Fotomākslas leģenda Gunārs Binde sūdzēs tiesā bijušo znotu, lai atgūtu savu zemi

Latvija ir maza… Īpaši jau tik slavenam foto māksliniekam, kāds ir Binde. Vārds pa vārdam, un draugu starpā satraukums nonācis arī līdz presei. Lai noskaidrotu, kas noticis, žurnāls "Kas Jauns" devās apciemot Gunāru Bindi Pierīgā, kur viņš dzīvo un strādā. Neslēpjot stāstu par savām nedienām ar 1200 kvadrātmetru lielo apbūves gabalu, kas fotomākslas klasiķim tika piešķirts par viņa darbu 1983. gadā, Binde to salīdzina ar Rūdolfa Blaumaņa literāro darbu "Indrāni", kas vēsta par vienas ģimenes nesaskaņām īpašumā izaugušu ozolu dēļ.

Nesaskaņu pamatā – palīdzība jaunajai ģimenei

Kad fotogrāfa pirmajā laulībā ar dzejnieci Ilzi Bindi-Ērgli dzimusī meita pasniedzēja Ieva Binde apprecējās ar pazīstamo folkmūziķi Māri Muktupāvelu, Gunārs Binde jaunizveidotajai ģimenei nolēma palīdzēt un ierosināja viņu ģimenes māju celt uz viņam piederošās zemes Pierīgā. Tā kā Latvija bija kļuvusi par brīvu valsti, cilvēki varēja sākt būvniecību sev piederošos zemes gabalos. Līdz tam zemes gabals nebija apbūvēts. Jaunais pāris, kuram tobrīd jau bija divi bērni, piekrita Gunāra piedāvājumam. Tēvs zemi pārrakstīja uz meitas Ievas vārda. “Ansamblis, kurā Māris spēlēja, kādā pasākumā Polijā dabūja lielu prēmiju, aptuveni 25 000 dolāru. Teicu viņiem – nu nauda jums tagad ir, sāciet būvēties! Mājas būvniecība sākās 1993. gadā,” notikumu secību atceras fotogrāfs.

Taču, kad māja pabeigta, Māris pašķīries no savas sievas un bērnu mātes, jo viņam uzradusies cita sieviete: “Bija ieradusies kāda Amerikas latviete, ar kuru Māris sāka dzīvot. Sekoja laulības šķiršana. Ievai tā izvērtās ļoti sāpīga, jo viņu piekrāpa. Ieviņa nav ļauna, jo ir tāda pati kā es, tāpēc arī viņa vienkārši aizgāja prom no savas mājas ar diviem bērniem. Tikai pēc laika uzzināju par šķiršanos un biju pārsteigts, ka mūsu zeme ir palikusi sveša cilvēka lietošanā, jo tagad paši varētu to izmantot. Par laimi, zeme bija uz meitas vārda. Māris, būvējot māju, bija izkārtojis, ka meitas zemes gabalam klāt viņš vēl dabūja gabalu, ko neviens neizmantoja. Tāpēc arī meitai teicu, ka Mārim taču pašam ir sava zeme, uz kuras arī uzbūvēta māja, tādēļ – lai viņš atgriež mums piederošo zemi, kuru vēlamies paši lietot. Uz ko meita man atbildēja, ka Māris tā negrib. Kā viņš var negribēt, ja zeme pieder Ievai un arī mājas būvniecības laikā dokumenti tika kārtoti uz meitas vārda?! Ieviņa taisnojās un iebilda, ka Māris tomēr ir uzbūvējis māju un ka savu daļu viņa pārrakstīs bijušajam vīram. Ierosināju meitai, lai vismaz kādu zemes daļu atgriež mums lietošanai. Sapratu, ka varu pazaudēt pavisam savu zemi, tāpēc lūdzu meitai, lai vismaz kādu daļu atdāvina man. Tiku pie 690 kvadrātmetriem, kurus meita atdāvināja. Meita toreiz pret Māri izturējās cilvēcīgi, bet viņš, visu dabūjis, sāka uzvesties nelāgi. Mana kļūda, ka toreiz, pēc viņu šķiršanās, neiesaistījos un vienkārši nepatriecu viņu ratā.”

