Maestro atkal "zirgā"! - neparastākā intervija ar Raimondu Paulu

Ja vien būtu pārdesmit gadu jaunāks, šķiet, Raimonds Pauls lēkātu no prieka – tik labā noskaņojumā viņš izklausās šīs vasaras izskaņā. Neraugoties uz to, ka sirdi nospiež fakts, ka 4. augustā aizritējis gads, kopš mūžībā aizgāja viņa mīļotā sieva Lana. Šo tēmu šoreiz neaizskaram, respektējot maestro mazmeitu lūgumu, taču saruna kopumā atspoguļo to, ka, cik nu gadi un veselība ļauj, Raimonds Pauls turas braši, ir noskaņots darboties, dzen jokus un atkal priecājas par jaunatklātiem talantiem.

Labdien, Paula kungs. Vai jums būtu brītiņš sarunai ar žurnālu "Kas Jauns"?

Vaidieniņ! Kas tad nu atkal ir noticis? (Smejas.) Labdien!

It kā nekas. Vienīgais, vakar sabijos, kad zvanīju jums un klausuli pacēla sieviete, teikdama, lai zvanu vēlāk, ka pašlaik neesat runājams.

Tā bija mana mazmeita!

Viņa ļoti par jums uztraucās un stingri piekodināja, lai pēcāk, ar jums runājot, neaizskaru vienu ļoti personisku tēmu.

Jā. To tagad, lūdzu, nevajag.

Skatos, ka mūzikas nama "Daile" notikumu plānā atkal ir iekļauta jūsu koncertprogramma ar Andri Keišu "Vīrieši labākos gados". Kad vasaras sākumā ar jums runājām, teicāt, ka vasarā neuzstāsieties, bet rudenī ar Keišu varbūt...

Būs, būs, un ir jau izpārdoti tie pirmie koncerti!

Vai esat arī kādus jaunus pārsteigumus sarūpējuši apmeklētājiem šajā sezonā?

Tas nav tik vienkārši. Mums jaunie numuri rodas tad, ja kāds no valdības izgāžas ar kaut kādiem izteikumiem, kaut ko šķērsām sarunā. Tad varam to paķert. Lielākoties viss rodas pats no sevis, īstajā brīdī atnāk un – ir! Iepriekš tādas lietas nevar sacerēt un plānot. Bija savulaik mums tādas personības, kas tur nāca un runāja, kas jau pats par sevi bija smieklīgi un uzjautrinoši.

Starp citu, tieši šodien man parādīja ierakstu no koncerta, kurā Maksims Galkins mani parodēja! Lūk, lūdzu, ko nozīmē talantīgs cilvēks! Ļoti labi! Man patika! Nu, pārsteigums jau man tas nebija. Pārāk labi viņu zinu. Galkins ir supertalantīgs mākslinieks. Neskatoties uz visu to, kas te riņķī apkārt notiek, par ko mēs nevaram runāt un negribas runāt... Man arī Pugačova nupat piezvanīja, apjautājās, kā man ejot, un tā tālāk. Droši vien mēs kādu dienu Jūrmalā kaut kur satiksimies.

Un tas arī viss, vairāk man nekā jauna nav, ko stāstīt. Tas viss jūs nemaz neinteresē.

Kā tad ne? Interesē gan!

Jums, tā sauktajai dzeltenajai presei, jau vajag tādas sensācijas, kad kādu nožņaudz, nosit vai kāds pakaras! (Smejas.)

Paula kungs, pasarg Dievs! Jūsu sakarā mums, žurnālistiem, noteikti nav vēlmes pēc šādiem sižetiem!

Mans jaunākais trakums bija vakar, kad izgāju ārā un parādīju visiem jauno dziedātāju Edgaru Ošleju – bass, smuka balss puikam! Zēns ar operas dziedātāja balsi! Mēģināsim kopā kaut ko uztaisīt. Vēl jau nav zināms, kā sanāks. Būs rudenī Vefā (VEF Kultūras pilī. – Red.) koncerts, un tad jau redzēs, kā publika reaģēs.

