Kad pieredze satiek tagadni: "Degpunkta" Diānu iztaujā Kārlis Seržants
Kad aicināju uz sarunu Diānu Eisaku, nedomāju, ka dzīvē viņa izskatās tik maza un trausla. Tomēr ne velti mēdz teikt, ka mazs cinītis gāž lielu vezumu – šai meitenei piemīt gan krampis, gan varēšana, un to pierāda arī divi gadi, kas pavadīti nu jau kanāla TV3 raidījuma "Degpunktā" saspringtajā reportiera darbā.
Kā nonāci Degpunktā? Man bija tā, ka strādāju Ieslodzījuma vietu pārvaldē un diezgan bieži, formā ģērbies, sniedzu intervijas televīzijām, kur mani pamanīja Andrejs Ēķis.
Es rakstīju žurnālam, bet tas formāts drusku apnika, jo mācījos žurnālistiku ar domu strādāt televīzijā. Ieraudzīju sludinājumu, ka Degpunktā meklē žurnālistus. Ar zināmu neticību pieteicos, un tad nāca pārbaudes diena...
Domāju – aizbraukšu, pasekošu kādam žurnālistam, bet… nē, producents uzreiz pateica: “Re, te tavs operators; Cēsis – uz vilciena sliedēm sabraukts cilvēks, uz priekšu!” Tā nu braucām, pa ceļam vēl gadījās smaga autoavārija, kas bija filmēšanas vērta, un atbraucot bija jāuztaisa divi sižeti. Ar to laikam izpelnījos ievērību un sāku strādāt par reportieri.
Tagad gan es tikai vadu, jo, kad aizgāju bērna kopšanas atvaļinājumā, pēkšņi atbrīvojās Ievas Brantes vieta. Bērnam bija trīs mēneši, tomēr pieteicos un atlasi izturēju. Ģimenē izlēmām, ka jāiet un jādara, un tas bija ļoti labs lēmums.
Vai nav tā, ka tomēr niez rokas sižetus taisīt? Kad pats pārgāju uz pilnu slodzi Degpunktā, kļuvu arī par reportieri. Un tie stāsti… Kaimiņš dzērumā pielīdis pie bišu stropa, un tās viņu nodzēlušas beigtu… Vai vīrietis mazos lauku kapos, kurš rok kapu sava brāļa kauliem, jo atzinies policijai, ka pats viņu pirms desmit gadiem nogalinājis. Diezgan sirreāli, bet patiesi.
Kad taisīju sižetus, mani parasti sūtīja uz tālākajiem izbraukumiem. Vienu brīdi pat pierakstīju, cik kilometru nobraucu. Tad man likās, ka man tā nekad nepietrūks, bet tagad, kad zināms laiks pagājis, domāju, ka… jā, gribētos gan. Kādreiz, arī skatoties kolēģu sižetus, domāju, kā es to būtu veidojusi.
Raidījums ir tiešraidē, tāpēc pārteikšanās ir neizbēgama. Savulaik man bija plānota pirmā Degpunktā tiešraide, biju ļoti uztraucies, un uz interviju atnāca dakteris Osis. Un es viņam možā balsī saku: “Labvakar, Oša koks!” Kā tev ar smiešanos?
Es tomēr cenšos visus tekstus, kas varētu izraisīt smiešanos, izrevidēt jau pie datora. Tomēr mums ir operatori ar labu humora izjūtu, un, ja viņi vēl speciāli atnāk uz studiju paākstīties, ir grūti saņemties. Man draugs ir no Latgales, un, ja cilvēks, kas ir kā es – no Kurzemes, kādu ilgāku laiku padzīvo kopā ar latgaliešiem, tas dialekts ieiet valodā. Un tad tu runā un pats brīnies par visiem garajiem ē un ā, un tad gan nāk smiekli.
Savulaik es studijas tekstus rakstīju pats un raidījumu bieži pabeidzu ar kādu jautru gadījumu. Atceros, bija reiz stāsts par traku vāveri, kura parkā sakoda trīs cilvēkus, suni un pāris glābēju, kuri bija ieradušies viņu noķert, tad gan studijā dažs operators nenovaldījās. Kā tu distancējies no tā, lai smaga informācija neietekmētu tevi un tavus tuviniekus?
Sākumā man palīdzēja operatori, kuri mācēja dot pareizus padomus. Mana mamma ir mediķe, ilgus gadus strādā neatliekamajā palīdzībā, kur arī ir daudz traģisku gadījumu. Ņemu piemēru no viņas, atceroties, kā, atbildot uz maniem jautājumiem par darbu, viņa vienmēr teica – tas ir tikai darbs, un es to tur arī atstāju. Mēs gan tagad diezgan reti esam uzreiz karstajos punktos un parasti situāciju pētām pēc tam – tad vairs nav tik smagi. Kaut gan, stāstot par situācijām, kad ģimenei nodeg pilnīgi visa mantība, vai kad jau biju stāvoklī un redzēju bērnu nelaimes, jā – bija reizes, kad mājās atgriezies tāda nekāda. Atceros, ka reiz pat abi ar operatoru sēdējām mašīnā un birdinājām asaras.
