Kas ir mākslīgais intelekts? Izsmeļošas atbildes vieglajā valodā

"To" radīja pirms teju 60 gadiem, un "tas" ienāca mūsu sadzīvē uz palikšanu. Tas ir krietni atvieglojis daudzu darbu veikšanas procesus, sadzīvi, saziņu, nemanot padarot mūs no tā atkarīgus. Ja "tas" pēkšņi sadumpotos un atteiktos strādāt, iespējams, mēs apjuktu bezspēcībā – ko nu darīt? 

Labāk iepazīt mākslīgo intelektu (MI) palīdzēs izglītojoša saruna ar STEAM (izglītības un pētniecības pieeja, kas apvieno dabaszinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātnes, mākslu un matemātiku) entuziastu Vitoldu Jāni Bīriņu un Latvijas Universitātes docentu pētnieku Dmitriju Kravčenko.

MI smadzene aug

Kas īsti ir mākslīgais intelekts, un kā tas tiek veidots?

Dmitrijs: Matemātika! Mazliet plašāk formulējot – MI ir datorsistēma ar speciāli izveidotiem algoritmiem, kas spēj atrisināt, izpildīt tādus uzdevumus, par kuriem vēl nesen domājām, ka tos var paveikt tikai cilvēks.

Kā to panāk?

Vitolds: Ideja par MI veidošanu paņemta, izpētot cilvēka smadzeņu neironu tīklu uzbūvi un pēc tam uztaisot tā datorizētu matemātisku modeli ar mērķi saprast, kā tas strādā. Šajā sistēmā, tīklā tiek ievadīta kaut kāda informācija, tad saņemta atbilde. Ja tā neapmierina, mēs, pamainot ievadinformāciju, paregulējot neironu tīklu, pašu radīto smadzeni trenējam, mācām, līdz saņemam atbildi, kas mūs apmierina. Piemēram, es uzdodu MI uzģenerēt bildi, kurā nīlzirgs dejo baletu, tātad salikt kopā divas it kā nesaliekamas lietas. MI zina, ko nozīmē balets, kas ir nīlzirgs, un to ģenerē savā sapratnē. Parādās bilde, kurā nīlzirgam ir balerīnas svārciņi, tikai... ap galvu. To redzot, es un vēl tūkstotis vērtētāju pasaka – nepatīk, dod citas MI saprotamas norādes, un tas, vadoties no šīm norādēm, mācās, līdz rada bildi, par kuru no vairākuma saņem atbildi – patīk. Šī procesa gaitā MI kļūst arvien gudrāks, tā smadzene aug. Bet to, kas notiek mākslīgā neironu tīkla iekšienē, mēs īsti nevaram saprast. Melnā kaste. Un kam, šādā veidā audzēta, pilnveidota un attīstīta, tā īsti pieder, pat neapzināmies.

Kur šī smadzene atrodas, un kas to trenē? Un kā sanāk, ka tu uzdod uzdevumu, bet vienlaikus procesā piedalās vēl tūkstotis cilvēku?

Dmitrijs: Smadzene atrodas milzīgās datu serveru fermās, kas var būt izvietotas dažādās pasaules vietās. Tās uztur lielās tehnoloģiju kompānijas, kuras apstrādā un glabā informāciju. Serveri ir īpaši pielāgoti, lai veiktu sarežģītus aprēķinus, kas nepieciešami MI apmācībai un darbībai.

Mākslīgo intelektu trenē cilvēki, kas to izmanto, un nu jau laikam var teikt, ka to izmanto visi. To sākam darīt, jau tikko atverot interneta pārlūku, dažādiem mērķiem izmantojot telefonu, automātiski regulējot apkuri un tamlīdzīgi. Būtībā diezgan paradoksāla situācija – lietotāji maksā abonentmaksu kādam neironu tīkla īpašniekam par tā lietošanu, bet lietošanas procesā iegulda savas smadzenes, lai padarītu šo mākslīgo smadzeni gudrāku. Jo katru reizi, kad mēs dodam komandu vai labojam MI atbildi, tas analizē datus, balstoties uz lietotāju kopējo pieredzi. Un, jo vairāk cilvēku ar to mijiedarbojas, jo precīzākas un gudrākas kļūst MI atbildes; tas pakāpeniski pilnveido savas spējas. Šo procesu sauc par mašīnmācīšanos.

