Lai labi ziediem, kukaiņiem un mums - uzņēmējs Rihards Treijs darbā savieno dažādas pasaules

Nevis statuss, bet atbildība

Pagājušā gada novembrī Rihards kļuva par ģimenes uzņēmuma “Gemoss” valdes locekli, un viņš to uztver ļoti nopietni. Tā ir liela uzticēšanās, kas vienlaikus gan iedod spārnus, gan uzliek pleciem lielāku svaru. Uzņēmumā pašlaik strādā vairāk nekā 240 cilvēku. Rihards ir audzis līdz ar “Gemoss”.

“Tajā dzīvoju jau no četru gadu vecuma, tāpēc tagad jūtu, ka man ir iedots ne tik daudz statuss, bet pilnvara ar atbildību. Saprotu, ka uzņēmuma vērtības tagad ļoti lielā mērā ir atkarīgas arī no manis. Gribas vairāk iespringt, bet vienlaikus arī “palikt trasē” un ar smaidu, ar prieku darīt savu darbu.”

Viņa skatījumā ģimenes uzņēmuma spēks nav tikai tajā, ka visi cits citu pazīst, bet gan kopīgajā lēmumu pieņemšanā, turklāt uzņēmumu neveido abstrakta korporatīva struktūra, bet dzīvi cilvēki ar kopīgu vēsturi un izpratni par vērtīgo. Ģimenes izjūta ir spēka avots, lai turpinātu īstenot sapni par Latvijas pārtikas kultūras pacelšanu arvien izcilākā līmenī.

Vieta ir katram kukainītim

Mēdz būt, ka uzņēmuma stāstu veido detalizēti aprēķini vai tirgus nišas analīze, bet “Gemoss” tā nav – te galvenie ir stāsti. Gandrīz katrai telpai un objektam ir savs stāsts. Tāds ir arī par nosaukumu. Trīs gadus vecais Rihards nespēja izrunāt vārdu begemots, bet viņa izdomātais vārdiņš ģimenes lokā iegājās tik organiski, ka kļuva par uzņēmuma nosaukumu – “Gemoss”. Lietām svarīga ir izcelsme, un vērtīgi, ja tās nāk no dzīvas pieredzes.

Mūsu sarunas laikā Rihards pasveicina teju katru teritorijā sastapto darbinieku un klientu. “Mēs uzņēmumā daudz smaidām, jo tā mēs pievelkam cits citu. Pat tad, kad esi nomākts un negribas sevi citiem tādu rādīt, zinu – ir kabineti, kur strādā cilvēki, kurus satiekot gluži vai uzplauksti. Man ļoti svarīga ir apkārtējā vide un tas, ka kolēģi arī to ciena. Uzskatu, ka uzņēmuma dārzā ir jābūt vietai gan ziedam, gan mazajiem kukainīšiem – un man starp tiem,” smaidot saka Rihards.

Dzimtas saknes, kas veido mugurkaulu

Riharda dzīvē īpaša vieta ir vectēviem Leonam un Romānam. Katrs viņam ir iedevis savu virzienu un sajūtu par to, kas ir dzīves pamats, uz kuru balstīties.

Leons bija mākslinieks un būvinženieris – cilvēks, kurš prata no nekā radīt skaistas un paliekošas lietas. Viņa rokraksts joprojām dzīvo arī “Gemoss” vidē – starpstāvu metāla konstrukcijās Mūkusalas veikalā un izkārtnē “Ieva” pie uzņēmuma kafejnīcas. Tā radīta par godu viņa mammai, kad piedzima Rihards. Izkārtne simbolizē cieņu pret ģimeni un spēju ielikt nozīmi lietās, kuras kalpo tālāk. Tieši no vectēva Leona Rihards mantojis spēju redzēt materiālā vairāk nekā tikai funkciju – ieraudzīt stāstu, estētiku un iespēju radīt.

Savukārt Romāns iedevis pavisam citu, bet tikpat svarīgu lietu – stingru mugurkaulu. Viņš piedzīvoja karu, un viņa stāsti vēsta par izvēlēm, sāpēm un cilvēka iekšējo spēku. “Ja runājam par saknēm, kas mūs veido, esmu sapratis, ka jebkurš mantojums nāk kopā ar komplektu. Tajā nav tikai gaišas un vieglas lappuses, bet arī skarbas. Un tās visas tevi veido.” 

