpaši netusējam. Pietiek pabūt kopā četras stundas dienā.

Par BB Brokastīm klausītāji visu laiku interesējās, skaidrs, ka bijām kļuvuši par zināmu ieradumu. Kad mums piedāvāja atgriezties, nospriedu, ka varētu arī, jo publisko mediju telpā viss ir kļuvis pārāk solīds, kārtīgs. Trūkst kārtīga huligānisma.

Humora Latvijā vispār trūkst!

Nu, tur jau ir tas huligānisms, jo par to jokot nevar, par šito arī ne. Mēs, tādi divi veci krepeļi, ko no mums paņemsi? Tad nu varam dot vaļā tā, ka zāle neaug, bez bremzēm. Sagribējās kaut ko tādu, turklāt visiem patīk. Tas ir kā reperiem – katrā dziesmā tas rupjais mātes vārds jāpasaka, kaut gan vispār jau tas viss skan garlaicīgi bez gala. Ēterā spēlēt nevar, viens vienīgs pī-pī-pī, bet pateikts nav nekas. Bet mums ar Ufo ir daiļrades daudzveidība, joki virs jostasvietas, zem jostasvietas, blakus, un tas ir patīkami. Atnākam kā baltas lapas, tarkšķam, kā nu sanāk, būtībā žonglējam. Man patīk to salīdzināt ar džezu. Kaut cik normāli pārvaldām instrumentus, vajag tēmiņu, un pēc tam pat nezini, cik tālu un kur aizbrauksi. Ā, cik forši, izrādās, tā arī var! Esam džezisti, stand-up komēdijas žanrs mani neinteresē, kaut ir piedāvāts, bet tur jāgatavojas, jāplāno, kurā vietā apstāties, teksts no galvas jāmācās. Bet radio varam muldēt zaļu.

Vai tomēr ir kādas tēmas, par kurām nekad nejokosi? Varbūt nāve?

Nu nē, par nāvi var jokot. Mierīgi. Kā Tarantīno vai Montijs Paitons, un man ļoti patīk melnais humors. Nu, par izteikti slimu cilvēku varbūt nevajadzētu jokot, kaut gan tas tiek daudz darīts. Jā, nekā svēta mums ar Ufo nav. Ironizējam, figurējam un jandalējam. Nesen tieši Karlsonu pieminējām, un Lindgrēne ir brīnišķīga, skandināvu humors mums ir tuvs, taču vairāk balstos britu ironijas tradīcijā, kur dažreiz nevar saprast, par ko jāsmejas. Dīvaino gaitu ministrija – vai nav kolosāli, viens no Džona Klīza (Monthy Pyton trupas dalībnieks) lieliskākajiem izdomājumiem! Ir uzvesti skeči par to, kā šādi ierēdņi pārvietojas.

Kāda būtu latviskā humora definīcija? Alumīnija cūka – kas tur smieklīgs? Omnibuss dārzā – tas varbūt pat ir bēdīgi, ja izbraukā redīsus.

Jau Mērnieku laikos bija labs humors, vismaz es to vērtēju no šāda skatpunkta. Nu un kas, ka tur kādu nošāva? Švauksts, Pietuka Krustiņš, Ķencis un Pāvuls – tik daudz humoristisku tēlu, augstākās raudzes lasāmgabals ar jokiem, degšanu un drāmām, Oļiņieti un Kaspara nāvi. Vēl jaunībā lasīju Miervaldi Birzi, īso stāstu meistaru, viņa Rozā zilonis – satīriski perfekts gabals. Pieminot mūziku – Nazareth un Black Sabbath. Tāpēc vien patika lasīt, jo onkulis pazina modīgas grupas. Jaunatnes teātrī tāda izrāde bija.

Andri, vai nav žēl, ka radio ir tik gaistoša māksla? Mikrofons izslēgts, viss pagājis…

Gaist, gaist, bet neizgaist. Savulaik dziedāja dziesmu Video Kills The Radio Star, pareģoja arī, ka kino nogalinās teātri. Mums ar Ufo savulaik ir daudzas kasetes piedziedātas, pierunātas, bet – kur to visu likt? Nezinu, cik ilgi jokošu, tad jau manīs. Ufo braukā apkārt ar saviem atpūtas vakariem. Es jau Tipa koncertā kā tāds ķēniņš – nodragāju savu Omnibusu un lasos prom, bet viņš vēl iet tautā, ņemas, taujā, vada rotaļas. Tagad brīnos, cik daudz mūs klausās ārzemēs: Spānija, Norvēģija, Anglija, Vācija. Salīdzinot ar deviņdesmitajiem, šausmīgi daudz mūsējo ir izbraukuši. Laikam tādi vitāli, aktīvi cilvēki, kuri te nevarēja īstenoties, ne tikai proletariāts. Ja iesaistām politiski ekonomiskos procesus, tas ir ļoti nepatīkami. Un cik vēl brauks?

Un tu pats?

Man šeit viss ir kārtībā.

Varbūt aizbrauc laimes meklētāji? Kā Sprīdītis, kurš arī meklēja laimīgo zemi, bet atrada to mājās.

Es jau arī reiz domāju, ka varētu kā Ilmārs Dzenis aizbraukt uz Floridu pavadīt vecumdienas, bet, re, nāk Sanktpītersburgai virsū taifūns. Tad nospriedu – labi, var aizbraukt paviesoties uz nedēļu, bet tepat ir baigi forši. Ar lielo sasilumu kļuvis baigi silti, Rīgā vēl oktobrī āra kafejnīcas strādāja kā Parīzē.