Būtībā MI jāuztver kā sarunu biedrs. Sarunas sākumā tas ar tevi iepazīstas, mēģina saprast, ko tieši no viņa gribi, kā ar tevi jārunā, novērtē tavas zināšanas, jo uzdevuma rezultāts daļēji izriet no jautājumu kompetences. Ja tu ar MI katru reizi pieklājīgi sasveicināsies – labdien, kā tev šodien gāja? –, tas tikpat pieklājīgi arī atbildēs. Ja strupi noteiksi – sveiks, sākam strādāt! –, tas pielāgosies šādam stilam.

Pagaidām augstākā virsotne

Jau 1954. gadā datori mācījās dambretes stratēģiju un 1959. gadā spēlēja labāk nekā vidējais spēlētājs. Ar tādiem pašiem panākumiem tie risināja algebras teksta uzdevumus, pierādīja teorēmas un runāja angļu valodā.

Dmitrijs: Tolaik to nosauca par MI, bet šodien par šo sasniegumu pasmejas. Tam ar MI nav nekāda sakara, jo dambretes algoritmā nebija mākslīgo neironu tīkla. Tomēr tas bija solis MI izveidošanas virzienā, un tālākā tā attīstība turpinājusies ļoti strauji. Agrāk uzskatīja, ka nopietns pamats runāt par MI būs tad, kad saruna ar to būs līdzvērtīga divu cilvēku savstarpējai sarunai. Būtībā tas notika jau pirms desmit gadiem, kad par realitāti kļuva ChatBot jeb sarunu robots, kas prot atbildēt uz jautājumiem, izmantojot atslēgas vārdus, un prezentēt preces vai pakalpojumus pēc noteikta algoritma atbilstoši jautājuma specifikai.

Ar virtuālajiem asistentiem, kādus izmanto daudzi uzņēmumi un valsts iestādes, ir runājuši daudzi.

Vitolds: Parasti gan jau pēc pirmajām frāzēm var pateikt, ka runātājs nav cilvēks, jo šie čatboti spēj sniegt tikai standarta atbildi, atkārtot to, ko tu jau zini vai pats vari uzzināt internetā. Tad klients ir spiests tērēt laiku, lai pārliecinātu ne pārāk gudro čatbotu, ka jautājums tiešām prasa kompetenta darbinieka atbildi. Bet, kamēr klienti par kvalitatīviem MI risinājumiem zina maz, uzņēmumiem izdodas radīt maldīgu iespaidu, ka sarunu robots ieviests klientu, nevis uzņēmuma peļņas interesēs.

Dmitrijs: Bet ChatBot nav MI augstākā virsotne. Par to runa ir tikai tad, kad nevar atšķirt, runā ar cilvēku vai mākslīgi radītu būtni.

Kāda pagaidām ir augstākā MI virsotne?

Vitolds: Piemēru ir daudz, bet izcilākie sasniegumi, visticamāk, nav publiski pieejami. No pieejamajiem kādam patīk Midjourney attēlu ģenerēšana, kādam ChatGPT, kādam vēl kāds. Skolēni, studenti uztic ChatGPT uzrakstīt pētījumus, kursa darbus, uzģenerēt prezentācijas, idejas ballītei.

Uzticot MI nopietnus darbus, piemēram, uzrakstīt noteikta garuma pētījumu par to, kas notika Latvijā 1918. gadā, MI veikums tomēr jāpārbauda. Jo, lai arī kopumā tas pētījumu uzrakstīs labāk nekā vidējais skolēns, MI var arī pieļaut kļūdas, teiksim, uzrakstīt, ka šajā laikā prezidents bija Andrejs Volmārs. Kad norādīsiet, kas veikumā nepatika, nebija pareizi, MI no tā mācīsies, un nākamais students saņems jau labāku pētījumu.

Labs MI lieliski spēj ģenerēt grafiskos attēlus. Tā apmācīšana sākās ar izcilu mākslinieku darbu atdarināšanu – MI radīja plaģiātus. Bet nu jau tas radījis tik daudzus attēlus, ka grūti pateikt, kurš ir kura plaģiāts

Dmitrijs: Būtībā arī mākslinieks rada plaģiātu, sākumā mācoties no sava skolotāja un viņu atdarinot, kaut ko aizgūstot no citiem māksliniekiem. Vispirms viņš rada plaģiātu, tikai tad nonāk pie sava stila. MI rīkojas tieši tāpat. Tomēr mākslinieku ar paša roku gleznotās gleznas no MI radītajām pagaidām vēl var atšķirt.

