Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

 

Ilze Ķuzule-Skrastiņa dresē prātu, peldoties Daugavā

Slavenības
2021. gada 29. novembrī 06:44 2021. gada 29. novembrī 06:44
  Žurnāls "Kas Jauns"
Par to, kas jauns ienācis radošajā dzīvē un kādas personīgas pārmaiņas piedzīvotas pandēmijas laikā, žurnālam "Kas Jauns" pastāstījusi Dailes teātra aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa (36).

Šoruden viena no vadošajām Dailes teātra skatuves māksliniecēm ir lieliskā formā. Ilze Ķuzule-Skrastiņa atzīst, ka šobrīd arī garīgi jūtas stipra un novērtē, ka darbavietā pandēmija un jaunā vadība ir panākusi to, kas līdz šim pietrūcis gadiem. Proti, dzīvojot “burbulī”, kolektīvs apbrīnojami satuvinājies un saliedējies.

Nupat beidzot Dailes teātri atsāk piešalkt skatītāju aplausi. Vai, jaušot šo tikšanos ar publiku un strādājot pie jauniestudējuma, gatavošanās kaut kādā ziņā bija atšķirīga un īpaša?

Gatavošanās ikkatrai izrādei atšķiras. Bet, ņemot vērā apkārtējo kontekstu, šis process lielā mērā bija saraustīts, jo īsti nesapratām, kā būs. Nenoliedzami, pirmā reakcija vienubrīd bija visai nomācoša, apzinoties, ir ļoti iespējams, ka pirmizrādi atkal spēlēsim tukšai zālei; ka varbūt atkal gatavojam kārtējo izrādi, ko liksim atvilktnītē un turēsim, līdz varēsim atrādīt publikai... Uzreiz nāca atmiņā visa pagājusī sezona, kad tā dzīvojām un strādājām – visu sezonu bez skatītājiem. Par laimi, tad nāca labā ziņa, ka tomēr cilvēki uz teātri varēs nākt, un radās atkal tāds patīkams uzrāviens. Mēs, protams, nevaram izbēgt no tā, kas ir apkārt, un psiholoģiski tas ļoti ietekmē darbu.

Izrāde saucas "Esiet sveicinātas, skumjas", bet mēs – kolektīvs – esam prieka pilni par atkalsatikšanos ar publiku. Turklāt izrāde jau pati par sevi ir ļoti dzirkstoša un dzīvi apliecinoša. Lai gan šī skumjā sajūta, nenoliedzami, pārlaižas visam pāri.

Izrādē "Esiet sveicinātas, skumjas". (Foto: Publicitātes)

Ko pati domā par šo dvēseles stāvokli – skumjām? Pati mēdz labprātīgi skumjām ļauties?

Manuprāt, ir iespējamas arī gaišas skumjas. Skumjas nozīmē ne tikai bēdas, bet arī ilgošanos, atmiņas vai kaut kādā brīdī arī pieaugšanu. Jo, kad mēs pieaugam, mums arvien biežāk nākas saskarties ar šo izjūtu.

Kad uzzināju par šī darba iestudēšanu, atminējos – kad biju pavisam maza, pār mani nolaidās tāda pilnīgi sveša sajūta, kurai nebija nekāda iemesla. Pati sākumā to īsti nemācēju noformulēt. Mamma stāstīja, ka bijis mirklis – es esot sēdējusi tāda pavisam nopietna, domīga, apcerīga un skumīga, un mamma man jautājusi: “Kas tev ir? Vai viss ir kārtībā?” Un es esmu atbildējusi: “Viss ir kārtībā. Man ir lielās pasaules skumjas.” Šo izjūtu es patiešām spilgti atceros. Tagad sāku apjaust un saprast, ka šādas izjūtas biežāk piemīt tādiem melanholiskākiem cilvēkiem – tavā dzīvē viss ir kārtībā, apkārt ir mīloši cilvēki, bet vienkārši ir kaut kāda neizskaidrojamu skumju klātbūtne. Es varu identificēties ar šo skaisto, bet nopietno frāzi – esiet sveicinātas, skumjas...

Iepriekš esi stāstījusi, ka ikdienišķo fizisko un garīgo labsajūtu jūsu ģimene uztur, regulāri apmeklējot peldbaseinu. Vai ir kas nācis vietā šajā laikā, kad peldbaseinus ik pa laikam “aizklapē ciet”?

Par to, ka labas pašsajūtas un enerģijas galvenais iegūšanas veids viennozīmīgi ir fiziskās aktivitātes un kustība, esmu pārliecinājusies. No aktivitātēm man tiešām ir izveidojusies tāda pozitīva atkarība. Darbi laukos, svaigs gaiss, protams, ir brīnišķīgi. Taču šī sezona jau kopš vasaras beigām man teātrī ir tik ļoti intensīva, ka lauku dzīve man tagad ir tāds rets prieks. Mums teātrī, par laimi, notiek regulāri treniņi, kas ir absolūti kolosāls Dailes teātra direktora Jura Žagara jaunievedums. Mums ir sava zāle, savs treneris, un trīs reizes nedēļā ir iespēja darboties. Pati aizvien turpinu arī regulāri skriet.