Iesākumā Binde savā zemes īpašumā uzbūvējis pagaidu māju, ar domu, ka nākotnē varēs ko lielāku te uzcelt. “Taču mums velkas līdzi nesaskaņas ar kaimiņu Māri, jo viņš nespēj pieņemt zaudējumu, ka Ieviņa atgrieza man daļiņu zemes gabala. Taču patiesībā zaudētājs esmu es un mana meita. Kaimiņš man skaidro, ka apkārt savam gabalam ir novilcis sētu. Ierosināju viņam novākt šo sētu, jo kāpēc tur jābūt sētai, ja neesmu šeit vēl uzcēlis īstu māju, bet ir tikai pagaidu ēka. Tā viņš turpina, kur vien var, mums piesieties,” nopūšas Gunārs.

Sūdzības seko cita pēc citas

Kad pagaidu māja Gunāra atgūtajos 690 kvadrātmetros bijusi gatava, fotogrāfs tajā sāka iekārtot darba telpu ar viņam nepieciešamo aparatūru, lai būtu, kur nodarboties ar savu filmu digitalizāciju. Fotomeistars priecājas, ka viņam ļoti labi dzīvojas meža ielokā pie dabas. Turklāt pagaidu māja būvēta tā, lai guļamvietā nav āderu. Pirms ēkas tapšanas fotogrāfs pats ar rīksti izstaigājis zemes gabalu un noteicis, kur likt ēkas fundamentu. Celtnieki to arī ievērojuši un uzcēluši ēku viņa norādītajā vietā. “Te ir labs gaiss, ezers blakus, kur eju peldēties un makšķerēt. Viss būtu labi, ja vien kaimiņš nebūtu sūdzmanis. Un tās sūdzības ir par visādiem sīkumiem. Kad pagaidu māja tika uzbūvēta, sākām plānot nākamo celtni un strādāt ar arhitektu pie galvenās ēkas. Taču konstatējām, ka pēc visiem nosacījumiem pagaidu namiņš ir piebūvēts par tuvu Māra sētai. Kaimiņš to padzirdēja, un sākās iebildumi, ka, lūk, ir notikusi nelikumīga būvniecība. Ierosināju viņam, ka varam atpirkt to nepieciešamo metru, bet viņš atteica. Tas ir aburds, jo es tikai lūdzu, lai man pārdod manu paša zemi, ko savulaik biju viņam atvēlējis.”

Sūdzības par Bindes ģimenes īpašumu sekojot cita citai. “Reiz pie sētas piebrauca cilvēks un sāka fotografēt manu pagalmu. Eju pretī un vaicāju, kas par lietu, viņš rausta plecus un smaidot saka: “Nu ko darīt?! Ir jāatbild, jo ir sūdzība!” Par ko tad sūdzība? – vaicāju. Viņš man atbild, ka par visu ko, piemēram, ka pagalms nav sakopts, zāle nav nopļauta. Senāk mums bija kopīga iebraukšana abos īpašumos. Ziemā viņa pusē tā tika attīrīts sniegs pret mūsu iebrauktuvi, ka man vajadzēja pamatīgi papūlēties, lai atraktu ieeju. Tad mums tika atgādināts, ka mēs braucam pa viņa zemi. Jau vēlāk mums tika noteikts, lai netaisām savus vārtus, jo viņa klientiem būs grūtības piebraukt pēc paipalu olām un gaļas, ko viņš tirgo savā īpašumā. Kad mums pēc projekta tika uzstādīti vārti, uzreiz bija klāt policija. Uzrādījām visus dokumentus, policists tikai noplātīja rokas un aizbrauca.

