Patiesība par 1975. gadā Daugavā un Baltijas jūrā notikušo trilleri uz kara kuģa. Par ko vēsta seriāls "Dumpis"? FOTO

Seriāls „Dumpis” arī nepretendē uz precīzu dokumentalitāti, kaut vai tādēļ, ka tā galvenā varoņa, kuru attēlo Dainis Grūbe, vārds ir mainīts – nevis Valērijs Sabļins, bet gan Mihails Špagins. Tomēr daudzus interesē, cik vēsturiski precīzs ir filmas vēsturiskais sižets, kas stāsta par teju pirms 49 gadiem notikušo trilleri Latvijas ūdeņos. Un te jāteic, ka versijas par patiesību būtiski atšķiras, un precīza notikušā hronoloģija līdz šim pilnībā vēl nav atklāta. Par to joprojām šķēpus lauž gan Krievijā, gan Rietumos.

Noslepenotais padomju torpēdkuģis

Lai arī latviešu valodā par notikumiem uz „Storoževoj” (tulkojumā no krievu valodas – sargs) ir pieejams samērā plašs publikāciju klāsts, faktu interpretācijas būtiski atšķiras. Viss atkarīgs no tā, kādiem avotiem autors vairāk uzticējies – Krievijā izdotajiem vai Rietumos publicētajiem. Pārsvarā teju visa latviski pieejamā informācija ir tulkojumi no krievu vai angļu valodas. Kaut vai pavirši pārlasot šīs publikācijas acīs duras vairākas neatbilstības: vienviet „Storoževoj” revolucionāram ir 34, bet citviet 36 gadi (patiesībā – 36); tad atkal dumpis uz kuģa notika 8. novembra rītā, bet citos dokumentos – vakarā. Krievi uzsver, ka „Storoževoj” zampoļits (kapteiņa palīgs politiskajos jautājumos) bijis teju vai „labais komunists”, kurš iestājies par patieso marksismu-ļeņinismu, savukārt rietumnieki domā, ka viņš centies ar visu kuģi aizmukt uz Zviedriju, „Storoževoj” pat esot iestūrējis kādā Gotlandes ostā, bet zviedri to no turienes padzinuši. Tāpat ir arī pāris mazāk ticamu apgalvojumu, kam nav nekādu ticamu pierādījumu. Viens otrs eksperts Krievijā pārliecināts, ka „Storoževoj” nolaupīšanu noorganizējuši „latviešu nacionālisti”, bet citi apgalvo, ka Valērijs Sabļins no Rīgas aizkuģojis tālāk, jo neesot varējis sadzīvot ar latviešu un citu baltiešu naidīgo attieksmi pret padomju karavīriem.

Vienlaikus tiek uzsvērts, ka dokumenti par 1975. gada 8. novembrī notikušo esot noslepenoti gan Krievijā, gan Rietumos. Rietumi, iespējams, nav vēlējušies aprādīt savu robežsargu un aizsardzības spēju mazspēju, izgāšanos ar padomju karakuģa pārtveršanu. Bet PSRS (tagad – Krievija) nevēlas atklāt nekārtības savā sistēmā. Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu otrajā pusē Valsts drošības komiteja (VDK) notikušo neesot atklājusi pat augstākajam partijas un valdības ešelonam. Pavīdējusi arī informācija, ka visas liecības par uz „Storoževoj” notikušo esot pavēlējis iznīcināt tā laika PSKP (Padomju Savienības Komunistiskā partija) ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs. Savukārt tā laika latviešu disidentiem vai Rietumu informatoriem par „Storoževoj” nebija nekādu ziņu. Ja tā laika disidentiem, piemēram, bija informācija par gulaga nometnēs smokošajiem politieslodzītajiem vai norisēm baznīcās, tad par situāciju okupantu armijā viņiem nebija praktiski nekādas informācijas.

Perestroikas varonis

„Oficiālā” Krievijas informācija liecina, ka 1975. gada 8. novembra vakarā „Storoževoj” zampoļits Valērijs Sabļins uz kuģa sarīkoja dumpi. Iepriekšējā dienā kuģis bija piedalījies Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas (tā PSRS laikā dēvēja 1917. gadā Pēterburgā Ļeņina organizēto boļševiku apvērsumu) militārajā parādē. Torpēdkuģis nebija militāri bīstams, jo no tā bija novākta visa munīcija (tas pēc parādes gatavojās doties remontā) un arī apkalpe uz klāja nebija diez ko liela: daļa no tās bija devusies krastā svētku brīvdienās.

