Kas ir eksotiskā izskata Karīna no "Svešās sejas"

No tēva puses Samirā rit gan azerbaidžāņu, gan irāņu asinis. Tēta māte, aktrises vecmāmiņa ir azerbaidžāniete, vectēvs – no Irānas.

Arī latviešu mentalitāte

“Tētis jau kādu laiku dzīvo Krievijā un brauc vēl uz citām valstīm. Mēs nesatiekamies, bet sazvanāmies,” atklāj Samira. Pie radiem Azerbaidžānā viņa vēl nav viesojusies, bet sazinās ar viņiem un cer, ka šovasar beidzot aizbrauks ciemos. Toties dienvidnieciskais temperaments esot iedzimts un laužas uz āru. “Par šo tēmu man būtu daudz ko stāstīt,” smejas Samira. “To nekur nenoslēps, tā vienkārši ir. Man vienmēr šķitis, ka nedaudz atšķiros no citiem nevis ārienes vai tā dēļ, ka būtu par sevi augstākās domās, bet jutu, ka man ir citādāks es. Jau bērnībā no manis lauzās ārā aktivitāte, kustīgums, ugunīgs temperaments, ātri mēdzu aizsvilties.”

Tomēr aktrise atzīst, ka vidusskolas un Kultūras akadēmijas gados viņā “gruntīgi iesēdās latviešu mentalitāte”: “Cīnījās viena ar otru. Pašlaik varu teikt, ka manī ir nedaudz no visa.”
Uz galvas Samira gan nevienam neļaušot kāpt, bet tajā pašā laikā uzskata, ka gudrība slēpjas mākā piekāpties, atrast kompromisu, saprasties.

Labāk Sniegbaltīte nekā slimnīca

Samira ir dzimusi rīdziniece, bet jau kādu laiku dzīvo Liepājā. “Kad mācījos Latvijas Kultūras akadēmijā, ceturtajā kursā mani uzaicināja spēlēt Liepājas teātra izrādē "Paradīze". Līdztekus mācībām strādāju tur. Iestudējām izrādi, pabeidzu akadēmiju, un man piedāvāja pastāvīgi strādāt Liepājā. Biju štata aktrise, tagad esmu brīvmāksliniece,” žurnālam "Rīgas Viļņi" stāsta aktrise.
Seriālā "Svešā seja" Samiras varone Karīna ir sanitāre, kura gatavojas kļūt par medicīnas māsu. “Bet es ar medicīnu esmu uz jūs, tā nav mana sapņu profesiju. Es kā Samira uzskatu, ka slimnīca ir viena no briesmīgākajām vietām, kur atrasties,” atzīst aktrise.

Viena no viņas visu laiku mīļākajām lomām ir Sniegbaltīte izrādē "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši": “Jau kopš bērnības sapņoju būt par pasaku varoni, un ir tik forši spēlēt kopā ar septiņiem rūķiem. Šī izrāde man ir Dieva dāvana.” Liepājā Samira dzīvo teātra dzīvoklītī, vēju pilsētā viņai ir arī mīļākās vietas, piemēram, kafejnīcā "Darbnīca" ir garšīga kafija.

Galvenais ir gribēt

Ne ģimene Latvijā, ne Azerbaidžānā neuzskata, ka Samiras darbs ir kas pavisam nopietns. Vecāki labāk būtu gribējuši, lai viņa būtu juriste. “Skaidrs, ka aktrises darbs nav finansiāli ienesīgākā profesija, tā ir arī nepastāvīga profesija, bet mani tas nebiedē. Kad cilvēks grib strādāt, viņš var darīt jebkuru darbu un visur,” uzskata Samira. “Esmu sapratusi, ka pats galvenais ir enerģijas apmaiņa starp cilvēkiem. Padsmit gados vienu vasaru tirgoju zemenes, un arī tas man patika, jo cilvēki ir tik dažādi, ar viņiem ir interesanti parunāt. No tā man rodas kaifs. Tāpēc zinu, ka vienmēr atradīšu ko darīt.”