Latviešu multeņu ciltsmāte Roze Stiebra
Vai taisīt multfilmas – tas ir brīvs lidojums? “Ne gluži. Vēl brīvāk tu lido, kad vairs netaisi multfilmas,” filozofiski spriež latviešu animācijas klasiķe Roze Stiebra. Viņa likusi pamatus latviešu animācijai, viņas veidotās multfilmas redzējis teju ikviens latviešu skatītājs. Tagad viņas studijas darbība ir apturēta.
„Zelta sietiņš”, „Zaķīšu pirtiņa”, „Fantadroms”, „Ness un Nesija”, „Kaķīša dzirnavas”, „Neparastie rīdzinieki” – tā ir neliela daļa no Rozes Stiebras veidotajām filmām, kas mazos skatītājus priecēja gan pirms gadu desmitiem, gan vēl tagad.
Par paveikto viņa saņēmusi gan Lielā Kristapa, gan starptautiska mēroga balvas. Piešķirta Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balva par cilvēcisko vērtību, labestības un iejūtības veidošanu bērnu apziņā. Ir arī Triju Zvaigžņu ordenis, ko spraust pie krūts.
Mūsu saruna ir ne tikai par multfilmām un dzīvi, bet arī par mākslinieces garīgajiem meklējumiem un praksi. Tikšanās laikā Rozei gandrīz ne uz mirkli nezūd viņai raksturīgais humors un tikpat viegls smaids sejā.
– Ne sevišķi. Nu, kāda es māmuļa? Bet tiesa, kas tiesa, Latvijā mēs bijām paši pirmie, kas sāka strādāt animācijas žanrā. Var teikt, ka mēs bijām šā žanra celmlauži, aizsācēji.
– Kur guvāt pieredzi?
– Braucām skoloties uz Maskavu. Mēs gan apguvām vienīgi tehnoloģiju, jo apzināti distancējāmies, lai neietekmētos idejiski. Taisīt multfilmas – tas pat savā veidā bija protests. Mēs gribējām veidot savas latviešu multfilmas, jo pirms tam Latvijā rādīja vienīgi krievu multenes, gluži kā tagad – amerikāņu. Protams, darbs bija ļoti interesants, jo īsti nezinājām, kas no tā visa sanāks. Sākumā priecājāmies par katru nieku, piemēram, ka izdevies nofilmēt divus burbulīšus. Tad satraukti un priecīgi jautājām citiem: vai jūs kadros pamanījāt divus burbulīšus?
– Darbs pie multfilmas ir komandas darbs. Ja kāds grib izcelties, tas traucē filmai. Sākumā man gāja grūti, līdz pat izmisumam. Kā režisore biju prasīga un sīkumaina. Kad iemācījos paskatīties plašāk, strādāt kļuva daudz vieglāk. Jo plašāks redzesloks, jo labāk saproti, ka katrs pienesums ir ļoti vērtīgs. Režisoram nav jāskraida pa studiju un nav jābļauj ar skaļruni rokās. Viņam drīzāk jābūt gluži kā vējam, kas pūš vajadzīgajā virzienā. Nav jāpieķeras sīkumiem, tie nav svarīgi. Svarīga ir pati ideja. Ja dobē iesēj burkānus, tur izaug burkāni, nevis kāposti.
Izzūdošā simbolu pasaule
– Mēs nekur neesam pazuduši, tikai šobrīd vairs neuzņemam filmas. „Dauka” vēl joprojām eksistē un darbojas kā juridiska persona. Studija atrodas mūsu drošajās rokās, un mums pieejami visi meistari, kas nepieciešami multfilmas uzņemšanai. Situācija ir tāda, ka mēs uzņemam filmas par valsts līdzekļiem. Ja valsts atsaka, mēs gaidām, kad pienāks brīdis, kad vairs neatteiks.
– Paši nevarat pelnīt?
– Lai pelnītu naudu, ir jābūt sistēmai, bet tādas nav. Paskatieties uz amerikāņiem, viņi ar savām filmām okupējuši visu pasauli. Un ne tikai ar filmām, visās malās ir viņu makdonalds un kokakola. Tu uzkāp kalnā un brīnies, kalna virsotnē pārdod kokakolu! Un amerikāņiem jau dikti nepatīk, ja citi jaucas iekšā viņu biznesā.
