Aktuālais liellopu nozarē: gaļas cenas pieaug, bet bažas par slimībām

Kā jūs šobrīd raksturotu situāciju Latvijas gaļas liellopu un lopkopības nozarē? Ar kādiem izaicinājumiem nākas saskarties?

Latvijā gaļas liellopu nozare ienāca 90. gadu vidū. Padomju laikos Latvijā gaļas liellopu nozare nebija pazīstama. No 90. gadu vidus nozare sāka attīstīties straujāk, visu laiku bija vērojama tendence dzīvnieku skaitam palielināties. Tagad nozare ir nostabilizējusies. Latvijā šobrīd pamatā audzē zīdītājgovis un iegūst teļus. Šobrīd Latvijā ir apmēram 61 000 zīdītājgovju. Skaits nedaudz mainās, bet ir stabils.

Liellopu audzētājiem viss tirgus pamatā ir fokusēts uz eksportu. No 61 000 zīdītājgovju teļiem apmēram 50% pēc atšķiršanas tiek eksportēti uz ārvalstīm. Teļš pie mātes dzīvo vidēji sešus līdz astoņus mēnešus, tad viņus atšķir no mātēm, kas pamatā notiek rudenī, un pārdod ārvalstu pircējiem, kas tad teļus ved tālāk nobarot. Ja astoņu mēnešu vecumā teļš ir apmēram 250-300 kilogramu smags, tad tālāk viņu nobaro apmēram 10-12 mēnešus, līdz tas sasniedz 650-700 kilogramus. Atlikušie 50% teļu pamatā paliek atražošanai - paliek teles, atstāj arī vaislas buļļus, daļu arī sāk pamazām nobarot uz vietas. Teļu nobarošana mums vēl nav izteikti attīstīta.

Kopumā pasaulē nozarē ir tā, ka ir saimnieki, kas tikai audzē zīdītājgovis, un ir saimnieki, kas tikai nobaro dzīvniekus - iepērk sešu līdz astoņu mēnešu vecus teļus un nobaro, līdz tos var tālāk pārdot kautuvei. Šīs ir divas nozares nozarē. Bieži vien mums audzētajiem pārmet, kāpēc mēs nenobarojam dzīvniekus, bet tā ir pavisam cita specifika, ir vajadzīgas cita veida zināšanas, cita veida barošana, arī tehnika. Tas būtu kā prasīt no cilvēka, kurš slauc pienu, lai viņš jums arī jogurtu pārdod.

Cik Latvijā ir liellopu audzētāju? Vai audzētāju skaits palielinās?

Audzētāju skaits ir daudzmaz nemainīgs, kopumā Latvijā ir nedaudz virs 4000 audzētāju. Audzētāju skaits uz vienu vai otru pusi var nedaudz pamainīties, bet pēdējos gados skaits ir stabils.

Kāda ir situācija ar Latvijas Brūno govju šķirni?

Latvijas tradicionālā brūnā govs tika izveidota kā kombinētā - gan pienam, gan gaļai, bet vairāk tā tomēr asociējas ar piena govīm. Tas ir piena sektors, ne gaļas liellopu sektors. Kad Latvijā ienāca ārvalstu dzīvnieku ģenētika, ienāca Holšteinas govis, kas ir lielākas augumā un arī dod vairāk piena, līdz ar to saimnieki atteicās no Latvijas brūnajām. Latvijā ir divas vēsturiskās govju šķirnes - Latvijas brūnā un vēl senāka ir Latvijas zilā govs. Abām šīm šķirnēm šobrīd ir speciāla uzraudzības programma, kur atsevišķās saimniecībās šīs šķirnes audzē, lai tās saglabātu, un programmas tiek dotētas. Vēsturiskās šķirnes ir vairāk piemērotas bioloģiskajām saimniecībām, kur zemes struktūra nav tik auglīga, kur ir ilggadīgie zālāji, var iet ganos. Šādos apstākļos atkal nevar izdzīvot Holšteinas govis, jo tām vajag pietiekami auglīgu zemi, lai sagatavotu barību. Vēsturiskās šķirnes nav paredzētas lielražošanai, bet, ja valsts turpinās dotēt šķirņu saglabāšanu, tad tās noteikti var audzēt atsevišķos reģionos, ar bioloģiskām metodēm lauku vides dažādošanai.

Kādas šķirnes gaļas liellopus Latvijā pārsvarā audzē?