Viens no vectēva Romāna stāstiem Rihardu īpaši dziļi uzrunājis. Jauns un bravūrīgs būdams, Romāns devās karā ar pārliecību, ka nedrīkst stāvēt malā. Jau pirmajā kaujā viņu smagi ievainoja. Skrienot pāri laukam ar pārrautu vēderu, Romāns lūdza Dievu un, kā pats vēlāk stāstīja, tajā brīdī piedzīvoja satikšanos ar Viņu. “Vectēvs dzīves nogalē teica, ka ir pateicīgs to, ka tika ievainots jau pirmajā kaujā, jo viņam pēc tam nebija neviens jānogalina. Tajā es saskatīju tik milzīgu viedumu. Tagad šo stāstu es nododu arī savam dēlam.” 

Vectēva stāsti par izdzīvošanu, nometnēm, zābakiem, kas spiež lielā salā, un pret maizi iemainīto mātes adīto džemperi nav tikai vēsture. Tie Riharda ģimenei kalpo kā atgādinājums par to, cik daudz cilvēks var izturēt un kādu attieksmi viņš var izvēlēties saglabāt.

Ģimene kā dzīves centrs

Rihards teic, ka arvien biežāk domā par dzimtas saknēm, pamatiem un dzīves pieturām. “Zinot, no kurienes nāc, kļūst vieglāk pieņemt grūtās situācijas kā daļu no ceļa, nevis kā šķērsli.”

Līdzās uzņēmumam jaunā vīrieša dzīves kodolā noteikti ir paša ģimene. Viņš par to runā mierīgi un ar dziļu mīlestību. Rihards ir divu bērnu tēvs – dēlam ir vienpadsmit, meitai astoņi gadi. Ģimene dzīvo Āgenskalnā, mājā, ko reiz uzbūvējis Riharda tēvs.

“Mitināmies tur kopā ar māsas ģimeni. Tas bija tēta sapnis, lai māja piepildās ar smiekliem, lai tajā ir dzīve. Mūsu bērni ir lieli draugi ar māsas bērniem. Mana sieva rūpējas par mājīgumu, kas ir arī viņas sapnis.” Un vēl Rihards atklāj, ka katru vakaru kopā ar dēlu noskaita tēvreizi. “Tā mums ir tradīcija.”

Sāpīgās pieturas, kas maina dzīvi

Par dzimtas saknēm Rihards runā ar pateicību, bet par zaudējumiem – ar dziļām sāpēm. Viņa dzīvē salīdzinoši īsā laikā bijuši vairāki triecieni, kļūstot par robežšķirtni, pēc kuras viņš uz visu sācis raudzīties citādi. Viens no lūzuma punktiem bija brālēna bojāeja autoavārijā, kad pats Rihards bija maksimāli iegrimis darbā – strādājis 16–18 stundu dienā.

“Tolaik nosvinēju savu 25 gadu jubileju kā oligarhs. Lielījos, ka septiņas dienas nedēļā varu būt darbā. Pēc lielās jubilejas balles pagāja tieši septiņas dienas, un brālēns gāja bojā, braucot no Jēkabpils. Tas mani apstādināja… Sāku pārskatīt un pārkalibrēt savas vērtības. Tā bija viena no manām sāpīgajām pieturām, pēc kuras sāku meklēt lietu dziļumu.” 

Uz šī zaudējuma fona viņš citādi ieraudzīja arī izvēles, ko bija izdarījis biznesā, tostarp lēmumu nedot iespēju brālēnam kā būvniekam. “Bijām runājuši, ka varētu ar viņu kopā būvēt, bet vienā brīdī izlēmu, ka jādod priekšroka būvfirmai ar lielu pieredzi un ekonomisku piedāvājumu. Pēc tam bija nodevības izjūta – ka naudas dēļ atdevu lielajam būvniekam. Brālēns būtu uzbūvējis kā pats sev.”

Pēc tam sekoja vēl smagāki zaudējumi. “Tētis un mazais brālis Artūrs aizgāja pirms sešiem gadiem. Toreiz devos pie šamaņiem, garīgajos ceļojumos un meklēju, kur tā dvēsele paliek. Jo vairāk sāku izprast, kas ar dvēseli notiek un kur tā dodas, jo nesaprotamāks es pats kļuvu citiem. To unikālo pieredzi nevar aprakstīt vārdos – tas ir kaut kas, kas paliek tikai tev. Vēl tu ieraugi, ka, lai arī pats esi kaut ko sapratis, tu nevari otram aiztaupīt viņa sāpīgo pieredzi. Tu vienkārši zini, ka kaut kad būs labi.” 

