Vai pensiju 3. līmenis ir uz mūžu? 4 mīti, ko nevajadzētu pieņemt par patiesību
Pensiju 3. līmenis ir viena no alternatīvām iekrājumu veidošanai vecumdienām, un tā ir pilnībā brīvprātīga, taču par to arvien mēdz būt dažādi jautājumi un maldīgi priekšstati.
“Luminor” aktīvu pārvaldīšanas un pensiju daļas vadītājs Atis Krūmiņš komentē un atspēko tipiskākos mītus par uzkrājumiem pensiju 3. līmenī.
Mīts Nr. 1 . Izvēle ir uz mūžu un nav maināma
Bieži vien tiek kļūdaini uzskatīts, ka pensiju 3. līmeņa plānu var izvēlēties tikai vienreiz, kā arī vēlāk to nav iespējams mainīt, tomēr šis uzkrājuma veids ir pat elastīgāks nekā pensiju 2. līmenis, kuru var mainīt tikai vienu reizi gadā.
Pensiju 3. līmeņa plānu vai pārvaldnieku var mainīt, kad vēlas, kā arī naudu var uzkrāt vienlaikus vairākās vietās ar atšķirīgu stratēģiju, izvēloties dažādus pensiju plānus. Kaut gan pensiju 3. līmenī uzkrātie līdzekļi ir pieejami jau no 55 gadu vecuma, eksperts iesaka tos izmantot līdz ar došanos pensijā, kad tie būs visvairāk noderīgi.
Mīts Nr. 2. Ja ienesīgums bijis negatīvs, jāmaina plāns
Veicot uzkrājumu vecumdienām, būtiski apzināties, ka svārstības finanšu tirgos ir sagaidāmas un tās ir ieguldīšanas procesa neizbēgama sastāvdaļa, tomēr pieredze rāda, ka ilgtermiņā ieguldītā summa aug.
“Ienesīguma līmeni izvēlētajā plānā var novērtēt tikai ilgākā laika periodā, piemēram, piecu vai 10 gadu termiņā, tāpēc nevajag pieņemt pārsteidzīgus un emocionālus lēmumus, ja kādu brīdi tam klājies sliktāk. Pensiju plāna maiņa īstermiņa negatīvu svārstību dēļ parasti nenes gaidīto rezultātu. Tā kā pensiju plāni ieguldījumus veic akcijās un parādzīmēs, to rezultātus ietekmē situācija finanšu tirgos, līdz ar to svārstības, piemēram, akciju tirgos, atspoguļosies arī izvēlētajā pensiju plānā,” norāda eksperts.
Ekonomiskais cikls ilgst aptuveni piecus līdz 10 gadus, un tā laikā ir sagaidāms gan izaugsmes, gan recesijas periods. Tāpat jāņem vērā, ka pastāv arī pensiju fondi, kuriem tik ilgu laika periodu kā pieci līdz 10 gadi nav iespējams izvērtēt, jo tie ir pieejami tikai pēdējos gados, tāpēc to darbības rādītāji īstermiņā nebūs salīdzināmi ar ilgspēlējošiem pensiju fondiem.
Mīts Nr. 3. Komisijas maksa ir svarīgākais
Kaut gan komisijas maksa ir svarīgs aspekts pensijas plāna izvēlē, tas noteikti nav izšķirošais un vienīgais rādītājs. Atšķirībā no pensiju 2. līmeņa pārvaldīšanas komisijām, kas tiek regulētas un noteiktas likumā, pensiju 3. līmeņa komisijas nosaka paši pensiju fondi un ieguldījumu pārvaldnieki.
Pensiju 3. līmeņa pārvaldības kopējās izmaksas veido vairākas komponentes: atlīdzība pensiju fondam un pārvaldniekam, kā arī darījumu izmaksas. Viennozīmīgi pakalpojuma izmaksām ir jābūt samērīgām pret iegūto rezultātu, proti, ienesīgumu, tāpēc tomēr būtiskāk par komisiju maksu ir raudzīties uz gala ienesīgumu pēc visu izdevumu segšanas.
“Svarīgi ir izvēlēties vecumam atbilstošu pensijas plānu – jaunākiem cilvēkiem ieteicams uzkrāt aktīvākos pensiju plānos ar 75 līdz 100% akciju īpatsvaru, t.i., pensiju plānā ar augstāku risku, toties pirmspensijas vecumu sasniegušajiem iedzīvotājiem būtu jāizvēlas konservatīvāks pensiju plāns. Bieži vien pensiju plāna nosaukumā ir ietverts vecums vai dzimšanas gads, kurai iedzīvotāju grupai pēc vecuma tas ir paredzēts,” komentē eksperts.
Mīts Nr. 4. Indeksu fondi ir labāks ieguldījums
Kā skaidro eksperts, abiem ieguldījumu veidiem – aktīvi pārvaldītajiem pensiju plāniem un pasīvi pārvaldītajiem pensiju plāniem, kas iegulda indeksu fondos, – ir savas priekšrocības un trūkumi. Pēdējos gados labāku rezultātu ir uzrādījuši indeksu fondi, jo tie ir veiksmīgi notvēruši ASV akciju tirgu spēku ar tehnoloģiju kompānijām priekšgalā. Šī tendence ir bijusi ilga un spēcīga vairāku gadu garumā, palīdzot indeksu fondiem pārspēt aktīvi pārvaldītos pensiju plānus.
Tomēr mainoties situācijai tirgū, indeksu fondiem var paiet ilgāks laiks, līdz tie sasniegs jaunu, spēcīgu virzību tirgū – var būt nepieciešami vairāki gadi, līdz indeksos tiek samazināts vājāko uzņēmumu vai reģionu īpatsvars. Turklāt indeksu fondiem krietni vājāk klājas parādzīmju segmentā, līdz ar to arī pasīvi pārvaldītiem pensiju plāniem, kuros dominē fiksēta ienākuma vērtspapīri. Piemēram, pašlaik pasīvi pārvaldīto konservatīvo plānu sniegums jau vairākus gadus ir relatīvi vājāks nekā aktīvi pārvaldīto.
Bieži vien pensiju fondu kontekstā nekorekti tiek salīdzināta pasīvā un aktīvā pārvaldīšanas pieeja. Nereti tiek norādīts uz dažādiem pētījumiem, kas šķietami apliecina aktīvi pārvaldītu fondu nespēju konkurēt ar konkrētu akciju indeksu, piemēram, S&P 500.
Eksperts atgādina – šādus secinājumus nevar attiecināt uz pensiju fondiem Latvijā, kuri līdzekļus var ieguldīt gan dažādu reģionu akcijās un parādzīmēs, gan, piemēram, noguldījumos bankās.