Ja runājam par gaļas liellopu šķirnēm, tad 90. gados, uzsākot tās audzēt, vēl nebija lielas saprašanas par piemērotām šķirnēm. Šobrīd, attīstoties tirgum un ņemot vērā pieprasījumu, Latvijā vadošā ir Šarolē šķirne, otrajā vietā ir Limuzīns, tad seko Herefords un pārējās šķirnes. Ir arī daudz un dažādu krustojumu.

Kādi šobrīd ir lielākie izaicinājumi nozarē?

Lielākais izaicinājums šobrīd noteikti ir slimības. Mutes un nagu sērga un infekciozais katarālais drudzis jeb "zilās mēles" slimība ir tas, kas mūs satrauc.

Nupat zemkopības ministrs Armands Krauze ir paziņojis, ka mutes un nagu sērgai (MNS) pietuvojoties Polijas-Lietuvas robežai, uz Latvijas-Lietuvas robežas plānots ieviest automašīnu dezinfekcijas sistēmas.

Tas arī ir mūsu kā organizācijas uzdevums, strādāt ar ministriju ar šiem sāpīgajiem jautājumiem un panākt ātrākas reakcijas. Piemēram, pagājušajā vasarā mēs aktīvi sekojām līdzi infekciozajam katrālajam drudzim jeb "zilās mēles" slimībai, kas bija Eiropā. Situācija ir diezgan sarežģīta, jo slimība dalās dažādos apakštipos. Slimība šobrīd vēl "guļ", jo tā izplatās ar mušiņām temperatūrā, kas augstāka par astoņiem grādiem. Tagad nezinām, kas notiks, kad pa īstam sāksies pavasaris, kāds slimības apakštips izplatīsies. Arī slimības vakcīnas it kā palīdz, bet līdz galam nepasargā, līdzīgi kā ar Covid-19 vakcīnām. Janvārī bija MNS gadījums Vācijā, bet tas veiksmīgi tika lokalizēts un tālāk neizplatījās, tagad ir pēdējie gadījumi Ungārijā, kas arī pārcēlās uz Slovākiju, un tie rada mūs bažīgus, kā situācija attīstīsies tālāk. Slimību izplatība šobrīd mums ir lielākais izaicinājums.

Vai ir bažas, ka slimība atgriezīsies Latvijā? Kādu laiku atpakaļ Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) teica, ka MNS, visticamāk, Latviju nesasniegs. Situācija tagad ir mainījusies?

Slimība Latvijā pēdējo reizi konstatēta 1987. gadā, kas ir ļoti sen. Mēs ļoti ceram, ka MNS līdz Latvijai nenonāks un ka slovāku un ungāru dienesti darīs visu iespējamo, lai slimība tālāk neizplatītos. Atbildība, protams, ir jāuzņemas arī mums pašiem - gan dzīvnieku saimniekiem, gan jebkuram iedzīvotājam, kurš dodas uz šīm valstīm - atgriežoties ir jānomaina apavi, drēbes, nedrīkst pieļaut kontaktu ar dzīvniekiem. Ir noteikti rūpīgi jāseko līdzi tam, kā situācija tālāk attīstās.

Kāda šobrīd ir situācija iekšējā tirgū? Kādas ir nākotnes tendenču prognozes?

Jau gadu, pat vairāk, gan dzīvu liellopu cenas, gan liellopu gaļas cenas turpina kāpt. Mūs priecē tas, ka Latvijas vietējās kautuvēs cenas neatpaliek - dažos gadījumos pat tiek piedāvāta labāka cena. Iekšējā tirgū liellopu gaļa vienmēr ir bijusi. Taču ir jāizprot nianse, ka eksistē divi sektori - piena sektors un gaļas liellopu sektors. Lielveikalos vai tirgos pieejamā liellopu gaļa bieži vien nav no gaļas šķirņu dzīvniekiem, bet gan no piena šķirņu govīm - tā var būt govs vai jaunlops no piena šķirnes.

Vai tas ir izņēmums vai standarta prakse?

Manuprāt, tā jau ir standarta prakse.

Un kā tad ir ar liellopiem, kas tiešām paredzēti gaļai?

Kā jau minēju, liela daļa no tiem tiek eksportēta - eksportē gan teļus, gan arī gaļu. Tajā pašā laikā ir saimniecības, kas dzīvniekus nobaro un piedāvā gaļu tiešajā tirdzniecībā. Šādu gaļu nevar īsti iegādāties lielveikalos, bet tiešajā tirdzniecībā, īpaši Rīgā un apkaimē to ir iespējams nopirkt. Ar lielveikaliem vairāk strādā gaļas pārstrādes uzņēmumi, kautuves, un tas, kas tur nonāk, nāk jau caur citu sistēmu - tā vairs nav tiešā saikne ar saimniecību.

