"Paveicies, ka varu paslēpties aiz maskas," - Elīna Bojarkina par seriālu "Nemīlētie", attiecībām ar kolēģi un žurku pagultē

Televīzijas skatītāju redzeslokā galvenokārt esi ienākusi ar lomu seriālā «Nemīlētie». Ieva ir jauna sieviete, kuru nosoda, jo viņa ne tikai nesagaida mīlošu vīru no cietuma, bet arī nespēj vai pat negrib nosargāt abu meitu. Pieļauju, ka skatītāju acīs tā uzlikusi zināmu nospiedumu tev kā cilvēkam. Vai to izjūti?

Jā, tas man ir pārsteigums, ka cilvēki tik ļoti televīzijas varoni saista ar mani kā reālu cilvēku. Pat mana omīte, kas skatās seriālu, zvana un saka: «Elīnīt, es saprotu, ka tā neesi tu, bet vienalga pārdzīvoju un raudu…» Soctīklos mēdz rakstīt vīrieši – pārsvarā no 40 uz augšu –, kurus uzrunājis manas varones Ievas zināmais vaļīgums. Izsaka komplimentus, vaicā, vai esmu brīva, vai iespējams satikties un iepazīties…

Atbildi šādām vēstulēm?

Par komplimentiem reizēm pieklājīgi atbildu ar paldies, ka skatās seriālu, bet citādi sarunās neielaižos.

Atceros, ka kādai aktrisei no «UgunsGrēka» pat kundze ar somiņu centās iezvetēt par to, ka lomā slikta…

Šajā ziņā paveicies, ka varu paslēpties aiz maskas un neviens veikalā neatpazīs. Savulaik brīnījos, kad Liepājas aktrise Anita Kvāla stāstīja, kā pret viņu sliktās «UgunsGrēka» varones dēļ attiekušies skatītāji – saukuši par «maitu» un kā tik ne… Jārēķinās, ka situācijas var būt brutālas.

Kā Ievas loma pie tevis atnāca? Ne tikai saņemšanas, bet arī izveides nozīmē.

Pie lomas tiku caur kastingu. Pirmajā kārtā bija jāsūta video no mājām, jāpastāsta mazliet par sevi, tad uzaicināja uz otro kārtu, kurā jau tikos ar režisoru klātienē.

Ievas tēlu veidoju procesā, jo mēs – aktieri – nezinām visu scenāriju līdz sezonas galam, nezinām, kā tēls rīkosies pēc 10 sērijām, piemēram. Otrajā sezonā jau esmu sapratusi Ievas domas gājienu, nu jau es viņu pazīstu. Prototipu nemeklēju, bet centos izvilkt no sevis – no aizmetņiem, kas smadzenēs nosēdušies no redzētiem cilvēkiem, seriāliem un situācijām.

Kas, filmējoties «Nemīlētajos», bijis interesantākais un grūtākais?

Man sākotnēji bija grūtas gultas un skūpstīšanās ainas, jo nekad iepriekš neko tādu ekrānā nebiju darījusi, nebija šādas pieredzes. Tas iedeva tādu mazu stresiņu. Palīdz tas, ka pretī ir labs partneris, ar kuru caur izsmiešanos un atbrīvošanos pirms tam vari dabūt to stresu nost.

Ar Ediju Zalaku droši vien nebijāt pazīstami pirms tam, ņemot vērā, ka viņš studējis Maskavā?

Jā. Pirms filmēšanas procesa paši satikāmies, pārrunājām sērijas, iepazināmies, tā teikt, lai nav tā, ka atnāc uz laukuma, «labdien!» un liecies gultā. (Smejas.)

Leļļu teātrī vienkāršāk – to var likt izdarīt lellēm… Cik vienkārši ir pašai, bez starpnieka, pārslēgties uz kameru?

Protams, ka darbs teātrī un seriālā ir atšķirīgs. Bet man ir bonuss, ka neesmu tikai Leļļu teātra aktrise. Pēc izglītības esmu dramatiskā teātra aktrise ar specializāciju leļļu teātrī. Leļļu teātris ir pamatā, bet spēlēju arī «Willa teātrī», kas izveidots K. K. fon Stricka villā. Tur paspēju kopā ar Edgaru Samīti iesākt spēlēt skaistu mīlestības stāstu Vara Piņķa režisētajā izrādē «Stāsts par MĪ».

