Beitiku ģimenes fenomens
Šovā „Dziedošās ģimenes” labāko sešniekā neatgriezās Beitiku ģimene. Bet nevarēja nepamanīt, ka Beitiki bija kuplākā saime šovā. Viņi ir desmit māsas un brāļi — visi vienu vecāku bērni un simtprocentīgi asinsradinieki!
Vecākajam no Beitikiem — Maretai — šobrīd ir 28 gadi, bet ģimenes pastarītei Kristīnei — 15. Šovā kuplā ģimene pārsteidza ar savu dziedāšanu, uzlavēja pat Maestro Raimonds Pauls, sakot, ka Beitiku dziedājums ir labāko kamerkoru līmeņa cienīgs. Tikāmies ar Beitikiem, lai uzzinātu, kur tad slēpjas šīs kuplās ģimenes fenomens — izaudzināt desmit bērnus, citu par citu talantīgākus.
Apprecējās, kad bija spiesti dzīvot šķirti
Beitiku ģimenes stāsts sākās pirms 33 gadiem, kad iestājeksāmenu laikā Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā iepazinās Egons un Indra. Egons stājās Mūzikas pedagoģijas fakultātē, savukārt Indra — „fizmatos”. Tolaik daudzi topošie studenti bija no Vidzemes, un tie, kuri nevarēja brīvdienās aizbraukt mājās, tika izmitināti turpat, augstskolas telpās.
„Mēs, „matemātiķu” meitenes, apmetāmies institūta zālē, kur topošie mūziķi bieži gatavojās eksāmeniem klavierspēlē. Tur arī ar Egonu sapazināmies un sadraudzējāmies. Turpmākajās nedēļas nogalēs kopā ar citiem studiju biedriem izdomājām dažādas aktivitātes, devāmies iepazīt Daugavpili un rīkojām vakara pasākumus,” atceras Indra.
Pēc četru gadu draudzības abi jaunieši apprecējās. Egons pabeidza studijas un devās uz Limbažu rajonu strādāt, bet Indra turpināja studijas piektajā kursā. Kā viņi paši smejas, precējās tad, kad bija spiesti dzīvot šķirti.
1981. gada aprīlī, Indrai vēl mācoties pēdējā kursā, piedzima abu pirmais bērns — meita Mareta. „Atceros, biju nokārojusi visas akadēmiskās saistības, izņemot vienu ieskaiti un valsts eksāmenus. Domāju, ka to darīšu pēc gada, kad Mareta paaugsies, bet, pateicoties kursabiedru atbalstam un iedrošinājumam, pabeidzu institūtu kopā ar visiem. Jāatzīst, tas bija diezgan traki — ar mēnesi vecu bērnu dzīvot kopmītnēs un mācīties,” atceras Indra.
Pēc augstskolas beigšanas atpūsties daudz nav iznācis, jo jau septembrī Indra sākusi strādāt Limbažu rajona skolā par matemātikas skolotāju un vienlaikus bijusi arī klases audzinātāja un tautisko deju kolektīva vadītāja. Egons savukārt bijis Pāles pamatskolas mūzikas skolotājs.
Beitiku ģimene vienmēr ir dzīvojusi Pālē, Limbažu novadā. Divus gadus pēc meitas Maretas piedzimšanas Beitiku ģimeni papildināja dēls Raivo, pēc gada — meita Ieva, vēl pēc diviem — dēls Jānis, un tad, ar gada starpību, Māra, Aija, Oskars, Dāvis, Baiba un Kristīne. Abu jaunākajai meitai pašlaik ir 15 gadu.
Daudzi brīnās, vai tiešām visi šie desmit bērni ir īstie brāļi un māsas? Jā, tiešām ir! „Parasti bez īpašas vajadzības es nevienam svešam cilvēkam nesaku, cik man ir bērnu. Neuzskatu, ka ikdienā tas īpaši jāaktualizē. Savukārt no cilvēkiem, ar kuriem satiekos ikdienā un esmu tuvāk pazīstama, esmu saņēmusi tikai pozitīvas emocijas, kas dod enerģiju un uzlādē,” skaidro Indra.
