"Aldis bija ļoti foršs džeks..." - draugi dalās atmiņās par viņsaulē aizsaukto "Amerikas auto" īpašnieku Sāmīti

Īsi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Aldis Sāmītis 1992. gadā izveidoja uzņēmumu "Amerikas auto", kas visus šos gadus veiksmīgi nodarbojās ar Amerikā ražotu automobiļu un to rezerves daļu tirdzniecību, servisa pakalpojumiem, un ir vecākais šāda veida uzņēmums Latvijā.

"Amerikas auto" klientiem piedāvāja ne tikai mazlietotas automašīnas, bet arī jaunākos automobiļu modeļus, pirms tie nonāca Eiropas Savienības tirgū. Tiesa gan, beidzamajos gados kovida radītās krīzes iespaidā bizness vairs tik labi neveicās, un uzņēmums strādāja ar tikai 900 eiro apgrozījumu. Arī SIA "SAI Amerikas auto", kas tāpat piederēja Sāmītim, pērn apgrozīja 42 tūkstošus eiro un strādāja ar 4120 eiro lieliem zaudējumiem.

Kā raksta žurnāls "Kas Jauns", brīvajā laikā Aldis aktīvi piedalījās auto un moto sacensībās, viņa lielākā aizraušanās bija šosejas motocikli, viņš izcīnīja godalgotas vietas Latvijas čempionātos motošosejā. Sāmītis arī aizrāvās ar bezceļu auto sacensībām, bijis vairākkārtējs Latvijas čempions 4×4 sacensībās.

Aldis Sāmītis bija vairākas reizes precējies, ir vairāku bērnu tēvs. 1992. gadā viņš mijis gredzenus ar tolaik vēl topošo Latvijas finanšu ministri Indru Sāmīti, 2000. gadā – ar Guntru Briedi. Savukārt pirms gada bildināja 34 gadus veco čellisti Kristiānu Balčus, un pāris grasījās precēties. Zīmīgi, ka pirms mēneša oficiāli tika veiktas izmaiņas Alda Sāmīša un Guntras Briedes laulību līgumā (visas mantas šķirtība tika izbeigta), kas varēja nozīmēt, ka abi ir oficiāli šķīrušies un Sāmītis nopietni gatavojas kāzām ar Balčus.

Viņš baudīja dzīvi

Latvijas Motoklubu asociācijas sekretārs Arnis Blodons:

“Viens no tiem cilvēkiem, ar kuru bija viegli doties ceļojumos. Nebija prasīgs pret dzīvi un tās pārbaudījumiem. Mūžīgais optimists. Tiesa gan, spītīgs un stipri paštaisns. Bet tas arī bija viņa dzinulis uzņēmējdarbībā. Manā atmiņā kā labs draugs un ceļabiedrs, kurš baudīja dzīvi, kāda tā ir. Iespējams, tas arī to kopābūšanu saīsināja.”

Viens no motokluba "Hermejs" izveidotājiem Voldemārs Freivalds:

“Aldis bija vīrs ar raksturu. Un iespējams, šis raksturs arī noveda viņu pie aiziešanas tik agri – domāju, ka pēdējo gadu ekonomiskās pārmaiņas viņam nenāca par labu. Aldis bija stipri ciets džekiņš, tajā pašā laikā ļoti čomisks un korekts. Protams, dažreiz jau bija visādi asumiņi, bet tā jau vienmēr ir pie normāliem džekiem. Kas man Aldī ļoti patika, bija viņa attieksme pret bērniem. Kad viņa dēli skolā “mētāja kūleņus”, proti – piekliboja uzvedība, un kad par šo tēmu ar Aldi čivinājām, tad Aldis man pateica: “Labāk, lai viņi tos “kūleņus mētā”, būs cietāks raksturs. Lai pamatīgi apdauzās, uzdauza punus, gūst mācību tagad, kad esmu viņiem blakus un varu vēl kaut ko labot, ja aiziet par traku. Nekā to dara, kad ar mīkstu raksturu būs aizgājuši savā dzīvē!” Aldim bija ļoti raiba ģimenes dzīve, un, kad viņš izšķīrās no jaunāko bērnu mammas, bērni palika dzīvot pie viņa. Un Aldis 50 gados viens lieliski tika galā ar saviem mazajiem džekiņiem. Nolieku cepuri viņa priekšā par to, cik viņš bija perfekts šajos sadzīviskajos jautājumos – bērni bija paēduši, drēbes vienmēr izmazgātas, mājasdarbi skolai izpildīti.