– Tātad Daukas darbība ir piebremzēta?
– Mēs gan izstiepām cepuri, tomēr arī skaidri pateicām, ka vairs neskraidīsim apkārt pa pasauli un neprasīsim naudu. Mēs vairs nelūgsimies valsts institūcijām, jo pēdējā gada laikā saņēmām tikai atteikumus. Ja mums visu laiku saka – nē, mēs nedosim, tad mēs atbildam – nu labi, mēs vairs neprasīsim. Te viss ir skaidrs.
Redziet, multfilmas taisu jau 40 gadu, pašai būs jau septiņdesmit. Manā vecumā būtu muļķīgi skraidīt apkārt pa pasauli un grabināt naudu. Tas der jauniem cilvēkiem, kam ir ambīcijas, kas vēlas sevi pierādīt. Man to nevajag. Turklāt man vairs tik labi negrozās mēle, lai tagad fleitētu naudas devējiem, cik labu filmu esam iecerējuši. Lai fleitē jaunie, viņiem ir vairāk enerģijas.
Tomēr esam gandarīti, ka mūsu veikums ir pieejams visiem, kas vēlas redzēt multenes. Tās rāda interneta vietnē pasakas.net., kas, starp citu, ir ļoti apmeklēts. Tas ir apbrīnojami, ka bērni un pieaugušie skatās multfilmas, kuras radītas pirms desmit, divdesmit vai trīsdesmit gadiem. Latvijas bibliotēkās arī pieejams portāls filmas.lv, un mūsu „Desas piedzīvojumus” ir skatījušies visvairāk. Paši domājām – kāpēc tā? Cilvēkiem laikam patīk Desas neatlaidība, viņai ir uzņēmīgs raksturs. Ja Desa paziņo, ka netupēs ledusskapī, bet ies uz jūru, tad arī ies uz jūru.
– Nepateicīgs. Un šis laiks sākās ne jau vakar, viss notika stipri agrāk. Bērnam ir jāizzina pasaule, un viņš grib zināt, ko tā prasīs un ko dos. Bērnam patīk konkrētas lietas, viņš grib zināt, kas lācītim ir vēderā. Tajā pašā laikā viņam ir vajadzīgs noslēpums. Un tas noslēpums – tā ir māksla, tā ir multfilma. Domāju, ka dzīve bez mākslas vispār būtu nepaciešama.
– Bērni pavisam citādāk redz pasauli, viņu redzējumam ir pavisam cita nozīme. Atceros, savu pirmo multfilmu skatījos septiņu gadu vecumā...
– Tik vēlu?
– Toreiz bija citi laiki, ne jau visiem bija televizori. Pirmo multfilmu sauca „Zelta antilope”, un tā atstāja uz mani ļoti spēcīgu emocionālu iespaidu. Tas bija kā brīnums, kur viss šķita skaists, dzīvs un pārsteidzošs. Tā bija liela burvība. Bērnībā apmeklējot kinoteātrus, es parasti sēdēju pirmajās rindās, lai neredzētu ekrāna malas. Lai visā pilnībā varētu ieiet filmā un visu pārdzīvot. Tāpēc var droši teikt, ka manu turpmāko dzīvi spēcīgi iespaidoja bērnībā redzētais kino.
Mazi bērni tic, ko viņiem rāda. Viņiem nedrīkst melot, tāpēc multfilmu veidotājiem ir liela atbildība mazo priekšā. Bērni skatās pavisam citādāk, viņam vēl nav aizauguši ciet apziņas kanāli, viņi spēj atrasties esamības plūduma vidū. Maziem bērniem nav koncepciju, kas ir labi un kas – slikti. Viņi var brīvi klejot zīmējumu un simbolu pasaulē. Multfilma – tā ir simbolu pasaule, bērniem vienlīdz svarīgs gan dzīvs, gan zīmēts cilvēks. Viņiem nav atšķirību. Vismaz es tā domāju, ka tā varētu būt. Tādā ziņā bērni ir pārāki par pieaugušajiem, jo parasti cilvēks uz šīs pasaules atnāk ne tik ļoti sabojāts, kāds viņš no šejienes aiziet. Dzīvojot šo dzīvi, mēs samaitājamies un pēc kāda laika atklājam, ka esam savārījuši baigās ziepes. (Smejas.) Tad sākam domāt, vai nevajadzētu aiziet uz baznīcu vai paveikt kādu labu darbu. Skaidrs, ka neviens jau negrib vārīties elles katlos. Mēs sākam meklēt īstās patiesības.
