Nozagti gredzeni un izaicinājumi pēc apprecēšanās - iepriekš nepubliskoti fakti par Vairas Vīķes-Freibergas laulību

Apjomīgajos memuāros, kas tapuši vairāku gadu garumā, Imants Freibergs dalās ar nozīmīgāko dzīves mirkļu un notikumu apskatu, sākot ar bērnību Latvijā, pieredzēto bēgļu gaitās Vācijā un Francijā Otrā pasaules kara laikā, dzīvi un karjeru emigrācijā Kanādā un dzīvi pēc atgriešanās dzimtenē. Tāpat autobiogrāfijā apkopotas vairākas atklāsmes par Vairas un Imanta Freibergu privāto dzīvi, atspoguļojot, ka attiecībās ne vienmēr viss bijis tik gludi un spoži, kādu iespaidu radīja harmoniskā pāra līdzāsbūšana laikā, kad Vaira Vīķe-Freiberga pildīja Latvijas Valsts prezidentes pienākumus. Ar autora piekrišanu žurnāls "Kas Jauns" apkopojis 10 interesantus fragmentus no Imanta Freiberga memuāriem.

Par iespējamu satikšanos ar Vairu bērnībā Rīgā

“Pāris māju tālāk, tajā pašā Deglava ielā, bija lielāka daudzdzīvokļu māja, kur toreiz dzīvoja manas nākamās dzīvesbiedres Vairas “Rīgas vecmamma”. Vaira tur kā maza meitene esot bieži ciemojusies. Iespējams, ka jau tur, vienam otru nepazīstot, pirmo reizi satikāmies. Viņa saka, ka atceras kaut kādu puisīti, kas iznācis uz ielas spēlēties, bet neesot tur dzīvojis, tikai atbraucis ciemos. Viņa šo gadījumu atceras tamdēļ, ka tieši tai reizē nosmērējusi pavisam jaunu mēteli, atspiežoties pret kaimiņu mājas sienu. Tas esot zināms fakts, ka bieži apprecas tie, kas kādreiz bērnībā satikušies.”

Par to, kā viss sākās

“Arī Vaira tajā laikā studēja Toronto, un 1957. gadā mums radās viens kopprojekts, ko vadīja Brunis Rubess: Latviešu jaunatnes svētki. Radās doma par kopā sanākšanu, un gribējās iesaistīt latviešu jauniešus no visām malām – no Amerikas un Kanādas, arī dažus no Eiropas. Paši svētki notika 1959. gadā, bet priekšdarbi sākās jau 1957. gadā. Nodibināja orgkomiteju, kurā es darbojos kā vicepriekšsēdis. [..] Man sākās aktīva darbošanās; no latviešu firmām bija jāvāc ziedojumi dažādiem izdevumiem un balvām, jāorganizē pats pasākums. Šajos jauniešu dziesmu svētkos bija gan koru dziedāšana, gan dejošana, gan dažādas sacensības un amatniecības izstādes. Viss tika labi izplānots. [..] Tieši tad sāku ar Vairu sastrādāties, jo viņai arī bija kaut kas jādara ar balvām. Tā mēs sapazināmies. Pēc sanāksmēm sāku viņu vest uz mājām, tad iegājām kafiju padzert, uzēst kādu sviestmaizi...

Svētku sauklis bija “Pulcēsimies, priecāsimies, precēsimies!”. Tā nu sanāk, ka mēs ar Vairu izpildījām visu programmu! Bez mums bija vēl četri vai pieci pāri no rīcības komitejas, kas tajā laikā sapazinās un vēlāk apprecējās.”

Par Imanta simpātisko neuzbāzību (no Vairas atmiņām)

“Man Imantā patika arī tas, ka, sākot ar mani saieties, viņš nebija uzbāzīgs. Es biju gājusi meiteņu skolā, nekāda sakara ar puišiem nebija bijis – man kā jaunai meitenei ļoti traucēja uzbāzība. Kad sāku strādāt bankā, viens no vakarskolas mani uzaicināja uz kino. Viņš bija par mani krietni vecāks. Aizejam uz kino, viņš atved mani mājās un pie durvīm mēģina mani noskūpstīt! Man šermuļi iet gar kauliem – doma skūpstīties ar svešu cilvēku man iedveš dzīvās šausmas! Viņš kā klasesbiedrs vakarskolā aicina mani uz kino. Nu interesanti, jā, bet kāpēc man viņš būtu jāskūpsta? Man tas likās uzbāzīgi, nepiedienīgi, pāragri. Nebija bijis nekādas flirtēšanas, nekādas simpātijas izteiktas – un tā vienkārši no zila gaisa skūpstīties?

Citreiz mani aicina uz kino puisis, ar kuru kopā strādāju bankā pa vasaru. Apsēžamies – viņš man mēģina roku likt ap pleciem un nobučot. Un man atkal pilnīgas šausmas. Viņš bija amizants kā darba biedrs; bijām kopā jokojuši, bet tik strauja intimitāte mani atbaidīja. Biju augusi ļoti striktā, izolētā vidē un absolūti nebiju gatava tādai uzbāzībai no puišu un vīriešu puses. [..]

