Inna Šteinbuka nosauc savu Latvijas ekonomikas problēmu versiju

Nevar teikt, ka nodokļu plāna rādītāji gada laikā nevar mainīties, jo mēs dzīvojam ļoti lielā nenoteiktībā. Ja, piemēram, saasinās situācija Tuvajos Austrumos, tas nozīmēs lielāku naftas cenu un ietekmēs degvielas, elektrības cenas utt. To nav iespējams prognozēt un tas no mums nav atkarīgs.

Māstrihtas kritēriji paredz budžeta deficīta griestus 3% apmērā. 2,8% ir valdības noteiktais budžeta deficīta mērķa rādītājs. Ja deficīts būs nedaudz lielāks, pat 3,0%, tas nav nekas, bet virs 3% nebūtu labi. Eiropas Padome rekomendācijās Latvijai aicināja uzturēt stingrāku fiskālo politiku un piebremzēt izdevumu pieaugumu un to pašu rekomendēja arī OECD. Rekomendācijas var ņemt vērā, var neņemt, bet tās ir publiskas rekomendācijas, kuras ir pieejamas visiem. Tās ir signāls gan reitingu aģentūrām, gan investoriem. Dzīve rādīs, cik stingri valdība turēsies pie deficīta plāna, bet jebkurā gadījumā aicinātu ar deficītu īpaši neaizrauties un nepieļaut to virs 3%. Es saprotu, ka valdībai ir ambiciozas prioritātes, tostarp pieaugošie aizsardzības izdevumi un gadiem esošās prioritātes, kā veselība un izglītība, bet nodokļu ieņēmumi ir tādi, kādi ir. Līdz ar to ienākumi un izdevumi ir jāmēģina sabalansēt.

Atbilstoši FM 2024. gada februāra prognozei Latvijas IKP 2024.gadā palielināsies par 1,4%, bet 2025. gadā gaidāma ekonomikas izaugsmes paātrināšanās līdz 2,9%. Nākamajos trijos gados ekonomikas izaugsme nedaudz palēnināsies, 2026. gadā veidojot 2,5% un līdz 2028. gadampalēninoties līdz 2,3%. Ko šāds izaugsmes temps nozīmēs Latvijas attīstībai, un vai tas nozīmē, ka ne uz kādu izrāvienu mēs cerēt nevaram?

FM bāzes scenārijs ir ļoti piesardzīgs, jo tā mērķis ir pēc iespējas nepārvērtēt sagaidāmos budžeta ieņēmumus. Straujāko izaugsmi 2025. gadā nosaka Eiropas fondu apgūšana, kas turpmākajos gados palēnināsies. Neizslēdzu, ka faktiskais ekonomikas pieaugums varētu būt straujāks. Plaisas mazināšana starp Latviju un kaimiņvalstīm ir iespējama pie ekonomikas pieauguma tempiem vidēji 4-5% gadā.

Kādi ir varianti, lai to mainītu un vēl vairāk nepalielinātu atpalicību no kaimiņvalstīm?

Variantu nav sevišķi daudz. Ir nepieciešamas investīcijas no privātā sektora puses, kas Latvijā joprojām kavējas. Ārvalstu investoru padome, Latvijas Universitātes Domnīca PEAK un Latvijas Banka dažādos pētījumos nonākuši pie līdzīgiem secinājumiem par problēmām, kuras ierobežo privāto investīciju ienākšanu Latvijas ekonomikā, to vidū darbaspēka pieejamības ierobežojumi, zema izglītības kvalitāte un prasmju neatbilstība darba tirgus pieprasījumam, kā arī birokrātisko procedūru slogs būvniecībā un citās nozarēs. Investīcijas konkurētspējīgos inovatīvos projektos un cilvēkkapitālā ir vitāli nepieciešamas, lai nodrošinātu darbaspēka migrāciju no mazproduktīvām nozarēm uz nozarēm ar augstu pievienoto vērtību, kāpinātu produktivitāti, sekmētu izaugsmi un veicinātu budžeta ieņēmumu pieaugumu.

Ir jāapzinās, ka atrodamies lielas ģeopolitiskās nestabilitātes zonā, un privāto investīciju zemais līmenis ir dabisks, diemžēl valdībai šobrīd nav daudz instrumentu to ietekmēt. Tāpēc birokrātijas mazināšana ir valdībai pieejams instruments, un tas ir spēcīgs investoru motivācijas līdzeklis, kas neprasa papildu budžeta finansējumu.

Kādas ir bijušas lielākās kļūdas, kas Latvijas ekonomiku ir novedusi tur, kur tagad esam?

