Neprāta cena. Pašmāju seriāla "Dumpis" recenzija

1975. gadā uz pretzemūdeņu kuģa jeb fregates «Storoževoj» Daugavā un pēc tam Baltijas jūrā notiek sacelšanās mēģinājums, kuru ierosina kuģa politvadītājs jeb zampoļits, naivais ideālists Špagins (Dainis Grūbe). Daudzsēriju filma spoguļo drūmu Leonīda Brežņeva laika stagnāciju, Rīgas komunālā dzīvokļa neērto sadzīvi, PSRS nomenklatūras visatļautību gan militārajā sistēmā, gan ikdienā.

Sarkanā oktobra bruņinieks

Šodien par liktenīgajiem notikumiem 1975. gada 8. un 9. novembrī ir zināms daudz aizraujošu nianšu, tiesa, formāli vēl arvien lielākā daļa dokumentu par šo atgadījumu ir slepeni. PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) apkopotā informācija ilgus gadus tika glabāta aiz desmit atslēgām un netika atklāta pat Komunistiskās partijas vadībai. Par to zināja vien šaurs cilvēku loks. Kas tad īsti notika? Kas bija šis Špagins jeb 3. ranga kapteinis Valērijs Sabļins? Ideālists, patiess komunists un savas paaudzes revolucionārs, ārvalstu spiegs vai vienkārši prātu zaudējis militārists?

Sabļins piedzima 1939. gada 1. janvārī un nāca no kara jūrnieku dzimtas, tātad viņam bija tuvi un saprotami vēl cariskās armijas virsnieku ideāli. Absolvējis tolaik prestižo Frunzes Kara akadēmiju, vēlāk arī Ļeņina Kara politisko akadēmiju, kur iemācījās no galvas teju visus Ļeņina kopotos rakstus, viņš kļuva par kara flotes politiskās audzināšanas jeb padomju propagandas apoloģētu. Vēlāk uz kuģa viņš aizrautīgi un ar milzu rūpību ierīkoja sarkano stūrīti jeb «Ļeņina istabu», ar reliģisku pielūgsmi izturoties pret pirmās revolūcijas vadoņiem. Viņš no sirds ticēja padomju idejām, un, saskaroties ar reālo dzīvi PSRS, pašam ar ģimeni Rīgā tika piešķirta istaba komunālajā dzīvoklī. Viņš arvien vairāk sāka apzināties, ka pastāv milzīga plaisa starp to, kas rakstīts Vladimira Ļeņina un Kārļa Marksa darbos, un to, kāda ir reālā sadzīve Brežņeva valdīšanas laikā.

Savu darbu viņš nesa arī uz mājām, to apliecina viņa sievas Ņinas (Valmieras teātra aktrise Elīna Hanzena) teiktais ciniskajam augsta ranga politiskajam darbonim, Špagina priekšniekam Bubļikovam, ko atveido Andris Keišs. «Viņš man stāsta par kuģi, dienestu un Ļeņinu,» savu komunikāciju ar vīru lakoniski raksturo sieva.

Vilšanās sajūta palielinājās, redzot padomju pilsoņu bezcerīgos sadzīves apstākļus, deficītu, korupciju, kompartijas varasvīru priviliģētību un pat visatļautību. Seriālā spilgti tiek parādīts, kāds galds ar ikriem un cepeti tiek klāts flotes admirālim Nosovam (atveido Čehova teātra aktieris Igors Čerņavskis) un kāda «līmes» putra jāēd vienkāršajiem matrožiem.

Sabļins arvien vairāk sāka domāt, ka vara ir nodevusi Ļeņina ideālus, par to, ka šo neizdevušos padomju valsti nepieciešams attīrīt, apgriezt kājām gaisā, atgriezt pie romantizētajiem pirmsākumiem, kas, kā mēs zinām, tāpat bija bīstama murga priekšvēstnesis.

Savā kajītē un Ļeņina istabiņā jau vairākus mēnešus pirms dumpja viņš lenšu magnetofonā ierakstīja savas patriotiskās uzrunas, ko bija iecerējis atskaņot gan kuģa virsniekiem un komandai, gan visai pasaulei. «Es neesmu valsts nodevējs,» viņš uzsvēra savu runu sākumā. Tik tiešām līdz pēdējam brīdim viņš palika pie sava, uzskatot, ka nevis viņš ir nodevējs, bet gan komunisma aizbildņi ir patiesie viņa Tēvzemes nodevēji.

