Kā rīkoties, ja pēc 60 gadu vecuma nevar atrast darbu? Anitras Toomas pieredzes stāsts
Vides žurnāliste, vairāku vides nevalstisko organizāciju dalībniece un zaļā dzīvesveida piekritēja Anitra Tooma pēc tam, kad viņai tika uzteikts darbs un, meklējot jaunas iespējas, piedzīvota diskriminācija pēc vecuma, no dzīves galvaspilsētā pārcēlusies uz Roju.
"No darba Rīgas mežos, kur strādāju sabiedrisko attiecību jomā, mani atlaida. Ļoti sāpīgi tas mani skāra, pēc tā visa es biju garīgi sagrauta. Taču esmu viņiem pateicīga par man sarūpēto brīvlaiku, jo tika samaksāta laba atlaišanas kompensācija un vēl astoņus mēnešus saņēmu bezdarbnieka pabalstu. Man vēl nekad dzīvē nebija bijis tik garš atvaļinājums! Šajā laikā arī sapratu un izjutu, par ko visu darba mūžu biju maksājusi nodokļus. Tad arī pārcēlos dzīvot uz Roju, jo sāpīgu šo faktu padarīja arī tas, ka – cik tad ilgi es varu uzturēties “trimdā” prom no savas ģimenes, jo vīrs un sunītis dzīvoja laukos,” par piedzīvoto, zaudējot darbu, žurnālam "Kas Jauns" pastāstījusi Anitra Tooma.
Dzīves vērtību pārskatīšana
“Vairs negribu braukt prom no saviem tuviniekiem, bet ik dienu baudīt kopābūšanu. Esmu priecīga par šo situāciju, ka ik rītu ar savu vīru [dabas pētnieks un fotogrāfs Vilnis Skuja] varam pamosties kopā, pabrokastot un pa logu vērot kaijas. Un nav jau tā, ka esmu pilnīgā bezizejā.
Es visu laiku mācos un apgūstu jaunas zināšanas, prasmes. Nevar teikt, ka es te kaktiņā šņukstu un sūdzos par dzīvi un darba iespējām.
Dzīvojot Rojā, nevajag arī lielas naudas summas. Nav tēriņu par sabiedrisko transportu, uz restorāniem neejam. Gatavoju mājas ēdienu, un ar drēbēm ir tā, ka tās nemaz nevarēs novalkāt līdz kapa malai, gandrīz viss ir sagādāts. Ir tikai jāmaksā par komunālajiem pakalpojumiem. Paejot malā no skrējiena, ko sauc par karjeras kāpnēm, var secināt, ka var dzīvot arī citādāk,” nosaka Tooma un bilst: “Rojā ir mierpilna dzīve. Satiekot cilvēkus uz ielas, ar vienu, otru un trešo sasveicinies, bet ar ceturto jau aprunājies. Nav nekur jābrauc, uzvelc zābakus un mēteli un dodies uz kultūras centru, kur notiek ļoti labi pasākumi. Mums ir arī liela bibliotēka, ir muzejs ar filiālēm. Humorists Maksims Galkins šovasar jau trešo reizi brauks pie mums, jo šeit ir ļoti laba un liela brīvdabas estrāde. Un te ir tik skaista daba. Ūdri sēž uz akmeņiem, un tādas putnu sugas sastopamas… Zivju bodē ir pilnīgi svaigas reņģītes tikko no jūras par eiro un piecdesmit centiem kilogramā. Un nav jau tā, ka mūsmājās dzīvotu tikai vecie cilvēki, trepju telpa ir pilna ar bērnu ratiņiem. Te ir labs bērnudārzs un skola. Ja vien nevajag lielos Rīgas apgriezienus, tad ar dzīvi 100 kilometrus no galvaspilsētas pilnīgi pietiek.”
Vai darba tirgū ir vecuma ierobežojumi?
Anitra uzskata – Latvijā darba tirgū notiekot diskriminācija pēc vecuma. “Man ir jau 61, un ar mani pat neviens runāt nesāka, kad darba meklējumos biju aizsūtījusi savu CV vairākiem uzņēmumiem. Retos gadījumos man atbildēja uzņēmumu automātiski ģenerētais e-pasts, ka mans CV ir saņemts un, ja būs jelkāda interese, ar mani sazināsies. Ir bijuši arī gadījumi, kad mani uzaicina uz darba interviju un tad izvaicā, kādas idejas es vēlētos ieviest viņu mājaslapā un uzņēmuma statusā. Man vienmēr bijušas daudz un interesantas idejas, un, kad esmu padalījusies ar tām, pēc laika skatos, ka manas idejas viņiem ir bijušas saistošas un tiek realizētas, bet es tā arī neesmu apstiprināta šim amatam,” par situāciju darba tirgū spriež pieredzējusī žurnāliste.
Taujāta, vai piedzīvotās grūtības ar darba meklēšanu nav viņu pamudinājušas uzsākt kaut ko savu, viņa piekrīt, ka nodarbošanos un ienākumus var arī meklēt citādās formās: “Jāteic, ka vēlos arī likt punktu žurnālistikas karjerai. Es, piemēram, adot vienmēr priecājos. Ar rokām adu jau kopš bērnības, bet tagad apgūstu mašīnadīšanu. Protams, uz lielu peļņu jau nevar cerēt, turklāt tas viss vēl ir jānotirgo. Tāpēc arī bezdarbnieku kursos mācījos sociālo mārketingu. Tagad jau ir forši, ka ar saviem darbiem vairs nav jāstāv uz ielas, bet tos var tirgot tīmeklī. Man ir izveidojusies ļoti laba sadarbība ar Nodarbinātības valsts aģentūras Talsu nodaļas darbiniekiem, kas man izstāstīja, ka ir iespēja saņemt atbalstu sava biznesa attīstīšanai. Tieši tagad arī esmu sagaidījusi savu rindu, un man būs konsultācijas, un tad būs jāraksta biznesa plāns. Tad jau redzēs, kā man ies tālāk. Izmēģināšu šo atbalsta formu, ko ar lielu interesi gaidu,” viņa teic.
Tāpat arī Anitra Tooma pabeigusi Eiropas Tālmācības centra piedāvātos kursus, kur apguvusi video montāžu. “Ja agrāk, rakstot un strādājot radio ar skaņu, man likās, ka ar vizuālo montāžu neies tik viegli, tad tagad es montēju arī video. Mācīties ir aizraujoši, lai arī grūti. Es vienmēr izvēlos sarežģītas lietas un tad domāju, kā ar to tikšu līdz galam,” par jauniegūtajām prasmēm, kas iepriekš likušās neiespējamas, priecājas žurnāliste, kura līdz ar jaunajām zināšanām gatavojas ierakstīt adīšanas meistarklases video formātā.
Tāpat Anitra turpinās darboties tūrisma jomā: “Pagājušajā gadā strādāju, uzrakstot Rojas audiogidam saturu. Pavisam kopā tapuši 40 stāsti. Esmu arī pati vairākiem tūristiem novadījusi ekskursijas pa Roju, Kalteni un Kolkas ragu. Tā ir liela atbildība par cilvēkiem, kā arī jābūt zināšanām lielā laika griezumā. Ik reizi pirms ekskursijas pašai ir jāizbrauc šis maršruts, jo ir jāapskatās, vai tajā vietā viss ir kārtībā, vai varēs iebraukt tūristu grupas konkrētā izmēra autobuss. Un, ja ir vēlme, droši var pie manis pieteikties. Cilvēkiem patīk, ka viņus tieši Anitra Tooma ved ekskursijā!”