Latvijā ir divi gaļas liellopu kooperatīvi - tie ir salīdzinoši nelieli, ar pieredzi vien kopš 2021. gada. Arī es pats esmu viens no dibinātājiem vienam no kooperatīviem. Mēs arī mēģinājām sadarboties ar "Rimi Klēts" - mērķis bija ieviest vietējo liellopu gaļu tirdzniecībā. Sākotnēji bija interese, bet arī daudz prasību no viņu puses un liels uzcenojums. Patērētājam tas būtu dārgs produkts, un arī mums kā piegādātājiem būtu jādomā, ko darīt ar produkciju, ja tā netiek izpirkta. Beigās šis sadarbības modelis mums nederēja. Mēs turpinājām tiešo tirdzniecību, taču arī tas nav vienkārši un finansiāli nav izdevīgi - piegādes, organizēšana, loģistika - tas viss neatmaksājas.

Kādas ir tendences un izaicinājumi vērojami eksporta tirgos? Cik daudz un kādos tirgos pērn eksportēta produkcija?

2024. gadā kopumā Latvijā bija reģistrēti aptuveni 83 000 eksportētu liellopu, tai skaitā arī piena sektora teļi. Eksportēto gaļas liellopu līdz 29 mēnešu vecumam skaits ir 27 000. Salīdzinājumā ar 2023. gadu eksportēto dzīvnieku skaits ir nedaudz mazāks, bet apjomi ir stabili. Statistikā mēs nevaram pilnībā nošķirt gaļas liellopu nozari no piena nozares, tādēļ kopumā liellopu gaļas eksports naudas izteiksmē ienes apmēram 116 miljonus eiro.

Vai naudas izteiksmē šis rādītājs ir apmēram 2023. gada līmenī?

Jā, apmēram līdzīgi. Šogad, iespējams, būs vairāk, jo gaļas cenas pieaug.

Kādas kopumā ir prognozes par šo gadu? Vai pieaugs arī eksportēto dzīvnieku skaits?

Vērtība noteikti būs lielāka, ja nebūs kādu krasu izmaiņu, taču apjomi būs apmēram iepriekšējo gadu līmenī. Situāciju prognozēt ir ļoti grūti tieši iepriekšminēto slimību draudu un izplatības dēļ.

Kas vēl šobrīd ietekmē nozari? Vai ir kādi citi būtiski izaicinājumi?

Ir daudz dažādu faktoru, bet lielākais izaicinājums joprojām ir slimības. Papildus tam ir arī jaunas regulas. Piemēram, vēl nav līdz galam skaidrs, kā tiks ieviesta atmežošanas regula. Regula paredz, ka, ja 2021. gadā kādā platībā bija mežs (regulas izpratnē), tad tur vairs nedrīkstēs ganīt dzīvniekus. Vēl ir jāsaprot, cik daudz mūsu nozari un kādas saimniecības tas skars. Pagaidām provizoriski šķiet, ka to nebūs daudz.

Tāpat tiek ieviesta dzīvnieku pārvadāšanas regula. Tas nenotiek ātri, un nākamo gadu laikā būs jāskatās, kā to ieviesīs un kādas būs sekas. Tas ir viens no tuvāko gadu izaicinājumiem.

Tātad šobrīd lielākā problēma nozarē ir neskaidrība par nākotni?

Jā, šobrīd prognozēt ir ļoti grūti. Tirgus tendences vispār nav prognozējamas, un neviens arī no tirgotājiem nevar precīzi pateikt, kā attīstīsies situācija. Ja varētu, tad jau slēgtu līgumus, bet tā nenotiek. Neviens neslēdz līgumus ne par dzīviem dzīvniekiem, ne par gaļu, vismaz ne ar zemniekiem. Ilgtermiņa līgumu nav, un arī īstermiņā tas ir ļoti rets gadījums. Pat tagad es nevaru nosaukt nevienu konkrētu piemēru. Cenas vienkārši pārāk bieži mainās.

Vai šī līgumu neesamība ietekmē arī sadarbību ar partneriem? Vai partneri mainās?

Jā, protams. No malas tas var šķist dīvaini, bet nozarē tas ir pilnīgi normāli. Neviens par to nelauza galvu. Ja nav līguma, tad vienkārši tirgo pēc aktuālās cenas - tādas, kāda tajā brīdī ir pieejama.

