"Armijnieka profesija ir sakārtota, vīrišķīga un godīga," - ja būtu dzīve jāsāk no jauna, aktieris Raimonds Celms izvēlētos militāro karjeru

Koncertprogramma tapusi kopā ar komponistu un pianistu Matīsu Žilinski. Kā jūs šajā ciklā satikāties?

Matīss mani uzrunāja. Stāstīja, ka ir izjutis vēlmi radīt dziesmas ar kāda dzejnieka daiļradi. Un mājas grāmatu plauktā uzgājis Viļa Plūdona dzejoļu krājumu «Tālie krasti», kas droši vien nāk no viņa vecvectēva komponista Arvīda Žilinska laikiem. Man pat ir līdzi šis dzejoļu krājums – izdots 1934. gadā, tāds apbružāts, var redzēt, ka savu laiku padzīvojis. (Raimonds somā sameklē grāmatu un noliek uz galda.) Tajā pat ir Matīsa vecāsmātes atzīmēti daži dzejoļi. Un tagad – arī manējie.

Matīss šo dzejoļu krājumu šķirstīja un radīja melodijas, līdz bija izveidojusies vesela koncertprogramma. Domājot, kas dziesmas varētu izpildīt, viņš redzēja mani. Tā satikāmies Matīsa dzīvoklī Purvciemā, kur viņš pie klavierēm nospēlēja visas melodijas, kas man šķita ļoti poētiskas. Iedvesmojošas. Iztēli raisošas. Ainaviskas. Tas arī iedvesmoja iesaistīties šajā projektā. Savā ziņā aizkustināja, ka jaunais mākslinieks ir novērtējis mani, ka esmu šķitis viņam interesants nevis, kā mēdz teikt, apsūbējis un garlaicīgs (smaida).

«Tālie krasti» ir viens no mazāk zināmajiem Plūdona darbiem. Pat internetā informācijas par šo krājumu tikpat kā nav, vien pieminēts dzejnieka biogrāfijas sakarā. Kāda ir tā noskaņa, izjūtu pasaule?

Lasot dzejoļus, iztēlojos kungu brieduma gados. Krājums arī ir tapis viņa radošā mūža noslēgumā, kad skatījums uz dzīves mirkļiem kļūst īpaši poētisks – kā tāds gleznojums. Daži dzejoļi ir naivi un bērnišķīgi, ar teiksmainiem dabas aprakstiem. Piemēram, par pakrēšļa puķēm, kas ir kā jaunas, bālas meitenes, un par lietus mākoņiem, kas ir tikpat radoši dzejnieki, cik viņš. Tāds mākslinieka un dabas salīdzinājums caur dažādām parādībām. Krājumā ir ietverti arī pieredzējuša vīra padomi jaunajiem liriķiem. Es teiktu, ka kopējā noskaņa ir ļoti pavasarīga. Uz dzīvi rosinoša.

Manā skatījumā, mēs, jaunie mākslinieki – Raimonds Celms un Matīss Žilinskis – un dzejnieks, kas ir dzīvojis pirms vairāk nekā simts gadiem, esam kā «tālie krasti», kas caur šīm kompozīcijām uz mirkli satiekas.

Koncertprogrammā bez dziesmām būs arī dzeja un stāsti par Plūdonu pašu?

Nedaudz gan par Plūdonu, gan mums pašiem, bet uzsvars – uz krājuma dzejoļiem. Programmā ietverti gan tie dzejoļi, kurus Matīss ir pārveidojis par kompozīcijām, gan tie, kurus es lasīšu starp dziesmām.

Nesen izskanēja koncertprogramma, kas tev tapusi duetā ar Aiju Vītoliņu. Vai vēl kaut kur to dzirdēsim?

Ar Aiju bija skaista programma, kopā ar orķestri. Diemžēl tas vienlaikus bija gan vienreizīgs, gan vienreizējs pasākums. Varbūt kaut kad vēl būs kāds koncerts, bet pagaidām ir bijis tikai viens. Orķestris ir liels. Lai to vestu uz Liepāju vai Alūksni, tās ir lielas izmaksas.

Koncerts ar Aiju varētu būt tavas solista karjeras līdz šim augstākā latiņa?

