Turam par tevi īkšķus! Ūdrīša ģimenes foto pēc nelaimes gadījuma

Pirms pusgada Latvijā pazīstamo un iemīļoto mūziķi, grupas „The Hobos” līderi, ceļotāju, spilgtu un nepieradinātu personību Ūdrīti notrieca automašīna, un tagad mākslinieks piekalts gultai, pārvietojas vien ratiņkrēslā, jo kļuvis par 1. grupas invalīdu. Jau pēc dažām dienām viņš atgriezīsies no rehabilitācijas centra Siguldā un ārstēšanos turpinās mājās kopā ar ģimeni – mīļoto sievu Ilonu Balodi-Ūdri un septiņus mēnešus veco dēlu Bārtu.

 „Rolandam pēdējais mēnesis ir grūts. Pēc Jāņiem sākās depresija. Nekādi vairs neizdevās viņam uzlabot omu. Pēdējās nedēļas viņš pat atsakās darboties, kļuvis apātisks, dusmojās uz visiem un nepārtraukti saka, ka grib mājās. Tad nu kopā ar mediķiem izlēmām – pienācis laiks kaut ko pamainīt. Ūdrim nepieciešama mājas sajūta, atpūta. Cilvēks ir pusgadu pavadījis slimnīcā. Viņš ir pelnījis vismaz kādas pāris nedēļas padzīvot mierā. Pēc tam domāsim, ko tālāk darīt,” portālam Kasjauns.lv stāsta Ūdrīša sieva Ilona Balode-Ūdre.

„No vienas puses ir milzīgs prieks atkal Ūdri sagaidīt mājās. Te drēbju skapī ir viņa plaukts ar viņa mantām, būs kaķi, kas viņu sagaidīs. Bet, no otras puses, ir nedaudz bail, vai spēšu tikt galā. Par Ūdri ir nepārtraukti jārūpējas, viņu nevar atstāt vienu. Man būs viņš jācilā, jābaro, jāmazgā, jādod zāles, jāuzrauga veselības stāvoklis, turklāt vēl aizvien viņš pats nerij ūdeni un tas jāievada mākslīgi. Liela atbildība,” saka Ilona.

„Ūdris visu, kas noticis, saprot, un tieši tas ir viņa šā brīža depresijas cēlonis. Viņš gan neatceras vairākus mēnešus no savas dzīves pirms un pēc avārijas. To, kas ar viņu noticis, viņš zina no manis stāstītā. Gaiļezera slimnīcas posms viņa atmiņā neeksistē. Vismaz šobrīd. Kad stāstu, kā bija, kad viņš gulēja komā - Ūdris klausās un brīnās. Ir ļoti grūti dzirdēt, kad viņš man saka, ka pats sev tagad riebjas. Es nezinu, kā viņam palīdzēt. Varu viņam tikai teikt – es ticu, ka viss būs kārtībā un viņš izveseļosies,” cerību pilnā balsī teic Ūdrīša dzīvesbiedre.

Ilona atklāj, ka Rolands vēl nerunā pilnos, skaidri saprotamos teikumos. „Viņš saka daudz ko. Ja grūtāk saprast, tad esam izstrādājuši sistēmu, kaut ko līdzīgu mēmajam šovam. Es prasu: „Cik vārdu?” Viņš parāda 1 vai 2. Tad minam pirmo, vai otro. Ja vārds garāks, tad pa zilbēm lēni lieku viņam atkārtot. Ir vārdi, kas ir skaidri un saprotami visiem - ēst, jā, nē, čau, labi un daži rupjāki vārdi...”

Arī Ilonai šie mēneši ir smagi. „Mana mamma ir liels atbalsts. Sazvanāmies katru dienu, bet reizi nedēļā viņa no Ventspils ierodas Rīgā palīdzēt. Izrādās, man ir arī spēcīgi un labi draugi, kas uzrodas īstajos mirkļos.

Gadās, ka atbalstu saņemu no cilvēkiem, no kuriem to pat neesmu gaidījusi. Palīdz smaidīgais dēliņš Bārtiņš ar bedrītēm vaigos, murrājoši kaķi un attālināta apstākļu novērtēšana, saprotot – varēja būt daudz sliktāk. Ir brīži, kad man palīdz arī ilgs miegs. Kad varu, sportoju. Man patīk Krav Maga cīņas, kurās darbojos pēdējos gadus. Tur treniņos varu kārtīgi atslēgt smadzenes; kad izdauzu boksa maisu, vakarā jūtos mierīga.

Vēl man ir foršs psihoterapeits, pie kura eju pēc padoma, kad viss galīgi brūk un vairs netieku galā. Citreiz aizeju uz baznīcu vienkārši pasēdēt un parunāties ar Augstāko. Tur ir mierīgi, skaisti un labi smaržo,” stāsta Ilona.