Jau padomijas pēdējos pāris pastāvēšanas gados Maskavā tika izplatīta versija par to, ka Valērijs Sabļins bija naivuma pārņemts komunists-ideālists, kurš uzskatīja, ka Leonīds Brežņevs ar savu kliķi ir „nodevis revolūcijas un komunisma ideālus”, sistēma kļuvusi caurcaurēm korumpēta un valsti ved bezdibeņa virzienā. Tāpēc valsti var glābt jauna komunistiska revolūcija, kura kādam jāsāk un jāvada. Valērijs Sabļins tad arī uzņēmās iedomātās revolūcijas vadoņa lomu.

Filmas “Dumpis” treileris:

1975. gada 8. novembrī viņš no kajītes izvilināja kuģa kapteini un to ieslēdza tehniskajās telpās kuģa apakšklājā, bet pats dumpinieks uzrunāja apkalpi un rosināja to pievienoties viņa revolucionārajai idejai. Valērijs Sabļins aicināja pacelt enkuru un doties uz Ļeņingradu (tagad Sanktpēterburgu), pretī jaunai un skaistai nākotnei. Viņš arī uzrakstīja vēstījumu, kura teksts bija aptuveni šāds:

„Partijas vadība un padomju valdība nodevusi revolūcijas principus. Nav brīvības un taisnīguma. Vienīgā izeja ir jauna komunistiskā revolūcija. Revolūcija ir spēcīga sociālās domas kustība, tā neizbēgami izraisīs masu aktivitāti un iemiesosies materiālās pārmaiņās visā sociāli ekonomiskajā veidojumā. Kura šķira būs komunistiskās revolūcijas hegemons? Tā būs strādnieku-zemnieku inteliģences šķira. Revolūcijas galvenais jautājums ir jautājums par varu. Tiek pieņemts, ka pašreizējais valsts aparāts tiks attīrīts, dažos punktos izjaukts un izmests vēstures mēslainē. Vai šie jautājumi tiks atrisināti ar vadošās šķiras diktatūru? Obligāti! Tikai ar vislielāko nacionālo modrību ir ceļš uz laimes sabiedrību!”

Viņš arī piestādīja ultimātu, kuru nosūtīja savai militārajai vadībai: * pasludināt “Storoževoj” teritoriju par brīvu un neatkarīgu no valsts un partijas struktūrām; * nodrošināt vienam no apkalpes locekļiem iespēju ierasties radio un televīzijā katru dienu no pulksten 21:30 līdz 22:00; * nodrošināt kuģi ar visu nepieciešamo. Kā Valērijs Sabļins bija iedomājies veikt “komunistisko revolūciju” gan nav zināms.

Pirmajā brīdī kara flotes vadība nodomāja, ka šāds paziņojums ir apdzērušās apkalpes joks, bet, kad tas izrādījās nopietni, no Tukuma kara lidlauka tika pacelti iznīcinātāji, lai tie dotos bombardēt kuģi. Sakumā padomju lidotāji nesaprata, kādēļ jābombardē savējie. Viss noslēdzās ar to, ka viena no bumbām trāpīja “Storoževoj” klājā. Sākās apjukums, viens no matrožiem paķēra pistoli un sašāva Valēriju Sabļinu kājās, atbrīvoja ieslēgto kapteini. Tā jau nākošajā dienā ap desmitiem no rīta dumpis un kuģa noslēdzās. Kuģi novirzīja uz padomju krastiem. Dumpja organizētājus ieslodzīja Liepājas Karostas cietumā, un tā līderi Valēriju Sabļinu padomju tiesa 1976. gada 3. augustā notiesāja ar nāvi nošaujot.

Visu šo stāstu 1990. gada martā vairākos turpinājumos atstāstīja Rīgas komjaunatnes krievu laikraksts „Sovetskaja Molodjož” (“Padomju Jaunatne”) rakstā “Прямо по курсу - смерть” (“Tieši priekšā - nāve”). Žurnālistiem arī bija izdevies nointervēt dažus 1975. gadā padomju kara flotē dienējušos, bet viņi izrādījās visnotaļ nerunātnīgi un lielu skaidrību nespēja ieviest. Bet Mihaila Gorbačova “perestroikas” (pārkārtošanās) eiforijā Valērijs Sabļins teju vai tika pasludināts par perestroikas varoni, kuram nepieciešams celt pieminekli, bet Rīgas Daugavmalu (tagad – 11. novembra krastmala) pārdēvēt Sabļina vārdā. Tomēr šīs ierosmes palika tikai daļas tā laika krievu preses slejās, jo latviešiem nebija nekādas jūsmas heroizēt kaut kādu nezināmu padomju karakuģa zampoļitu.