Kā solo dziedātājam – jā. Tik apjomīgu programmu vēl nebiju gatavojis. Aija Vītoliņa pati par sevi kā solo māksliniece mani ļoti uzrunā. Ar viņu kopā uzstāties ir liela bauda.

Cik daudz laika ikdienā velti savai vokālista pusei?

Balss ir jātrenē un jākopj visu mūžu. Un to es arī daru. Man ir lielisks vokālais pedagogs – Roberts Hansons. Eju pie viņa regulāri. Ar Robertu arī strādājām pie skaņdarbiem, ko izpildīju ar Aiju Vītoliņu. Tās visādā ziņā ir skaistas dziesmas, bet tajās ir ietvertas operetei raksturīgas nianses, kas tehniski ir sarežģīti izpildāmas.

Līdz ar gatavošanos «Tālo krastu» programmai pievērsies arī Viļa Plūdona biogrāfijai?  

Jā, regulāri šo to pameklēju, palasu. Paklausos radio arhīvu ierakstus, kur literatūras zinātnieki un muzeju darbinieki stāsta par viņu un viņa daiļradi. Vilim Plūdonam ir arī muzejs Bauskas pusē. Es sekoju tam visam līdzi. Tas ir svarīgi. Jāteic, ka aktieriem šādas lietas – uzkrāt zināšanu un pieredzes bagāžu – ir ierasti.

«Tālo krastu» noskaņa ved uz trīsdesmitajiem gadiem Latvijā. Zināmā mērā varētu teikt, ka atgriezies laika posmā, kas bija pēc «Dvēseļu puteņa» notikumiem. Vai šajā laikmetā jau jūties kā savējais?

Jā, es arī filmējos daudzsēriju filmā «Emīlija. Preses karaliene», kas arī par to laiku! Man šis laikmets šķiet ļoti šarmants. Gribas par to vairāk interesēties un uzzināt – par laika posmu no 19. gadsimta līdz Otrā pasaules kara sākumam.

Laikam man ir slēptas vēsturnieka tieksmes. (Smejas.) Jo ļoti patīk pētīt šo posmu. Iejūtoties tā laika cilvēku tēlos, esmu secinājis, ka tolaik viņi bija tādi paši kā mēs tagad. Atšķirīgās drēbēs, ar citām sabiedrības un uzvedības normām, bet tādi paši... Tas cilvēciskums, kas bija tolaik, mums ir ļoti pazīstams.

Pirms «Dvēseļu puteņa» pirmizrādes, un tas bija pirms pieciem gadiem, «Rīgas Viļņiem» teici: «Personīgi man ir simtgades izjūta, ka tauta beidzot sasniegusi ūdens virsu, var ievilkt gaisu, sākt nomierināties un dzīvot, neuztraucoties par to, ka kāds pērs vai sūtīs uz Sibīriju. Lēnām un mierīgi sākas skaistie laiki...» Nu ģeopolitiskā situācija ir stipri mainījusies, lielākā vai mazākā mērā ietekmējot ikvienu no mums. Tu pieņēmi lēmumu pievienoties Zemessardzē…

Mans lēmums iet Zemessardzē bija saistīts ar vēlmi iegūt iemaņas un prasmes rīkoties krīzes situācijās. Ja pienāks tā X stunda, es gribu būt tas, kurš zina, kā parūpēties par savu, savas ģimenes un tautiešu drošību. Zemessardze tieši piedāvā iespēju apgūt kaut vai tādā primitīvā līmenī prasmi aizsargāties.

Kā tu pārdzīvo spriedzi, kas patlaban kara dēļ valda sabiedrībā?

Šis tiešām ir trauksmains laiks. Bet man nepatīk, ka ir cilvēki, kas šos apstākļus izmanto politiskos nolūkos – biedējot citus, lai tādā veidā veicinātu savu popularitāti. 

Runājot par karu, protams, valda tāda neziņa, bet esmu drošs par to, ka vajadzības gadījumā būšu šeit un parūpēšos ne tikai par sevi un savu ģimeni, bet arī par mūsu mazo Latvijas tautu. Arvien esmu optimists un domāju, ka kara pie mums nebūs.

Arī citi tavi kolēģi ir pievienojušies Zemessardzei, vai jūs kopīgi apmeklējat apmācības?