Arī bērni stāsta, ka no cilvēkiem jūtot tikai pozitīvu attieksmi. Daudzkārt dzirdēti komentāri par viņu līdzīgo izskatu, bet šaubas par viņu radniecību gan apkārtējiem nav bijušas. „Pēc vaibstiem jau var redzēt, ka mēs esam brāļi un māsas, it īpaši spilgti bērnībā. Esam līdzīgi mammas tētim gan pēc acu krāsas, gan ādas toņa, gan sejas vaibstiem — tāpēc ir interesanti, kā izskats pārmantojas,” spriež Ieva.
Pienākumu pilna, bet saulaina bērnība
Bērnību Beitiku atvases pavadīja ģimenes mājā Pālē, izbaudīja lauku dzīves priekšrocības, nodevās dažādām sportiskajām aktivitātēm un citām nodarbēm. Protams, katram bija arī savi pienākumi, tomēr bērnības laiku Beitiku ģimenes bērni atminas saulainu. Spilgtākie mirkļi viņiem saistās ar mājām, koncertiem un daudzajiem dziedošu ģimeņu saietiem „Spiets”, kuros regulāri ģimene piedalījusies, kā arī ar nedēļas nogalēs mājās pašu iestudētiem koncertiem un teatrāliem uzvedumiem. „Mums bija vesela programma ar teātra izrādēm, dejām, anekdotēm, dzejoļiem un māsas sacerētām dziesmām, ar kurām iepriecinājām vecākus,” atminas viena no vecākajām māsām Ieva. Tieši mājās ir izjusta kopības sajūta un gūtas pozitīvākās emocijas.
Kad Beitiku atvases vēl bija mazas, bērniem patika virtuvē ieslēgt radio, paņemt rokās televīzijas pulti, telefonu vai slotas kātu un tad dziedāt un dejot. Arī tagad viņu lauku mājās tas nav nekas neparasts. Netika aizmirsts arī sports — vēl mazotnē Beitiku ģimenes bērni labprāt nodevās fiziskām aktivitātēm tēta ierīkotajā dārzā ar personīgo sporta laukumu. Viņiem pašiem bija savas komandas, un tika spēlēts gan futbols, gan tautasbumba — jebkas, ko vien gribējās. Labi rezultāti gūti arī sacensībās galda tenisā.
Papildus jautrajiem izklaides brīžiem katram bija arī nopietni pienākumi. Bērni piedalījušies dažādās ārpusskolas nodarbībās, gājuši mūzikas skolā, spēlējuši teātri, apmeklējuši mūzikas, fizikas un matemātikas nodarbības. Beitiku bērni vienmēr iesaistījušies visur, kur vien bijis iespējams. Piedalījušies dažādos mūzikas konkursos un ar ģimeni regulāri braukuši uz Latvijas Radio dziesmu aptaujām.
Vecāki atzīst, ka gan lielākajiem — Maretai, Raivo un Ievai —, gan arī pārējiem vienmēr varējuši uzticēt mazāko atvašu pieskatīšanu, un ne tikai to. Vecākā meita Mareta pati komponējusi dziesmiņas, mācījusi tās mazākajiem, un pēcāk ar tām startējuši konkursā „Cālis”. Bērni, jau mazi būdami, bija patstāvīgi, cits citu mācot, agri apguva lasītprasmi un rēķināšanu. Arī viņi paši atminas, ka mazotnē cits citam palīdzējuši mācīties, un atzīst, ka dara to joprojām, paskaidrojot apgūstamo mācību vielu jaunākajiem.
Labākie draugi un draudzenes
Saprotams, ka desmit bērnu ģimeni uzturēt nav vienkāršs uzdevums, tomēr Indra ar Egonu nekad nav to nožēlojuši. Slodze, protams, bijusi liela, tomēr, kā atzīst abi vecāki, bērni ir labākais, kas ar viņiem dzīvē noticis. „Jā, ir bijis ļoti grūti, un neteikšu, ka viegli ir tagad, bet — vai tad labākais ir tas, kas nāk viegli?” smaida Indra.
