foto: Mārtiņš Ziders
"Turcijā mani joprojām atceras" - aktieris Rihards Lepers par karjeru, attiecībām un jauno seriālu
Rihards Lepers par darba trūkumu nesūkstās.
TV
2019. gada 25. oktobris, 05:46

"Turcijā mani joprojām atceras" - aktieris Rihards Lepers par karjeru, attiecībām un jauno seriālu

Ieva Valtere

Žurnāls "Rīgas Viļņi"

Viņu ieraugot Stambulas lidostā, Turcijas muitnieki uzsauc – redz, kur čalis no trako kāzu filmas! Apliecinājis meistarību, filmējoties ārzemēs, aktieris Rihards Lepers beidzot redzams arī pašmāju projektā – Latvijas un Ukrainas kopražojuma seriālā «Markuss». Pirmo reizi dzīvē – kā Rihards. Rihards Vilciņš, kura būtībā, ja ir runa par mīlestību un tās nosargāšanu, aktieris atpazīst sevi.

Nupat esam sākuši skatities «Markusu». Kā ir tev? Vai tas, ka filmēšanās aiz muguras, nozīmē, ka vari runāt par darba pēcgaršu? Vai arī pats zināmā mērā jūties starta pozīcijās?

Ja godīgi, no sākuma domāju, ka filmējos ukraiņu projektā, jo kastingu rīkoja ukraiņi. Man bija liels pārsteigums, uzzinot, ka to rādīs arī Latvijā un man būs jārunā latviski. Vairākus gadus nebiju filmējies latviešu projektā, patīkami bija atkal runāt dzimtajā valodā.

Kādu laiku jau dzīvoju citā projektā. Paralēli šim darbam biju apstiprināts lielā Krievijas seriālā, kurā šobrīd filmējos – esmu 16. gadsimtā kā angļu vēstnieks. Bet arī tas lēnām noslēdzas, un sāku jau gatavoties citai lomai. Atšķirībā no izrādēm kino ir vieglāk pārslēgties, jo varoņa dzīvi izdzīvo līdz galam, tajā atgriezies tikai atmiņās. Bet noteikti tās izjūtas atgriezīsies, skatoties, kāds «Markuss» iznācis rezultātā.

Jaunā seriāla "Markuss" uzņemšana

Jaunā Latvijas-Ukrainas kopražojuma seriāla “Markuss” uzņemšana.

gallery icon
25

Pats skaties seriālus, kuros spēlē?

Protams. Pirmkārt, lai analizētu, cik profesionāli esmu darbojies, ko uzlabot, kā samontēts. Otrs – aktierim tas ir liels pārsteigums, jo nekad nezinām, kā tas beigās izskatīsies. Arī mums tā ir pirmizrāde, kurā turam īkšķi, lai būtu tā, kā pašiem šķita, kā tas varētu izskatīties.

Kā nākas, ka arī tavam varonim vārds ir Rihards? Tā tiešām scenārijā bija paredzēts?

Nezinu, vai scenāristi speciāli manam varonim deva vārdu Rihards. Drīzāk tā ir sakritība, pats prasījis neesmu. (Smejas.) Zinu, ka lomā bija iecerēts vecāks aktieris, bet pēc kastinga tā tika man. Patiesībā ir vieglāk, ja varoni nesauc tavā vārdā. Šī ir dzīvē pirmā tāda loma. Pirms filmēšanās tieši domāju, kāda būs sajūta. Bet nekāda mulsuma nebija – kad sauca Rihardu, nejutos, ka sauktu mani.

Kāds ir seriāla Rihards?

Gādīgs tēvs, kurš mīl savu sievu Lidiju un gatavs uz visu, lai glābtu attiecības un mīlestību. Bieži vien dzīvē notiek tā, ka pāris ir ilgi kopā, mīl viens otru, bet, nesanākot tikt pie bērniņa, attiecības beidzas ar šķiršanos, jo rodas dažādi konflikti, pārdzīvojumi. Rihards sper šo adopcijas soli. Taču, lai bērnu dabūtu savā ģimenē, ir jāvilto papīri, neapzināti jākļūst par kaut kādas shēmas dalībnieku. Sanāk tādi «baltie» meli, kas nepadara neko labāku, bet turpina viņu grauzt. Rodas dažādi pārpratumi, strīdi, jo viņš nevar būt pilnīgi atklāts līdz brīdim, kad viss mainās. Kas mainās, to jau redzēsiet seriālā.

Rihards dzīvo greznā mājā, viņš ir labi nodrošināts, noslēpumains par adopcijas jautājumiem, kas rada aizdomas, ka arī viņš pats nav «tīrs».

Nē, Rihards ir «tīrs». Viņš strādā valsts darbā, māja… kā jau visiem valsts ierēdņiem. (Smejas.)

Kuru no Riharda būtības daļām tu asociē ar sevi?

Katru lomu gribot negribot aktierim jāņem caur savu saprašanu. Jo tavs ķermenis ir tas, caur ko darbojas tavs varonis. Asociēju tādā ziņā, ka viennozīmīgi arī es savas sievas dēļ darītu pilnīgi visu. Tādā ziņā savu varoni saprotu – viņš gatavs iet līdz galam, ar mīlestību attaisnojot savu rīcību.

