"Mana prioritāte ir ģimene," - Gunta Vaičule par meitas audzināšanu, olimpiskajām spēlēm un sargeņģeļiem

Gunta ar vīru Mārtiņu dzīvo lauku mājā Dagdas novadā, kur bioloģiskajā saimniecībā nodarbojas ar gaļas liellopu audzēšanu. Vieglatlēte ar savu personisko rekordu pavisam nesen Latvijas čempionātā izpildīja Parīzes olimpisko spēļu kvalifikācijas normatīvu, taču jau nākamajā dienā, dodoties mājās, dzērājšofera vadīta automašīna ietriecās viņas auto, to pilnībā sadragājot. “Mums stāvēja klāt visi sargeņģeļi,” atzīst Gunta Vaičule, intervijā žurnālam "Kas Jauns" stāstot, kā ir apvienot sportistes karjeru ar mazās meitas Rūtas audzināšu, kādi ir mērķi olimpiskajās spēlēs un ko iecerējusi darīt pēc aiziešanas no sporta.

Cik gatava esi četrgades galvenajam startam Parīzē?

Manuprāt, šobrīd esmu ļoti labā fiziskajā formā, ko parādīja Latvijas čempionātā sasniegtais rekords un izpildītais olimpiskās kvalifikācijas normatīvs. Šobrīd visas sacensības esmu pastūmusi malā, lai mērķtiecīgi gatavotos tieši startam olimpiskajās spēlēs. Arī mans treneris tagad brauc pie manis uz Latgali, kur aizvadīsim mazo treniņnometni, lai saliktu visus punktus uz i tieši olimpiskajam startam.

Tiešām visu laiku trenējies pie sevis mājās?

Vieglatlētika, it sevišķi skriešanas disciplīnas, ļauj trenēties visur. Arī svaru zāles pieejamas man tuvākās apkārtnes pilsētās, šo to esmu sev ierīkojusi mājās, arī kvalitatīvi stadioni nu jau ir vai katrā mazpilsētā. Ja laikapstākļi ļauj, varu trenēties netālu no mājām, nav jāskrien pa pasauli, kā tas ir ziemā vai pavasarī, kad trenējos Valmieras vieglatlētikas manēžā. Tāpēc ziemas sezonā un agrā pavasarī maršruts “manas mājas-Valmiera” ir ļoti ierasts.

Ko tev pašai nozīmē olimpiskās spēles?

Man šīs būs otrās spēles, bet manā apziņā jau trešās, jo gatavojos startam Tokijas olimpiskajām spēlēm, taču par mata tiesu netiku. Man tad bija vēl pavisam maziņš bērniņš uz rokām, līdz ar to nepaspēju atgriezties pašā labākajā formā. Man patiešām pietrūka pavisam nedaudz, lai kvalificētos olimpiādei. Neslēpšu, ka netikšana uz Tokiju man bija gaužām sāpīga, jo pēc bērna piedzimšanas atgriešanās sportā bija ļoti intensīvs un smags periods, tāpēc likās, ka esmu šo ceļazīmi nopelnījusi. Līdz ar to tikšanai uz Parīzes spēlēm man ir daudz īpašāka nozīme. Tas man ir tāds kā saldais ēdiens. Tas ir mērķis, uz kuru iets pat vairāk nekā četrus gadus.

Kā toreiz tiki pāri sarūgtinājumam, kad Tokijas spēles gāja secen? Nesalūzi? Negribējās sportu mest pie malas un pievērsties tikai meitas audzināšanai?

Grūtībās mans spēks un atbalsts ir ģimene. Lieliski apzinājos, ka netiku uz Tokiju lielā mērā tāpēc, ka pieņēmu lēmumu kļūt par mammu, un šis lēmums manā dzīvē ir daudz svarīgāks un būtiskāks nekā jebkuras olimpiskās spēles. Tāpēc vairāk pievērsos ģimenei, izsēroju šo faktu, ka netiku uz Tokiju, pārdzīvoju, un, kad pagāja kāds mēnesis, atkal sāka gribēties trenēties.

