Aktrises Belickas grēksūdze. Dzerot zaudēja balvu, draugu un teātri
No Dailes teātra padzītā aktrise Kristīne Belicka (24) atklāti stāsta par attiecībām, atkarībām, atgriešanos dzīvē un teātrī.
Četrus mēnešus Belicka uzturējās Īrijā un Anglijā un nedarīja neko. „Domāju par dzīvi, lasīju grāmatiņas un skatījos filmiņas. Nestrādāju. Dzīvoju pie draugiem,” viņa stāsta un neliedz atklātu sarunu par svešumā gūtajām atziņām.
Zaudēja balvu, draugu un teātri
Aktrises Kristīnes Belickas pirmās vērā ņemamās lomas bija kino — režisores Ināras Kolmanes filmā „Mona” 2006. gadā un pēc diviem gadiem režisora Jāņa Rutmaņa filmā „Kailums”. Tomēr plašākai sabiedrībai aktrise kļuva zināma saistībā ar Dailes teātra režisoru Dž. Dž. Džilindžeru, kurš viņai uzticēja galveno lomu skandalozajā izrādē „Nekrofils”. Lai arī Belicka tā arī nepabeidza aktiermākslas studijas Kultūras akadēmijā, Džilindžers saskatīja viņā ģeniālu talantu un solīja padarīt par zvaigzni. Divu gadu laikā ārštata aktrise tika pie piecām lomām Dailes teātrī. Drāmā „Psihs” Kristīne vairākas minūtes uz skatuves atradās pilnīgi kaila un pārsteidza ar histērisku monologu. Par veikumu Džilindžera izrādē „Jūlijs. Kāda maniaka stāsts” Belicka tika nominēta „Spēlmaņu nakts” balvai kā „Gada spilgtākā debija”. Balvu viņa gan nedabūja un no teātra bija spiesta aiziet, jo krita apreibinošo vielu atkarību gūstā. Kristīnes dēļ reiz vajadzēja pat atcelt izrādi. „Meitene neizturēja spriedzi,” skumji secināja teātra aprindās.
„Es ļoti tajā laikā dzēru,” sarunā ar laikrakstu „SestDiena” reiz vaļsirdīgi atzina Belicka, skaidrojot: „Nav daudz lietu dzīvē, par kurām sevi necienu, bet šī ir viena no tām. Katram var gadīties būt vājam, taču tad jālūdz palīdzība, tas jāapstādina. Es to nedarīju, es to turpināju, es dzēru — dzēru, nevis lai relaksētos vai atpūstos, bet lai totāli aizmirstos. Gribēju aizmirst, kas esmu, kā mani sauc, pēkšņi vairs nesapratu vispār neko, un man bija vienalga. Reizēm cilvēki dzer, lai apklusinātu prātu, es dzēru, lai apklusinātu dvēseli.”
Šajā laikā Belickai radās problēmas arī attiecībās ar toreizējo draugu aktieri Artusu Kaimiņu. „Ja es iemīlos, tas ir pilnīgs čau, kļūstu traka! To nav iespējams kontrolēt. Bet, ja pietiekami daudz būtu aizņemta ar teātri, vairs neatliktu laika tādām muļķībām!” žurnālam „Kas Jauns” atklāj Belicka.
Viņa vairs nevēlas atcerēties emocionāli smago laiku, kad mitinājās Dailes teātra grimētavā un teātra vadība viņu atbalstīja līdz brīdim, kad Belickas nesavākšanās dēļ vajadzēja atcelt izrādi. Šie notikumi pielika punktu gan aktrises attiecībām ar Dailes teātri, gan ar draugu Artusu Kaimiņu.
Nepagāja ilgs laiks, kad Belicka jau bija pametusi valsti. „Aizbraucu pēc tam, kad biju aizgājusi no teātra. Man viss bija sakāpis tik ļoti, ka pēdējais piliens attiecībās un teātrī lika man aizbraukt. Netīšām biju pacēlusi attiecības augstāk par teātri, kas patiesībā nav man raksturīgi un nemaz nav vajadzīgs. Tikai aizbraucot es pa īstam sapratu — teātris un māksla man ir daudz svarīgāki par attiecībām! Tas man lika atgriezties Latvijā, jo sajutu — es žūstu ārā, man vajag teātri, teātris ir viss, kas man dzīvē ir vajadzīgs!” atklāj Belicka.
Nu jau divus mēnešus Belicka ir atgriezusies dzimtenē un dzīvē. „Pirmais, ko izdarīju, atgriežoties Latvijā — paskatījos pa logu un pamanīju, ka ārā kļuvis auksts. Nedēļu sēdēju mājās, skatījos visādus seriālus, līdz sapratu — vajag mēģinājumus. Tad es piezvanīju režisorei Gaļinai Poliščukai. Tā arī viņai pateicu — es varu iztikt bez attiecībām kaut vai četrus gadus, bet bez teātra nevaru pat četrus mēnešus! Viņa atbildēja — nu, atnāc, paskatīsimies. Viņa mani ļoti pētīja, joprojām pēta un domā, ko ar mani darīt. Jā, es tagad mēģinu pie Gaļinas „Teātra observatorijā”, taisām izrādi,” ar lepnumu paziņo Kristīne.
Ja paveiksies, viņa izrādē spēlēs galveno lomu. „Tas gan vēl nav akmenī cirsts. Mēs ar Gaļinu sarunājām, ka mēģināšu sevi pierādīt. Ja viņai patikšu un varēšu, viss notiks,” aktrise ir noskaņota optimistiski. „Esmu dzirdējusi visādas runas par Poliščuku, ka aktrises skrienot ārā raudādamas no mēģinājuma. Bet man patīk. Viņa ļoti precīzi norāda uz manām kļūdām,” priecājas Belicka.
Aktrises sabiedriskā un personiskā dzīve pēc atgriešanās gan neesot pārāk aktīva. „Uz klubiem un bāriem neeju, uz randiņiem — arī ne,” smaida Belicka. Toties krievu viesrežisora Kirila Serebreņņikova iestudējumu „Mirušās dvēseles” Latvijas Nacionālā teātrī viņa garām nelaida. „Ļoti laba izrāde! Pabimbāju arī bišķīt,” pēc pirmizrādes atzina Belicka.
Izrādē spēlē arī viņas bijušais draugs Artuss Kaimiņš. Vaicāta, kādas pašlaik ir viņu attiecības, Kristīne atbild: „Viņš ir bijušais draugs. Lai viņš dzīvo veiksmīgi un laimīgi!”
Sāpīgā attiecību pieredze nav raisījusi aktrisē riebumu pret vīriešiem. „Es neesmu viņos vīlusies. Vīrieši ir ļoti forši. Un es esmu forša. Lai viņi staigā! Ja viņi ir pietiekami daiļi, varu arī uz viņiem paskatīties. Taču es nekad vairs nedarīšu neko tādu, lai čakarētu savu attieksmi pret teātri, jo tas nav tā vērts. Attiecības ir muļķības! Vēl ilgu laiku man tās nebūs vajadzīgas. Nē, man nav bail palikt vienai — tas ir štrunts! Man ir bail palikt bez teātra, tad gan es sākšu izžūt un ēdīšu pati sevi. Protams, vienu dienu man varbūt gribēsies ģimeni, bet tas atnāks pats no sevis. Būs īstais cilvēks, un būs ģimene,” sapratusi Belicka. Tagad visvairāk laika viņa aizvada kopā ar skatuves partneriem „Teātra observatorijā” — aktieriem Andri Buli un Rihardu Leperu. „Un man neko vairāk nevajag!” atzīst Belicka.