Abi vecāki uzskata, ka reizē ar bērniem ir auguši arī viņi paši, izglītojušies jomās, kurās bieži vien viņu vienaudži neorientējas vispār. Bērni ir bijuši viņu labākie skolotāji, turklāt, esot kopā ar atvasēm, viņi nejūtot savu vecumu. Indra pat atzīst, ka viņai nav tik daudz kopīgu tematu un interesantu sarunu ar vecāka gadagājuma cilvēkiem, kā ar pašas bērniem. Arī atvases neslēpj, ka visiem kopā ir interesanti. Viņi cits citam ir labākie draugi un draudzenes, cilvēki, kuriem var piezvanīt nakts laikā un kuriem var pilnībā uzticēties. Mēdz teikt, ka īsti draugi var būt tikai viens vai divi cilvēki, bet Beitiki zina, ka tā nav tiesa — viņi vienmēr būs cits citam līdzās un palīdzēs, viņi visi ir „savējie”.
Ģimenes kopā būšanu interesantu padara vecuma atšķirība, dažādās intereses un jomas, kurās katrs darbojas. Lai arī kāds būtu Beitiku ģimenes locekļu vecums (jaunākajai māsai 15 gadi, vecākajai — 28), katrs var no otra kaut ko pamācīties, uzzināt. „Mums visiem nevar būtu profesionālās zināšanas visās jomās, tādēļ mēs cits citu lieliski papildinām. Dažreiz mājās diskutējam, un tas ir tik interesanti! Runājam par visu, kas notiek, arī par politiskajām aktualitātēm katrs izsakām savu viedokli, jo tas ir jautājums, kas skar visus,” uzskata Ieva.
Egona un Indras dzīvē ir bijuši daudzi cilvēki, kas viņiem palīdzējuši. Beitiku ģimenes atvases uzskata, ka ļoti liela loma viņu audzināšanā bijusi vecmāmiņām. „No Pāles reizi nedēļā braucām uz mūzikas skolu Limbažos. Tās dēļ mēs — vecākie bērni — ik nedēļu vienu dienu kavējām stundas „parastajā skolā”, un šo dienu nedēļā parasti palikām pie vecmammas,” atminas Ieva. Vecmāmiņa daudz laika veltījusi sarunām ar mazbērniem, daloties pieredzē un zināšanās. Šāda parunāšanās viņiem bijusi ļoti nozīmīga. Beitiku bērni uzskata, ka sarunās ar vecākiem, vecmammu un savā starpā radusies iespēja daudz labāk izprast pašiem sevi un pasauli. Viņiem arī šķiet, ka bērnība un tās pieredze kopumā daudz ko iemācījusi, un visas tās grūtības, kas savulaik bijušas, ļoti ietekmējušas viņu tagadējo domāšanas veidu. Šis rūdījums dzīvē devis apziņu, ka jebkurai situācijai ir risinājums, un ļauj nesatraukties par problēmām, kas nav nenovēršamas.
Būtisks atbalsts Indrai un Egonam nāca arī no citu cilvēku puses. „Reiz Egonu uzaicināja doties koncertceļojumā uz Vāciju kopā ar kori „Kaija” un biznesmeņiem no Salacgrīvas. Atceļā pie pasu kontroles viens no šiem cilvēkiem Uldis Pūsilds, ieraudzījis vīra pasi ar tajā ierakstītiem visu mūsu bērnu vārdiem, atzinies, ka arī pats uzaudzis daudzbērnu ģimenē. Tā sākās mūsu draudzība,” ar prieku atceras Indra. Uldis Pūsilds kopā ar sievu bieži ciemojies pie Beitiku ģimenes, savukārt Beitiki braukuši pie viņiem uz Salacgrīvu. Ar laiku šis cilvēks iepazīstinājis Egona un Indras ģimeni ar holandiešiem un vāciešiem, kas kļuva par viņu draugiem un atbalstu. Tādi bijuši arī Daugavas Vanagu organizācijas biedri. Savukārt meitas Kristīnes likteni savulaik izšķīrusi Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes brāļa Konstantīna meita Anna Čakstes kundze, kura uzdāvinājusi viņai pikolo flautu, kas bija vajadzīga, stājoties E. Dārziņa mūzikas vidusskolā.