– Interesanti, ka visi mazi bērni zīmē vienādā stilā.
– Jā, turklāt pēc zīmējuma var pateikt, cik bērnam aptuveni ir gadu. Tas vien norāda, ka pasauli viņi redz aptuveni vienādi. Turklāt daudzās pasaules malās – gan Āfrikā, gan Eiropā, gan Āzijā. Kad bērns ir maziņš, viņam vienalga – govs ir zaļa vai sarkana. Viņam tādu problēmu nav. Tikai vēlāk, kad bērni sāk iet skolā, viņi sāk zīmēt pietuvināti realitātei. Tad viņi vairs nezīmē lillā suņus. Bērniem ļoti spēcīgi ir attīstīta simbolu valoda, diemžēl šī valoda izzūd. Baidos, ka drīz vairs nespēsim sazināties nekādos simbolos un runāsim primitīvā, strupā un degradētā valodā. Ir skaidri redzams, ka mūsu laikmets – tas ir pagrimuma laikmets, un mēs ejam strauji lejā. Ne velti gudri skolotāji teic, ka laika vairs nav atlicis daudz. Par to ne priecājos, ne skumstu, vienīgi konstatēju kā faktu.
Paradoksāli, ka tēlaino domāšanu varēja labi izkopt padomju laikā. Tad bija jāslēpjas no cenzoriem un uzraugiem, bija vairāk jāstrādā ar simboliem, jāmanevrē un jāpraktizē elastīga domāšana.
Zaķīšu pirtiņa
– Tā lielā multeņu pamatmasa, ar ko tagad baro bērnus, man šķiet ļoti garlaicīga. Nespēju gandrīz nevienu multfilmu noskatīties ilgāk par minūti. Tā vairs nav māksla, bet gan masu produkcija. Redziet, kad pie tēlotājas mākslas pieliek kustību, dramaturģiju un mūziku, rodas brīnums. Un šim mākslas žanram nav robežu, tam ir bezgalīgas iespējas. Tur var izdomāt un realizēt visu ko. Nemaz nebūtu slikti, ja bērni masu produkciju neredzētu. Daudzām amerikāņu filmām, kurās iegrūsti milzu līdzekļi, bieži vien slēptā veidā ir kaitīga ideoloģija. Protams, ir labas un izcilas filmas, kuras kinoteātros un televīzijā diemžēl reti rāda. Tās jāmeklē internetā.
– Esat pievērsusies budismam. Interese par Austrumu mācībām sākās intuitīvi vai apzināti?
– Drīzāk intuitīvi. Viss sākās ar ezoterisko literatūru, ar Rēriha un Blavatskas grāmatām. Man nekad nav licies interesants tas ceļš, pa kuru brien lielā pamatmasa. 1970. gadā, kad veidoju savu otro multfilmu, satiku mākslinieci Ilonu Ceipu, kura Mākslas akadēmijā mācījās kopā ar Riharda Rudzīša meitu Guntu. Latvijas brīvvalsts laikā Rudzītis bija Rēriha biedrības vadītājs, padomju gados tika izsūtīts. Guntai mājās bija trīsdesmitajos gados izdota literatūra, un tā mēs tikām pie „Jaunā laikmeta” grāmatām un Helēnas Blavatskas „Slepenās doktrīnas”. Protams, mēs ne tikai lasījām, bet arī spriedām par šīs pasaules likumiem, par skolotāja jēdzienu un tā tālāk. Turklāt Rērihs mūs suģestēja arī kā mākslinieks – ar savām gaismas rotaļām un kalniem. Un nav vajadzīga speciāla izglītība, lai saprastu šo mākslu. Atceros, reiz aizvedu savu mammu uz Rēriha izstādi, un viņa sajūsminājās – kāds starojums, kāds skaistums! Lai saprastu un sajustu garīgas lietas, intelekts nav nepieciešams. Tajā pašā laikā garīgi lielumi nav tik viegli pieejami. Gadās – jo tuvāk pieej, jo tālāk tie atvirzās.
