Režisore Roze Stiebra par meliem, karu un Putinu: "Pirms rītausmas ir tumšs"

Mēs dzīvojam pagrimuma laikmetā, uz to norāda arī daudzi garīgie skolotāji. Mēs te neesam ne pirmā, ne pēdējā civilizācija, ne pirmie, ne pēdējie, kas aizies bojā.

Karš Ukrainā ir visas mūsu civilizācijas spogulis, kas labi parāda, kādi mēs patiesībā esam. Ieskatoties karā un ap to notiekošajos procesos, mēs ieraugām mūsu morāli, intereses, garīgo līmeni. Uz karu varam paskatīties gan šaurā nozīmē, gan plašā – saskatot tajā zīmes un simbolus.

Ja karā iet bojā tuvinieks, cilvēks uz to skatās ļoti tuvi un personīgi. Ja atrodies tālāk, skats var būt plašāks. Kas tad īsti ir noticis? Viena valsts nolēma uzbrukt citai un to arī izdarīja. Tas viss notika ļoti prasti un ciniski. Tā shēma ir tik primitīva un brutāla, ka vienkārši trūkst vārdu. To visu piedzīvojot, gribot negribot jāsāk domāt par mūsu esamības jēgu. Par Visuma un civilizācijas jēgu.

Mēs varam uz šo karu paraudzīties gan politiskā, gan nacionālā kontekstā, bet varam paskatīties vēl daudz plašāk. Un, jo plašāk un dziļāk tur ielūkojamies, jo vairāk izprotam paši sevi. Galvenais – lai mūs nepārņem naids, izmisums un citi negatīvi stāvokļi, kas nobloķē mūsu domāšanu. Ja cilvēks dzīvo ar naidu, viņš vairs nespēj saprātīgi rīkoties. Viņš uzkaras gluži kā dators. Mums nepieciešams saglabāt skaidru prātu un attīstīt to, kā pasaulē trūkst – mīlestību un līdzcietību.

Šajā karā ir divas puses – viena uzbrūk, bet otra pretojas. Kā mēs zinām, 1940. gadā nebija otras puses, visi palika savās vietās. Tagad ir divas puses, un, kā es redzu, tās nesadalās tikai krievos un ukraiņos, bet sadalās daudz dziļākos un plašākos līmeņos. Šāda situācija ir unikāla, tāda pasaulē vēl nav bijusi. Turklāt šis karš notiek gandrīz vai tiešraidē.

Tēlaini izsakoties, šobrīd augonis ir pušu un nāk strutas. Karš skaidri uzrāda labā un ļaunā attiecības pasaulē. Protams, labs un ļauns – tie ir nosacīti jēdzieni, jo no absolūtā viedokļa nav laba un ļauna, ir tikai lietas, kas mums patīk vai nepatīk. Bet vienalga, mēs labi redzam, kas tajā dārziņā, ko esam kopuši, tagad ir izaudzis. 

Redzam arī kapitālisma mehānismus, kas ļāva Putinam korumpēt Rietumu politiķus. Kā vēsta viens no ģeniālākajiem reklāmas saukļiem: “Ņem divus, bet maksā par vienu!” Šo lietu mēs esam labi apguvuši. Kur tas otrais radies un kāpēc mums par to nav jāmaksā, tas mūs neinteresē. Pēc šā principa darbojas visas korupcijas un krāpniecības shēmas. Šeit izpaužas mūsu savtīgums, kad gribam ņemt divus, bet maksāt par vienu. Šis primitīvais sauklis ļoti labi darbojas, tas vieniem palīdz korumpēt citus.

Galvenais – dabūt cilvēkus iekšā veikalā. Tā vienmēr notiek – kad cilvēkiem piesola kaut kādas atlaides, rodas lielas drūzmas un rindas. Bieži vien pēc šādas shēmas darbojas arī telefonkrāpnieki, kas piedāvā kaut ko iegūt par velti. Cilvēki tiek piemānīti, pateicoties viņu alkatībai un muļķībai. Un cilvēkiem ir jāuzņemas atbildība – ne tikai par savu alkatību, bet arī muļķību. Tas tomēr ir katra cilvēka pienākums – nebūt muļķim. Krāpnieki vienmēr spēlē uz to, ka cilvēki grib kaut ko iegūt par velti. Uz to balstās visa korupcija. It kā vienkārša shēma, bet tā labi darbojas.

Kamēr pasaulē pastāv meli un korupcija, nav iespējama attīstība. Šeit varam paraudzīties arī uz konkrētiem Latvijas piemēriem. Sakiet, kāpēc Rīgā vēl joprojām nav koncertzāles? Tāpēc, ka šeit ir pārāk daudz savtīguma, egoisma un korupcijas. Vienai grupai to zāli gribas šeit, bet citai – citur. Un grupējumi nevar vienoties, tie nespēj sadalīt naudu.