Kur viņu pamanījāt?

Tepat, Radio mājā. Viņš jau, izrādās, sen te grozās, bet te pēkšņi man uzkrita kā sniegs uz galvas. Kas tik unikāls pa ilgiem gadiem! Viņam ir ļoti skaists balss tembrs, labi izskatās.

Faktiski es te ar jums jau pa ilgu runāju. (Iesmejas.)

Viņš, starp citu, jau vairākās operās ir piedalījies. Ja viņš nodziedās kādu meldiņu, kādu saulaino mīlas āriju ar savu maigo, vīrišķīgi zemo balsi, kādas šodien te nevienam nav... Ja sievietēm patiks, tad viss būs kārtībā! Mums dziedātāji tagad lielākoties ir tādi, kas daudz runā, bet ar dziedāšanu ir tā, kā ir.

Pēdējos gados jums tomēr tās meitenes vairāk bijušas riņķī, kuras esat pamanījis.

Nu, meitenes... Neiesim jau salīdzināt ar Lēdiju Gāgu vai ko tamlīdzīgu.

Ar Paulu Saiju kopā muzicējāt.

Diemžēl mums kaut kādā veidā nesagāja kopā. Tiešām negribu teikt neko sliktu. Lai viņa veido savu karjeru tālāk. Jo es jau arī vairs ar koncertēšanu nenodarbojos. Manos gados sevišķi nav, ko līst uz skatuves, jo nezina jau, vai nokļūs pēc tam atpakaļ, lejā. (Puspajokam iekrekšķinās.)

Paula kungs, ja nav noslēpums, ar ko tad vakar bijāt aizņemts, ka pats nevarējāt atbildēt uz telefonzvanu un to jūsu vietā darīja mazmeita?

Es visu laiku uzticos mazmeitām. Kad te gāja pārāk traki, kad bija visi tie notikumi ģimenē, pats lūdzu mazmeitām, lai viņas to nokārto. Visā pasaulē tas tā ir pieņemts – mākslinieku vietā visas lietas, tostarp komunikāciju, kārto menedžeri un aģenti. Nevis kā es tagad ar jums atļaujos runāt. Var būt, ka tā varu sabeigt savu veselību.

Nekādā ziņā nevēlos jūs satraukt.

Mani jau vairs ne ar ko nevar satraukt! Bet nu tas tā. Visam, tostarp sarunu tēmām, ir savs laiks. Gribu, lai zināt, ka jūsu žurnāls katru nedēļu parādās manās mājās. Tad es ar palielināmo stiklu skatos, kas tur iekšā ir par ģīmjiem...

Par jums taču nekas slikts vai nepatīkams žurnāla lapās nav bijis?

Nē. Es jau arī neko sliktu nedaru.

Bet "Kas Jauns" skaitās dzeltenā prese, un arī šāda stila izdevumos ir jāievēro kaut kādas robežas. Jāizvērtē, ko varam atļauties par cilvēku rakstīt. Tāpat kā mēs ar Keišu koncertā ievērojam – nedod Dievs, par kādu ņirgāties! Nekādā gadījumā! Nekad ne! Vienmēr ir jājūt tā robeža, lai ar savu veikumu vari likt pasmieties vai pasmaidīt. Kāpēc gan ne? Bet ne izsmiet!

Jums personīgi es vispār neko nepārmetu, nepārprotiet. Paldies, normālus rakstus vienmēr ieliekat. Citādi jau es ar jums vispār nerunātu. Saka taču arī, ka laiks ir nauda. Tagad pa šo laiku, ar jums sarunājoties, esmu pazaudējis kādus divus eiro un 12 centus. Rīt neiznāks maizītei!

Nu, es atļāvos ar jums tik ilgi runāt, kā ne ar vienu!

Liels paldies jums par to!

Citas interesantākās sarunas, ziņas un notikumus lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!