"Bērnu pasaule ir dziļāka, patiesāka un godīgāka," - Roze Stiebra par animāciju, stāstiem un sapņiem

Lasīju, ka sākotnēji plānojāt animēt Lāčplēsi, bet tad pārgājāt uz Jāņa Ezeriņa noveli «Jaunais likums». Kāpēc? Kas jūs tajā piesaistīja?

Ziniet, uz šādiem jautājumiem parasti nav atbildes. Vienmēr jau var sacerēt atbildi, kāpēc izvēle ir kritusi tieši uz šo stāstu, taču praktiski tā vairāk vai mazāk ir spontāna izvēle. Tu vari pats sacerēt stāstu. Tās izvēles iespējas ir tik milzīgas, cik plaša ir pasaule.

Mums mājās bija Ezeriņa grāmata, kurai beigās – šī novele. Kad ar vīru [Ansi Bērziņu (1940–2021) – kinorežisoru, producentu, scenāristu un vienu no zīmētās animācijas aizsācējiem Latvijā] to lasījām, mums radās tieši šāda sajūta – ka no tā varētu veidot multfilmu. Tikai toreiz pasaule bija savādāka – šeit vēl bija Padomju Savienība.

Ezeriņa darbs ir visai drūms…

Jā, no vienas puses, varbūt tas ir skumjš. Bet no otras – strādājot pie animācijas, ne reizi šis stāsts man nav licies skumjš. Starp citu, ja multfilma būtu uztaisīta tolaik, tā būtu daudz drūmāka – svešinieks, kurš uzdāvināja princesei sirdi, būtu aizgājis bojā. Un darbs vairāk vai mazāk būtu iznācis politisks. Novelē ir daudz tādu nianšu, kuru dēļ padomju laikos neatļāva to ekranizēt. Bijām jau uzrakstījuši pieteikumu. Jo šis stāsts ir par robežām un sirdi, kura it kā ir kaut kur, bet nezina, kur. Toreiz tas tika uztverts kā «ā, tātad mēs dzīvojam valstī, kurai nav sirds?», un viss tika reflektēts uz valdošo politisko situāciju. Redz, cik dažādi var traktēt vienu un to pašu stāstu dažādās politiskās sistēmās (smejas).

Ezeriņš rakstītais ir par cilvēka dzīvi un dabu, tāpēc, veidojot «Sirds likumu», izmantoju tekstu no vairākiem viņa darbiem. Līdzīgu pieeju izmantoju, kad taisīju animācijas filmu «Kabata» pēc Ojāra Vācieša dzejoļu motīviem. Tas padara stāsta saturu dziļāku un interesantāku.

Kādas ir atziņas, ko jūs gribētu, lai skatītāji gūst no šī stāsta?

Vēstījums ir par sirdi. Bija daudz diskusiju, kā attēlot stāsta sižetu, piemēram, vai princis paliks dzīvs, mēs diskutējām četrus gadus… Ilgi domājām, kā to labāk parādīt, un nonācām pie secinājuma, ka šim varonim pašam par sevi nav lielas nozīmes. Nozīme ir sirdij un princesei, kura dabūs sirdi, jo viņai ir jākļūst par karalieni. Viņa nevar būt karaliene un valdīt pār karaļvalsti, ja krūtīs nav sirds. Sirds iegūšana, sajušana simbolizē iespēju izzināt pasauli.

Vairākums, kas paspējuši noskatīties «Sirds likumu», atzīst, ka tā ir multfilma visiem vecumiem. Vai ar nodomu veidojāt stāstu tā, lai to varētu skatīties gan bērns, gan pieaugušais?

Man vienmēr ir bijis tāds sapnis – lai filmu varētu skatīties visu vecumu cilvēki. Esmu ļoti laimīga par šādu atziņu (smejas). Tas ir tāds mūžīgais laimes mērķis – radīt tādu darbu, caur ko katrs vecums atrod savu vietu.

Jūsuprāt, vai atziņas, kuras filmā gūst bērns un pieaugušais, ir vienas un tās pašas vai tās tomēr atšķiras?

Šis ir ļoti grūts jautājums, jo faktiski ir ļoti grūti noteikt, kādam vecumam tu taisi filmu – lieliem vai maziem, sievietēm vai vīriešiem, bērniem vai pieaugušajiem. Manuprāt, ir nepareizi šādi dalīt skatītājus pa grupām. Galvenais tomēr ir saturs un tēma. Rakstot darbu vai uzņemot filmu, es ar lielu interesi gaidu reakciju no dažādiem cilvēkiem. Gaidu, kā viņi uztvers to darbu – ko sapratīs mazie un ko lielie bērni, vai vispār sapratīs, vai skatīsies. To nav iespējams paredzēt. Var gribēt, bet tādā gadījumā vairāk vai mazāk filma ir jāveido shematiski. Un to man negribētos darīt.

Tātad stāsta morāle ir tāda, ka fiziski tev var būt sirds, bet, ja to nelieto praktiski (garīgi), tad tev nav sirds.

Jā, tad tev praktiski nav sirds, tā ir aizmigusi. Stāstā par vilkiem Ezeriņš min, ka vilku sirdis ir cietas un aizmigušas, tāpēc tie ir ļauni. Domāju, šī stāsta pamatā ir paša Ezeriņa nelaimīgā mīlestība – arī viņš bija kādam ziedojis savu sirdi. Mēs gribējām parādīt šī stāsta emocionālo pusi, tāpēc bija grūti izvēlēties, kā jauneklis atdos sirdi princesei. Bija variants, ka viņš pārvēršas putnā, aplido princesi un pēc tam izgaist tālumā. Bija tūkstošiem variantu, kā… Un dažādiem cilvēkiem dažādos vecumos būs atšķirīga izpratne, kā tas noticis.