Kā izšķirošu šajā sāpju stāstā Rihards min savu sarunu ar Dievu. “Artūrs aizgāja 2019. gada decembrī. Pēc kāda laika es raudot rakstīju vēstuli Dievam un burtiski sadzirdēju to, ka man ir atņemts, bet tiks arī dots. Pusgadu pēc brāļa aiziešanas pēkšņi vienā dienā manā darbnīcā ienāca puisis, Artūrs vārdā – ļoti gaišs, sirsnīgs. Viņu bija izaudzinājusi vecmāmiņa, viņš dzīvo Anglijā, mācās dizainu. Arī mans brālis bija mācījies Anglijā,” atklāj Rihards un piebilst, ka no tā brīža dzīvo ar domu – nepazust sāpēs un nezaudēt spēju ieraudzīt nākamo pieturu.

Pudeļu pludmale un gudra saimniekošana

Rihardam ļoti patīk ne tikai runāt par ilgtspēju un cilvēka atbildību pret apkārtni, bet arī īstenot idejas. Viņa skatījumā ilgtspēja nesākas ar atkritumu šķirošanas konteineriem, bet gan daudz agrāk – tās ir attiecības ar zemi, vidi, telpu un savu darbu. Viņu spēcīgi ietekmējusi atjaunojošās lauksaimniecības ideja un personīgā pieredze, kas parādījusi, cik cilvēku rīcība var būt postoša. Īpaši spilgti Rihards atceras braucienu uz Ķīnu, kur ieraudzījis plastmasas pārņemtu piekrasti.

“Hainaņā nonācu burtiski plastmasas pudeļu krastā. Jautāju vietējiem, kur ir tās smukās pludmales, kas redzamas internetā. Man atbildēja, ka tās bildes ir 15 gadus vecas. Sapratu, ka mēs dabas skaistumu un bagātību varam izpostīt pārsteidzoši ātri, un to noteikti negribu piedzīvot Latvijā. No Ķīnas atgriezos, apzinoties, ka mums te ir super bagātība, kas jākultivē un jāattīsta,” uzsver Rihards. Ķīnas spilgtā pieredze turpmākos gadus veidoja viņa domāšanu par gudru saimniekošanu un to, ka dabas skaistums nav jāuztver kā pašsaprotams.

“Mani aizrāva ideja par atjaunojošo lauksaimniecību – ka var saimniekot citādi. Nevis degradēt augsni, bet būvēt uz augšu, to neizžmiedzot. Tieši tāpat kā mums ir nepieciešams atpūsties, tā Mātei Zemei – augsnei, ūdeņiem, gaisam – ir vajadzīgi atpūtas cikli, lai atjaunotos. Agresīvi saimniekojot, paši pēc tam tās sekas ēdam.”

Savu pārliecību un zināšanas Rihards cenšas iedzīvināt uzņēmuma Mūkusalas teritorijā, ko dēvē teju par templi. Tur cilvēki satiekas, lai kopā veidotu tīru, sakārtotu un iedvesmojošu vidi – vietu, kur zināšanas nodod caur pieredzi, nevis uzspiestu mācīšanu, kur pārdomāta saimniekošana rada dabisku vēlmi tiekties pēc augstākiem standartiem.

Āgenskalna tirgus brusu jaunā dzīve 

Par uzņēmēja domāšanu daudz pasaka viņa attieksme pret lietām. Rihards lietās, ko citi uzskata par atkritumiem, saskata vērtību un iespēju, kas var turpināties citā formā. Tāpēc no Gaujas izvilkts koks kļūst par lampu, bet Āgenskalna tirgus brusas – par veikala mēbelēm.

“Reiz vasarā ar dēlu braucām pa upi. Es ieraudzīju ūdenī iekritušu lielu koku un tajā iemīlējos. Atpakaļ braucām ar auto, piestājām pie upes un ar džekiem to koku izvilkām ārā. Apskatīju kārtīgāk un sapratu, ka tas pārtaps par superīgu lampu Tartu veikalam, ko tolaik taisījām.” 