Spēcīgs aktieru ansamblis

Jāsaka, ka pēc tādiem pašmāju daudzsēriju darbiem kā «Krimināllieta iesācējam» un «Emīlija. Latvijas preses karaliene» Latvijas aktieru profesionālās prasmes precīzi un neuzspēlēti izpausties dažādos tēlos lielajā ekrānā ir būtiski uzlabojušās. Laiks, kad mums no kauna bija jāsarkst, skatoties teātra aktieru robustajā plastikā, stīvajos mēģinājumos spēlēt seriālu pēc kino noteikumiem, šķiet, ir pagājis. Arī Andrejs Ēķis savā projektā spējis pieaicināt šā brīža vadošos un meistarīgākos Latvijas aktierus, kas «Dumpi» glābj no vairākām citām vājām vietām šā darba izstrādē.

Tieši seriāla tehniskais izpildījums izpelnījies publikas kritiku, piemēram, kāds skatītājs raksta: «Mēģināju skatīties «Dumpi». Tiku līdz 20. minūtei. Nav. Nav ritma, slikti ieskaņotas balsis, nav literāri talantīgu dialogu. Žēl, ka tā.». Pēc citu skatītāju iebildēm, ka nemaz jau tik traki nav, viņš atbild, ka «mākslai nedrīkst piemērot apzīmējumu «tik traki jau nav». Māksla vai nu ir, vai nav».

No vienas puses, var piekrist, jo iepriekšējie Andreja Ēķa un viņa kolēģa un partnera Aigara Graubas darbi tik tiešām no profesionālā aspekta nebija perfekti, taču šoreiz, lielā mērā pateicoties aktieru darbam un aizraujošajam sižetam, kas balstīts reālos notikumos, Ēķim ir izdevies pietuvināties B līmeņa «Netflix» grāvējseriāla formātam.

Liels nopelns ir scenārija autoriem – Ivo Briedim, Vitālijam Dokolenko (bijis arī Ukrainas valsts televīzijas ģenerāldirektors) un pašam Ēķim, saliekot vēsturiskos notikumus raitā, saprotamā ritmā, turklāt skaudri atsedzot padomju gadu absurdo sistēmu. Scenārijā iestrādātas arī atsauces uz mūsdienu Ukrainas karu, seriāls velk paralēles starp padomju imperiālismu un ukraiņu (arī latviešu) valodas noniecināšanu, gluži tas pats notiek arī Putina Krievijā, kas vēlas atjaunot Krievijas impērijas nosacīto varenību.

«Krievijas totalitārais režīms ne ar ko neatšķiras no padomju laiku Kremļa, šajā ziņā nekas nav mainījies, bet traģisko neatbilstību starp ideoloģiskajiem lozungiem un nožēlojamo realitāti joprojām saskata varbūt tikai daži ideālisti. Vēsture rāda, ka Krievijas neierobežotā agresivitāte mēdz novest pie pussabrukšanas perioda, kura laikā var uzrasties spēcīgi cilvēki ar jaunām idejām un, iespējams, kaut ko arī mainīt. Filma «Dumpis» veltīta kam tādam, ko es nekad vairs nevēlētos piedzīvot,» saka Ēķis.

Seriālā galvenās un otrā plāna lomas atveido Andris Keišs, Egons Dombrovskis, Lauris Dzelzītis, Jēkabs Reinis, Igors Čerņavskis, Ivars Puga, Kaspars Zāle, Ritvars Logins, Gatis Gāga, Maija Doveika. Īpaši gribētu izcelt ugunīgās komunālā dzīvokļa kaimiņienes Ritas tēla atveidotāju Ingu Tropu, kura perfekti iejutusies modes dāmas, padauzas un čekas ziņotājas ādā. Lieliska ir arī Agnese Budovska, kas atveido nepakļāvīgo latviešu meiteni Katrīnu, kas mācās franču valodu, lasa «Burdu» un ar draugu nolemj viņa tēva jahtā šķērsot Baltijas jūru, lai aizbēgtu uz Zviedriju. Seriālā tiek sagrauti visi mīti par to, ka agrāk «varbūt zāle bija zaļāka», ka padomju gados «viss bija labāk».

Šaujam pa savējiem

Seriālā Špaginam ir trīs galvenie militārie pretinieki. Flotes admirālis Nosovs, viņa padotais glumiķis Bubļikovs, kurš nolēmis pavedināt viņa sievu, un padomju karakuģa «Storoževoj» kapteinis – dzērājs Tilovs, ko fantastiski ar visu lamāšanos krievu valodā atveido Egons Dombrovskis. Kaut kur fonā ir arī pats Brežņevs, kuru gāzt bija nolēmis Špagins, taču varas vertikāle padomju armijā bija ļoti izteikta, turklāt, ja Nosovs bija sadzēris tuvbrālības ar pašu Brežņevu, tad pie pirmajām nepatikšanām galvas ripos tikai zemākstāvošiem vadītājiem, kas seriāla izskaņā tā arī notiek.

