Parocīgi vai bīstami? Kādas sekas būtu otrā pensiju līmeņa uzkrājumu priekšlaicīgai izmaksai?

Pensiju sistēma ir veidota, lai nodrošinātu visiem Latvijas iedzīvotājiem kaut cik cienījamas vecumdienas. Tās torpedēšana ar labiem nolūkiem vai aukstu populismu ir bīstama spēle, kas var radīt drūmas sekas. Otrais pensijas uzkrājumu līmenis domāts, lai atvieglotu slogu valsts budžetam, diversificētu riskus, iesaistot pensiju sistēmā privātos pārvaldītājus, kuri rūpējas par šo līdzekļu pieaugumu un garantē to drošību līdz pensionēšanās brīdim. No otras puses – arī viņiem nepieciešama drošība, jo situācija, kad ikviens pensiju sistēmas dalībnieks jebkurā mirklī var izņemt savus uzkrājumus, neveicina ilgtermiņa uzticēšanos. Mana balss iniciatīvā kā labums, ko iegūs sabiedrība, nosaukta lielāka uzticēšanās pensiju sistēmai. Nav saprotams, kā tās demontāža un mētāšanās ar uzkrājumiem var veicināt uzticību. 

Igaunija rāda piemēru

Igaunijā iespēju atteikties no 2. pensiju līmeņa izmantoja aptuveni 150 tūkstoši cilvēku, kas veidoja aptuveni 20% no visiem pensiju sistēmas dalībniekiem valstī. Kopējais no pensiju fondiem izņemtais naudas apjoms pārsniedza 1,3 miljardus eiro, no kuriem pēc 20% ienākuma nodokļa nomaksas iedzīvotāju bankas kontos nonāca aptuveni 1,1 miljards eiro. Igaunijas Centrālās bankas dati liecina, ka izņemtie līdzekļi primāri netika novirzīti ilgtermiņa investīcijām. Vairāk nekā 55% no izņemtās naudas tika iztērēti pirmo trīs mēnešu laikā ikdienas patēriņam, savukārt vairāk nekā 40% līdzekļu tika izmantoti patēriņa kredītu un iepriekšējo aizdevumu atmaksai. Visbiežāk uzkrājumus izņēma darbspējīgā vecuma iedzīvotāji no 35 līdz 55 gadiem ar vidējiem ienākumiem un bez citiem brīviem līdzekļiem.

Fiskālās disciplīnas padomes locekle Inna Šteinbuka skaidro šo psiholoģisko motivāciju un cilvēku vēlmi tērēt naudu tūlītēji: "Mūsu apstākļos, kad ir zema drošības sajūta ģeopolitisko apstākļu dēļ, cilvēki tiecas dzīvot tikai šodienai un nedomā par to, kas būs pēc desmit gadiem. Tāpēc es domāju, ka ļoti daudzi šo naudu izņemtu." Analizējot Igaunijā iegūtos datus, pētnieki konstatē būtiskas iezīmes patērētāju uzvedībā: izdevumi azartspēlēm divu mēnešu laikā pēc naudas izņemšanas veidoja 9%, kas liecina, ka daļa izņemtās naudas tika novirzīta riskantai uzvedībai. Vērtējot Igaunijas statistiku par azartspēlēm novirzītajiem līdzekļiem, Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Tkačevs neslēpj savu izbrīnu par šādu lēmumu pieņemšanu: "Deviņi procenti no iztērētā apjoma aizgāja azartspēlēm! Tas mani vienkārši šokēja. Vēl 10% atmaksāja kredītus, pārējais aizgāja patēriņam."

Arī “IPAS INDEXO” valdes loceklis un līdzekļu pārvaldnieks Artūrs Roze uzsver, ka Igaunijas piemērs ir pamācošs: ”Igaunijas piemērs rādīja, ka galvenie uzkrājumu izņēmēji bija tieši finansiāli neaizsargātā sabiedrības daļa. Tie bija gados vecāki cilvēki ar vājāku izglītību, zemākiem ienākumiem, nevis iedzīvotāji ar lieliem ienākumiem un uzkrājumiem – jeb tieši tie, kuriem pensijas gados nebūtu citu iekrājumu, kuros pasmelties. Nav arī noslēpums, ka nākamā Igaunijas valdība šo lēmumu mēģināja labot. Tika samazināta nodokļu likme tiem, kas pensiju 2. līmeni pa daļām izņem ilgākā periodā pensijas gados, kā arī tika atļauts brīvprātīgi palielināt iemaksu apmēru pensiju 2. līmenī, tādējādi radot brīvību nevis naudu tikai izņemt, bet arī uzkrāt vairāk.”