Tik ātri pēc bērna piedzimšanas atgriezties profesionālajā sportā, turklāt tik augstā līmenī! Visu cieņu! Kā tas vispār ir iespējams?

Ir pat mammas, kas sporto ar trīs mēnešus veciem mazuļiem. Piemēram, mūsu biatloniste Baiba Bendika, viņa vispār ir wow – tik ātri atgriezties sacensībās! Manā gadījumā gan vajadzēja mazliet vairāk laika, lai ķermenis atgūtos, lai viss sadzītu, lai nostiprinātu muguru, vēdera muskuļus un tad justos komfortabli savā ķermenī. Tas bija pavasaris, kovida laiks, uz sporta nometnēm ārzemēs bija grūti aizbraukt, es biju pamatīgi iesprūdusi savos laukos Latgalē... Sapratu – ja gribu startēt olimpiādē, man ir jābrauc uz to nometni. Šis lēmums parāva man slūžas vaļā tā, ka psiholoģiski apzinājos, ka esmu patiešām atgriezusies atpakaļ ierindā. Visiem saliekot galvas kopā, varēju arī apvienot treniņu procesu ar mātes pienākumiem. Bērnu baroju ar krūti līdz divu gadu vecumam, tāpēc meitu ņēmu līdzi uz treniņnometnēm.

Tad jau Rūtai vārda vistiešākajā nozīmē sportošana būs ar mātes pienu iezīsta!

Jā! Šis teiciens šajā gadījumā ir ļoti atbilstošs. (Smejas.)

Kā ir būt par mammu?

Man tas ir ļoti svarīgi. Ja man maziņai pajautātu, kas es dzīvē gribētu būt, droši vien jau tad pateiktu, ka gribu būt mamma! Man profesijas izvēle nebija tik būtiska. Man ir jaunāks brālis un māsa, kurus izauklēju, tāpēc kļūt par māti man jau no bērnības bija spēcīga vēlme. Jā, esmu sportiste, gatavojos olimpiskajām spēlēm, taču vēlme kļūt par māti bija tik spēcīga, ka psiholoģiski jau biju nogurusi no sporta. Sapratu, ka man ir nepieciešams šāda veida restarts. Un tā arī notika.

Un izdarīji pareizi, jo tagad esi stiprāka kā vēl nekad!

Jā. Šis ir visspilgtākais apliecinājums, ka dzīvē jāvadās pēc savām visdziļākajām un patiesākajām vēlmēm, un tad viss ir iespējams.

Kā meitiņa Rūta uztver mammas nodarbošanos?

Viņai drīz būs četri gadi, un var redzēt, ka tagad viņa jau vairāk saprot, kas ir sacensības un ko mamma dara. Bet viņa vienkārši redz visu šo procesu un pieņem to kā dzīves dabisku sastāvdaļu, nesarežģījot kā mēs, pieaugušie, apzinoties, kādas grūtības tas prasa. Viņa redz, ko es daru, ka man tas patīk, un saprot, cik man tas ir svarīgi. Jā, un arī novērtē. Viņa nekad nav lūgusi man darīt ko citu vai novērsties no treniņprocesiem. Taču es arī cenšos visu salāgot tā, lai meita neciestu, lai mēs pēc iespējas mazāk būtu šķirtas.

Kā to var apvienot?

Vajag ļoti gribēt! Jā, un dažkārt jālūdz palīdzība. Tas nav viegli, brīžiem tas pat ir grūtāk, nekā kaut ko par spīti visam mēģināt apvienot, bet, ja māki paprasīt palīdzību vai atbalstu sadzīviskās situācijās, tad viss ir iespējams. Man patiešām ir liels atbalsts no ģimenes, radiem un draugiem gan meitas audzināšanā, gan sportā. Jo vienam pašam to paveikt nebūtu iespējams.

Pieminēji darbošanos citās jomās. Tu vadi LOK Atlētu komisiju un līdz ar kvalificēšanos olimpiskajām spēlēm pretendē arī uz vietu Starptautiskās olimpiskās komitejas Atlētu komisijā. Ko šis amats sevī ietver?