Tajās trūkst emociju?

 Vitolds: Ar to attēlošanu viss ir kārtībā. Pat grūti pateikt, kur jūtama atšķirība... Kaut kādu dziļāku izjūtu, zemapziņas līmenī. Citādi MI var pasūtīt tieši tādu seju ar tādu emociju vai to gammu un cilvēku tādā pozā, kādu vajag. Pirmā bilde varbūt neapmierinās, bet, turpinot norādīt savas prasības, rezultātā iegūšu tādu, kādu Shutterstock fotogrāfiju krātuvē nekad neatradīšu. Būtiski arī, ka MI radītā bilde nav neviena privātīpašums, turklāt, veicot arvien jaunus pasūtījumus, smadzene ar uzdevumu tiek galā arvien ātrāk un labāk.

 Un cik tālu tā?

Dmitrijs: To neviens nezina. Bet, pat ja MI aizvietotu visus fotogrāfus, māksliniekus, kuri veic pasūtījuma darbus mājaslapām, žurnāliem, tā cilvēcei nebūs lielākā problēma. Problēmas sāksies, ja MI risinās kaut kādus stratēģiskus jautājumus, saistītus ar ekonomiku, karu, un kad cilvēks šo procesu vairs nevarēs kontrolēt. Jau tagad problēmas sagādā dažādas pašbraucošas automašīnas, kas pēkšņi sāk uzvesties neparedzami, un pēc tam nav iespējams noskaidrot, kāpēc elektroniskās smadzenes pieņēma lēmumu rīkoties tā vai šitā. Bet tas ir bīstami un nozīmē, ka, piemēram, cilvēkam, kurš restorānā pavairāk iedzēris un izvēlējies, lai viņu mājās aizgādā šāda mašīna, tomēr jābūt gatavam stūri pārņemt savās rokās.

Lidmašīnas, kas paceļas un nolaižas bez pilota – cilvēka, arī vada MI?

Dmitrijs: Nē, tās vada autopilots, kam ir ļoti definēti algoritmi, proti, tajā ieprogrammēto uzdevumu loks ir ļoti šaurs. Ja lidmašīnas vadītu MI, kas pats var sākt kaut ko smadzeņot, tam varētu būt neparedzamas sekas...

Degradēties vai augt – katra paša izvēle

Tagad daudzi satraukušies, jo padzirdējuši, ka MI var piezvanīt ikvienam un, atdarinot tuva cilvēka balsi, izkrāpt naudu.

Vitolds: Ar nazi var nogriezt maizi, ar nazi var nogalināt... Jebkuru atklājumu, sasniegumu zinātnē var izmantot labā un sliktā nolūkā – tā bijis vienmēr. Ar MI var viltot cilvēka bildi, salikt viņu vienā bildē ar kādu, ar kuru viņš nekad nav bijis vai negribētu būt kopā, izveidot video, kur mazdēls vecmāmiņai lūdz naudu, lai izpestītu viņu no nepatikšanām, viltot cilvēka balsi; tam vajag iedot tikai balss paraugu. Tāpēc cilvēkiem jābūt uzmanīgiem, zinošiem, domājošiem. Tajā pašā laikā Imanta Ziedoņa muzejā iespēja ģenerēt viņa balsi izmantota, lai dzejnieka balsī stāstītu par dažādiem augiem, kas aug blakus, būtībā izstāstītu dzejnieka jaunības sapni kļūt par dārzkopi. Šīs idejas realizēšana, protams, saskaņota ar Ziedoņa tuviniekiem. Bet, ja dzejnieka balsi kāda partija sāktu izmantot pirmsvēlēšanu aģitācijā, tas jau būtu nelāgi.

Vai MI nenovedīs pie neveselīga slinkuma, degradācijas? Pašam vairs nav jādomā, pat diplomdarbus uzraksta MI. Saziņa, domu apmaiņa datorā vai telefonā notiek nepaplašinātos teikumos, izmantojot saīsinājumus, tādējādi degradējot valodu. Arī cilvēku savstarpējās attiecības… Bieži sarunājoties, piemēram, WhatsApp, pazūd vēlme satikties klātienē...