Jā, daudzi mani kolēģi ir Zemessardzē: Uldis Anže, Inga Tropa, Kārlis Arnolds Avots, arī mana kursa biedre Marija Linarte. Kopīgi mums nav bijušas mācības, ar dažiem esmu saticies pasākumos, piemēram, ar Anži 11. novembra krastmalas pasākumā. Pārsvarā esam izkaisīti pa atsevišķiem bataljoniem.

Vai Zemessardzē māca, kā saglabāt vēsu prātu un norobežoties no panikas, proti, būt emocionāli noturīgam?

Zināmā mērā – jā. Mūs aicina neizteikt pieņēmumus un neapšaubīt. Karavīra dzīve pēc būtības ir vienkārša, un tajā nav vietas spriedelēšanai. Tu dari to, kas tev ir jādara, un netērē lieki laiku uz kaut kādām nevajadzīgām lietām.

Patlaban sabiedrībā tiek pausti daudzi un dažādi viedokļi, kā arī sabiedrība apšauba ekspertu viedokļus un pieņemtos lēmumus. Mūsu tautai ir tendence pretoties priekšnieka lēmumiem un rīkojumiem, apšaubīt viņa viedokļa un lēmuma pareizumu. Esmu novērojis, ka ir tāda spēcīga vēlme visam pretoties, pat tad, ja pašam nav viedokļa par vienu vai otru jautājumu.

Piemēram, es kā aktieris teātrī esmu pakļauts režisoram, jo viņš ir tas, kas pieņem lēmumus. Atkarībā no tā, kādu lēmumu režisors pieņem, es tam klausu. Man var būt atšķirīgs viedoklis, bet tas nenozīmē, ka man tas ir obligāti jāpauž. 

Tas zināmā mērā ir stāsts par disciplīnu, ko tev droši vien māsa Zemessardzē?

Protams, iemāca subordināciju un respektu. Kad izgāju apmācības Zemessardzē, secināju – ja man būtu iespēja sākt savu dzīvi no jauna, es izvēlētos militāro karjeru. Esmu sapratis, ka mani ļoti saista armijnieka profesija, jo tā ir sakārtota, vīrišķīga un godīga.

Minēji, ka centies neapspriest lēmumus. Ņemot vērā, kas pēdējā pusgada laikā noticis Nacionālajā teātrī, cik viegli pašam ir bijis to īstenot – nepaust savu viedokli?

Mums jau neviens neliedz paust savu viedokli. Runājot par jukām teātrī, manuprāt, subordinācija ir devusi izpratni, ka es daru to, kas man ir jādara, un respektēju lēmumus, kurus ir pieņēmuši citi cilvēki. Teātris ir teātris, tā nav labdarības iestāde. Protams, tur – tāpat kā visur – ir intrigas, vēlmes un ambīcijas, un katrs cīnās, kā māk.

Darba teātrī tev patlaban ir pietiekami?

Jā. Galīgi nevaru sūdzēties. Esmu pateicīgs teātrim par to, ka mani novērtē un dod iespēju spēlēt lielas, nopietnas lomas. Teātris ir arī ļoti pretimnākošs attiecībā uz manu iesaisti dažādos projektos, jo tā ir arī sava veida reklāma Nacionālajam teātrim.

Vai tev ir piedāvāta dalība TV šovos?

Jā, bet, paredzot, ka būs kāda izrāde un mēģinājumi, vienmēr atsaku. Teātris paņem daudz mana laika, tāpēc katru brīvo brīdi cenšos pavadīt ar ģimeni un savu mazo dēliņu Vili. Teātris diktē ļoti daudz – brīvdienās man var būt pa divām izrādēm dienā, un ģimene to respektē.

Koncertprogrammas sakarā Viļa vārdam gribas pievērst īpašu uzmanību! Kam par godu dēliņam šāds vārds?

(Smejas.) Pašam sev par godu! Man vairāki kolēģi pat ir prasījuši, vai vārds iedots par godu Vilim Daudziņam. Nu nē! Tikpat labi tas varētu būt par godu aktierim Brūsam Villisam.

Mums bija vairāki varianti, taču likās, ka kaut kas saka priekšā izvēlēties tieši šo vārdu. Man ļoti patīk vārds Vilis, to dzirdot, es uzreiz iztēlojos, kāds viņš būs, kad pieaugs.