Interesants stāsts ir par mēbelēm veikalā Valmierā, Brīvības ielā. “Ieraudzīju, ka tiek vestas prom brusas no Āgenskalna tirgus sakņu paviljona. Teicu, ka gribu nopirkt visu, ko tā fūre ved, jo citādi tas viss varēja pārvērsties vienkārši par malku. Es ticu, ka svarīgāk ir, ja tev lieta ir pieejama un kalpo, nevis, ka katram pieder viss. Tas ir fantastisks aprites ekonomikas nesējs un koncepts,” saka Rihards, norādot uz nomas veikalu uzņēmuma teritorijā, kur katrs var svinībām izīrēt gan traukus, gan mēbeles.

Ilgtspējas akadēmija – iespēja jauniešiem

Riharda redzējums vispilnīgāk materializējas Ilgtspējas akadēmijā – telpā un kustībā, kur ilgtspēja tiek apgūta nevis prezentācijās, bet reāli darot. Tur bērni un jaunieši šķiro, skrūvē, jauc, sēj, liek podiņos, domā, eksperimentē.

“Pilnīgi trakas lietas – labā nozīmē. Šo ēku kompleksu, kas sastāv no deviņiem jūras konteineriem, esmu atvēlējis ilgtspējas ideju pētīšanai un attīstīšanai. Mēs to nodēvējām par Ilgtspējas akadēmiju. Katra mēneša otrajā sestdienā jauniešiem vadīsim nodarbības par resursu šķirošanu un mācīsim, kā dzīvot saskaņā ar dabas ritmiem. Mums ir sešu jauniešu līderu komanda, kas bērniem un ģimenēm organizē nodarbības par dažādām tēmām, arī par materiālu izmantošanu, dabas resursu taupīšanu.”

Rihardam ir svarīgi, lai jaunieši ne tikai dzirdētu par ilgtspēju, bet savām acīm redzētu, kā lietas top un pārtop. Pirmā nodarbība bija par metālu – vecu iekārtu izjaukšana, detaļu iepazīšana, skrūvju, uzgriežņu un materiālu izzināšana.

“Tajā nodarbībā mēs jaucām ārā uzņēmuma vecās iekārtas – kafijas aparātus, blenderus, mikserus, ledusskapjus. Esmu pārliecināts, ka tagad, kad jau ir silts, viņi gribēs pēc skolas braukt šurp un te darboties, nevis sēdēt telefonos. Šo vietu veidojam kā platformu, kur apgūt citas attiecības ar naudu. Jaunieši mācās, cik kurā vietā var ieguldīt, kā ietaupīt un kā viņi var domāt līdzi katram solim. Gada beigās lūkosim, cik būsim ietaupījuši vai pat sakrājuši, un to pēc iesaistes proporcijas godīgi sadalīsim ar jauniešiem.”

Līdztekus šķirošanai un kaut kā jauna, piemēram, rotaslietu, radīšanai no izjauktām ierīcēm akadēmijā plānota sēšana un praktiska saimniekošana visa gada garumā. “Ilgtspēja netiek pasniegta tikai teorētiski, bet apgūta caur pieredzi, dabas ritmiem un kopīgu darbošanos. Ziemā vairāk domā un plāno, pavasarī sēj un stāda, vasarā kopj un vēro, rudenī ievāc ražu un gatavojas nākamajam ciklam. Tas nav tikai par praktisku darbu vai finansēm – tas ir arī par attiecībām ar vidi, par sajūtu, ka viss ir savstarpēji saistīts,” skaidro Ilgtspējas akadēmijas radītājs.

Pacietība, kas negaida tūlītēju rezultātu

Gan uzņēmumā, gan ģimenē, gan ilgtspējas darbā ārkārtīgi svarīga ir pacietība. “Rezultāti ilgtspējā nav tūlītēji. Tāpat kā iesēta sēkla neuzdīgst nākamajā dienā, tā arī darbs ar cilvēkiem, jauniešiem un sabiedrību augļus dod tikai vēlāk. Tāpēc ļoti svarīga ir pacietība, dalīšanās zināšanās un uzticēšanās procesam. Pat tad, ja uzreiz neredz pārmaiņas, tās tomēr notiek.” Rihards teic, ka ļoti paļaujas uz dzīvu vidi – dobēm, puķu pļavām, bišu stropiem, mantoto sēklu maiņu, komposta tualeti, pārveidotām būvēm un priekšmetiem, kuriem var dot otro elpu. “Esot pacietīgi, mēs varam jebkuru ilgtspējas ideju uzlūkot nevis kā modernu terminu, bet kā daļu no nepieciešamības mūsu dzīvē.” Rihards Treijs apzinās, ka viņa izvēlētais ceļš nav pats vieglākais un ātrākais, bet tas māca vienlaikus daudzas lietas – gudri saimniekot, nepazaudēt saknes, cienīt vidi un cilvēkus tajā.