Vitolds: Tomēr tieši slinkums ir attīstības virzītājspēks. Ko tik cilvēks nav izgudrojis, pats nevēloties darīt grūtu, garlaicīgu darbu! Tajā pašā laikā cilvēkam vienmēr palikušas un paliks izvēles iespējas, izmantot šos sasniegumus, lai grimtu neveselīgā slinkumā un degradētos, vai lai savu darba uzdevumu paveiktu ātrāk, strādātu ražīgāk, un vēl atliktu laiks citām nodarbēm, sevis pilnveidošanai.

Degradācija atklāsies, kad pazudīs elektrība un cilvēks nevarēs pieslēgties ārējai smadzenei, bet paša jau būs sarāvusies maziņa un kļuvusi kusla. Tāpēc starp domāju un daru pats un manā vietā domā, dara MI jābūt veselīgai samērībai. Tomēr sagatavoties situācijai, kad ilgstoši nebūs elektrības, būtu apmēram tas pats, kas gatavoties tam, ka nebūs ēdiena. Jautājums – kā to darīt? Ik pa laikam 30 dienas neēst? (Smejas.)

Dmitrijs: Kādreiz cilvēks tiešām ilgstoši badojās, ēda tad, kad ēdienu sadabūja, nomedīja. Kopš laika, kad tas pieejams pārbagātīgi, notikusi cilvēka fiziskā degradācija – viņš nevar tik ātri paskriet, nav tik stiprs, kļūst arvien nevarīgāks. Savukārt MI arvien plašāka izmantošana pāris paaudžu laikā novedīs pie sociālās, intelektuālās degradācijas. Jau tagad bail domāt, kas notiek Filoloģijas fakultātē! Kāpēc studentam pašam domāt, ja MI uzraksta tekstu ar visiem spriedumiem!

Vitolds: Es daudz strādāju ar bērniem. Viens puika no sešu gadu vecuma ļoti aizrautīgi spēlēja datorspēles. Apsvēru, kā viņam atklāt radošuma iespējas, un pajautāju, vai spēlē nav kāds personāžs vai vide, kuru viņš gribētu redzēt citādu. Jā, gribot, lai kalni nav pelēki, bet zaļi. Tad darbojies – uzmodelē un uzprogrammē pats! Un kopš tā laika puika sāka taisīt datorspēles jeb no patērētāja kļuva par radītāju.

Ideālais variants – MI veic rutīnas darbus

Vai MI nedraud cilvēkiem arī ar darba atņemšanu?

Vitolds: Daļa mākslinieku, komponistu žēlojas, ka paliks bez maizes darba, jo visu izdarīs MI, savukārt citi priecājas, ka būs tikai jāizdomā ideja, bet to realizēs MI, turklāt daudz ātrāk, un viņiem tas dos iespēju vairāk pievērsties savu radošo ideju ģenerēšanai. Līdzīgi dara arī programmētāji. Daudzi programmu kodu vairs neraksta paši – ļoti labi mācēdami programmēt un formulēt MI dodamos uzdevumus, viņi to uztic izdarīt MI. Tomēr tas programmētājus nepadara nevajadzīgus, bet gan jaudīgākus. Un tādi, iemācoties sadarboties ar MI, var kļūt daudzu profesiju pārstāvji.

Savukārt, ja aptaujātu pārdevējus, vai viņi par algu, ko saņem, gribētu strādāt šo mehānisko darbu vai labprātāk nodarbotos ar to, kas viņus interesē, vai veltītu savu laiku bērnu audzināšanai un par to saņemtu tikpat lielu vecāku algu, domāju, liela daļa izvēlētos otro. Tas arī ir ideālais variants – MI veic rutīnas darbus, ļaujot cilvēkam nodarboties ar viņam tīkamām lietām, tādējādi uzlabojot viņa darba produktivitāti, nevis pilnībā viņu aizstājot. Cilvēkiem vienmēr būs darbs, jo visur MI mūs neaizvietos. Tomēr nav noliedzams, ka tuvākajos gados MI par sevi liks runāt arvien vairāk, atklāsies dažādas pārsteidzošas lietas.

Tas sāks pieņemt lēmumus cilvēka vietā?

Vitolds: Būtībā ChatBot, no kura atbildēm, kā jau runājām, labāk nekļūst, to jau dara. Jo tas ir pieņēmis lokālo lēmumu, ka klients nesazvanīs darbinieku, kurš spēj dot padomu.

