Žurnāls: Samanta Tīna uzveikusi vēzi

Tā, atsaucoties uz lietuviešu žurnālu "Stilius", vēsta pašmāju izdevums "Privātā Dzīve". Samanta žurnālam arī apstiprinājusi, ka "stāsts par onkoloģisku saslimšanu ir pagātne", tagad viņa esot pilnībā vesela.

Aplinkus par veselības problēmām Tīna jau izteikusies kādā intervijā 2014. gadā - žurnālam "Ieva" dziedātāja atzinusi, ka viņai "bija nopietna slimība, bet, par laimi, tikai tās pirmā stadija. Un tomēr tādā brīdī dūša apskrienas."

Jau pēc mēneša Samanta Tīna aizstāvēs Latvijas godu starptautiskajā Eirovīzijas dziesmu konkursā. Viņa startēs ar dziesmu "The Moon is Rising".

“Šī dziesma ir par spēcīgām un apbrīnojamām sievietēm – par mums visām! Vēlos, lai mēs neslēpjamies un nebaidāmies no savas unikalitātes un atšķirīguma. Tāpēc dziesma aicina ikvienu sievieti pašas rokām sevi kronēt jeb pieņemt sevi un būt par savas dzīves noteicēju. Pieņemam un mīlam sevi, esam lepni par to, ko Dievs mums ir devis un kādus mūs radījis, bet ikvienu atšķirību uztveram kā bagātību, jo es esmu par vienlīdzību!” dziesmas "The Moon is Rising" vēstījumu raksturo dziedātāja.

Pirms vairākām nedēļām - pavisam drīz pēc savas dziesmas videoklipa prezentēšanas - Samanta žurnālam "Kas Jauns" atzina: "Starts ir labs!"

Darbs pie dziesmas pabeigts. Vai nešķiet, ka tagad var mierīgi uzelpot?

Esmu tiešām priecīga, jo šis ir tāds labs iesākums šim projektam. Ar dziesmas prezentēšanu jau viss tikai sākas. Bet starts ir labs, esmu gandarīta. Mierīgi uzelpot gan nevar, jo šogad Eirovīzijas noteikumos ir punkts, ka obligāti jānofilmē backup video – ja nu mēs tur aizbraucam un, nedod Dievs, es saslimtu, tad kaut kas viņiem ir jārāda. Tāpēc katrai valstij iepriekš savās mājās ir jānofilmē video – viens pret viens tāds, kāds būs Eirovīzijas priekšnesums, lai to var kā ierakstu tad rādīt. Tagad man visa nedēļa ir saplānota, un elpu mentāli varēšu atvilkt tikai pēc kāda 20. marta. Bet ne jau uz ilgu laiku – pēc tam jau arī visi papīri jākārto, jāsniedz intervijas ārzemju medijiem, ir jāstrādā pie horeogrāfijas.

Kāds bija ceļš līdz šai dziesmai – cik šķēpu salauzti, cik sirmu matu?

Ceļš bija visai interesants, dziesma tapa dziesmu rakstīšanas nometnē – tur bija 11 komandas, divas dienas. Interesanti, ka šo dziesmu es pašā pirmajā dienā iedziedāju pašu pirmo un vairs nevarēju no galvas dabūt ārā. Man ir jāiet uz skatuves, man ir jāstāsta šis stāsts, un man par to ir jādeg. Man nevajag dziesmu, kas patiktu visiem.

Kas bija pirmie svarīgie cilvēki, kam tu atrādīji šo dziesmu, kam prasīji viedokli?

Vairāk tā bija mana lokālā komanda. Ja godīgi, mani ļoti mēģināja atrunāt no šīs dziesmas, no tādas, kāda tā bija demo versijā. Bet es par to nevarēju beigt domāt. Taču apkārt to neskandināju, ģimenei neatrādīju.

Sabiedrības reakcija, redzot dziesmas videoklipu, nav viennozīmīga.

Ir pagājušas divas dienas kopš klipa atrādīšanas, man nāk ļoti daudz vēstuļu no visas Eiropas, arī pēc tās reakcijas, ko manu "YouTube", nu neesmu dzirdējusi neko sliktu. Parasti jau mūsējie, latvieši paši, ir tie skeptiskāk noskaņotie, bet arī šeit neko daudz neesmu dzirdējusi. Es gan arī heiteriem nesekoju, man tam nav laika. Katram jau, protams, ir savs viedoklis, es esmu par vienlīdzību – par to arī ir dziesma. No ārzemēm jau izskanējuši viedokļi, ka šī dziesma nav tāda, kādas parasti dzirdamas Eirovīzijā. Un tiek izteiktas cerības, ka tā izcelsies uz citu fona.

Kā gatavošanās Eirovīzijai ietekmēja tavu privāto dzīvi? Šķiet, tai laika nebija vispār.

Jā, man tam laika nav, bet es šobrīd jūtos ļoti labi. Man tagad ir viss šis projekts, un attiecības vispār nav aktuālas. Visam ir savs laiks. Es esmu iemācījusies būt ar sevi visā šajā trakajā laikā. Un viss ir kārtībā. Es priecājos, ka man ir skatuve, un tā ļoti daudz prasa. Kā jau teicu – es esmu sapratusi, ka esmu apprecējusies ar savu darbu, ar skatuvi, ko tik ļoti, ļoti mīlu.