Atšķirībā no «Lielo muļķu» Keitijas un «Nemīlēto» Ievas tava attiecību dzīve šķiet rāma un harmoniska. Lai arī tavs draugs vienlaikus ir kolēģis [Leļļu teātra aktieris Rihards Zelezņevs, kas rudenī saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā gada jaunais skatuves mākslinieks], pieļauju, ka intīmu ainu filmēšana ir temats, par ko nācies vienoties?

Mūsu starpā viss ir kārtībā, abi esam aktieri un pieņēmuši, ka tas ir darbs. Arī Rihards savulaik filmējās kādā reklāmā Francijā, Parīzē, kurā viņam skūpstīšanās aina bija ar Elīnu Vasku. Biju aizbraukusi Rihardam līdzi un filmēšanā stāvēju turpat metra attālumā… Protams, nav patīkami to redzēt tieši tad, kad tas notiek, bet jāspēj sagremot.

Ar Rihardu iepazinies, «spēlējoties» ar lellēm?

Mācījāmies kopā vienā kursā. Pirmos divus kursus nebija necik simpātiju vienam pret otru. Trešajā kursā nez no kurienes uzplauka šīs attiecības, kam šajā februārī atzīmējam jau trīs gadus.

Vai, būdama no Liepājas, jūti kurzemnieces gēnu?

Liepāja, vēju pilsēta, kur dzīvo lepnie kurzemnieki… (Smejas.) Pieļauju, ka kaut kāds Liepājas nospiedums manī ir palicis – spīts, vēlme doties uz priekšu, neklausoties, ko citi saka. Un vēlme sajust jūru, arī dzīvojot Rīgā. Gribas pastāvēt vējā, izvējot…

Biji vienīgais bērns ģimenē?

Nē, man ir māsa Evelīna, kurai 17 gadu. Bet viņa ir liela sportiste, tenisu spēlē. Savukārt es jau bērnībā biju māksliniece – Mūzikas skolā gāju, teātri skolas pulciņā spēlēju.

Bet, neraugoties uz to, taču biji domājusi mācīties par mediķi?

Jā, jo arī mana mamma ir mediķis. Pēc izglītības – ķirurģijas māsa, strādāja gan reanimācijā, gan uz ātrās palīdzības, bet sen jau darbojas farmācijas nozarē. Pieļauju, ka, ikdienā ar to dzīvojot un daudz par to dzirdot, pieņēmu, ka tas ir arī mans virziens. 12. klasē kārtoju gan bioloģijas, gan ķīmijas eksāmenu, braucu uz sagatavošanas kursiem Stradiņos, bet tajos sapratu, ka… nebūs. Ka man medicīna patīk, bet ne šajā dzīvē, ka nav tās pareizās sajūtas.

Vai abi vecāki nāca no mediķu vides?

Nē. Mans tētis gāja bojā autoavārijā, būdams vien 23 vai 24 gadus vecs… Man bija tikai gadiņš, tāpēc neko par viņu diemžēl neatceros. Mani uzaudzināja patēvs, kuram nav saistības ar medicīnu, viņš ir grāmatvedis.

Mammai nebija pretenziju, kad «nolēci» no medicīnas?

Nē, viņa saprata manu izvēli. Iestājos sākotnēji dramaturgos, kur nomācījos gadu, tad tikai iestājos aktieros.

Par to, kā esi izteikusies, ir klasiskais stāsts – aizgāji līdzi draugam, bet iestājies pati. Kādas nejaušības vai likumsakarības veidojušas tālāko ceļu aktiermākslā?

Jā, tā klasiski. (Pasmaida.) Visa dzīve pilna nejaušību. Kaut vai tas, kā nonācu «Lielajos muļķos». Tur scenāriju rakstīja Rasa Bugavičute-Pēce, kas bija redzējusi mani spēlējam Elmāra Seņkova iestudētajā izrādē «Medības». Viņai izrādē paticis mans tēls un šķitis, ka tas ir ļoti līdzīgs «Lielajos muļķos» iecerētajai Keitijai. Tā arī to dabūju.

Skatos, ka «Nemīlēto» otrajā sezonā ir vairāki aktieri, kas saistīti ar Leļļu teātri. Sagadīšanās?

Es arī biju patīkami pārsteigta, kad to ieraudzīju. Tas ir tikai stereotips, ka Leļļu teātra aktieri ir tādi malā nostumtie, visi gan pēc izglītības, gan savas būtības esam aktieri.