Motoklubā ir gan rakstīti, gan nerakstīti likumi, un jāievēro ir abi. Aldim ar to nebija problēmu, viņš muguru turēja taisni. Ar Aldi varēja justies droši motoceļojumos. Reiz viņam ofisā bija tāds verķis, uz kuru varēja uztrenēt līdzsvaru. Speciāls dēlis, ko viņš izmantoja, lai uztrenētos braukt ar moci ratā – uz pakaļējā riteņa. Aldim bija plāns savu 50. jubileju atzīmēt ar tādu triku. Arī es uzkāpu uz tā dēļa, taču līdzsvaru nenoturēju, kritu un salauzu roku. Mums tajā dienā vajadzēja kāpt uz močiem un braukt uz Sanktpēterburgu. Ar visu lauzto roku braucu cauri lietusgāzēm, turējāmies kopā družno – latviskais “draudzīgi” pat nespēj pilnībā raksturot, cik cieši viens otram palīdzējām. Jā, bet Aldim pašam ar to braukšanu ratā jubilejā nekas dižs nesanāca – pārāk ātri piezemējās uz cietas virsmas un nokļuva pie mediķiem.

Un vēl kāds zīmīgs fakts – Aldis bija ļoti gudrs un izglītots vīrs. Viņam bija trīs bakalauri un divi maģistra grādi! Šī izglītība viņam bija kā kaujas vairogs, kas palīdzēja atrisināt biznesa lietas un juridiskos jautājumus. Reti kurš varēja sacensties ar viņu zināšanās par visdažādākiem profesionāliem jautājumiem.”

Amerikāņu auto kluba pirmais prezidents Dins Ziemelis:

“Ar Aldi bijām pazīstami daudzus gadus, mūs saveda kopā autosacīkstes, kurās piedalījāmies 80. gadu beigās. Tā bija kaut kāda kolhozu spartakiāde auto daudzcīņā, kur iepazināmies. Jā, viņš nodarbojās ne tikai ar motosportu, bet arī ar autosportu. Un, šķiet, nav tāda transportlīdzekļa, ar ko Aldis nav braucis arī sacensībās! Viņam ofisā visa siena bija noklāta ar izcīnītajiem diplomiem!

Aldis 2000. gadu sākumā bija klāt arī mūsu kluba dibināšanā, atbalstīja to visos pasākumos. Mēs vairāk sadarbojāmies pa darba lietām – gan pie viņa sūtīju autodetaļas, gan palīdzējām sataisīt viņa melno "Chevrolet Camaro". Bet tā kopā netusējām, ar močiem kopā nebraucām. Mums bija citādi, bet bija labi. Jebkurā laikā viņam varēja piezvanīt, un visi jautājumi tika atrisināti. Par Aldi tiešām nevar teikt nevienu sliktu vārdu. Kaut citi izteicās, ka viņam ir nu tāds raksturs, bet es tiešām neko tādu nevaru bilst. Varbūt tāpēc, ka mums nebija kopēja biznesa, ka nebijām konkurenti. Mums nebija ne asumu, ne domstarpību.”

Uzņēmējs Ilvars Močs:

“Aldi pazinu gadus piecpadsmit, no laikiem, kad vienā laikā iestājāmies motoklubā "Hermejs". Esam ar motocikliem kopā bijuši daudzos braucienos – Zviedrija, Somija, Holande, Amerika... Tas bija labs laiks. Viņš bija interesants un ļoti atsaucīgs cilvēks. Nekad neatteica palīdzību. Aldis arī, kā jau pieredzējis motošosejas sacensību dalībnieks, padalījās ar visādām motobraukšanas niansēm un viltībām. Viņš uz motocikla jutās kā zivs ūdenī. Brauca forši un labi. Pamācīja mani, kā labāk un vieglāk izbraukt līkumus, ieteica dažas niansītes. Pamēģināju, un, jā, tās strādā! Tiešām normāls džeks bija Aldis.”