Ja neesmu studijā, ome, kura perfekti zina manu darba grafiku, uzreiz zvana un prasa, kas par lietu.
Savulaik saskaitīju, ka tajā laikā, kad Degpunktā strādāju, esam palīdzējuši ar ziedojumu vākšanu atjaunot tuvu pie divdesmit mājām. Vai turpināt šo tradīciju?
Jā, tas atspēko visu slikto. Divas reizes esmu braukusi uz vietām, kuras esam palīdzējuši atjaunot, un tās ir neaizmirstamas izjūtas. Viņi mūs uzņem gluži kā radiniekus ar lielu sirsnību un klātiem galdiem. Mēs sadarbojamiem ar labdarības organizāciju Pēc ugunsgrēka, un ir situācijas, kuras piedāvā viņi, un ir situācijas, kuras atrodam paši. Reizēm sanāk pat divas vienā nedēļā, un jāpieņem lēmums – vai no viena atteikties, vai tomēr mēģināt palīdzēt abiem. Tu saproti, ka visiem nepalīdzēsi, bet gribas…
Kas pašu visvairāk šokē?
Savulaik ļoti daudz braucu uz ugunsgrēkiem un sākumā biju šokā, uzzinot, cik to ir daudz. Tad mans šoks kļuva vēl lielāks, uzzinot vairāk par cēloņiem, kāpēc tie notiek. Neaizdomāšanās, nevērība, aizmigšana gultā – cik daudz cilvēku iet bojā situācijās, kur degšanas platība ir 0,2 kvadrātmetri jeb viens dīvāns!
Cerēsim, ka dūmu detektoru obligātā ieviešana cilvēku bojāeju samazinās, vismaz Igaunijā tā notika. Šogad vismaz zemledus makšķerniekus pati māte daba glābj. Kā tu atpūties no tā visa?
Pēdējo gadu un septiņus mēnešus esmu mamma, un diez ko daudz brīvā laika nepaliek. Ar bērna tēti lomas dalām – es auklēju no rītiem, viņš – vakaros. Tad mums ir katra otrā nedēļa, kad vakarus pavadām kopā. Cenšamies braukt pie omēm uz Saldu vai Rēzekni – tad viņas ņemas ar bērnu un mēs varam mierīgi paskatīties televīziju. Mazu bērnu mammām vienkārša pasēdēšana pie tējas krūzes vai vīna glāzes jau arī ir tā labākā atpūta.
Pirms bērniņa piedzimšanas pabijām Norvēģijā un Austrijā, ļoti patika kalni, miers, kas tur valda. Pirms tam vairākus gadus apmeklēju arī krosfita nodarbības.
Kā ar mājdzīvniekiem – vismaz man kaķis pamatīgi noņem stresu.
Mums kopš Ziemassvētkiem ir zelta zivs, vārdā Roberts, kuru uzdāvināja draugi. Saldū man ir kaķis, ko atradām mežā un atnesām mājās. Un, kas man ir pilnīgi nesaprotami – man pret kaķiem ir alerģija, bet šis ir vienīgais kaķis, pret kuru man nav. Viņš joprojām dzīvo pie manas mammas Saldū.
Traki ir, kad esi vienīgais vadītājs. Man bijušas situācijas, kad vadīju raidījumu ar 39 grādu temperatūru un pusi no tā pēc tam nevarēju atcerēties. Kā tu redzi savu nākotni?
Bērniņš sasniedzis to vecumu, kad par nākotni var sākt domāt. Es noteikti gribētu saglabāt savu Degpunktā vadītājas vietu, bet ārpus tā jādomā par cilvēciska darba meklēšanu no 9 līdz 17. Es varētu gribēt pamēģināt ne žurnālistikā, bet tajā otrajā pusē – sabiedriskajās attiecībās. Bet pagaidām man raidījuma vadīšana patīk, tā paver iespējas satikt daudz jaunu cilvēku, piedalīties dažādos projektos, paverot jaunas iespējas un intereses.
Personas kartīte
DIĀNA EISAKA
• Dzimusi Saldū pirms 26 gadiem.
• Raidījuma Degpunktā vadītāja kopš 2018. gada septembra. Pirms tam – raidījuma žurnāliste.
• Izglītība: Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Žurnālistikas nodaļa.
• Kopā ar draugu Jāni audzina dēliņu Ignatu. Ir arī zelta zivtiņa Roberts.
Kārlis atgriežas
Pirms Kārlis Seržants rūdījās politisko intrigu vētrās Saeimā, viņš bija ikvakara TV raidījuma Degpunktā vadītājs. Nu, kad darbs parlamentā aiz muguras, Kārlis noslēdz vienu no savas dzīves apļiem – kā mūsu izdevniecības Rīgas Viļņi jaunais kolēģis, kurš, orientēdamies Degpunktā tēmās labāk par jebkuru citu, tiekas intervijā ar raidījuma vadītāju Diānu Eisaku.