Makroekonomiskā ietekme 

Igaunijas ekonomikā pēkšņi ieplūdušais naudas apjoms bija ekvivalents 4,6% no valsts attiecīgā gada iekšzemes kopprodukta. Iedzīvotāji pastiprināti iegādājās automašīnas, elektroniku un mājokļa uzlabošanas preces. Patēriņš pirmajā mēnesī pēc naudas saņemšanas izņēmēju vidū pieauga par 87% mēneša griezumā un par 29% ceturkšņa griezumā. Inna Šteinbuka raksturo šīs makroekonomiskās svārstības un tūlītējo patēriņa dabu: "Viena mēneša laikā nauda, kura ieplūda ekonomikā, apjomā bija pielīdzināma valsts iekšzemes kopproduktam, un cilvēki sāka uz nebēdu tērēt. Tas pirmajā gadā veicināja IKP pieaugumu un patēriņu, taču jau nākamajā gadā bija IKP kritums."

Šis pieprasījuma lēciens uzturēja valsts ceturkšņa inflāciju par vienu līdz diviem procentpunktiem augstāku, nekā tā būtu bijusi bez pensiju sistēmas atvēršanas. Pēc gada izmaiņas iedzīvotāju mājsaimniecību bilancēs, ko radīja īstermiņa naudas pieplūdums, atgriezās iepriekšējā līmenī. Atminoties iepriekšējās valdības lēmumu veikt šo reformu, pašreizējais Igaunijas premjerministrs Kristens Mihals situāciju raksturo skarbi: "Otrā līmeņa pensiju reforma, ļaujot iedzīvotājiem priekšlaicīgi izņemt šī līmeņa uzkrājumus, bija ļoti liela kļūda. Tas bija lielākais noziegums pret nākotni, ko varēja izdarīt."

Demogrāfiskie faktori

Dati un prognozes liecina, ka Latvijas sociālās apdrošināšanas sistēmai ir atšķirīga struktūra, kas tieši atkarīga no strādājošo proporcijas. Oļegs Tkačevs vērš uzmanību uz valsts demogrāfisko slogu un pensijas apmēra kritumu nākotnē: "Pensijas apmērs nākotnē kritīsies, salīdzinot ar algu, jo demogrāfija Latvijā neuzlabojas. Nodokļu maksātāju skaits samazinās. Un, ja no tās jau tā nelielās pensijas vēl atskaita 2. līmeni, tad daudziem cilvēkiem tas varētu būt tuvu minimālajai pensijai." Inna Šteinbuka piekrīt, ka šī tendence neizbēgami ietekmēs pensijas apjomus: "Demogrāfiskā situācija – strādājošo skaits, kas uztur pensionārus, samazinās, un valsts drīz vairs nevarēs atļauties maksāt pensijas tādā apmērā kā šodien. Samazinoties iemaksu veicēju skaitam, 1. pensiju līmenis ilgtermiņā nespēs nodrošināt līdzšinējo ienākumu aizvietojamību, tādēļ 2. līmenis funkcionē kā šī demogrāfiskā procesa kompensējošais mehānisms.”

Papildus tam pastāv strukturāla atšķirība starp abu valstu sociālajām sistēmām. Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departamenta direktore Sandra Stabiņa atklāj Latvijas sistēmas specifiku un aizsargmehānismu trūkumu: "Igaunijā ir bāzes pensija. Mums tādas nav, mūsu sistēma balstās uz iemaksām un noteiktajiem garantētajiem pensiju apmēriem." Sabiedrībā izplatīto uzskatu, ka 1. pensiju līmeni samazina inflācija, Sandra Stabiņa noraida, norādot uz iestrādātajiem mehānismiem: "Indeksācijas formulā ir iekļauts patēriņa cenu indekss jeb inflācija un vēl daļa, atkarībā no stāža, no reālās algu summas pieauguma. Pirmā līmeņa kapitāla indeksācijā tiek piemērots indekss, kas balstās uz iemaksu maksātāju darba algas summas pieaugumu valstī, kas savukārt atkarīga no algas un iemaksu maksātāju skaita attīstības tendencēm un vēsturiski augusi daudz straujāk par patēriņa cenu indeksu.”