Imants nebija stulbs – to tūlīt varēja redzēt. Imants nebija uzbāzīgs. Viņš bija atturīgs, bet atvērts. Viņš bija nepretenciozs, neko netēloja. Vakaros strādāju meiteņu skolā. Viņš man sāka zvanīt. Viņš zvanīja, kad biju nolikusi meitenes gulēt, zinot, ka tad es varu parunāt. Viņš vienmēr apvaicājās, kā man iet. Mani vecāki man nezvanīja un neprasīja, kā man iet. Tas man likās simpātiski – kāds par mani interesējas. Taču es biju rezervēta un nebiju gatava ar romantisku sajūsmu kaut ko uzsākt. Ja atceramies Mazo Princi un Lapsiņu, viņš ļoti izmanīgi, ļoti lēnām mani kā tramīgu meža zvēru pieradināja.”

Par paralēlo likteni

“Mums ar Vairu bija paralēls liktenis. Es ar vecākiem 1944. gada 17. novembrī un viņas ģimene 1945. gada 1. janvārī aizbrauca ar kuģi uz Vāciju. Par laimi, mūsu kuģus ceļā nenogremdēja. Viņi bija angļu zonā, mēs bijām franču un vēlāk amerikāņu zonā. Lielā mērā bēgļu gaitas mums bija kopīgas. Es no Vācijas nokļuvu Francijā, viņa franču Marokā. Arī franču vidusskolas pieredze mums bija līdzīga, jo abi bijām labākie skolēni savās klasēs. Pie tam mūs abus interesēja latviešu lietas. Ne visi palika pie latvietības; daļa no imigrantiem iesaistījās Kanādas sabiedrībā un nemaz nenāca pie latviešiem. Mums arī sakrita dzīves uzskats. Abi intelektuāli saderējām, bijām ieinteresēti studēt un sasniegt kaut ko. Mums abiem arī bija jāpelna pašiem – Vaira strādāja privātā meiteņu skolā, es inženieru birojā, abi bijām strādājoši studenti. Viss kopā labi sapasēja. Var teikt, ka mūsu starpā bija pareizās vibrācijas. Ir tādi, kurus nevar īsti pieņemt, grūti sapazīties, grūti sadzīvot, bet ar Vairu bija viegli no paša sākuma.”

Par nozagtajiem laulību gredzeniem

“Sākām rosīties kāzām, sameklēju mums dzīvokli. Biju jau nopircis laulību gredzenus un ielicis tos rakstāmgalda atvilktnē. Pārvācoties izkrāmējām lietas turpat ielas malā; vedām ar liftu uz ceturto stāvu – atvilktni pēc atvilktnes. Vienā brīdī skatos, ka gredzenu tai atvilktnē vairs nav! Kāds tos bija garāmejot paņēmis. Vai tā bija slikta zīme, ka laulībai nav jānotiek? Es aizgāju uz to pašu veikalu, kur pirku gredzenus; pastāstīju, kā izgājis, un man pārdeva jaunu gredzenu pāri par puscenu. Nu jau mums ir pāri par 60 gadiem laulībā, tā ka visām māņticīgām zīmēm nevar ticēt...”

Par kuriozu ar sviedriem un asarām kāzās

“Mēs apprecējāmies 1960. gada 16. jūlijā. Kāzas notika Toronto Universitātes kapelā. Bija ļoti karsta diena. Vairai mazliet tecēja sviedri, viņa ik pa laikam noslaucīja vaigus. Dažas dāmas domāja, ka viņa raud, un sāka raudāt līdzi. Svinēšana bija pie Vairas vecākiem, priekšpilsētā. Tur vietas bija diezgan. Sanāca saviesīgs un jautrs vakars, kas ievilkās vēlu naktī.”

Par Vairas pretestību pieņemt vīra uzvārdu (No Vairas atmiņām):

“Abi tajā laikā studējām. Apstākļi nebija viegli. Risinājums bija tāds, ka tad, kad dabūju savu maģistra grādu, pārtraucu studijas un aizgāju strādāt uz psihiatrisko slimnīcu, lai Imants varētu pabeigt savu maģistra grādu. Tas bija upuris no manas puses, jo es jau biju ļoti pārdzīvojusi to, ka vecāki mani izņēma no vidusskolas un sešpadsmit gadu vecumā lika strādāt bankā. Bet šoreiz es pati brīvprātīgi pārtraucu studijas, aizgāju strādāt un ar savu algu uzturēju mūsu jaundibināto ģimeni.

Precoties es negribēju pieņemt citu uzvārdu – Vaira Vīķe man likās īsi, skaidri un pierasti. [..] Teicu Imantam, ka gribu paturēt savu uzvārdu. Tā mums bija zināma spriedze. Imants teica, ka justos apvainots, ja es viņa uzvārdu nepieņemtu. Nu tad es ļoti negribīgi kļuvu par Vairu Vīķi-Freibergu. [..] Man bija grūti pierast pie savas personīgās identitātes zaudēšanas kā precētai sievai. Pirmais gads, kad no Vairas Vīķes kļuvu par Vairu Freibergu, man nepatika.”