Pasaulē vienmēr ir notikušas tumšas lietas, bet karš kā tāds jaudīgs prožektors to visu izgaismo. Tagad ir labi saskatāmas visas žurku alas. Šajā karā pārsteidz bezjēdzīgā nežēlība. Man šķiet, ka uzbrucēju armija tiek uzturēta ar alkoholu un narkotikām. Es neticu, ka visi tie noziegumi, kas tur tiek izdarīti, tiek izdarīti skaidrā prātā.

Šodien labi redzam, kā cilvēks vienā mirklī var zaudēt visu, ko agrāk krājis un veidojis. Piemēram, līdz ar zemi tiek nobumbota viņa privātmāja, saimniecība. Viņš visu dzīvi veltījis mājai, kuras vairs nav. Arī tas ir mūsu sabiedrības spogulis, tā ir mācība. Vai tiešām ir vērts veltīt visu dzīvi kaut kādiem priekšmetiem, kurus pēc tam nākas zaudēt? Es jau agrāk esmu teikusi, ka mums nevajag uztraukties par saviem īpašumiem, jo agri vai vēlu to visu nolīdzinās zemestrīces un plūdi. Tagad labi redzam, ka īpašumus atņem un nolīdzina arī karš.

Vēl pirms kara man sanāca paklausīties Putina tekstus par Ukrainu. Tie bija briesmīgi, truli un primitīvi. Tā valsts vadītājs nedrīkst runāt. Ar saviem tekstiem viņš faktiski panāca pretēju efektu. Tie pamodināja ukraiņos protestu, padarīja viņus stiprākus. Krievu puse izdarīja visu, lai ukraiņus maksimāli aizvainotu un nokaitinātu. Situācija tika novesta līdz tādam punktam, ka neatbildēt vienkārši vairs nevarēja. Tas ir eksāmens visai civilizācijai – kā tā reaģēs uz konkrēto izaicinājumu.

Nenoliedzami, ukraiņu pretošanās mani iedvesmo un spēcina. Es lūdzu Dievu par viņiem. Konkrētajā stāvoklī, kādā es atrodos, citādi palīdzēt nespēju. Mēs visi piedalāmies karā, ikviena cilvēka domas piedalās karā. Un es ceru, ka karš mūs attīrīs, jo dzīvot tādos netīrumos, kādos dzīvojām līdz šim, man vairs negribas. Mēs esam iemācījušies daudz runāt un neko nepateikt. Pēdējā laikā tik daudz ticis melots, ka vairs nav kur.

Cilvēki ir aizmelojušies līdz galējai robežai, aiz kuras, es ceru, beidzot nāks patiesība. Mēs attīstāmies, veicot gan pareizas, gan nepareizas izvēles. Veicot nepareizas izvēles un tās labojot, mēs, iespējams, attīstāmies vēl ātrāk, nekā veicot pareizas izvēles. Kļūdas un zaudējumi mūs dzen uz priekšu.

Karš uzskatāmi parāda, ka mums jābūt ne tikai labiem, bet arī stipriem. Ja esam labi un vāji, no mums ir maz labuma. No labā ir jēga tikai tad, ja tas spēj sevi aizstāvēt. Šis ir laiks, kad mums dota iespēja kļūt labākiem. Mēs varam palīdzēt, ziedot, attīrīties. Viss labais bieži vien tiek sasniegts ar upuriem. Šobrīd daudz kas tiek upurēts karā. Piedzīvojot un pārdzīvojot karu, mēs ātrāk attīstāmies, mūsu garīgajā attīstībā rodas paātrinājums. Vienmēr ir tā, ka pirms rītausmas ir vismelnākais brīdis. Pagaidām ir ļoti tumšs. Cik ilgi vēl jāgaida līdz rītausmai, tas atkarīgs no mums visiem kopā un no katra atsevišķi. Mēs visi atrodamies vienotā tīklā.

Nesen Jaunajā Rīgas teātrī noskatījos izrādi, kas tapusi pēc Raiņa lugas Jāzeps un viņa brāļi motīviem. Tur saglabāta Raiņa sakrālā ģeometrija, kas vēl joprojām ir aktuāla. Uz Raini var attiecināt kādu konkrētu atziņu, kas vēsta par simts mērkaķiem, proti, kad simts mērkaķi uzzina patiesību, to uzzina visi. Kamēr nav sasniegta kritiskā masa, informācija neizplatās. Kamēr patiesību zina tikai 99 mērkaķi, sabiedrība vēl nav gatava izprast jauno patiesību. Tā reizēm gadās, ka sabiedrība ilgu laiku kaut ko nesaprot, bet tad pienāk brīdis, kad visiem beidzot pielec, par ko ir runa. Man šķiet, ka Rainis vēl nav savācis šo simts mērkaķus, tāpēc viņš daudziem nav saprotams. Lugā galvenā doma ir par pagātni, ko nesam līdzi. Esmu pārliecināta, ka mēs uz šīs Zemes atgriežamies vēl un vēl, jo turam sevī pagātni. Kamēr to neatmetam, tikmēr atgriežamies atkal un atkal.