Nesen radio intervijā man prasīja par Dauku, kāds tad īsti ir viņa stāsts. Manuprāt, Daukas stāsts ir mūžīgs. Vieni uzskata, ka viņš noslīka, bet es esmu pārliecināta, ka Dauka vēl joprojām iet uz horizonta pusi. Viņš vēl nav aizgājis, tas ceļš ir mūžīgs.
– Ir ļaudis, kas tikai svētdienās ir ticīgie. Kā ar jums?
– Nē, tik traki ar mani nav. Es domāju, ka garīgais nervs man ir dzīvs 24 stundas diennaktī. To nevar atdalīt, lūk, svētdiena vai pirmdiena. Tā nav, ka šodien lūdzos un meditēju, bet rīt paņemu beisbola nūju un sadodu pa mizu visiem tiem, kas man nepatīk. Man ir fundamentāla pārliecība, ka nekas nevar traucēt garīgajā ceļā. Ne valsts iekārta, ne materiālais stāvoklis, ne ģimene, ne draugi, ne darbs, ne studijas. Nu, itin nekas nevar traucēt. Ir vienīgi aicinājums iet šo ceļu, un tu dodies ceļā. Tu ej kā Dauka, lai noskaidrotu, kas atrodas aiz horizonta. Kad to noskaidro, tev atklājas absolūti viss.
Garīgā prakse – tās ne tuvu nav intelektuālas sarunas ar draugiem, bet gan lietas, kas vienkārši ir jāpraktizē. Jāsameklē kompetenti cilvēki, skolotāji, kas spēj palīdzēt ar padomu un ievada mācībā. Kad esi tur iekšā, tad esi gana laimīgs. Es gan uzskatu, ka par to runāt detalizēti publikas priekšā nav nepieciešams. Ir kāda robeža, ko nav vēlams pārkāpt. Kas gribēs, tas pats atradīs.
– Vai nav grūti?
– Ja nebūtu garīgās prakses, mana dzīve būtu daudz pliekanāka un garlaicīgāka. Tad varbūt pat nezinātu, ko lai savos 70 gados iesāku. Iespējams, kristu izmisumā, jo vienkāršāk par vienkāršu ir nonākt līdz atziņai, ka cilvēka dzīvei nav nekādas jēgas. Tādā vispārpieņemtā nozīmē cilvēka dzīvei tik tiešām nav nekādas jēgas. Bet ir kaut kas cits, kas atrodas ārpus visām koncepcijām. Tas ir ceļš, kura iešana sagādā gandarījumu. Viss notiek pakāpeniski, un nav pat vēlams momentāni visu noskaidrot. Ja cilvēki uzzinātu patieso lietu kārtību, viņi šeit nedzīvotu nevienu dienu. Pat nevienu minūti. Momentāni būtu prom un vairs nepiedalītos šajā spēlē. Nu, kam tas viss? Mēs esam tik dziļi iegremdējušies šajā dzīvē, ka tā mums liekas īsta. Es gan abas durvis esmu atstājusi vaļā – gan uz garīgo, gan laicīgo dzīvi. Dzīvoju abās telpās, un man ir kur iet. Tajā pašā laikā respektēju cilvēkus, kas praktizē klosteros, alās un citās vientuļās vietās. Pati pret laicīgo dzīvi neizturos nicinoši, mani interesē, kas te notiek. Tagad skatos, kā es novecoju.