Ietekme uz finanšu sektoru un sistēmas solidaritāti

Sistēmas atvēršana ietekmētu vietējo kapitāla tirgu, kurā pensiju fondi veido nozīmīgu ieguldījumu daļu. Inna Šteinbuka vērtē iespējamo pensiju līdzekļu masveida aizplūšanu no ekonomikas: "Mēs nedrīkstam šādi sodīt Latvijas kapitāla tirgu, kuram jau tā nepieciešami vietējie ieguldījumi. Mēs nodarām pāri kapitāla tirgum, no kura izņemam milzu līdzekļus, kurus citādi varētu ieguldīt un sildīt ekonomiku."

Neparedzamība attiecībā uz klientu rīcību ar saviem līdzekļiem ietekmētu arī pensiju fondu pārvaldnieku ieguldījumu stratēģiju. Oļegs Tkačevs norāda, ka pārvaldnieki būtu spiesti rīkoties ar atšķirīgu riska toleranci: "Bankas kļūst pārāk piesardzīgas. Tās vairs neiegulda riskantākos aktīvos, kuros ilgtermiņā ir augstāka atdeve, jo apzinās, ka cilvēks jebkurā brīdī var izlemt naudu izņemt." Šāda piesardzība ilgtermiņā var samazināt fondu ienesīgumu arī tiem iedzīvotājiem, kuri savu naudu izlemtu saglabāt 2. līmeņa sistēmā. Ja nākotnē sabiedrības novecošanās apstākļos valstij būtu jāmeklē resursi atbalsta nodrošināšanai, Sandra Stabiņa brīdina, ka finansiālās sekas skartu iedzīvotājus neatkarīgi no viņu individuālās izvēles par 2. līmeņa līdzekļiem: "Jūs nevarēsiet sevi pasargāt, jo sekas būs uz visiem, tās neizdalīs. Ja būs nepieciešamība celt nodokļus vai veikt pārdales, tas ietekmēs arī tos, kas naudu nebūs izņēmuši." Arī Artūrs Roze piekrīt, ka bažas par sistēmas stabilitāti ietekmē lēmumus par ieguldījumu veidiem: “Mēs nevaram ieguldīt grūti pārdodamos ieguldījumos, ja jebkurā brīdī neparedzami liels naudas daudzums varētu būt jāizmaksā klientiem. Taču vairums pensiju plānu līdzekļu ir ieguldīti finanšu instrumentos, ko vajadzības gadījumā ir viegli pārdot un tādējādi pārvērst naudā, ko izmaksāt.”

Vai pieļaujami izņēmumi?

Tiek izteikti argumenti, ka izņemto naudu iedzīvotāji varētu investēt uzņēmējdarbībā vai jauna mājokļa iegādē. Inna Šteinbuka vērš uzmanību uz reālo ietaupījumu apjomu: "Runājot par uzņēmējdarbību vai “startapiem” – 2. līmeņa uzkrājums vidējam cilvēkam lielākoties nav pietiekams, lai par to uzsāktu nopietnu biznesu vai nopirktu mājokli." 

Papildus tiek apspriesti priekšlikumi pieļaut pensiju kapitāla pirmslaicīgu izņemšanu iedzīvotājiem ar smagām veselības problēmām. Vērtējot šādu iespēju, Inna Šteinbuka pauž atbalstu šim izņēmumam: "Igaunijā naudu daļēji vai pilnībā drīkstēja izņemt arī cilvēki ar nopietnām veselības problēmām, piemēram, neārstējamām slimībām. Tādu izņēmumu es absolūti atbalstītu."

Pretēju pozīciju ieņem Labklājības ministrijas ierēdne. Sandra Stabiņa brīdina par šāda precedenta radīšanu: "Ja ir atļauts vienam, atļauts otram, un izņēmumi jau paplašinās, atverot ceļu arī citām situācijām. Ja mēs paveram šo iespēju, tas ir milzīgs risks."

Viņa norāda, ka, veicot iemaksas pensiju apdrošināšanai, persona tiek apdrošināta pret konkrētu risku, tā ir aizsardzība pret ienākumu zudumu vecumdienās, savukārt apdrošināšanās pret riskiem smagu ārstēšanās izmaksu gadījumā ir veicināma ar Latvijā pieejamo gan privāto, gan valsts apmaksāto veselības apdrošināšanu un brīvprātīgo 3. pensiju līmeni, kur persona brīvprātīgi veic iemaksas un no kura līdzekļus iespējams saņemt pirms noteiktā pensijas vecuma sasniegšanas (jau no 55 gadu vecuma).

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Parocīgi vai bīstami? Kādas sekas būtu otrā pensiju līmeņa uzkrājumu priekšlaicīgai izmaksai?" atbild Izdevniecība Rīgas Viļņi.