Tikko biji Odesā. Devies uz seriāla pirmizrādi?

Odesā bija kinofestivāls, kura laikā arī notika šī seriāla pirmās sērijas pirmizrāde.

Bijām paredzējuši tikties pirms trim dienām, bet atcēli, jo iepriekšējā vakarā uzzināji, ka nākamajā dienā jālido uz Stambulu. Tev gan dzīves ritms kā tādai Nikitai, kuru var izsaukt darīšanās jebkurā diennakts laikā…

(Smejas.) Gandrīz vai. Krievijas projektu pašlaik filmē Stambulā. Un mani var izsaukt jebkurā brīdī filmēties. Jā, es varētu dzīvot Turcijā uz vietas, bet man arī Latvijā ir, ko darīt, tāpēc izvēlos lidot pēc vajadzības. Man ir noslēgts līgums uz visu filmēšanas laiku, tāpēc var zvanīt dienu iepriekš un teikt, ka vakarā pērk lidmašīnas biļetes. Arī vakar vēl biju Stambulā un filmējos.

Brīžiem šī ir tā grūtākā profesijas daļa. Nesen man bija Rīgā jāspēlē vakara izrādē, bet nākamajā rītā astoņos jau jāfilmējas Turcijā. Nospēlēju izrādi, atskrēju mājās, sametu mantas, stundiņu pasnaudu, trijos naktī ar pārsēšanos Frankfurtē lidoju uz Stambulu, pa taisno aizbraucu uz filmēšanās laukumu, 12 stundas nostrādāju… Šādos apstākļos vienā brīdī var sākties autopilots, bet tik un tā ir jāstrādā un jāizskatās labi.

Kas ir «iztikas minimums», ko parasti met līdzi ceļasomā?

Braucu treniņtērpā, sporta apavos, iemetu līdzi peldbikses, ja nu sanāk viesnīcā kaut kur nopeldēties, mazo tumbiņu, jo no rītiem patīk klausīties mūziku, bikses un džemperīti, ja sanāk vakarā iet uz kādu tikšanos, lai vakariņās nesēdētu treniņtērpā. Un viss.

Ar šādu grafiku nemaz nevarētu atļauties spēlēt teātrī… Tas ir iemesls, kāpēc neesi uz skatuves?

Vienā izrādē esmu Rīgas Krievu teātrī. Bet apvienot ar kārtīgu darbu teātrī nevarētu. Ja esmu izvēlējies kinokarjeru, ar pilnu slodzi strādāju tur.

Man patīk teātris un klātienes skatītājs, bet es kaut kā nevaru ilgi nosēdēt rāmi vienā vietā, man prasās pēc apstākļu un kolēģu maiņas. Manuprāt, tas ir interesantāk un liek augt – satiekot kolēģus, kas kinobiznesā ir par tevi pakāpi augstāk, tev nav nekāda iemesla attaisnoties, ka nevari kaut ko izdarīt. Tas stimulē vairāk domāt – ko tu dari, kā tu dari –, mācīties valodas, man tas patīk. Šādā darba ritmā tomēr varu arī rēķināties ar savu laiku un paredzēt atvaļinājumus saviem hobijiem.

Hobijs joprojām ir sērfošana?

Jā – dēlis, okeāns, vētra un viļņi ir tas, kas mani aizrauj.

Aktieris Rihards Lepers

gallery icon
12

Filmējies Krievijā, Vācijā, Turcijā, Ukrainā, ASV… Pašlaik izbaudi ziedu laikus?

Pagaidām neesmu neko daudz sasniedzis savā karjerā, uzskatu, ka šis ir tikai sākums. Vairāk teiktu, ka izbaudu darba gadus. Šis ir laiks, kad man dota iespēja sevi pierādīt, un es to arī daru. Strādājot tevi vairāk redz un vairāk tev uztic. Piemēram, ja no sākuma bija lomas ar dažiem teikumiem, tad tagad tie jau ir milzu monologi; tādi vārdi, kurus citkārt nebūtu iemācījies izrunāt – dostopačķennij vezir jāpasaka tā, it kā diendienā attiecīgā manierē tos lietotu.

Krievu filmās tekstus pats ierunā?

Pats. Man joprojām ir privātskolotāja krievu valodā, katru dienu strādāju pie valodas, mācos tekstus.

Kura ir eksotiskākā no filmēšanās pieredzēm?

Uzskatu, ka man paveicies ar vēsturiskajām filmām. Kā «Katrīna Lielā», «Duelis Puškins–Ļermontovs», tāpat jaunais Krievijas projekts, jo visi kaut reizi gribējuši ceļot laikā, un man ir šī iespēja to izdarīt filmās. Tāpēc vien aktiera profesija ir skaista, jo piespēlē padziļināti interesēties par tematiem, par kuriem ikdienā, iespējams, nelasītu. Filmu dēļ daudz esmu interesējies par vēsturi. Ja tu runā par Osmaņu impēriju, tev jāsaprot, kas bija sultāns Mehmends, kurais Mehmeds, kāda saistība viņam bija ar Angliju, kas bija Krievija toreiz... Tas viss ir jāsaprot. Fantastiska pieredze arī – jāšanas ar zirgiem, loku šaušanas, karietes, atmosfēra, cilvēki, daba. Tas ir tas, kas man patīk visvairāk.