– Nē, viss attīstījās pamazām. Interesanti, ka pēdējā laikā esmu no daudz kā atteikusies. Ne jau piespiedu kārtā, vienkārši mani tas vairs neinteresē. Piemēram, vairs nepērku un nelasu tik daudz grāmatu, kā arī neskatos tik daudz filmu kā agrāk. Mana dzīves taciņa kļuvusi šaurāka un līdz ar to – arī kvalitatīvāka.
Pēdējo piecu gadu laikā, kopš vairs aktīvi neuzņemu multenes, atvērušies citi avoti. Uzņemot filmas, jāievēro stingra disciplīna. Ja esi labprātīgi angažējies kādā noteiktā sistēmā, tev jāievēro šīs sistēmas principi. Faktiski ir tā, ka pusgadu tu dzīvo tikai ar šo desmit minūšu garo filmu. Tu esi darbā un nekur tālāk nevari aiziet. Nāk cilvēki uz studiju un prasa, kā zīmēt konkrēto epizodi, un es taču nevaru atbildēt – ziniet, es tagad meditēju, lieciet mani mierā, un vispār – taisīt multenes, tas ir bezjēdzīgi. Tā nedrīkst darīt, tas ir neprofesionāli. Es gan esmu meklējusi iespēju, kā filmās ielikt savu pasaules redzējumu un tikai pati zinu, kā to esmu iekodējusi.
– Tik daudz brīva laika man nekad nav bijis. Jā, sākumā bija diskomforts. Biju piešņorējusies pie darba un, kad saite pārtrūka, jutos kā pazudusi. Agrāk darbs man deva drošības izjūtu. Kad dzīvē bija kreņķi, metos iekšā filmā. Kad bija problēmas ar naudu vai samezglojumi attiecībās, glābos darbā. Tas bija feini un droši, jo filma – tā bija aizmiršanās. Kad filmu vairs nav, gribot negribot jāsāk domāt, kas es esmu. Un tā ir ļoti vērtīga pieredze. Tāpēc ne velti saka, ka cilvēkam ik palaikam nepieciešams mainīt nodarbošanos, lai labāk iepazītu sevi un citus. Mēs ļoti pieķeramies saviem priekšstatiem un ilūzijām. Tā mēs muļļājamies un netiekam ārā no savu priekšstatu aplociņa.
Bet – es vairs negribu piešņorēties pie darba! Man patīk šis brīvais lidojums, kurā es atrodos. Te saskatu lielas iespējas un perspektīvas. Kā bija agrāk? Vakaros pārnācu nogurusi mājās un domāju, vai tad tiešām nebūs kāda štrunta detektīva, ko paskatīties? Kad esi noguris, nav vajadzīga nekāda lielā māksla. Tagad nestrādājot es vairs nenogurstu, tāpēc nav vajadzības skatīties tukšas filmas.
– Vai dzīvesbiedrs netraucē brīvajā lidojumā?
– Nē. Mēs šad tad mēs saskrienamies šaurā telpā, bet lielākoties stāvam uz vienas platformas, un mums nav ko dalīt. Arī viņš ir pievērsies garīgām mācībām.
Ar atvērtu prātu
– Jums ir lauku mājas Tūjā. Cik tās jums ir nozīmīgas?
– Būt pie dabas, pie zemes un jūras – tas ir ļoti svarīgi. Ziemā gan dzīvojam Rīgas dzīvoklī, jo esam par slinku, lai regulāri tīrītu sniegu, skaldītu malku un kurinātu krāsni. Iespējams, nākotnē mēs būsim spiesti izvēlēties – dzīvoklis vai māja. Vairs nav tās enerģijas, lai ar visu tiktu galā. Mēs varam kaut gribēt, bet diemžēl nesanāk. Jaunībā domāju, ka pensijā gan būs labi. Gulēšu mājās, iekārusi kājas griestos, un darīšu visu, kas vien ienāks prātā. Bet izrādās, ka tā nevar. Kad dzīve iet uz vecuma pusi, vairs neesmu tik spēcīga kā jaunībā. Ar laiku deformējas locītavas, un labi, ka pagaidām vēl smadzenes nav deformējušās. (Smejas.) Es gan cenšos turēt savu prātu atvērtu. Ja cilvēkam prāts ir atvērts, tad viņš nepieķeras noteiktiem uzskatiem un spēj pieņemt visu jauno. Cik man tas izdodas, tik nu arī izdodas.