Finanšu krīzes laikā Latvija piedzīvoja smago "piezemēšanos", kas ietekmēja turpmākās atšķirības Baltijas valstu ekonomiskās attīstības trajektorijās. Nereti izskan pārmetumi valdībai, ka 2008. gada krīzes laikā jostas savilkšana bija pārāk smaga, ka valdība nav pareizi rīkojusies, tādēļ mēs tagad atpaliekam no kaimiņvalstīm. Bet es uzskatu, ka cīņa ar krīzes sekām bija profesionāli korekta. Cēloņi šai krīzei jāmeklē "gāze grīdā" politikā, kura tika īstenota uzreiz pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (ES), kas kombinācijā ar globālo finanšu krīzi smagi ietekmēja Latviju un tās iedzīvotājus.

Pēc finanšu krīzes, periodā no 2013. līdz 2019.gadam, izaugsme bija mērena. Latvijas IKP pieauga vidēji par 2,6 % gadā, tādēļ kopš 2016.gada kaimiņvalstu IKP rādītāji apsteidza Latviju, turklāt šīs atšķirības turpina pieaugt joprojām. Galvenais iemesls atpalicībai ir investīciju trūkums.

Ekonomikas izrāvienam un konkurētspējai īpaši būtiskas ir investīcijas pētniecībā un attīstībā, un šeit ir interesanti salīdzināt Latviju ar Lietuvu un Igauniju. Laika posmā no 2013. līdz 2022. gadam Latvija pētniecībā investēja vidēji 15% no ES vidējā (ES = 100), Lietuva investēja 25%, bet Igaunija - gandrīz pusi (46%) no ES vidējā līmeņa. Latvijā 2022.gadā uzņēmumu finansējuma pētniecībā un attīstībā īpatsvars no kopējā finansējuma bija 33,5%, Lietuvā - nedaudz vairāk (36,1%), bet Igaunijā - 50,9% jeb gandrīz vienādā proporcijā ar publisko finansējumu. Tas ietekmēja ekonomikas specializāciju un nozaru pievienotās vērtības īpatsvara pārmaiņas.

Gadiem ilgi mēs pārāk maz esam investējuši pētniecībā un izglītībā. Tas tagad daļēji izskaidro pašreizējo atpalicību. Ja Igaunijas izglītības sistēma pēc 2022. gada reitinga ir pirmajā vietā ES un viena no pasaules līderiem, apsteidzot ilggadējo līderi Somiju, tad Latvijas izglītības sistēmas novērtējums ir daudz zemāks ar ļoti lielu skolēnu atpalicību matemātikas jomā. Runājot par augstāko izglītību, starptautiski atzinīgi novērtētas Tartu universitātes finansējums ir tikpat liels kā mūsu trīs lielāko augstskolu finansējums kopā. Tas viss liecina par to, ka gadiem ilgi definējam, bet nepietiekami finansējam izglītību, lai sasniegtu izrāvienu cilvēkkapitāla kvalitātes uzlabošanā. Izrāvienu nevar panākt ātri. Ja šodien ieguldām izglītībā, pētniecībā un inovācijās, tad gaidīt lielu atdevi varam pēc pieciem desmit gadiem, bet ne uzreiz. Lai gan nesasniegsim ātru rezultātu, tāpat ir nepieciešams ieguldīt resursus izglītībā un pētniecībā, lai veicinātu izrāvienu nākotnē. Zinām, ka resursi ir ierobežoti, tādēļ jāatrod finansējuma efektivitātes paaugstināšanas veids. Piemēram, Latvijā šobrīd konsolidē augstāko izglītības sistēmu un tas ir ļoti labi. Ja izdosies to gudri izdarīt, tad, cerams, tam būs atdeve, bet, protams, ne uzreiz.

Vai kļūdas ir bijušas arī pēdējo gadu lēmumos par atbalsta sniegšanu visiem, bet ne tiem, kam tas visvairāk vajadzīgs? Piemēram, Covid-19 laikā atbalsts visām ģimenēm ar bērniem, atbalsts visiem pensionāriem energoresursu cenu kāpuma laikā, tagad atbalsts teju visiem hipotekārā kredīta maksātājiem.

Kas attiecas uz Covid-19 laiku, tad tajā laikā bija atcelti fiskālā deficīta griesti visām eirozonas dalībvalstīm tieši tādēļ, lai valdības varētu atbalstīt gan iedzīvotājus, gan uzņēmumus un ekonomikas galīgi nesabruktu. Ideālā gadījumā atbalsti ir jāpiešķir efektīvi un tiem, kam tas visvairāk ir vajadzīgs. Uz to mēs savā laikā norādījām. Ņemot vērā, ka krīze tolaik bija ļoti negaidīta un neviena valdība nebija tam sagatavota, tad ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs tika dalīta tā saucamā "helikoptera nauda", lai nomierinātu sabiedrību. Protams, teorētiski vajadzēja atbalstīt tikai tos, kam tas nepieciešams, bet tas prasītu papildu analīzi, un vieglāk un ātrāk tajā laikā bija piešķirt visiem.