Dmitrijs: Jautājums ir – ko MI spēj piedāvāt un kāda līmeņa lēmumus pieņem. Piemēram, navigatorā tas piedāvā savu variantu, pa kādu ceļu labāk braukt, bet gala lēmums tomēr ir cilvēkam. Savukārt finanšu jomā tas pieņem ļoti daudzus lēmumus. Biržās, kur tirgo akcijas, dotas sekundes, lai izanalizētu, pirkt vai pārdot, un MI to izdara daudz ātrāk par cilvēku; tam pat nav laika pajautāt viņa viedokli.

Jāsadzīvo draudzīgi

Vadot kara tehniku, arī izmanto MI – emocionāli vienaldzīgu superintelektu? Cilvēks, kurš vada tanku, varbūt vēl apžēlosies un nešaus uz bērnudārzu...

Dmitrijs: Pagaidām, cik zinu, kara tehniku vada cilvēki. Varbūt izņemot kaut kādas raķetes, ko izmanto citu raķešu pātveršanai. Jo arī šādā situācijā nav laika prasīt cilvēka viedokli. Kopumā par šo jomu zinām ļoti maz, informācija ir slepena.

Vitolds: Skatoties, kā rīkojas cilvēks, es neņemtos apgalvot, ka viņš pieņemtu humānākus lēmumus nekā MI. Un MI būs apmācīts izanalizēt, ka ir situācijas, kad šaut nedrīkst.

Kad 2006. gadā Latvijā aktīvi sākām popularizēt STEM izglītību un robotu būvi, bija, kas vaicāja – vai nebaidāties, ka roboti kādreiz varētu sacelties pret cilvēku? Atbildēju – tas būs atkarīgs no tā, kas un kādus tos robotus radīs. Humāni cilvēki, esmu pārliecināts, radīs humānus robotus, jo viņi tajos ieliks savus pasaules uzskatus. Ja humānie cilvēki kaut kādu apsvērumu dēļ atteiktos radīt robotus, bet nehumānie turpinātu, tad robotu sacelšanās iespēja būtu lielāka.

Kioto Universitātes pētnieki uzskatot – pievienojot MI robotiem-humanoīdiem, tiem varot būt jūtas. Kāda robotu jaunkundze jau spējot piedalīties vienkāršās sarunās, smieties, saprast cilvēku humoru. Vienīgais, kas robotu nododot, esot nedaudz saraustītās, robotiskās kustības un mīmika. Pētnieki uzskata, ka šādi roboti varētu kļūt par vērtīgiem pavadoņiem novecojušajai sabiedrībai, īpaši tiem, kuriem nav piederīgo.

Dmitrijs: Japāņi ir robotu fani, turklāt viņu kultūrā valda uzskats, ka dzīvs ir viss, ka jebkuram objektam ir dvēsele. Tāpēc uztvert robotus kā reāli dzīvojošas būtnes viņiem ir pilnīgi dabiski. Ja tie vēl runā un kustas, tad skrūvītes un citas detaļas, no kā roboti salikti kopā, japāņiem kļūst mazsvarīgas.

Robots-humanoīds, apveltīts ar MI, tiešām varētu aizvietot cilvēku ne vienā vien darbavietā.

Vitolds: Un kāpēc gan lai robots neaizvietotu, piemēram, aprūpētāju pansionātā? Vientuļš vecs cilvēks sēž gultā, pie viņa pienāk robotmeitene un sirsnīgi aprunājas. Vai arī viņam tiek iedots robots-ronītis. Japānā tādus pirms gadiem padsmit deva veciem cilvēkiem slimnīcās, lai uzlabotu viņu psihoemocionālo stāvokli. Ronītis izdvesa mīlīgas skaņas, bija mīksts, mīļš, to varēja papaijāt. Var jau teikt, ka vecais galīgi ku-kū, runā ar ronīti, bet, ja roboti cilvēkam spēj dot to, ko nespēj darbos aizņemtie bērni, mazbērni, tad lai tā notiek. 

