Lielajā ģildē izskanējis LNSO un Aināra Rubiķa neparastais koncerts

Koncertā piedalījās aktrise Rēzija Kalniņa, dziedātājas Jolanta Strikaite, Laura Grecka un Valsts akadēmiskā kora “Latvija” dāmas. Koncerta pirmajā daļā skanēja šveiciešu-franču komponista Artura Onegēra ekspresīvā Trešā jeb “Liturģiskā” simfonija.

Koncerta muzikālā vadība bija starptautiski pieprasītā latviešu diriģenta Aināra Rubiķa rokās.

Ainārs karjeru veido galvenokārt kā operu diriģents. Kopš 2018. gada viņš ir Berlīnes Komiskās operas muzikālais vadītājs. No 2012. līdz 2014. gadam Rubiķis bija Novosibirskas akadēmiskā operas un baleta teātra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents, un viņa Sibīrijā iestudētās izrādes izpelnījās augstus vērtējumus. Ainārs Rubiķis diriģējis izrādes Maskavas Lielajā teātrī, Barselonas Liceu teātrī, Čikāgas Liriskajā operā un citur. Latvijas Nacionālajā operā 2016. gada nogalē Rubiķis iestudēja Čaikovska operu “Jevgeņijs Oņegins”, bet 2014. gada pavasarī kopā ar diriģentu Atvaru Lakstīgalu diriģēja Kristapa Pētersona operas “Mihails un Mihails spēlē šahu” pirmizrādi. 2013. gadā Novosibirskā izrādītais Leonarda Bernsteina “Mesas” iestudējums Aināram Rubiķim atnesa “Zelta masku” kā labākajam diriģentam. 2019. gada 6. martā Maskavas Lielajā teātrī notika pirmizrāde Dvoržāka operas “Nāra” jauniestudējumam, ko Ainārs sadarbībā ar izcilo režisoru Timofeju Kuļabinu veidoja divus mēnešus.

Ainārs Rubiķis pirms koncerta teica: “Kad esmu Latvijā, vienmēr gribu sarīkot svētkus.”

Vakardienas koncertā varēja dzirdēt svītu no mūzikas, ko Fēlikss Mendelszons-Bartoldi komponēja Viljama Šekspīra lugas “Sapnis vasaras naktī” izrādīšanai 1843. gada rudenī Potsdamas galma teātrī. Kopā ar Mendelszona mūziku klausītāji varēja ienirt romantiskajā Šekspīra pasaulē, kur mežā joprojām var satikt laumas, noburtus amatniekus un līdz ausīm iemīlējušos jauniešus. Slavenākais fragments šajā svītā ir “Kāzu maršs”, kas simbolizē trīskāršās laulības lugas finālā.

Mendelszona svītā “Sapnis vasaras naktī” Dailes teātra aktrise Rēzija Kalniņa iejutās Stāstnieces lomā, iemiesojoties dažādos lugas tēlos, tādējādi klausītāju iztēlē papildinot mūzikas uzburto pasaku valstību ar brīnišķā sižeta izklāstu. Latvijas Nacionālās operas solistes – daudzpusīgā Jolanta Strikaite un Laura Grecka – kopā ar kora “Latvija” dāmām pārtaps par valdzinošām laumām. Fēliksa Mendelszona “Sapnis vasaras naktī” ir viens no slavenākajiem klasiskās mūzikas skaņdarbiem, ko simfoniskā orķestra atskaņojumā kaut reizi dzīvē ikvienam būtu jādzird klātienē.

Fēlikss Mendelszons dzīvoja 19. gadsimta pirmajā pusē, viņš piedzima pārtikušā intelektuāļu ģimenē, kas savā Berlīnes namā regulāri uzņēma prominentus viesus – pasaulē labi zināmus dzejniekus, filozofus un zinātniekus. Bērnībā jaunajam komponistam bija iespēja Veimārā viesoties pie paša Gētes.

Ainārs Rubiķis par Mendelszonu: “Viņa mūzikā ir ārkārtīgi liela vienkāršība un ģenialitāte. Un arī prasmju ziņā viņam maz līdzīgu. Brīnos, kāpēc Mendelszons tik reti skan. Svītā “Sapnis vasaras naktī” ir visas tās pašas līnijas, kas Šekspīra lugā – mīlestība, pārpratumu komēdija, bufonāde, mistērija. Uvertīras pirmie akordi rāda mums, kā atveras samta priekškars un sākas izrāde. Visa svīta ir ļoti vizuāla.”

Koncertā skanēja arī šveiciešu-franču komponista Artura Onegēra meistardarbs – Trešā simfonija. Šo ekspresīvo darbu, kurš manifestē cilvēcību, Onegērs komponēja uzreiz pēc Otrā pasaules kara 1946. gadā.

“No tā sauktā franču komponistu “Sešinieka” Onegērs man liekas viscilvēcīgākais un patiesākais. Viņa mūzikā ir mežonīgas galējības. Krāsu, tematikas, raksturu pasaules ziņā viņš sasniedz abus polus. Onegērs var būt agresīvs, rupjš un tajā pašā laikā arī debešķīgs, paradīzisks. Trešajā simfonijā vēsts ir skaidra – pasaule ir drupās, mums jāmācās atkal no jauna ticēt visam cilvēcīgajam, un Onegērs brīdina mūs no birokrātijas, muļķības, mašinērijas,” saka Ainārs Rubiķis.

Onegēra “Liturģiskajā simfonijā” ir trīs daļas. Pirmā daļa Dies irae (“Pastardiena”) ir agresīva, dramatiska un biedējoša kā negaisa brāzmas. Otrā daļa De profundis clamavi (130. psalms “No dzelmes saucu tev, mans Kungs”) kontrastā ar pirmo daļu ir mierīga, meditatīva un liriska. Finālā Dona nobis pacem (“Dod mums mieru”) dzirdams uzmācīgs soļošanas motīvs ar disonantu kulmināciju, kurai seko apskaidrots noslēgums.

Pirms koncerta, pl. 18.18 Lielās ģildes Minsterejas zālē visi klausītāji tika aicināti apmeklēt "Pirmskoncerta sarunas", kur Oresta Silabrieža viešņa bija neskaitāmu skolēnu apbrīnotā mūzikas vēstures pasniedzēja Iveta Grunde. Sarunas tēmas vijās gan ap Mendelszona un Šekspīra burvībām, gan Onegēra spēcīgo humānista personību.