Kas ir lielākie tirgi, uz kuriem Latvija eksportē gaļas liellopus?

Mūsu statistika rāda, ka pirmajā vietā ir Lietuva, taču tas nenozīmē, ka mūsu aizvestie teļi Lietuvā tiek tālāk nobaroti. Lietuvā ir starptautiskie iepircēji, kas tur sakomplektē lielākas kravas un eksportē tās tālāk. Arī Polija ir mums liels tirgus, jo tur ir jaudīgas kautuves, kas iegādājas dzīvniekus no Latvijas un slēdz līgumus ar vietējiem zemniekiem, lai tie nobarotu dzīvniekus, un vēlāk tie nonāk kautuvē. Arī slovēņi pie mums pērk diezgan daudz, arī ungāri pirms slimības atklāšanas pirka.

Tagad Ungārija vairs nepērk?

Jā, šobrīd situācija ir mainījusies, jo tur ir atklāta slimība. Bet atrodas citi pircēji. Ir daudz dažādu tirgus spēlētāju, kas iegādājas liellopus, un tas atkarīgs no konkrētā tirgus pieprasījuma. Starptautiskajā tirgū ir liellopu gaļas deficīts, tādēļ pircēju netrūkst.

Vai Latvija arī eksportē gaļas liellopus ārpus Eiropas Savienības?

Ir bijuši daži gadījumi, bet tas ir neliels apjoms.

Kas ir lielākie konkurenti Latvijas gaļas liellopu audzētājiem?

Par konkurenci spriest ir grūti. Piemēram, es neteiktu, ka igauņi mums ir konkurenti liellopu eksportā, jo viņiem ir citas šķirnes. Mums Latvijā ir sistēma, ka mums ir viens liels spēlētājs "Liellopu izsoļu nams", kas ir ļoti pievilcīgs tieši iepircējiem, jo viņi var atbraukt klātienē un arī pat attālināti iepirkt lopus. Iepircējiem patīk, ka viņi vienā vietā dažās stundās var sev sakomplektēt un nopirkt kravas. Nav vairs tā, kā bija agrāk, ka ir jāmeklē lopi caur aģentiem, jābrauc pa saimniecībām. Iepircējiem pašreizējais modelis ir krietni lētāks process. 

Kā gaļas liellopu audzētājus ir ietekmējušas jaunās dzīvnieku sertifikācijas izmaksas? Cik būtiski šis lēmums ietekmējis audzētāju peļņu un apgrozījumu?

Līdz šim mums bija stundas likme, bet tad pēkšņi parādījās cenrādis par vienu dzīvnieku. Paziņojums par jaunajām izmaiņām tika izsūtīts pagājušā gada 2. jūlijā, taču vasara nav labākais laiks, kad izmaiņas likumdošanā virzīt, vēl jo vairāk skaidri par to neinformējot audzētājus. Tobrīd neviens mums neprasīja viedokli par izmaiņām, no ministrijas puses bija klusums. Kad par šīm izmaiņām uzzinājām, protams, aktīvi iesaistījāmies, turklāt ne tikai mēs, bet arī piena sektors - visi atzina, ka tādā veidā mainīt likmi nedrīkst un nav atbildīgi pret nozari. Sākumā likme pamatdarba laikā bija paredzēta 6,15 eiro, tad pēc ilgām sarunām panācām samazinājumu līdz 5,30 eiro, turklāt šogad ir paredzēta 50% atlaide, kas nozīmē, ka tagad eksportētājuzņēmumi rēķinā pieliek 2,65 eiro zemniekam. Izmaksu pieaugums šajā ziņā ir ļoti liels, jo, ja iepriekš, piemēram, mūsu lielākais eksportētājs samaksāja 8-9000 eiro, tad tagad viņam valstij būs jāsamaksā 300 000 eiro. Jāsaprot, ka šo summu jau nemaksās uzņēmums, bet tā tiks paņemta no audzētāja. Tas nozīmē, ka kopumā apmēram pusmiljons eiro atkal tiks ņemts ārā no Latvijas laukiem. Jāsaprot, ka gaļas liellopu nozarē pamatā strādā ģimenes saimniecības, kurām šī nauda tiks atņemta.