Ar jūsu animācijas filmām uzaugušas daudzas paaudzes. Kas jūs iedvesmo ekranizēt?

Šīs ir grūts jautājums, es zinu atbildi, taču diez vai mācēšu to izstāstīt tā, kā to jūtu un saprotu. Es uz cilvēkiem skatos vienādi – vienalga, vai tas ir liels vai mazs. Domājot par savu bērnību, es neatceros sevi kā bērnu, taču manī ir pietiekami daudz no bērnišķīgās pasaules. Es netaisu multfilmas speciāli bērniem vai speciāli pieaugušajiem. Ir bijuši mēģinājumi veidot filmas pieaugušo auditorijai, taču tas man īsti nav izdevies.

Man šķiet, ka bērnu pasaule daudzējādā ziņā ir augstākā līmenī nekā pieaugušo. Un tāpēc bērnu pasaule mani interesē un iedvesmo krietni vairāk.

Vai ir nācies nonākt pie darba beigām un saprast, ka gandrīz viss ir jāmaina?

Tā ir gadījies visai bieži! Tu kā režisors redzi, ka esi aizgājis kaut kur galīgi šķērsām. Un tā var gadīties pat vairākas reizes vienā un tajā pašā filmā. Viens ir, kā tu esi iedomājies šo «ideālu» savā galvā, otrs – kā tas ir uzzīmēts. Un ne vienmēr ir iespējams uzzīmēt to tā, kā tu [režisors] to esi iztēlojies.

Jūsu filmas atšķiras no ārzemju animācijām. Kā jūs izvēlaties stāstus, kurus veidot?

Jā, ārzemniekiem ir tendence sekot modei, proti, visi taisa pēc viena noteikta principa. Manuprāt, režisora galvenais un grūtākais uzdevums ir sekot līdzi tam, kā veidojas sižets. Man ir jāizjūt stāsts, lai es to varētu animēt, – ja tajā kaut kas iemirdzas un patīk, man ir apziņa, ka tas ir īstais.

Kā režisoram man ir svarīgi izprast, kā veidosies sižets, lai nebūtu tā, ka kaut kādas lietas paliek līdz galam nepateiktas. Un tas ir grūtākais darbs filmu veidošanā – ne tikai radīt, bet arī uzturēt stāstu. Jo no tā ir atkarīgs, vai filma būs izdevusies.

Vai ir bijuši piedāvājumi kāda stāsta ekranizācijai, no kura esat atteikusies?

Šajā ziņā man ir bijis laimīgs mūžs, pat padomju laikā kaut kā ir izdevies piedāvāt tos stāstus, kas pašai patikuši. Man nav nekas uzspiests, vienmēr – visos laikmetos – pati esmu izvēlējusies, ko taisīt. Izņemot vienu. Lai gan arī tas beigās sanāca veiksmīgs. Es nevēlējos veidot Andreja Upīša «Sūnu ciema zēnus». Man likās šis stāsts nepiemērots, un man nebija ne jausmas, kā lai to uztaisa. Tolaik, līdzīgi kā tagad, mūs zināmā mērā «izglītoja televizors». Un tā man ienāca prātā ideja, ka Laimes lācis varētu izkāpt no televizora. (Smejas.).

Kura no jūsu veidotajām animācijas filmām ir pašai vismīļākā?

Grūti pateikt – man negribētos dalīt tādās kategorijās «mīļākas» un «nemīļākas» vai izvēlēties, kuras man pašai labāk patīk. Katra filma, pie kuras esmu strādājusi, ir sirdij tuva un mīļa savā ziņā.

Kā jūsu daiļrade ir mainījusies gadu laikā?

Tā ir mainījusies ļoti. Gadiem ritot, esmu iemācījusies labāk, precīzāk izstāstīt stāstu. Varētu teikt, ka šajā ziņā manas zināšanas un varēšana ir palielinājusies. Tas arī ir palīdzējis man labāk izprast un izjust cilvēkus, ar kuriem saskaros ikdienā. Man šķiet, ka šis darbs mani padarījis jūtīgāku un izprotošāku.

Varētu teikt, ka šis ir jūsu «sirds darbs».

Jā. Tiesa gan, esmu arī čīkstējusi, ka «es jau tikai tās multenes taisu». Bet jāsaka godīgi, ka man mans darbs ir paticis. Konkrētāk – tas, ka esmu tik daudz iemācījusies šajā darbā un ne tikai profesionālā ziņā. Lai gan, manuprāt, šajā darbā ir iespējams iemācīties vēl vairāk, nekā man tas ir izdevies.

ROZE STIEBRA

• Dzimusi 1942. gada 17. martā Rīgā, uzaugusi četru bērnu ģimenē.
• Īstajā vārdā – Rozālija.
• Animācijas filmu režisore un šī žanra iedibinātāja latviešu kino.
• Stiebras veidotās animācijas filmas četras reizes saņēmušas balvu «Lielais Kristaps» kā labākās animācijas filmas: «Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties» (1980), «Kabata» (1983), «Ness un Nesija» (1991) un «Sirds likums» (2024).
• 2003. gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.