Interesanti, ka vēsturiski kuģa bāzes vieta bija Kaļiņingrada. Rīgā, Daugavas vidū, 1975. gada 6. novembrī tas līdz ar citiem karakuģiem noenkurojās, lai papildinātu Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadienas svinības. Sabļinam tā bija simboliska apstākļu sakritība.

Jaunais revolucionārs jau bija savā pusē dabūjis matrozi Aleksandru Šeinu, kas vēlāk piesaistīja vēl dažus dumpiniekus no matrožu vidus. Pirmais solis bija gāzt kapteini Anatoliju Potuļniju, tas tika īstenots ar viltu, ievilinot kapteini vienā no kuģa zemūdens daļas telpām. Tad tika ideoloģiski apstrādāti virsnieki un ar kinoseansa palīdzību, demonstrējot 1925. gada Sergeja Eizenšteina filmu «Bruņukuģis «Potjomkins»», – arī pārējā komanda. Sabļins paziņoja, ka kuģis dosies uz Ļeņingradu, kur viņš nāks klajā ar uzsaukumu «triju revolūciju lielpilsētas rūpnīcu strādniekiem» un aicināšot uz «ceturto revolūciju», kas labošot pašreizējās varas kļūdas. Viņš cerēja, ka viņa uzrunu pārraidīs televīzija un tā iedvesmos tautu sacelties. Iespējams, ka tomēr tā bija kāda diagnoze. Lielummānija?

Protams, nolaupītais kuģis sacēla pamatīgu traci Maskavā, situāciju personīgi risināja pats Brežņevs, pavēlot kuģi bombardēt un nogremdēt ar aviāciju. Špagins bija cerējis, ka, iepeldot neitrālajos ūdeņos, padomju armija neuzdrošināsies atklāt uguni, taču viņš kļūdījās. Tiesa, piloti, nezinot visa notiekošā nianses, atteicās pavisam iznīcināt paši savas flotes kuģi, tā vietā tika veikti šāvieni, kas tikai paralizēja tā gaitu. Kuģa komanda palika neskarta, tie bija vairāk nekā 150 karavīru.

Ēķa labākais darbs

Par spīti atsevišķām iebildēm, «Dumpis» noteikti ir Andreja Ēķa labākais darbs. Lieliska ir komponista Riharda Zaļupes mūzika, kas ar ironiskiem piesitieniem jūtama caur slāviem raksturīgo bajānu un balalaiku, labs scenārijs, tērpi, autentisks interjers, labs operatora Gata Grīnberga darbs.

Filmā izmantoti gan īsti Latvijas armijas karakuģi Rīgā un Liepājā, gan ledlauzis «Foros» Rīgas ostā. Filmēšanas komandai bija laimējies tikt īstā komunālajā dzīvoklī vēl pirms tā remonta. Seriāla ainas tapušas arī kinopilsētā «Cinevilla», Viskaļu radošajā namā, Upīša memoriālajā muzejā un citur. Attēla apstrāde un vizuālie efekti veidoti, sadarbojoties ar Ukrainas speciālistiem. Izmantoti arī dokumentālie kadri no padomju laika arhīva – ieskats «Rīgas Modes» namā, Centrāltirgū u. c., tādējādi sniedzot skatītājam autentiskas vides sajūtu.

Tas ir gandrīz neticams notikumu pavērsiens totalitārisma apstākļos – viens kaismīgi pārliecināts revolucionārs spēj iedvesmot milzīga karakuģa apkalpi un aizraut līdzi protestā pret sistēmu.

Diemžēl sistēma šo varoņdarbu nenovērtē, sabiedrība par to neuzzina un Sabļins savas pēdējās dienas pavada psihiatriskajā klīnikā, kur gaida savu nāves sodu. Kad viņu tiesāja, viņš tika padarīts par pretpadomju elementu, kurš esot ilgi perinājis plānu, kā nodot padomju dzimteni, turklāt pamatīgi musinājis vientiesīgos matrožus un plānojis kuģi aizdzīt uz Zviedriju. Diemžēl viņš tika mazliet aiz Sāremā salas, kur starptautiskajos ūdeņos kuģa pakaļgalu ķēra vairākas bumbas.  

Par šo notikumu uzņemtas vairākas filmas, populārākā no tām ir Holivudas lente ar Šonu Koneriju galvenajā lomā «Sarkanā oktobra medības» («The Hunt for Red October») (1990). Latviski izdota arī grāmata Gregorija D. Janga un Neita Breidena darbs «Storoževoj».