Kas attiecas uz kredītmaksājumu atbalstu - tāds bija valdības lēmums ieviest speciālu nodokli šim nolūkam. No šiem līdzekļiem tad arī tiek maksāts atbalsts un citiem nolūkiem tos nevar tērēt. Mēs, protams, varam apšaubīt, vai tas bija vajadzīgs, bet negribētu par to vairs diskutēt, un tas pēc būtības nav FDP mandāts. Tāds bija valdības lēmums, un to respektējam. Runājot par efektīvu līdzekļu izlietošanu, ir vērts koncentrēties uz tiem līdzekļiem, kas nav iezīmēti speciālam mērķim. Līdzekļu izlietošanas efektivitātes vērtēšana ir Valsts kontroles uzdevums.

Vienmēr budžetā var atrast virzienus, kur līdzekļus var ietaupīt vai atlikt tēriņus uz "labākiem laikiem". Tas ir līdzīgi, kā ikkatras ģimenes budžetā var atrast lietas, kurām tērēt mazāk, netērēt vispār vai gaidīt, kad maciņā būs vairāk naudas. Tas pats ir ar valsts budžetu. Tam ir vajadzīga politiskā griba, lai veiktu auditu budžetā un atrastu izdevumu posteņus, kādus varētu samazināt.

Esat uzsvēruši, ka turpmākajos gados valdībai ir īpaši nepieciešams izvairīties no parāda apmēra kāpināšanas - Latvija nevar atļauties paaugstināt valsts parādu virs 50% no IKP, jo ir jāsaglabā drošības spilvens potenciālai krīzei, kas vienmēr nāk negaidīti. Kā pašreizējā nestabilajā ģeopolitiskajā situācijā sabalansēt parāda ierobežošanu un nepieciešamību tērēt vairāk aizsardzībai, gan iekšējai, gan ārējai?

Lai nepieļautu parāda kāpināšanu, ir divi rīcības virzieni - nodokļu ieņēmumu palielināšana un efektīvāka budžeta resursu izmantošana.

Latvijā nodokļos attiecībā pret IKP tiek iekasēts mazāk salīdzinājumā ar citām ES valstīm (2022.gadā 30,8% no IKP, vidēji ES 41,2%), bet vajadzības pēc papildu finansējuma ir ievērojamas. OECD jau vairāku gadu garumā iesaka Latvijai palielināt nodokļu likmes, piemērām, paaugstinot nekustāmā īpašuma nodokli un citus. Es personīgi neatbalstu nodokļu likmju palielināšanu situācijā, kad ir grūti uzrunāt investorus, kad ir bīstami demotivēt uzņēmējus un kad privātais patēriņš ir jāstimulē.

Nodokļu jomā nepieciešams pastiprināt pasākumus ēnu ekonomikas samazināšanai, kā arī vienkāršot nodokļu sistēmu un tās administrēšanu, tādējādi uzlabojot uzņēmējdarbības vidi un veicinot labprātīgo nodokļu nomaksu. Nodokļu ieņēmumi automātiski palielināsies, ja izdosies veicināt straujāku izaugsmi.

Ņemot vērā sarukušo inflāciju un zemo ekonomikas izaugsmi, FDP uzsver, ka nebūs viegli sasniegt šī gada Budžeta likumā paredzēto budžeta deficītu 2,8% un strukturālo deficītu 0,5% apmērā no IKP. Kur redzat iespējas ietaupīt, tērēt mazāk, kur būtu "jāsavelk jostas"?

Fiskālās disciplīnas padomes mandāts neparedz budžeta izdevumu lietderības izvērtējumu. Par to, kur un kādos apjomos novirzīt budžeta resursus definēto prioritāšu īstenošanai, lemj valdība. Savukārt, Valsts kontrole vērtē izdevumu izlietošanas lietderību un efektivitāti. FDP, savukārt, aicina valdību bāzes scenārija pasliktināšanas gadījumā budžeta izpildes gaitā pēc iespējas taupīt ieekonomētos līdzekļus, nenovirzot vai novirzot minimāli neparedzēto gadījumu finansēšanai.

FM ir izstrādājusi 15 potenciālos darbaspēka nodokļu izmaiņu scenārijus. Vai tas diskusijas par darbaspēka nodokļu reformu nepadarīs nebeidzamas? Kurus variantus atbalstītu FDP?