Nepārtraukta pirkšana rada ne tikai liekus tēriņus

Biodinamiskā dārzniece, permakultūras speciāliste Anna Bole ļoti skaidri formulē savu attieksmi pret neapdomīgu pirkšanu. Arī dabas un vides dēļ viņa ir pret lētu lietu nepārtrauktu iegādi, īpaši tad, ja tas kļūst par ieradumu. Viņasprāt, katrs pirkums ir ne tikai naudas jautājums, bet arī izvēle, ko cilvēks atbalsta ar savu maciņu. “Runa nav tikai par to, vai prece maksā maz vai daudz, bet par to, kādos apstākļos tā ražota, cik ilgi kalpos un ko tās radīšana vai ātra izmešana nodara dabai.”

Anna ir pārliecināta, ka daudz vērtīgāk ir vienreiz nopirkt kvalitatīvu lietu un izmantot to gadiem, nevis regulāri pasūtīt kaut ko jaunu tikai mirkļa prieka pēc. Tādā veidā tiek ietaupīta ne tikai nauda, bet arī resursi, kas citādi tiktu iztērēti jaunu preču ražošanā, iepakošanā un transportēšanā.

Īpaši kritiski Anna vērtē impulsīvu iepirkšanos interneta platformās, kur cilvēki bieži vien iegādājas lietas izklaides pēc. “Daudzi nemaz nepērk vajadzības dēļ, bet tāpēc, ka pats process rada īslaicīgu labsajūtu. Skapis piepildās, bet patiesībā gandrīz nekas no tā netiek pilnvērtīgi lietots.” Šāds paradums, pēc Annas domām, kompensē nogurumu, stresu vai tukšuma izjūtu.

Viņa uzsver arī vēl kādu neērtu patiesību – šķirošana pati par sevi nespēj atrisināt pārpirkšanās problēmu. Daudzas mūsdienu preces, īpaši drēbes un plastmasas izstrādājumi, ir ražoti no dažādu materiālu sajaukumiem, kurus pilnvērtīgi pārstrādāt ir ļoti grūti vai pat neiespējami. Tāpēc cerība, ka nopirkšu un pēc tam jau sašķirošu, bieži ir pašapmāns. Daļa šo lietu tik tā tiek sadedzinātas vai nonāk izgāztuvē.

“Īpaši mēs, sievietes, esam vācējas. Agrāk saimes sievietes gāja uz mežu, vāca ogas un sēnes. Tagad daudzas to vairs nedara, bet tas gēns jau ir palicis mūsos. Vajadzība vākt un izvēlēties ir pat zinātniski pierādīta, un mūsdienās iepirkšanās ir veids, kā apmierināt šo vajadzību. Amerikā ir veikali, kur sievietes var iet, izvēlēties, nopirkt, samaksāt un pēc tam to visu atdot atpakaļ un saņemt samaksāto naudu. Viņas piedzīvo šo procesu un apmierinātības izjūtu tajā,” skaidro speciāliste.

Anna aicina nevis pirkšanas beigās, bet jau pašā sākumā padomāt, vai man to tiešām vajag, vai man mājās jau nav kaut kas līdzīgs, vai varu izmantot esošo, samainīties, aizņemties vai nopirkt lietotu. Lieti noder princips – pirms ienest mājās kaut ko jaunu, izdomā, no kā būsi gatavs atteikties. Viens pret vienu. Tā var nepieļaut lietu bezjēdzīgu uzkrāšanu. Un, ja cilvēks izvēlas kvalitatīvu, ilgmūžīgu preci, lietotu apģērbu, vietējo ražotāju produkciju vai nopērk mazāk, bet pārdomātāk, viņš samazina slodzi gan dabai, gan sev. Un tas ir daudz vērtīgāk!

PROJEKTU ""Klimata kurss" – SIA "Izdevniecība "Rīgas Vilņi"" sabiedrības izpratnes veicināšanas kampaņa par klimatneitralitāti un zaļo enerģiju Latvijā" FINANSIĀLI ATBALSTA EMISIJAS KVOTU IZSOLĪŠANAS INSTRUMENTS.