Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Publicitātes

Citāda veida van Gogs. Filmas "Van Gogs. Pie mūžības vārtiem" recenzija 1

Kino
14. janvārī 09:55 2019. gada 14. janvārī 09:55
Elīna
Marta Martinsone
| Žurnāls "Rīgas Viļņi"
Vizionārā režisora Džuliana Šnabela versija par Vinsentu van Gogu pievērš uzmanību svarīgākajam - mākslai.

Par Vinsentu van Gogu lielākā daļa cilvēku skaidri zina vienu lietu - viņš izmisuma mirklī nogrieza sev ausi. Taču šo fantastisko mākslinieku raksturo ne tikai personīgās dzīves drāmas un emocionālas problēmas - galvenais, kādēļ viņa vārds joprojām ir zināms arī mūsdienās, ir dziļi uzrunājošā un ne ar ko nesalīdzināmā māksla.

Režisors Džulians Šnabels jau ir veidojis viena mākslinieka biogrāfisko filmu - «Baskiats», taču Latvijas skatītājiem vairāk pazīstams ar filmu «Skafandrs un tauriņš». Runājot par šo filmu, vairāki kritiķi ir uzsvēruši tās impresionisma dabu. To nevar saukt par tipisku un lineāru biogrāfisko filmu, ar kurām ir slavena Holivuda. Šī drāma sastāv no epizodēm, mirkļiem un piedāvā pārsteidzoši intīmu tuvību ar savu galveno varoni. Lai to pasvītrotu, tiek izmantota rokas kamera, kas seko izcilā aktiera Villema Defo atveidotajam Vinsentam.

Lēkājot laikā, mēs ieraugām van Gogu gan klejojam Dienvidfrancijas kalnos, gan darbojoties Parīzē. Tieši kontrasts starp šīm abām vidēm ļauj skaidrāk ieraudzīt van Goga īpašo skatījumu uz pasauli, kā arī to, cik sarežģīti ir emocionāli trauslam māksliniekam iekļauties sociālā vidē. Turklāt nelielais ieskats Parīzes mākslas pasaulē arī piedāvā tādus varoņus kā Oskara Īzaka apburošais Gogēns.

Filmas, kuras koncentrējas ap vienu personību un tās dzīvesstāstu, ir savā ziņā vienkāršāk uztveramas un arī uzbūvētas. Taču tās, kuras paņem šo vienu personību par zināmu virzības asi, bet runā par plašākām tēmām - piemēram, kas ir māksla un ko mēs no mākslas gaidām - ir jau lielāks izaicinājums. Un tādā ziņā Šnabela filma atver jaunu skatījumu uz van Gogu, kurš gadu gaitā jau ir apaudzis ar leģendām un stereotipiem. Un par kuru, turklāt, jau ir tapis gana daudz filmu.

Mākslinieks par mākslinieku

Kā jau minēju, kino jau ir gana daudz runājis par van Gogu - gan dokumentālā, gan aktierkino veidā. Vienu no tām arī veidojis leģendārais režisors Roberts Altmens. Taču Džuliana Šnabela «bonuss» ir tas, ka arī viņš ir gleznotājs. Tādējādi savā ziņā viņš pienāk savas filmas galvenajam varonim no citas puses un arī tuvāk.

Tādi filmas citāti, kā van Goga atbilde, ka viņš glezno «saules gaismu», ļauj domāt, ka režisors ir pievērsies tieši gleznotāja mākslas atslēgai. Jo autori, kuri jau ir tik leģendāri, bieži vien skatītāju acīs zaudē savu savdabību. Viņi kļūst par personībām, kuras ir interesantas, un viņu gleznas kļūst par slavenām «lietām», kuras ir jāredz. Un bauda, kuru sagādā šī slavenā objekta apskate, aizēno to, kas šajā objektā ir ietverts. Un Šnabels no šī «popsīgā» skatījuma eleganti izvairās.

Gana daudz trakuma

Tai pat laikā režisors nevairās runāt arī par gleznotāja neprātu un mentālajām problēmām, kuras, iespējams, mūsdienās būtu bijis iespējams produktīvāk ārstēt. Taču 20. gadsimta sākuma medicīna bija tāda, kāda tā bija. Un tieši šo trauslo robežu starp ģenialiāti un vājprātu perfekti nostaigā aktieris Villems Defo.