Par izaicinājumiem pēc apprecēšanās (no Vairas atmiņām):

“Pirmajā kopdzīves gadā mums radās pielāgošanās problēmas, kas ilga vairākus gadus. Imants bija zvērējis, ka mums būs partnerība, un es viņu biju brīdinājusi, ka nebūšu mājasmāte tradicionālā nozīmē. Pretējā gadījumā biju gatava arī neprecēties, jo nespēju pieņemt stereotipus, kas Kanādā valdīja piecdesmito gadu beigās: sieviete apprecas, audzina bērnus, vāra putru un kopj māju. Tas nebija mans priekšstats par to, ko es savā dzīvē gribu darīt, un to es viņam pateicu jau pašā sākumā. Un viņš to pieņēma!

Dažas dienas pēc kāzām esam ievākušies jaunajā dzīvoklī Toronto, kur nav vēl ne mēbeles, nekā, – un Imants man saka: “Man nav tīra krekla, kur ir mani krekli?” Es saku: “O, nu laikam jau veļas kurvī!” “Kā tad tā?” Es saku viņam: “Ko tu sagaidi? Es strādāju. Kāpēc man būtu tavi krekli jāmazgā un jāgludina?” Imants saka: “Bet man ir darbs ar maģistrantūras tēzēm, man nav laika.” “Man arī nav laika. Ej uz ķīmisko tīrītavu!”

Es nāku no darba mājās, piestāju veikalā, stiepju pārtikas maisus līdz mūsu dzīvoklim. Braucu ar liftu uz 6. stāvu un sāku domāt: “Paga, paga. Es tagad stiepju smagus maisus un vēl taisīšu vakariņas?” Es nekad iepriekš savā dzīvē nebiju neko gatavojusi – dzīvoju meiteņu skolā un vienmēr sēdos pie klāta galda. Un tagad viņš sagaida, ka vakariņas būs, ka krekli būs, un es vēl arī viena pati stiepju smagus pārtikas maisus no veikala! Kādu dienu paliku dusmīga un teicu: “Kāpēc tu nepiestāj veikalā un kaut ko nenopērc? Un vispār – kāpēc tu nenāc ar mani uz veikalu, lai mēs kopā tos maisus varam nest?” Tad nu mēs norunājām, ka konkrētā dienā ejam uz veikalu abi kopā, sapērkamies pārtiku un abi nesam. Tādā veidā tie pirmie gadi pagāja.”

Par Vairas izturību grūtniecības laikā

“Kad pārvācāmies uz Monreālu, Vaira uzsāka savas doktora studijas Makgila universitātē. Viņa gāja uz vietējām pamatskolām un pārbaudīja bērnus – tā bija praktiskā daļa no disertācijas. Tika uzbūvēts aparāts ar gudru nosaukumu “Konceptu atpazīšana”: bērns skatās divas bildītes un izvēlas, kura viņam patīk labāk. Aparāts bija pasmaga, paliela kaste. 1963. gadā Vaira bija stāvoklī ar mūsu pirmo bērnu, Kārli, un grūtniecības beigās viņai kļuva grūti staipīt tādu smagu aparātu. Dažreiz bija jābrauc ar vilcienu uz priekšpilsētas skolām. Pasažieri ne vienmēr laipni izturējās pret Vairu. Redzēja, ka sieviete stāvoklī, ar lielu kasti pie rokas, bet tāpat steidzās garām un pagrūstīja.”

Par mīļotā cilvēka cildenākajām īpašībām (no Vairas atmiņām):

“Imanta personības centrālā daļa ir cilvēcīgums. Kad pēc 30 gadiem ieradāmies Francijā tai fermā, kurā viņš kā puika bija strādājis, viņa saimnieka māsa iznāca un teica: “Imantiņ, kāds prieks tevi redzēt! Mēs vēl vakar par tevi runājām! Mēs vienmēr tevi atceramies! Tu mums biji kā ģimenes loceklis!”

Ja mani būtu nosūtījuši uz fermu, man liekas, ka es justos sarūgtināta, bet viņš saka: “Es tur daudz iemācījos.” Man dažreiz liekas, ka viņš uz visu skatās pat par daudz pozitīvi. Jā, viņš fermā apsaldēja roku pirkstus, bet tas ir sīkums; tie bija labi cilvēki, un viņš tur dzīvoja viņu dzīvi. Saskatīt visā pozitīvo – tas pieder pie viņa personības. Viņš ir kluss un nepretenciozs, un lielība viņam nav pazīstama. [..]

Viņam iekšā nav ļaunuma. Viņš uz to nav spējīgs. Es neko tādu īsti ļaunu no viņa neesmu dzirdējusi visa mūža garumā. Viņam iekšā nav ļaunu domu, nav vēlmes kādam darīt pāri. Viņa profilā tā vienkārši nav. Tas, ka viens cilvēks var būt tik brīvs no ļaunuma, mani jaunībā ļoti iespaidoja. Īsta labestība, bez izrādīšanās, bez saistības ar reliģiskiem priekšrakstiem, tā cilvēka esme un būtība tāda vienkārši ir.”