Riču ģimene: dalībnieku starpā aug spriedze
Aizskatuvē sirsnība un savstarpēja pieķeršanās ģimeņu starpā tikai aug un arvien grūtāk un sāpīgāk ir šķirties no kādas ģimenītes. Pareizi jau cilvēki runā, ka visas ģimenītes ir kā viena liela ģimene.
Sveiki!
Aiz loga arvien biežāk dzirdams brāzmains vējš. Koku zaros tas vairs neaizķeras, lai šalktu. Gaisa temperatūra kļūst ziemīgi vēsa, un, garākās āra pastaigās dodoties, degungals kļūst sārts. Ir manīts pirmais ledus un sniegs, kas nenoliedzami liecina par neapturamu ziemas tuvošanos un rudens atkāpšanos no troņa, labprātīgi atvēlot to ziemai. Varbūt sakritība, taču šo svētdien mūsu izpildāmajā R.Paula dziesmā „Jau sūra elpa” būs runa tieši par šo divu gadalaiku maiņu dabā un mūsu dzīvē. Šī dziesma mums būs liels izaicinājums, jo pirmo reizi dziedāsim latviešu komponista rakstītu dziesmu čigāniskos motīvos. Savulaik šo dziesmu izpildīja Aija Kukule. Nu redzēs, kā tā skanēs mūsu interpretācijā.
Par nedēļas saspringto darba un mēģinājumu grafiku šoreiz nestāstīšu, jo to esmu darījis jau iepriekš un lielos vilcienos tas nemainās, ja nu vienīgi mēģinājumi kļūst garāki un priekšnesumi kvalitatīvāki, pārdomātāki. Iekšēji pēc šīs svētdienas raidījuma ir parādījusies neliela tomēr svarīga konkurence starp ģimenēm. Mēs savā starpā diezgan atklāti runājam, tāpēc zinām, ka šādas sarunas jau notiek. Domājams, ka, tuvojoties finālam, šī spriedze un konkurence augs ģimeņu starpā. Man liekas, ka Dukuru ģimenes atgriešanās šovā izpildītā dziesma un priekšnesums tik spēcīgi aizkustināja ne vien skatītājus, bet sapurināja arī mūs, pārējās ģimenes, liekot saprast, ka nu ir jāpāriet augstākā līmenī. Un tas ir ceļš uz attīstību. Pēc šīs svētdienas raidījuma jau ir manāms, ka virzība ir sākusies un ne pa jokam. Un tas priecē, jo šīs konkurences rezultātā ieguvējs galvenokārt būs mūsu skatītājs, par ko arī liels prieks.
Aizskatuvē sirsnība un savstarpēja pieķeršanās ģimeņu starpā tikai aug un arvien grūtāk un sāpīgāk ir šķirties no kādas ģimenītes. Pareizi jau cilvēki runā, ka visas ģimenītes ir kā viena liela ģimene.
Šonedēļ nesanāca daudz laika, lai kārtīgi saliktu horeogrāfiju un noslīpētu priekšnesumu, taču vēlos Riču ģimenes vārdā vislielāko paldies teikt mūsu meitenēm Elīnai, Vitai un Ievai no deju studijas „Alegria” par īsā laikā (īstenībā šis priekšnesums tapa tikai sestdien triju stundu laikā) sagatavotu priekšnesumu, par izturību un vēlmi dejot un darīt to no sirds. Paldies arī mūsu (šā gada standartdeju čempioniem junioru grupā) dejotāju pārim Paulai un Linardam, kuri kopā ar mammu un treneri Evitu, neraugoties uz to, ka gan sestdien, gan svētdien bija jāpiedalās sacensībās, atrada sevī spēku un vēlmi parādīt dziesmas „Bamboleo” skaistumu arī caur deju. Jāsaka arī tas, ka šī nebija nejauša tikšanās ar Linardu un Paulu, jo kādus divus gadus atpakaļ mēs, visi trīs Riči, apmeklējām moderno deju nodarbības, kur arī iepazināmies ar šiem talantīgajiem dejotājiem.
Ir cilvēki, kuri palīdz ar idejām un mantām, arī tērpiem, neprasot par to ne santīma. Un es nevaru nepateikt paldies. Paldies liels arī jāsaka tērpu nomai „Rozā sapnis”, kur mēs jau trešo reizi radām iespēju un atradām pilnīgi visu, lai pārtaptu par tiem tēliem, kādi nu mēs bijām šajā un iepriekšējos raidījumos. Paldies arī mūzikas veikalam SIA „Mūzika” , kas mūs atbalstījis jau vairākkārt un ļauj izmantot mūzikas instrumentus – ģitāras, neprasot nekādas atlīdzības.
Paldies ari visiem jums, kuri raksta mums vēstules un izsaka savus priekšlikumus par dziesmām, kādas vēlētos mūsu izpildījumā dzirdēt. Paldies arī par objektīvo kritiku mūsu priekšnesumiem. Tā ir ļoti nepieciešama!
Var jau teikt, ka daudz par daudz paldies Riču ģimenes vārdā šodien saku, taču ir mazliet sakrājies, un tas atbalsts un neviltotā mīlestība, kas staro no cilvēkiem… Paldies ir mazākais, ko mēs varam pateikt. Paldies, Paldies, Paldies!
Es nezinu, ko lai vēl uzraksta... Dažkārt vārdi ir lieki un man liekas, ka šī ir tā reize. Es labāk paņemšu vijoli un kaut ko nospēlēšu, Rinaldo ar Kasparu nodziedās. Un cilvēkiem kļūs gaišāk ap sirdi un vārdi būs lieki. Sajūtas un sirsnība ir tas vērtīgākais, ko šis Dziedošo ģimeņu raidījums sniedz.
Man uz ielas pienāk klāt „vecmamma” un asarām acīs saka: „Paldies par raidījumu, jo mēs ar ģimeni tagad vismaz vienu vakaru nedēļā sanākam uz pāris stundām kopā un kopīgi kaut ko skatāmies. Un es esmu tik laimīga par to! Jo agrāk katrs savā istabā un viss, bet tagad...” Ai, paldies jums visiem un LNT! Vārdi šeit ir lieki...
Ar cieņu un mīlestību,
Riču ģimene