Tev pašam šo visu nākas darīt? Dublieri netiek iesaistīti?

Dublieri bija tika tikai Černobiļas filmā («Melnais zieds»), kurā bija jāuzlec garām braucošai ugunsdzēsēju mašīnai. Teicu, ka pats varētu to izdarīt. Taču, kad redzēju, kā tā 10 grādu aukstumā traucas ap 60 kilometriem stundā un ko dara kaskadieris, sapratu, kāpēc man neatļāva to darīt. Bet ar zirgiem tieku galā pats.

Latviešu aktieris Lepers ukraiņu filmā par Černobiļu

gallery icon
6

Kurā valstī filmēties tev patīk visvairāk?

Man patīk braukt uz Turciju. Lai cik tas būtu smieklīgi, mani turki joprojām atceras no filmas «Trakās turku kāzas», kas rādīta arī Latvijā. Viņiem tā bija megapopulāra filma. Robežsargi lidostā, mani ieraugot, sauc citiem – redz, kur tas no «Trakajām turku kāzām»! Ir tiešām smieklīgi reizēm. Tas liek justies patīkami, ka tevi kāds redzējis kino, turklāt valstī, ar kuru tev nav nekāda sakara.

Viena no centrālām tēmām seriālā ir bērnu nolaupīšana. Odesā izteicies, ka arī pats agrā bērnībā esi piedzīvojis nolaupīšanas mēģinājumu?

Atmiņā ataust šī situācija, lai arī biju ļoti mazs. Ar mammu braucu autobusā, biju aizmidzis. Atceros to brīdi, kā atmodos rokās svešam vīrietim, kurš mani nesa laukā no autobusa. Autobuss bija apstājies kaut kādā pieturā, un mamma, tūlīt noreaģējusi, skrēja pakaļ saukdama – vīrieti, ko jūs darāt, tas ir mans bērns! Tie bija citi laiki, un cilvēkiem arī neradās aizdomas, ka notiek kaut kas tāds. Par to nerunāja, un par ko tādu diemžēl uzzināja, tikai pats nonākot ar to saistītā situācijā. Mūsdienās, domāju, viennozīmīgi šāds vīrietis tiktu tūlīt aizturēts. Vecākiem jābūt ļoti vērīgiem.

Ceru, ka filma liks aizdomāties par modrību un biežāk ar saviem bērniem pārrunāt drošības jautājumus, piemēram, mācīt neiet līdzi onkuļiem, kas tev piesola apskatīt kaķēnu.

Šogad esam sekojuši līdzi arī tavai attiecību dzīvei. Maijā tapa zināms, ka esi bildinājis draudzeni. Vai kāzu datums noteikts?

Ja tu saderinies, tad, loģiski, ir nolikts arī kāzu datums. Beidzot 34 gadu vecumā esmu to izdarījis! Bet par pārējo… tad jau redzēsim.

Varbūt vismaz vari atklāt, kādas kāzas vēlaties?

Būdams audzināts ģimeniski, kāzas uztveru par ģimenes pasākumu. Neuzskatu tās par tusiņu un «miljons» cilvēku ballīti.

Riharda Lepera Borats šova „Izklausies redzēts” 8. raidījumā

gallery icon
40

Šovā «Izklausies redzēts» tevi iepazinām kā labu dziedātāju. Vēl nākas kaut kur dziedāt?

Esmu pabeidzis mūzikas skolu, joprojām mājās uzspēlēju gan klavieres, gan ģitāru. Ir tādi dzīves posmi, kad saliekas emocionālais stāvoklis un sakrīt zvaigznes, atnāk mūza, un kaut kas sarakstu. Tā tikko ir iznākusi mana jaunā dziesma «Šoreiz bez asarām» – otrā, ko līdz šim esmu radījis un nodevis publiskai vērtēšanai. Kaspars Ansons aranžējis, dziedu to kopā ar Adrianu Miglāni.

Kāpēc Adriana?

Kaut kā nejauši iedomājos par viņu, zinot, ka gribu kādu jaunu dziedātāju uzaicināt.

RIHARDS LEPERS

  • Dzimis 1985. gada 12. septembrī, no Talsiem.
  • Pirmā loma – velns 4 gadu vecumā mammas vadītā bērnu centra izrādē.
  • Skolēna iniciatīva: bijis gan pionieru nometnē «Artek», gan pirmais Rīgas skolēnu domes prezidents.
  • Izvēle. Ja netiktu aktieros, mēģinātu kļūt par vēstnieku.
  • Citas jomas. Ir traktora vadītāja apliecība; ir vīriešu uzvalku līnija.
  • Pirmā darbavieta: Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris.
  • Ģimene: saderinājies ar Kristu Paulu Zaķi.