Krievijas avoti vēsta, ka pēc Valērija Sabļina notiesāšanas aiz restēm nokļuva vēl viens ekipāžas biedrs – matrozim Aleksandram Šeinam piesprieda astoņu gadu cietumsodu. Savukārt Rietumos izplatījās runas, ka teju vai visa “Storoževoj” apkalpe ir nošauta vai aizsūtīta uz gulaga nometnēm.

Rietumu versija: caur Gotlandi uz Ameriku

Toties Rietumos vēl daudzus gadus pēc uz “Stotoževoj” notikušā trillera stāstīja, ka Valērija Sabļina mērķis bija pavisam cits – nevis doties uz Ļeņingradu pasludināt komunistisko revolūciju, bet gan ar visu karakuģi pārbēgt uz Zviedriju un tur ASV vēstniecībā pieprasīt politisko patvērumu. Šādai versijai par labu liecina arī fakts, ka no Irbes šauruma, kur sabombardēja “Storoževoj”, kuģojums līdz Zviedrijas Gotlandei bija divarpus stundu ilgs, bet līdz Ļeņingradai – 18 stundas. Desmit gadus pēc notikušā trimdas presē parādījās raksti (tulkojumi no “brīvās pasaules” izdevumiem), ka no zviedru militārās izlūkošanas pārstāvjiem pat esot uzzināts, ka “Storoževoj” ir iebraucis kādas Gotlandes ostas akvatorijā, bet zviedri to no turienes padzinuši (piemēram, skatīt rakstu „Londonas Avīzes” 1985. gada 22. marta numurā). To esot izpētījis Gregorijs Jangs, kurš vēlāk kopā ar Neitu Breidenu uzrakstīja grāmatu “Storoževoj. Dumpis uz PSRS karakuģa 1975. gadā Rīgā” (tā tulkota arī latviski). Pamats šādas versijas ticamībai ir, jo  Gregorijs Jangs bijis ASV Jūras kara flotes pilots, kas nodarbojies ar pētniecību, bet Neits Breidens astoņus gadus dienējis ASV izlūkošanas virsnieku jūras kājnieku korpusā.

Trešās Atmodas gados parādījās Krievijas puses izplatīti apgalvojumi, ka Rietumi esot smagi kļūdījušies apgalvodami, ka “Storoževoj” gribējis ieturēt kursu uz Zviedriju, tā zampoļita mērķis esot bijis padomju sabiedrību tikai novirzīt uz patiesajām marksisma-ļeņinisma sliedēm.  Tagad gan Maskavā sliecas domāt savādāk. Šīs desmitgades sākumā Krievijas presē parādījušās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados VDK dienējošo atklāsmes, kurās viņi stāsta, ka viss, kas līdz šim pausts par Valērija Sabļina komunistisko ideālismu, esot meli, - viņa mērķis tomēr esot bijis “aizkuģot” uz Ameriku.

Komunistiskais ideālists vai labas dzīves kārotājs?

Valērijam Sabļinam 1976. gadā piesprieda nāves sodu par dzimtenes nodevību. Notiesātais nācis no kara jūrnieku dinastijas dzimtas (tēvs Mihails Sabļins Staļina laikā dienēja PSRS Ziemeļu karaflotē, bet vectēvs Fjodors Tjukins Pirmā pasaules kara laikā dienēja uz bruņu kreisera “Pallāda”). Valērijs Sabļins dienestu PSRS kara flotē uzsāka 1956. gada, absolvējis prestižo Frunzes Kara akadēmiju un  pēc tam Ļeņina Kara politisko akadēmiju, ko kā kara flotes politiskās audzināšanas darbinieks jeb poļitruks 3. ranga kapteiņa pakāpē ar izcilību pabeidza 1973. gadā. Pēc Kara politiskās akadēmijas absolvēšanas viņš esot dalījies pārdomās ar kolēģiem par padomju sabiedrības trūkumiem un nepieciešamību atgriezt valsti pie “ļeņiniskā attīstības kursa”. Taču daudz nerunāja par savu lomu šajā procesā. Viņš arī esot ieguvis Dona Kihota palamu – vientuļnieks, kurš cīnās ar vējdzirnavām.

Pēc dumpja “Storoževoj” lielākā daļa tā komandas atvaļināta un nosūtīta rezervē, bet pats kuģis tika pārdēvēts un nodots Klusā okeāna flotes rīcībā. 2002. gadā kuģi nodeva metāllūžņos. Tāds īsumā ir stāsts par dumpi uz padomju torpēdkuģa “Storoževoj” pirms teju 49 gadiem, kas joprojām uzdod vēl daudz neatbildētu jautājumu.