Kas tev ir svarīgākais dēla audzināšanā?

Pagaidām ievēroju principu – kamēr bērns ir mazs, es viņam kalpoju, ļauju izpausties un daru visu, ko viņš grib. Piekopju tādu lutināšanu un mīļošanu. Kad paaugsies un sāks iet skolā, varēs pievērsties stingrākai disciplīnai. Manuprāt, tādam ir jābūt audzināšanas kodolam – sākumā bērns nobriest tādā lielā mīlestībā, un pēc tam viņam var sāk diktēt noteikumus.  

Vai tu pats esi audzināts pēc tādas metodes?

Varētu teikt, ka jā. Man ir brīnišķīgi vecvecāki. Pārsvarā viņi mani audzināja. Mani oma ļoti mīlēja un nekautrējās arī savu mīlestību izrādīt.

Sen neesi manīts nevienā filmā vai seriālā. Vai ekrāns tevi neinteresē?

Es necenšos par katru cenu iepatikties visiem producentiem un režisoriem. Daži projekti notiek vasarā, un no tiem parasti atsakos, jo vasarā gribas atpūsties. Iespējams, teātra noslogotības dēļ es neesmu režisoriem interesants. Manuprāt, kino ļoti atšķiras no teātra – filmēšanā aktiera radošais pienesums ir daudz mazāks nekā teātrī. Darbs teātrī man ir sniedzis daudz vairāk radoša lidojuma, filmēšanās nesniedz tādu gandarījumu kā tēlošana uz skatuves. Tas ir notikums starp māksliniekiem uz skatuves un skatītājiem zālē, tā ir kā nerakstīta vienošanās. Kā apziņas spēle – mākslinieks izliekas neredzam skatītājus, iejūtoties kādā personāžā, savukārt skatītājs netraucējot vēro un cenšas noticēt mākslinieka tēlojumam. Tas skatītājam raisa emocijas: smieklus, skumjas, aizkustinājumu. Kino nav iespējams šādas emocijas piedzīvot.

Šķiet, drīzumā ekrānos vajadzētu parādīties filmai par grupu «Jumprava», kurā tev ir viena no galvenajām lomām. Vai ir zināms, kad beidzot tā būs gatava?

Pagaidām darbs pie «Jumpravas» ir iepauzēts, jo filmēšanu iztraucēja pandēmija. Plānots, ka tuvākā laikā darbu turpināsim. Runājot par citiem kino projektiem, pagājušajā rudenī ir iesākts darbs pie Dzintara Dreiberga filmas par TTT sieviešu basketbola izlasi. Filmēšana turpināsies šajā pavasarī.

Skatītāji tevi ir nodēvējuši par jaunās paaudzes siržu lauzēju. Senākos laikos tādus aktierus pēc izrādēm pie dienesta ieejas fanes sagaidīja ar ziediem un dāvanām. Kā tu izjūti šo savu titulu?

(Smejas.) Meitenes pie dienesta ieejas negaida. Ziedus un kartītes šad un tad gan saņemu. Uz ielas man arī neviens virsū nemetas. Jā, reizēm palūdz nofotografēties, bet tas ir tikai normāli. Mana atpazīstamība nav tik liela.

Manā skatījumā tie ir tikai tēli, kas piesaista uzmanību. Skaidrs, ka tas, kāds esmu reālajā dzīvē, un tas, kāds uz skatuves, ir divi dažādi cilvēki. Man nav ambīciju reālajā dzīvē kļūt par siržu lauzēju.

RAIMONDS CELMS

• Dzimis 1991. gada 22. septembrī Alūksnē.
• Absolvējis E. Glika Alūksnes Valsts ģimnāziju, Mūzikas skolu, Latvijas Kultūras akadēmiju Annas Eižvertiņas vadītajā aktieru kursā.
• Mēdz salīdzināt: atgādina Uldi Pūcīti jaunībā.
• Mūzikas instrumenti: klarnete, klavieres, akordeons, ģitāra.
•  Nacionālā teātra aktieris.
• Redzams filmās: «Ar putām uz lūpām», «7 miljardi gadu pirms pasaules gala», Dvēseļu putenis», «Emīlija. Preses karaliene».
• Ģimene: precējies ar Paulu, audzina dēlu Vili.