Tāpat arī nevaram turpināt būvēties un ir jāpārtaisa projekts. Tikko kā sāksim būvēties, tā baidāmies, ka atkal sekos sūdzības un iebildumi par katru sīkumu. Nu jau mums tiks taisīts trešais projekts. Darbs pie lielās mājas projekta vilkās trīs gadus, jo visu laiku kaut ko vajadzēja koriģēt, bija dažādi iebildumi. Kad projekts beidzot bija gatavs, tad būvniecības cenas šo triju gadu laikā bija pamatīgi pieaugušas. Sākotnēji biju veicis aprēķinus, ka ģimenes māju uzcelšu 100 000 eiro robežās, ko arī varētu pacelt no iekrājumiem un pārdotajiem mākslas darbiem un gleznām. Taču tagad, veicot aprēķinus, lai uzceltu māju, kādu vēlamies, ir nepieciešami 300 000 eiro. Šajā namā man bija ieprojektēta lielāka izstāžu telpa, kurā es varētu ievest cilvēkus un rādīt savus darbus un arī savu kolekciju – fotoaparātus, kā arī telpa, kur sieva Taņa varētu vadīt jogu,” stāsta Gunārs.

Pat mazbērni nespēj palīdzēt

Fotomeistara stāstītais, ko pieredzējis, dzīvojot savā īpašumā, līdzinās teju detektīvam. Gunāra sieva, jogas pasniedzēja Tatjana Binde, sarunā ar "Kas Jauns" atklāj, ka tas ir vairāk nekā zemiski – ka Māris Muktupāvels, kas mierīgu sirdi dzīvo uz Gunāram piederošās zemes, atļaujas necienīgi izturēties pret savu bijušo sievastēvu, radinieku.

“Tas ir tik nožēlojami, ka Gunāram 90 gadu vecumā tas viss ir jāpiedzīvo. Manuprāt, kaimiņš šādi rīkojas, skaudības un nenovīdības vadīts. Viņš mani no sava pagalma uzrunā: “Ei, tu!”,” piebilst Tatjana. Gunārs šo zemi ir pārrakstījis uz Tatjanas vārda, jo viņai būšot vieglāk sakārtot juridiskos jautājumus un dokumentus, jo, kā Gunārs smejas, sieva par viņu ir 26 gadus jaunāka un viņai vēl piemīt cīņas spars, arī gadi atļauj cīnīties: “Zeme tagad ir uz Tatjanas vārda. Šogad sievai pienāca pavēste, kurā viņa tika izaukta uz policiju. Atkal par mūsu īpašumu bija sūdzība, ka neesam nokārtojuši atkritumu izvešanu. Taču mums šajā vietā patiešām nav atkritumu, kas būtu jāizved. Pudeles nododam veikalā, papīru izmantojam iekuriem, bet ēdiena pārpalikumus liekam manis izveidotā komposta kaudzē. Tatjanai ir dzīvoklis Rīgā, kur arī lielākoties ir mūsu ģimenes sadzīve. Vaicāju policistam, kas ir konkrētais sūdzētājs, policists smejot saka, ka sūdzība ir anonīma. Taču mēs jau zinām, kas par mums raksta šīs sūdzības, jo mums nav neviena cita kaimiņa šajā vietā, ar kuru mums būtu šādas attiecības.”

Gunārs teic, ka netur ļaunu prātu uz kaimiņu, kad satiek, vienmēr pasveicina: “Gribas darīt ko labāku nekā tērēt savu veselību un laiku šīm lietām. Negribas pašam kļūt ļaunam, jo vislielākās nelaimes cilvēkam sākas no tā, ka viņš pats kļūst ļauns. Nekāds noziegums jau ar mums šajā Pierīgas īpašumā nenotiek, bet dzīvot ir ļoti grūti, ja nevari attiecībās ar kaimiņu justies normāli. Ir smagi. Jā, tas ir mans īpašums, taču reizēm pret sētu tiek raidīti no kaimiņa puses divi lieli suņi, nu kādas sajūtas var būt šādos brīžos. Es tiešām negribētu aiziet no šīs vietas, jo esmu jau te iedzīvojies, iestādījis ozolus. Varbūt es to varu vēl izturēt, bet varu arī neizturēt…” neizpratnē par šo situāciju ir fotogrāfs.  