Turklāt jāuzsver, ka šī filma nav tikai par klasisko uztveri, ka ģenialitāte nepielūdzami paģēr neprātu. Šnabels runā par mākslu kā dzīvsveidu, esības veidu un kaut ko, kas nepieļauj cita veida eksistenci. Tādā ziņā «Van Gogs. Pie mūžības vārtiem» kļūst arī par dziļi eksistenciālu, bet reizē arī pārsteidzoši dzīvi apliecinošu kino.

Kustīgās gleznas

Ne velti sākotnēji kino tika dēvēts par «kustīgajām bildēm» - šoreiz šis apzīmējums ir pārnests jau citā līmenī. Miksējot paša mākslinieka skatpunktu ar viņa gleznu vizualitāti (gan krāsām, gan gleznošanas stilistiku), režisors rada pasauli, kura savā ziņā pati ir kā van Goga darbi. Ne gluži tos kopējot (jo tas nav iespējams), bet atdodot tiem pienācīgu cieņu.

Reti gadās, ka filma par kādu cilvēku, par kuru it kā jau šķiet, ka visi visu zina (tiesa, virspusēji), var atklāt kādu pavisam jaunu šķautni. Tādējādi jāsaka, ka šī filma spēcīgi kontrastē ar vēl vienu nesen iznākušu biogrāfisku darbu - Paolo Sorrentino «Silvio». Viena filma ir pilna mīlestības, otra - dusmu un satīras. 


«VAN GOGS. PIE MŪŽĪBAS VĀRTIEM» ("At Eternity’s Gate")

Drāma, biogrāfija, Honkonga, 2018
Režisors: Džulians Šnabels
Lomās: Villems Defo, Rūperts Frends, Mads Mikelsens, Metjū Amalriks, Enna Konsinjī, Amira Kasāra, Oskars Īzaks, Nīlss Arestrups.

KRITIĶU VIEDOKĻI


MANOLA DĀRDŽISA, «THE NEW YORK TIMES»: MAIGI PAR MĀKSLU

Filmā režisors Džulians Šnabels iztēlojas citu Vinsentu. Šo Vinsentu - brīnišķīgs Villems Defo - nedefinē viņa «brends», bet māksla, kuru viņš reizē nokomunicē pasaulei un reizē pārceļo tai pāri. Šnabelu interesē šis sarežģītais, dzīvīgais cilvēks. Turklāt šai interesei piemīt rets maigums.


MAIKLS NORDĪNS, «INDIE WIRE»:  DROSMĪGS MEISTARDARBS

Jūs viņu dzirdat runājam, pirms jūs redzat viņu gleznojam. Šis ir drosmīgs veids, kā iesākt filmu par ikonisko gleznotāju, ko arī var gaidīt, ja kameras priekšā ir Villems Defo, bet Džulians Šnabels aiz tās. Šī ir nekonvenciāla biogrāfiska filma kas - savos labākajos brīžos - ir van Goga cienīgs meistardarbs.


OUENS GLAIBERMENS, «VARIETY»: KĀ ZIBENS PUDELĒ

Šī nejaušā un laiku pārveidojošā drāma par van Goga mutuļojošajām, družainajām un mākslinieciski pārņemtajām pēdējām dienām, ir filma, kas pārnes gaismu, van Goga gleznu un būtības mūžīgo mirdzumu - gluži kā pudelē ieslodzīts zibens.

Citi šobrīd lasa

Komandējumā seksa laikā vīrietim neiztur sirds, un Francijas tiesa to atzīst par negadījumu darbā 3
Zigmars Liepiņš pirms Operas pamešanas: "Ir ļoti svarīgi apkopēju vērtēt tikpat augstu, cik primadonnu" 6
Tēja un tomāti palīdz novērst Alcheimera slimību
Tēmas: Labs kino
Pievienot komentāru

Инсайдер объяснил, почему герцогини Меган и Кэтрин не станут лучшими подругами

Наташа Королева показала Игоря Николаева без штанов и других звезд в ярком прошлом