Uz mūsu jautājumu "Kādas ir PVD inspektoru slodzes, lai nodrošinātu liellopu eksportu?" joprojām nav atbildes. Mēs esam par to, ka inspektoriem ir jāsaņem konkurētspējīgs atalgojums, lai viņi būtu mums pieejami, bet mēs gribam zināt, cik daudz inspektoru ir nepieciešams vajadzīgo funkciju, konkrēti dzīvnieku sertifikācijas, nodrošināšanai. Citādāk var izrādīties, ka vienu dienu inspektors kārto sertifikācijas jautājumus, bet nākamajā jau pārbauda lielveikalus. Tai pat laikā nauda inspektoru algai tiek "paņemta" no mūsu nozares. Ja mēs zinātu reālās inspektoru slodzes, tad arī varētu rēķināties ar to, ka ir, piemēram, nepieciešami četri inspektori ar konkrētu algu un citām izmaksām, un tikai tad mēs maksātu par sertifikātu. Tas būtu loģisks pakalpojums. Kāpēc Igaunijā sertifikāts maksā 23 eiro, Lietuvā - 70 eiro, bet mums tas sanāk daudz, daudz dārgāk? Mūsuprāt, stundas likme būtu vispiemērotākais risinājums, jo Latvijā eksportētāju nav daudz un infrastruktūra jau šobrīd ir tāda, ka viss notiek ļoti raiti un visu var ātri izdarīt.

Iepriekš zemkopības ministrs solīja, ka šogad turpinās sarunas ar lopkopjiem par tālākām sertifikācijas cenrāža izmaiņām, sākot no nākamā gada. Vai šādas sarunas ir sāktas un kā veicas?

Nē, sarunas nav sāktas un neesam neko dzirdējuši no ministrijas puses.

Cik ļoti izmaksu pieaugums jau ir ietekmējis gaļas liellopu audzētājus? Vai kādam izmaksu pieaugums var sākt likt domāt par darbības pārtraukšanu?

Nē, noteikti nē. Cenas ir pieaugušas un ir labas. Pats princips, ka ir šāda veida lēmumu pieņemšana un izmaiņu ieviešana, nav laba prakse. Pakalpojums ir pakalpojums, un esam gatavi par to samaksāt, bet mums ir jāzina konkrētas pakalpojuma izmaksas.

Vai pēc protestiem ir mainījusies sadarbība ar Zemkopības ministriju un PVD, jo valsts iestādēm tika pārmesta nozares neiesaistīšana un laicīga neinformēšana par izmaiņām?

Sadarbība ir laba, un neviens jau ļaunu prātu netur. Notiek darba process, un arī citos jautājumos mēs komunicējam un strādājam. Sertifikācijas jautājums ir tāds karstais kartupelis, kas līdz galam nav vēl atrisināts.

Vai, pārskatot sertifikācijas cenrādi, jūs piekristu arī maksai par vienu dzīvnieku, vai tas ir kaut kas, no kā jūs neatkāpsieties?

Mēs varam to pieņemt, bet ir jāsaprot, cik tas izmaksā. Ja paliktu 2,65 eiro, tad tam mēs varētu pat piekrist, bet ne 5,30 eiro. Tas ir nereāli! Protams, mums par šo jautājumu ir jādiskutē vēl savā starpā. Mēs šobrīd gribam ar PVD iziet cauri sertifikācijas procesam, lai saprastu, kura no pusēm līdz šim ir bijusi tuvāka patiesībai. Pagaidām mums nav pārliecības, ka PVD informācija ir tuva realitātei, jo mēs zinām, cik ilgs laiks reāli tiek patērēts viena dzīvnieka sertifikācijai.

Cik nozīmīgs solis ir Latvijas uzņēmumu iekļaušana Azerbaidžānas eksporta atzīto uzņēmumu sarakstā, un vai PVD būtu pie šī jāturpina strādāt, lai Latviju iekļautu arī citu trešo valstu sarakstos?

Tas ir ļoti labi. Azerbaidžāna vairāk strādā uz piena sektoru, piena teļu eksportu, bet viņiem ir arī interese par gaļas liellopiem. Šis jautājums nav tik ļoti PVD pusē, jo, ja lopi, piemēram, tiek vesti uz Uzbekistānu, tad Uzbekistānai ir konkrētas prasības par vakcināciju, karantīnu. Uzbekistāna atsūta prasības, PVD akceptē un piekrīt tām. Šajā ziņā ir teiciens - kas maksā, tas pasūta mūziku. Ja viņiem ir konkrētas prasības par vakcināciju, karantīnu, tad PVD šeit nodrošina uzraudzību, lai dzīvniekam visas šīs prasības tiktu izpildītas.