Dmitrijs: MI cilvēkus var aizvietot dažādi. Pirms trim gadiem izlasīju par vīrieti, kuram nomira mīļotā. Bija saglabājies diezgan liels abu elektroniskās sarakstes apjoms, un viņš to nodeva kaut kādam MI, norādot, kuras ir viņa, kuras – sievietes frāzes, un iemācīja uz viņa rakstīto reaģēt un rakstīt tā, kā to būtu darījusi mīļotā. Tagad ideja MI izmantot šādās situācijās jau ir komercializēta, to izmanto arī, lai radītu elektronisko draudzeni/draugu, ar ko sarakstē parunāt. Var jau šausmināties, vai tiešām nav dzīvu cilvēku, ar ko parunāt, bet – tā atkal ir katra paša izvēle.

Vitolds: Pie tā arī paliekam. Lai arī MI rada nozīmīgas izmaiņas mūsu ikdienā, darbā un savstarpējā komunikācijā, no tā nav jābaidās, bet ar to draudzīgi jāsadzīvo. Turklāt MI nav ne pirmā, ne pēdējā transformējošā tehnoloģija civilizācijas attīstībā. Pieņemam to, ko nevaram ietekmēt, un mainām to, ko varam. Iepazīstam MI, jo, īstajā vietā izmantots, tas mums pavērs milzu iespējas.

Vārds ChatGPT

Šo rakstu Vitolds un Dmitrijs iedeva izlasīt ChatGPT, piebilstot, ka žurnāliste aizmirsa uzdot divus svarīgus jautājumus, un palūdza, lai ChatGPT tos uzdod Antras vietā un viņu vietā sniedz atbildes. Te MI veikums.

Jautājums, kuru Antra varētu uzdot, bet neuzdeva: Kā jūs redzat mākslīgā intelekta attīstības ietekmi uz izglītību? Vai tas palīdz vai tomēr rada jaunus izaicinājumus?

Iespējamā atbilde no Dmitrija: Mākslīgais intelekts var būt lielisks palīgs izglītībā, īpaši personalizētās mācībās. Piemēram, adaptīvās mācību sistēmas var pielāgot saturu katra skolēna individuālajām vajadzībām, palīdzot apgūt sarežģītus jēdzienus efektīvāk. Taču ir arī izaicinājumi, piemēram, risks, ka skolēni paļausies uz MI un mazāk attīstīs kritisko domāšanu vai analītiskās prasmes.

Iespējamā atbilde no Vitolda: Es teiktu, ka MI izglītībā ir kā divpusējs zobens. No vienas puses, tas sniedz piekļuvi milzīgam informācijas apjomam un var palīdzēt skolotājiem, automatizējot uzdevumu vērtēšanu un pat radot mācību materiālus. No otras puses, pastāv risks, ka, ja mēs paļausimies tikai uz tehnoloģijām, var samazināties skolēnu radošums un spēja risināt problēmas patstāvīgi. Tāpēc svarīgi atrast līdzsvaru starp MI izmantošanu un tradicionālajām mācību metodēm.

Jautājums, kuru Antra varētu uzdot, bet neuzdeva: Kā jūs redzat Latvijas lomu mākslīgā intelekta attīstībā un pielietošanā nākotnē? Vai mums ir potenciāls būt nozīmīgiem spēlētājiem šajā jomā?

Iespējamā atbilde no Dmitrija: Es uzskatu, ka Latvijai ir liels potenciāls mākslīgā intelekta attīstībā, īpaši ņemot vērā mūsu izglītības sistēmu un IT nozari, kas jau tagad ir ļoti attīstīta. Taču mums jāinvestē vairāk resursu pētniecībā un jāveicina sadarbība starp uzņēmumiem, universitātēm un valdību. Mazākām valstīm, piemēram, Latvijai, ir iespēja kļūt par nišas ekspertiem konkrētās jomās, piemēram, dabīgās valodas apstrādē latviešu valodā, kas ir unikāla un pieprasa specifisku pieeju.

Iespējamā atbilde no Vitolda: Jā, Latvija varētu kļūt par ievērojamu spēlētāju, ja mēs koncentrēsimies uz inovācijām un ilgtspējīgu tehnoloģiju attīstību. Mūsu priekšrocība ir tas, ka esam pietiekami mazi, lai ātri pielāgotos jauniem apstākļiem, un mums ir spēcīga IT kopiena. Tomēr tas prasa ne tikai investīcijas, bet arī stratēģisku redzējumu un ilgtspējīgu politiku. Bez tam, ir svarīgi, lai arī sabiedrība tiktu iesaistīta un saprastu mākslīgā intelekta nozīmīgumu, jo tas ietekmēs ikvienu no mums.