Parīzes olimpisko spēļu laikā visi olimpieši varēs balsot par kandidātiem, un četri no 18 pretendentiem tiks ievēlēti. Es patiešām labprāt darbotos šajā amatā, tas varētu būt ļoti aizraujoši, un gribētu to piedzīvot – līdzdarboties olimpisko spēļu rīkošanas procesā, pārstāvēt sportistu intereses...

Bet tas atkal būs papildu slogs, atkal viena lieta, kas atņems laiku ģimenei...

Jā, bet es jau tagad domāju par savas profesionālās karjeras transformāciju, jo, visticamāk, uz nākamajām olimpiskajām spēlēm neplānošu gatavoties.

Ja sportiskie rezultāti tikai augs, tad arī?

Kas to lai zina… Jā, šobrīd esmu visātrākā savas sportistes karjeras laikā, tas, protams, silda sirdi un arī motivē. Bet tajā pašā laikā esmu reāliste un saprotu: lai arī viss, ko šobrīd daru, ir skaisti un to var apvienot, tomēr tas atņem laiku ģimenei. Ja pavisam atklāti, nesniedz arī nekādu finansiālo atbalstu. Šobrīd es kā mamma ģimenes kasē nekādu pienesumu nedodu, tikai tērēju. Protams, ģimene mani atbalsta un sapņo kopā ar mani par maniem sportiskajiem sniegumiem, bet, ja tam pieiet racionāli, tad...

Kas tev ir svarīgāks – sports vai ģimene? Ir skaidra prioritāte?

Protams! Ģimene!

Tajā pašā laikā sportā šobrīd esi savā visaugstākajā līmenī.

Un zinu, ka būtu vēl augstāk, ja mans pašmērķis būtu tikai un vienīgi sports. Tad noteikti meklētu iespējas vairāk trenēties ārzemēs, bet... Mana galvenā prioritāte ir būt mammai. Cenšos sasniegt maksimumu no tā, ko esmu gatava upurēt. Bet es neesmu gatava upurēt visu.

Joprojām dejo tautas dejas?

Faktiski jā, bet praktiski – šobrīd nē! Taču pagājušajā rudenī izveidojām vidējās paaudzes deju kolektīvu "Dzimta", ziemā mazliet padejoju, uzstājos arī koncertos, bet, tuvojoties vasarai, protams, pievērsos sportam. Un kolektīvs pieņēma, ka vairākus mēnešus nebūšu, turklāt mana prombūtne jau nav arī liela bēda – kā zināms, deju kolektīvos lielākā problēma ir puišu trūkums, tāpēc tagad manā vietā var izdejoties citas meitenes.

Tad jau noteikti nākamajos Dziesmu un Deju svētkos starp dalībniekiem redzēsim arī mūsu olimpieti Guntu Vaičuli?

Noteikti! Jā, būšu Daugavas stadionā, bet citā ampluā. Ne kā vieglatlēte uz skrejceliņa, bet dejotāja. Aizvadītajos Deju svētkos mēs ar vīru bijām skatītāju rindās, nu, jā, bija saldsērīga sajūta, ka neesam starp dejotājiem. Taču nākamajos svētkos noteikti būsim! Mēs ar vīru dejojam kopā vienā pārī. Tas ir ļoti skaisti.

Un kā ar dziedāšanu un ģitāras spēlēšanu?

Dziesmu repertuārs ir mainījies uz bērnu dziesmām, bet ģitāra gan nolikta malā, iepakota somā un noputējusi. Varbūt meita kādreiz strinkšķinās.

Esi ieguvusi arī juristes izglītību. Parasti jau par sportistiem sabiedrībā ir viedoklis, ka viņi neko citu bez sportošanas nemāk, nerunājot par iegūtu izglītību.

Man nebija domu, ka varētu nestudēt! Mācības tad man bija prioritāte, ko apvienot ar sportu, cik tas iespējams. Tāpat kā tagad – esmu mamma un sportoju, cik tas ir iespējams.

Savā profesijā kādu laiku strādāji Latgales vēstniecībā "Gors" Rēzeknē.

