Kad viens mats zupā izšķir visu - pavārs Lauris Aleksejevs par viesmīlības nozares ikdienu
Pavārs un uzņēmējs Lauris Aleksejevs dalās pārdomās par Jūrmalas viesmīlības nozares mainīgo realitāti un nepieciešamību pielāgoties sezonālajām svārstībām. Viņa personiskie iedvesmas avoti ir ģimene, mūzika un ceļošana ar motociklu – tie palīdz saglabāt līdzsvaru un virzīties uz priekšu.
Manas šā brīža pārdomas saistītas ar pilsētu, ko pārstāvu, un arī valstiskiem procesiem, kas ietekmē viesmīlības nozari. Gribam to vai ne, bet Jūrmalā ar katru gadu restorānu un sabiedriskās ēdināšanas segments kļūst aizvien sezonālāks. Jā, atnākot uz restorānu siltās un saulainās dienās, kas mums mēdz būt uz rokas pirkstiem saskaitāmas, var teikt: “Bet tev taču ir pilns restorāns, ko tu vēl gribi?!” Mana atbilde tad būtu: “Viens mats uz galvas vai viens mats zupā ir divas dažādas lietas.” Kulinārās relativitātes teorija (pasmaida). Jo siltajām dienām un, ja paveicas, nedēļām seko cits – nesezonas – periods, kad plānot savas darbības kļūst krietni sarežģītāk, piemēram, attiecībā uz darbinieku noslodzi. Ja vien būtu manos spēkos, labprāt proporcionāli sadalītu siltās vasaras dienas uz divām vai trim nesezonas dienām.
Arvien vairāk valstiskā līmenī iezīmējas tendence, ka tie viesi, kuru rocība ļauj reizi divas mēnesī apmeklēt restorānu, ir tie paši, kas var atļauties dažu stundu lidojumu uz kādu citu valsti un aiziet uz restorānu tur. Nevar teikt, ka tūrisma nav – tas ir, tikai jāsaprot, kāds. Piemēram, siltajā gadalaikā izteikti var novērot tūristus no kaimiņvalstīm. Bet…Viņi atbrauc ar savu piknika groziņu, izstaigā un izbraukā Jūrmalu un ir gatavi maksāt gan piecus, gan desmit eiro par iebraukšanu pilsētā. Savukārt klusajā sezonā nebrauktu pat ar piemaksāšanu.
Uzņēmējam jāspēj adaptēties jaunajai realitātei, tāpēc arī es šobrīd esmu pārveidošanās procesā. Jau divus gadus daļēji strādāju Rīgā. Mums ir trīs pusdienu kafejnīcas, kur viesi no piedāvātā izvēlas to, ko kāro, pie kases nosver šķīvja saturu un samaksā par katru gramu. Mācos strādāt citādi.
Manuprāt, vārds "uzņēmējs" nozīmē to, ka cilvēks uzņemas atbildību. Esmu gribējis uzņemties atbildību, man tas allaž šķitis svarīgi un arī sociāli nozīmīgi. Vasarās restorānā nodarbinu arī jauniešus – ne visiem šis darbs iet pie sirds, bet tajā pašā laikā ir ļoti labi piemēri, kad jaunieši, pastrādājot pie mums, pēc tam izvēlas nākotni saistīt ar karjeru viesmīlībā. Apzinos, ka sezonas laikā uzņemos atbildību par 160 darbiniekiem un katrs no šiem cilvēkiem ir daļa no savas ģimenes. Mans pienesums, ko vēlos dot, ir tāds, ka nepalīdzu kādam jaunietim vasaras beigās tikai nopirkt jaunus sporta apavus vai nomainīt telefonu, bet, iespējams, restorānā nopelnītais palīdzēs arī viņa māsai vai brālim vai arī viņš varēs palutināt vecākus.
Kas mani kā uzņēmēju dzen uz priekšu? Nav daudz lietu, kurās ļoti iedziļinos un kas man patīk, bet viena no tām ir mans darbs un kulinārija. Iedvesmojos no saviem kolēģiem, cenšos iedvesmot viņus, un tā rodas mūsu mini elektrībiņa. Tas ir galvenais dzinulis. Otra sirdij tuva lieta ir mūzika. Ģitārmūzika. Ne vienmēr tam atliek laiks, bet šad un tad saņemos. Biju priecīgs, kad mani uzrunāja Kārlis Auzāns no Melo M un piedāvāja uzspēlēt viņu koncertos. Tas bija neaprakstāmi! Trešais iedvesmas avots man ir ceļošana ar motociklu. Vēlams, ne pa asfaltētiem ceļiem, man patīk drusku puteklītis, mērens dublītis, akmentiņi. Tā varu sasniegt pieturas punktus interesantākā veidā. Tādos izbraucienos mans komforts ir grūtības un sviedri.
Ļoti iedvesmojos arī no savas ģimenes: sievas Agneses, kura patlaban man ļoti palīdz darbā, dēla, ar kuru kopā bieži muzicējam, un meitas, kura šobrīd iet manās pēdās – mācās viesmīlību, kulināriju un konditoreju. Mums ar viņu ir savs recepšu un produktu salikumu čats. Lai gan pagaidām viņai padomu neprasu, domāju, ka tuvojas brīdis, kad būsim mainītās lomās. Tas ir fantastiski. Tā tam būtu jābūt!