Beitiku ģimene
Svarīgais, kas vieno — kopā būšana
Kā daudzas ģimenes, arī Beitikus vieno viss tas, kas bijis labs, arī grūts un pārdzīvojumu pilns. Ģimene vienmēr atbalsta cits citu, jūt līdzi, priecājas par katra panākumiem, skumst kopā, ja kaut kas atgadījies. Tā ir ģimenes apziņa, kas notur visus kopā, un to negribas pazaudēt nevienam no viņiem.
Nu jau vairākus gadus Beitiku atvases dzīvo Rīgā katrs savā mājoklī, bet Limbažu pusē mācās vairs tikai viens no brāļiem. Arī mammas Indras darba nedēļas liela daļa aizrit Rīgā, tādēļ kopā sanākšana lauku mājās notiek reti. Tomēr, kad visa ģimene atkal ir kopā, tiek rīkoti koncerti, risinātas sarunas, apdarīti ikdienas darbiņi, notiek kopīga ēst gatavošana, braukšana uz jūru un baudītas naksnīgas pastaigas turpat dārzā zem tēta Egona stādītajām lazdām.
Pateicoties šovam, Beitiki kopā bija daudz biežāk. Ja ikdienā katrs ir aizņemts savā jomā un līdz šim ģimenei satikties iznācis reti, tad tagad šova laikā ik nedēļa viņiem bija kā atkalredzēšanās svētki! Katru darbdienas vakaru visi sapulcējās vecākās māsas dzīvoklī uz mēģinājumu, kas notika līdz desmitiem, vienpadsmitiem vakarā. Savukārt piektdienas vakaros visi devās uz lauku mājām Pālē, kur tēta mūzikas kabinetā mēģināja pie mikrofoniem.
Mūzika ar Beitiku ģimenes atvasēm iet roku rokā jau no mazotnes. Viss sākās ar piedalīšanos mazo vokālistu konkursā „Cālis”, tad sekoja mūzikas skola un iesaistīšanās popgrupā „Šurumburums”, kā arī piedalīšanās dažādos konkursos un aptaujās. Lielu darbu un iniciatīvu bērnu muzikālajā izglītībā un attīstībā ielicis tētis Egons. Iespējams, tādēļ daži no bērniem jau kļuvuši par profesionāliem mūziķiem. Ģimenes vecākā māsa Mareta ir pianiste, brālis Raivo dziedājis korī „Ave Sol”. Savukārt Aija, kura spēlē kontrabasu, pat piedalījās starptautiskā projektā un divus mēnešus darbojās jauniešu orķestrī pasaulslavenajā „La Scala” teātrī Milānā. Arī jaunākā māsa Kristīne, kura spēlē flautu un mācās Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, nākotnē, iespējams, būs profesionāla flautiste.
Protams, arī pārējās ģimenes atvases nav atmetušas ar roku mūzikai un ļoti labprāt ne tikai uzdzied mājās, bet arī piedalās konkursos. Piemēram, 2006. gadā varēja sekot līdzi Beitiku priekšnesumam Latvijas „Eirovīzijas” dziesmu konkursa nacionālās atlases pusfinālā, kurā ģimene izpildīja pašu sarakstīto dziesmu „We are the best”. „Mums ļoti patika šī uzstāšanās, un pēc konkursa apjautām, ka varam vēl kaut ko,” atceras Ieva. Tieši šī apziņa un arī tuvinieku pamudinājumi deva stimulu ģimenei pieteikties atlasei šovā „Dziedošās ģimenes”.