Gunāru un Māri joprojām saista ciešas radniecības saites, jo Gunāra meitas Ievas un Māra laulībā dzimušie abi bērni jau paši ir vecāki. “Pie Māra un viņa tagadējās kundzes atbrauc mani abi mazbērni un septiņi mazmazbērni. Bet ko gan viņi var izdarīt? Neko. Es nezinu, kā Māris jūtas pēc tā visa, jo viņa bērni šajās ciemošanās reizēs pie tēva ienāk arī pie manis – manā daļā. Māra mājās esmu tikai vienreiz bijis, kad viņš vēl būvējās un bija precējies ar manu meitu – viņa mani ieveda apskatīt māju. Nedomāju, ka es Mārim ko nozīmēju un viņam varētu būt pret mani cieņa. Viņam otrs cilvēks ir nepieciešams tikai izdevīguma dēļ, nevis kā līdzcilvēks,” smagu sirdi nosaka Gunārs. Arī mazbērni nespējot samierināt tēvu ar vectēvu, lai palīdzētu norakt “kara cirvi” un sakārtot īpašuma lietas.

Gatavi vērsties tiesā

Gunārs un Tatjana nolēmuši šo jautājumu sākt kārtot juridiski, lai tuvākajā laikā iesniegtu tiesā prasību par zemes atgūšanu. “Mēs nepretendējam uz Māra māju, tā nav mūsu māja, bet mums vajag atpakaļ savu zemi, un par to ir jāsāk cīņa. Ja zeme bija uzdāvināta un pārrakstīta un ja tagad pret tevi tas, kam tu dāvināji, attiecas necienīgi, tad zeme ir jāatgriež. Mēs te nerunājam par Gunāra meitu, kas atdeva tēvam vienu daļu no šīs iepriekš viņai dāvinātās zemes, Gunāram pavisam pieder 1200 kvadrātmetru. Mēs iepriekš ne uz ko nepretendējām, līdz nesākās šīs nesaskaņas. Uztaisām vienu projektu – tas neder, uztaisām otru projektu – atkal neder, jo mājas logi uz šā kaimiņa pusi būs… Tikai trešais projekts paredz nojaukt mūsu pagaidu māju un celt māju, tas tad neprasa saskaņojumu ar kaimiņu,” tā Tatjana.

Fotomeistaram kaimiņos mājojuši arī citi Latvijas kultūras dzīvē nozīmīgi dižgari, kas arī par savu darbu saņēmuši šos zemes gabalus. “Man ļoti mīļa ir šī vieta. Es negribētu atdot to citiem. Tas tomēr ir mans kaktiņš un mans stūrītis zemes,” nosaka fotogrāfs.

Par spīti nedienām ar kaimiņu, Gunārs turpina dzīvot un rosīties ar foto lietām savā Pierīgas namiņā. Kad sievai Tatjanai ir brīvdienas darbā, viņa brauc pie Gunāra un kopā ar ģimenes mīluli – kaķi Pincīti – dodas garās pastaigās pa mežu. Gunāram arī patīk makšķerēt tuvējā ezerā, kā arī peldēties. Viņš ir bezgala lepns par savu jaunāko meitu Annu, kas dzimusi laulībā ar Tatjanu. Tieši pateicoties Annas talantam, milzīgajām darba spējām nokomplektēt komandu un atrast finanses, ir izveidota izstāde un izdota grāmata par godu tēta – izcilā latviešu fotomeistara Gunāra Bindes – 90. jubilejai. Līdz pat 2025. gada 19. janvārim Latvijas Nacionālā mākslas muzejā ciklā "Paaudze" ir skatāma viņa personālizstāde "BINDE 100–10".