Jāteic, ka esi apbrīnojami daudzpusīga – Leļļu teātris, filmēšanās seriālos, bērnu nodarbību vadīšana, studijas teātra zinātnes maģistrantūrā, mācīšanās gleznot un dziedāt operu…

Uzskatu, ka jābūt atvērtai pasaulei un jāņem to, ko tā dod. Man patīk mācīties.

Kāpēc maģistrantūrā izvēlējies teātra zinātni?

Pirmo gadu mācoties dramaturgos, sapratu, ka man patīk teātra teorija. Pabeidzot aktierus, parādījās brīvāks laiks, un nolēmu to izmantot mācībām. Arī drāmas terapija man interesētu, bet tai nepieciešama lielāka sagatave. Zināšanas jau ir tas, kas ir mans un ko nevar atņemt. Studējot teātra zinātni, esmu izlasījusi daudz brīnišķīgu lugu, redzējusi daudz izrāžu, iemācījusies analizēt aktieru darbu, un ceru, ka man tas daudz dod arī kā aktrisei.

Noskaties katru «Nemīlēto» sēriju?

Nav sanācis paskatīties, teikšu godīgi. Es gribētu, bet nesanāk. Tagad rakstu maģistra darbu.

Par ko tas būs?

Lelle Latvijas postdramatiskajā teātrī no 2010. līdz 2020. gadam: tradīcija un inovācija. Par to, kā arvien vairāk dramatiskajā teātrī izmanto lelles un objektus, procesiem, kā dēļ tas tā notiek, un kas vispār ir lelle un objekts.

Iznāk, ka esi dziedošā aktrise, tikai mums nav bijis iespēju par to pārliecināties!

Jā, esmu gatava, ka man kāds šādu iespēju dotu! (Smejas.)

Tagad jau «Balss maskā» visiem jauks galvu, ej nu sazin’, vai zem kādas nebūsi…

(Smejas.) Divās izrādēs dziedu operetes teātrī: «Silva. Čardaša karaliene», ko iestudējis Juris Jonelis, un Valda Lūriņa režisētajā «Karlsonā». Bet laiks man vēl ir – vēl jau tikai 25 gadi, cerams, varēšu izpausties. Kad drīkstēja, gāju uz nodarbībām klasiskajā dziedāšanā pie Kristiana Krievāna. Es jūtos ļoti labi dziedot, man patīk tā sajūta, ko izraisa dziedāšana. Kad biju maza, dziedāju visādos konkursos – «Dziesma manai paaudzei», «Olgas disenītēs».

Tev esot mājdzīvnieks - žurka!?

Jā, žurka ir brīnišķīgs mājdzīvnieks – kā kaķis un suns vienā personā. Žurkai ļoti patīk spēlēties, spēlēt «ķerīti», krist uz muguriņas, lai kasa vēderiņu, tajā pašā laikā žurkas raksturs ir kā kaķim - nāks, kad pati gribēs. Šī man ir jau otrā žurka. Viņas dzīvo diezgan īsu mūžu – trīs, četrus gadus. Tāpēc cenšos laiku izbaudīt ar šo mazo dvēselīti un dot visu, ko viņš grib. Gribētu sunīti, bet neesmu tam vēl gatava.

Kur grauzējs pa nakti guļ?

Viņam ir savs būris, uz kuru iet tikai paēst. Bet guļvieta ierīkota zem manas gultas kastītē, kurā visādi drēbju gabaliņi salikti, kur ierušināties. Kādreiz nakts vidū var pamosties un līst gultā pamīļoties, paspēlēties.

Ko vari atklāt par Ievu, «Nemīlēto» otrajai sezonai sākoties?

Ieva nav gatava apstāties, viņa cīnīsies līdz galam un visiem iespējamajiem līdzekļiem, lai dabūtu to, ko vēlas.

Tas būtu – Artūrs? Kā to saprast - pirmajā sezonā ignorēja, bet nu vajag par katru cenu…

Šķiet, tas vairāk ir principa jautājums, lai arī, domāju, ka sirds dziļumos viņa Artūru joprojām mīl.

ELĪNA BOJARKINA

• Dzimusi 1995. gada 17. augustā Liepājā.
• Beigusi «aktierus», studē Latvijas Universitātes Baltu filoloģijas fakultātē teātra zinātnes maģistra programmā.
• Latvijas Leļļu teātra štata aktrise.
• Seriāli: «Divi vienā», «Viss pa jaunam», «Lielie muļķi», «Nemīlētie».
• Instagram atrodama pēc iesaukas: «klaburkaamiitis», kas nejauši radusies pirms 10 gadiem.
• Ziemā patīk snovot.