Jauna lieta, ko esmu ieviesusi savā dzīvē, – es eju peldēt. Daru to vismaz reizi nedēļā, jebkādos laikapstākļos. Jau ilgu laiku biju vēlējusies to pamēģināt, nu esmu apņēmusies un daru. Visu rudeni peldu. Mani ļoti interesē, kā tas notiek, kas risinās cilvēka organismā. Sajūta pēc šīm peldēm ir neticami laba. Nu es pilnībā saprotu visus šos ziemas peldētājus. Kad būs jau iestājies tāds nopietns aukstums, man noteikti būs nepieciešama kāda pieredzējuša “roņa” konsultācija – lai viss būtu pareizi un droši. Pagaidām vēl galīgi nav grūti.

Tā kā esmu pilnīgs iesācējs, daru to ļoti pakāpeniski. Eju ūdenī lēni, bet mērķtiecīgi un mēģinu tur nosēdēt aptuveni divas minūtes. Pašas pirmās reizes gan gāju pat mazāk nekā uz minūti. Bet tagad, pēc šīm divminūtēm, ja ir vēlēšanās, iebrienu otrreiz. Sākums, starp citu, bija daudz grūtāks, jo bija krietni izteiktāka gaisa un ūdens temperatūras atšķirība. Bet tagad, uz ziemas pusi, kad kļūst vēsāks, ūdens tik strauji nedziest.

Tik aizrautīgi runā par šo!

Tāpēc, ka tas ir kas jauns, interesants un tiešām aizraujošs. Sajūta pēc iznākšanas no ūdens šķiet tāda izvējojoša, ja tā var teikt, un pacilāta; to nevar ar ko citu salīdzināt. Un ir tik interesanti iepazīt sava organisma reakciju uz šo. Jo viss mans fiziskais ķermenis, protams, kliedz: “Skrien ārā! Skrien ārā!” Bet spēt pieklusināt prātu ir laikam svarīgākais šajā procesā. Var teikt, ka es apgūstu prasmi, kā kontrolēt savu prātu. Un enerģija! Peldēt eju pa dienu, starp mēģinājumiem, un vakara mēģinājumos vairs nav tā noguruma.

Kur Rīgā esi atradusi vietu peldēšanai, kas ir atbilstīga, lai iekļautos laika sprīdī starp mēģinājumiem?

Tā kā man ir tik maz laika pa dienas vidu aizbraukt nopeldēties, pagaidām daru to tepat Rīgas centrā, Daugavā.

Nu jau kādu laiciņu esi iebridusi ne tikai likteņupē, bet arī sociālajā tīklā "Facebook". [Nupat tur piereģistrējies arī Ilzes vīrs, aktieris Artūrs Skrastiņš.] Kā tā sadomājāt – iziet soctīklos?

Varētu teikt, ka mamma mani uz šo pierunāja. Reiz viņa teica: tev nav laika, man nav laika – mums nav nekad laika normāli sazināties. Tāpēc, ja gribi visu zināt par mani, kā man iet un ko daru, nāc feisbukā! Kaut kādā ziņā, protams, tas bija joks, taču es tiešām nodomāju – labi, lai iet – un piereģistrējos tajā "Facebook".

Diemžēl šobrīd, šajā laikā cilvēku domas tik daudz šķeļas... par dažādām lietām, un tas mani atgrūž. Godīgi sakot, man ir bijušas diezgan daudzas vilšanās. Ja es nebūtu feisbukā, nebūtu uzzinājusi to, ko nemaz negribu zināt... par cilvēkiem, par ko man ir bijusi pavisam citāda sajūta, kādi viņi ir; valoda, kādā viņi runā, komunicē. Tas man ir bijis diezgan šokējoši. Vienubrīd biju pat nodomājusi – nē, es neiešu tur iekšā, nelasīšu, es negribu to redzēt. Tagad, kad feisbukā ir tāds izteikts vārīšanās un burbuļošanas periods, ievēroju no šīs pasaules tādu kā atturēšanos.

Arī kādas jaukas, patīkamas un sirdi sildošas komunikācijas šo pāris gadu laikā ir taču bijušas, vai ne?

Jā, protams! Ir ārkārtīgi patīkami, ka cilvēki nekautrējas un dažkārt uzraksta kādu vēstuli par kādu izrādi, ko ir redzējuši; padalās ar pārdomām, ar viedokli. Tas ir tiešām brīnišķīgi, jo tās atgriezeniskās saites ar skatītājiem nemaz nav tik bieži. Un, izrādās, te to var iegūt.

Gluži tāda liela draudzība nav atsākusies, bet ir bijuši jauki brīži arī, kad ieraugu kādu sen, sen nesastaptu cilvēku, un tad domāju: ak Dievs, kur es viņu esmu redzējusi, kā viņu zinu, un tad atceros – ak jā, tas ir mans skolasbiedrs! Tik jauki ir atminēties to laiku, tos cilvēkus, ar ko kopā laiks pavadīts.

Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Kā klājas jūsu bērniem, kam ik pa laikam mācībās jāpāriet uz attālināto režīmu? Kā jums sokas šajā sakarā?

Pats pirmais pavasaris, 2019. gadā, bija ļoti, ļoti grūts. Bet nu jau bērni ir piektajā klasē. Viņi ir patstāvīgi, malači. Visvairāk bērniem attālināto mācību laikā pietrūkst socializēšanās.

Tad droši vien neizbēgama ir plēšanās savā starpā?

Jā, protams. Kā katra māsa un brālis, arī mūsu bērni nedzīvo jau nu mūžīgā harmonijā. Bez šaubām, arī viņi mēdz ķīvēties un kauties. Par laimi, viņiem katram ir sava telpa – tiešām novērtēju, ka esam spējuši to nodrošināt –, un viņiem ir iespēja uzturēties savā istabā, aizvērt durvis un nekāpt vienam otram uz galvas. Viņi respektē otra telpu. Mēs arī. Vienmēr pieklauvējam pirms iešanas bērnu istabās. Mēs ģimenē visi respektējam cits cita telpu.

Bērnos nav pārguruma, drīzāk tāda apātija – un tā man nepatīk par visu vairāk. Jo pandēmijas dēļ nav vairs tā normālā ikdienas ritma – skola, draugi, treniņi, nodarbības, mājas darbi un atkal draugi... Bet, pa mājām vairāk dzīvojot, ir jau arī savi labumi – bērni ir šo un to iemācījušies ēst gatavot. Apstākļi piespiež; vecāki ir darbā... Dikti priecājos, ka mūsdienās ir tāda iespēja kā ēdiena pasūtīšana uz mājām, līdz ar to vecākiem arī no darbavietas bezizejas situācijā ir iespēja parūpēties, lai bērns, kurš atrodas mājās, tiek pie siltas maltītes.

Kas pa šo pandēmijas laiku mainījies Dailes teātrī?

Mainījies ir ļoti daudz. Nu, piemēram, darbinieku kafejnīcā vairs nesmēķē.

Taču pats galvenais ir tas, ka mēs, kolektīvs, jūtamies ļoti labi. Beidzot. Manuprāt, Dailes teātris šobrīd ir tādā ļoti labā kondīcijā. Jūtamies kā vienota trupa, kā viens ansamblis. Ļoti palīdzam cits citam, daudz runājam savā starpā, esam pozitīvā radošā pacēlumā. Tāda saliedētības izjūta, tik īsta un liela, pie mums līdz šim nebija valdījusi.

Protams, to ir devis galvenais režisors un direktors, un visa kopējā situācija, apstākļi, kādos pēkšņi nokļuvām. Esam arī bijuši ļoti izteiktā “burbulī” šo laiku; ilgu periodu vispār dzīvojām kā īsta komūna. Iepriekšējā sezonā apzināti nesatikāmies ar cilvēkiem no malas, lai mazinātu saslimšanas risku, lai katru darbu varētu pabeigt.

Es šobrīd tiešām esmu ļoti priecīga par savu teātri, par labajām izrādēm, lieliskajiem režisoriem, pilnajām zālēm, par izaicinājumiem, par mūsu ambīcijām.

Un kāds ir jūsu lielais ieguvums kā ģimenei? Vai tas ir laiks? Kopā beidzot pavadītās vasaras?

Absolūti! Un nu... mums ir sava siltumnīca! Tik tālu mēs abi ar Artūru jau esam nonākuši! Siltumnīca, ko pasūtījām gatavu, ir tieši tāda, kādu es to gribēju. Un novietota, kā vajag, kā pareizi – vērsta uz dienvidiem. Tas mums ir jauns vaļasprieks un pienākums – divi vienā. Un rezultātā ir savi tomāti, savi gurķīši. Nez kas būs tālāk – vistu māja? Nē, nē, vistu māju tomēr ne! (Smejas.)

Un ražu esat apguvuši arī likt burciņās – konservēt, marinēt?

Jāāā! Ir gan tomātu mērce, gan latgaļu salāti, protams, arī gurķi, tomātiņi, klasiski marinētie. Esam ar Artūru pat atklājuši, kas katram labāk patīk un padodas, esam sadalījuši, ko kurš taisa. Mans meistarstiķis ir tomātu mērce, kas gatavota pēc internetā sameklētas receptes, ko, paldies Dievam, ar gardu muti ēd mūsu bērni un veikalā pirkt vairs neprasa. Tieši tāds jau ilgāku laiku bija mans mērķis – dabūt viņus nost no veikalu tomātu mērcēm, un nu tas ir izdevies! Savukārt marinētie tomātiņi – tas ir Artūra lauciņš. Tie viņam sanāk tiešām dievīgi!

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!

Citi šobrīd lasa

"Paciente, kura bija gatava aiziešanai, pēc pusgada bija vesela!" - atklāta intervija ar ciguna guru Kudrjavcevu
"Man neskauž. Es vienkārši daru savu darbu," - Arņa Līcīša pēdējā intervija par patriotismu, Latviju un Krieviju
Nozagta olimpiskā čempiona Naura Mieža sievas automašīna 2