Aizgāju no pastāvīga darba, jo bija grūti visu apvienot. Lai gan kolektīvs un vadība bija pretimnākoša, atbalstīja manu prombūtni treniņnometnēs un sacensībās, taču pati apzinājos, ka tas īsti nav godīgi pret kolēģiem. Tas bija liels slogs, it sevišķi, ka toreiz vēl studēju maģistrantūrā. Tajā gadā uzrādīju labākos sportiskos rezultātus, tāpēc darbu atliku malā.

Jau ir kādi plāni, ko darīsi pēc sportistes karjeras beigām?

Pilnīgi noteikti palikšu te, Latgalē! Tāpēc darbs sporta organizācijās, piemēram, Latvijas Olimpiskajā vienībā vai Latvijas Olimpiskajā komitejā, būtu pieņemams, ja to būtu iespējams veikt lielākā mērā attālināti. Ja šādas iespējas pavērsīsies, es, protams, tās apsvēršu, bet konkrēta nākotnes plāna man nav. Es gan apmeklēju karjeras konsultācijas, sapņoju, kas man derētu, kādus cilvēkus gribētu savā komandā, tāpat gribētos nodot savu pieredzi un zināšanas nākamajām vieglatlētu paaudzēm, taču tas noteikti nebūs tikai klasisks trenera darbs, jo trenera atalgojums šobrīd ir tāds, ka man to visu nāktos iztērēt degvielā, braukājot uz treniņiem un atpakaļ. Bet vispār gribētu kādu laiku padzīvot tikai mājās un veltīt laiku ģimenei un bērniem. Un, protams, palīdzēt vīram lauku saimniecībā. Varbūt pat varam paplašināt saimniecību, un es darbotos tajā. Iespēju ir daudz, nav tā, ka man ļoti satrauktu darbs nākotnē. Darīt man būtu ko!

Kā jūties pēc tās šaušalīgās avārijas? Esi psiholoģiski atguvusies?

Man jau šķiet, ka jā. Bet ik pa laikam iezogas tāda stulba sajūta. Taču lieliski saprotu, ka mums nenormāli paveicās, tikām cauri bez nopietnām traumām. Es pat nevaru izskaidrot, kā! Kā mēs tur kūleņojām, šķaidījāmies, kā vispār tikām ārā no sadragātās mašīnas, kas piezemējās uz jumta... Kad skrēju pie tā otra auto pārliecināties, vai tiem cilvēkiem nevajag palīdzību, mana vīra Mārtiņa tante, kura gan cieta daudz smagāk, sauca: “Gunta skrien! Paldies Dievam! Gunta skrien!” Jā, es dzīvoju pilna pateicības Dievam, jo tajā situācijā mums bija ļoti stipri sargeņģeli. Un patiesībā tas viss notikums, atbalsts, kādu esmu saņēmusi, man dod ļoti spēcinošu sajūtu.

Pēc tā visa mašīnā kāpt nav bail?

Bet ko darīt? Jābrauc ir! Jau nākamajā dienā bija jābrauc uz treniņu. Bet tagad pie katra pagrieziena ir tāda kā piesardzības sajūta, pie katra sānu celiņa, no kura izbrauc mašīna, vairāk iespringstu. Taču dzīve jau neapstājas, tas viss sadzīs un aizmirsīsies.

Kādi ir mērķi olimpiādē?

Latvijas čempionātā, kur izcīnīju olimpisko kvalifikāciju, startā izgāju uz visu banku, un šādu sajūtu sevī vēl nebiju noķērusi. Startēju ar milzu atbildību pašai pret sevi, jo biju sev apsolījusi, ka tikšu uz olimpiādi, mēnešiem ilgi dzīvoju un trenējos ar šo domu. Tāpēc olimpiskajās spēlēs gribu vēlreiz izbaudīt šo sajūtu. Skriešu brīnišķīgajā Parīzes stadionā un mēģināšu sasniegt personisko rekordu ar mērķi pēc jauna Latvijas rekorda. Bet, ja tikšu pat finālskrējienā, tas būtu ļoti, ļoti skaisti!