– Esmu dzirdējusi vēl interesantākus nosaukumus, piemēram, Vēdersāpes. Turklāt ir gan Vecvēdersāpes, gan Jaunvēdersāpes. Mūsu māja uzradās pēkšņi. Mums bija nedaudz naudas, un mēs nolēmām braukt uz Indiju. Tad nāca negaidīta izdevība iegādāties gan saliekamo māju, gan zemi pie jūras. Nospriedām, ka mājas ir līdzvērtīgs braucienam uz Indiju, nopirkām īpašumu un to nodēvējām – „Indijas”. Tas bija mirkļa nosaukums. Un tā mēs ik palaikam braucam uz savām „Indijām”. Reizēm padomāju: protams, būtu skaistāk, ja mums piederētu vecas mājas ar senu vēsturi. Tad citiem varētu lepni stāstīt, kas tur agrāk dzīvojis un kādi dramatiski notikumi risinājušies. Mums nekā tāda nav, bet nekas. „Indijās” dzīvojam jau desmito gadu. Nekādas vainas, tur ir skaisti.
– Vai uz īsto Indiju aizbraucāt?
– Jā. Un ne reizi vien.
– Nesen kopā ar izdevniecību „Upe tuviem un tāliem” izdevām kompaktdisku „Mūzika kabatā”, kas ir mūsu multfilmu oriģinālmūzikas izlase. Tāpat gatavojam bilžu grāmatu, kurā būs „Daukas” multfilmu varoņu stāsti. Dažādus „Daukas” materiālus un iegūtās balvas esam nodevuši gan bibliotēkām, gan Vēstures un kuģniecības muzejam. Lai ir drošības izjūta, ka tas, ko esam sastrādājuši, neaiziet nebūtībā. Ja neuzņemam filmas, tas vēl nenozīmē, ka esam beigti. Tā nav.
– Vai bilžu grāmatai jau atrasts finansējums?
– Mūsu sistēmā ierasts, ka vispirms meklējam naudu un tikai tad strādājam. Reizēm gadās, kad finanses ir dabūtas, tikai tad saprotam – ārprāts! – būs arī jāstrādā. Ir sajūta, ka viss jau ir paveikts, jo enerģija iztērēta naudas meklēšanai. Tagad labi saprotu, ka var darīt arī citādi. Ja ir kāds projekts, kam noteikti jārealizējas, tas realizēsies. Tāpēc šoreiz vispirms uztaisīsim grāmatu, bet vēlāk gan jau atradīsies, kas to izdos.
Kadri no studijas „Dauka” filmiņām
– Tad jau pēc šā principa varētu uzņemt arī kādu multeni?
– Tieši tā. Ja kāda filma noteikti būtu jāuzņem, tā tiktu uzņemta. Bet tā nav. Patlaban nav pieprasījuma pēc labām latviešu multfilmām. Turklāt starp kritiķiem un naudas devējiem nav daudz tādu, kurus interesētu kvalitāte un kas to vispār spētu novērtēt. Pie mums ir ļoti daudz neprofesionālu cilvēku, kas ieņem atbildīgus amatus un tā īsti nesaprot, kas viņiem jādara. Tā ilgstoši funkcionē ne tikai ierindas ierēdņi, bet arī mūsu valdības. Ja nav nepieciešamas zināšanas un prasmes, lai ieņemtu nozīmīgus amatus, tad jājautā – kas tas ir? Un atbilde ir viena – tā ir sabiedrības degradācija.
Bet es nesūdzos, esmu apmierināta ar visu, kas man ir. Lai gan tāds vērtējums – apmierināta vai neapmierināta – nav īsti pareizs. Kad cilvēks sāk vērtēt un diagnosticēt savus stāvokļus, viņš tālu aizvirzās no patiesības. Tāpēc nekas nav jāvērtē. Labākajā gadījumā es varu būt apmierināta ar kaut kādiem sīkumiem. Piemēram, nupat izdzēru kafiju un esmu dikti apmierināta. Tas arī viss.