Valdība intensīvi strādā pie nodokļu politikas pamatnostādnēm, daudzu scenāriju esamība liecina par to, cik grūti ir līdzsvarot valdības, uzņēmēju un sociālo partneru intereses. Tiek plānots, ka nodokļu reforma tiks ieviesta, sākot ar 2025. vai 2026.gadu, tā kā laiks diskusijām un scenāriju salīdzinājumam vēl ir. FDP respektē valdības apņēmību pilnveidot nodokļu sistēmu, bet varētu atbalstīt tikai tādu variantu, kas nesamazina kopbudžeta nodokļu ieņēmumus. Esam gandarīti, ka FM apzinās, ka jebkurš nodokļu ieņēmumu samazinājums būtu kompensējams ar citiem nodokļu ieņēmumiem.

OECD pēdējās rekomendācijās iesaka Latvijai samazināt nodokļus mazo algu saņēmējiem, un tas arī saskan ar darba devēju prasībām. Taču tajās pašās rekomendācijās OECD iesaka pacelt īpašuma nodokli, kopumā pacelt ienākuma nodokli. Personīgi uzskatu, ka šobrīd celt nodokļus ir slikti, jo mums jau tā investori rindā nestāv. Protams, arī īpašuma nodokli var diferencēt, bet nedomāju, ka šobrīd ir īstais laiks to darīt. Ja mēs samazinām kādu darbaspēka nodokli, tad pretī ir jāliek nodokļu palielinājums citā vietā. Ir jāskatās, kā šī diskusija par darbaspēka nodokļiem virzās un kā kopumā pildās nodokļu ieņēmumu plāns.

Esat norādījuši, ka ekonomiskās attīstības vājākie posmi ir zemā produktivitāte, darbaspēka trūkums un zems investīciju līmenis. Kas ir galvenās jomas, uz kurām valdībai būtu jākoncentrējas, lai to mainītu?

Viens no galvenajiem izaicinājumiem ir inovācijas, kas veicinātu produktivitāti, konkurētspēju, izaugsmi un labklājību. Inovācijas savukārt prasa investīcijas, ieskaitot ieguldījumus pētniecībā un attīstībā, kā arī cilvēku zināšanu un prasmju pilnveidošanā. Paralēli jāveicina kredītiestāžu finansējums uzņēmumiem. Uzņēmējdarbības finansējuma nepietiekamība ir viens no galvenajiem cēloņiem, kāpēc veidojas pēdējās desmitgades Latvijas izaugsmes atpalicība no Lietuvas un Igaunijas. Visbeidzot, Latvijas būtiskākais izaicinājums ir maksimāli efektīvi izmantot valsts budžeta resursus un mērķtiecīgi ieguldīt visus pieejamos ES fondus, tostarp Atveseļošanās mehānisma līdzekļus, ekonomikas konkurētspējas stiprināšanai. Ņemot vērā ģeopolitisko nenoteiktību, vitāli nepieciešams ir nostiprināt enerģētikas drošību.

Kādām būtu jābūt valdības prioritātēm, sākot darbu pie nākamā gada budžeta? Kas ir "sarkanās līnijas", ko nekādā gadījumā nevar pārkāpt? Kādus riskus redzat?

Prioritātes jau ir definētas valdības deklarācijā, un tās ir aizsardzība, veselības aprūpe un izglītība. Katra no prioritātēm prasa ievērojamus budžeta līdzekļus. Gan OECD, gan EK rekomendējusi Latvijai ievērot stingrāku fiskālo politiku. Ir bīstami palielināt valsts parādu virs 50%, jo mums ir nepieciešams drošības spilvens neparedzētai nākotnes krīzei. Kāda būs nākamā krīze, mēs nezinām, un, kad tā sāksies, mēs arī nezinām, tāpēc drošības spilvens ir vajadzīgs. Protams, jo zemāks budžeta deficīts, jo lēnāk pieaug valsts parāds.

Vēlos pievērst uzmanību, ka FM paredzēja grozījumus Fiskālās disciplīnas likumā, kas palielinās maksimāli pieļaujamo strukturālo deficītu no 0,5% no IKP līdz 1,0% no IKP. Strukturālais deficīts ir kopējais deficīts, no kura ir atskaitīti vienreizēji apjomīgie valdības izdevumi vai ieņēmumi, kā arī izslēgta ekonomiskā cikla svārstību ietekme. Piemēram, tie var būt lielāki izdevumi īslaicīgas krīzes apstākļos vai lielāki ieņēmumi izdevīgu valsts darījumu rezultātā.

Latvijas Fiskālās disciplīnas likumā strukturālā deficīta griesti (0,5%) bija striktāki par ES prasībām. ES Stabilitātes un izaugsmes pakts vēsturiski pieļāva strukturālo deficītu 1% no IKP, ja valstij ir plānotas būtiskas reformas, ja ekonomikā ir lejupslīde un ja valsts parāda apjoms ir zem 60%. Potenciālās izmaiņas Latvijas Fiskālās disciplīnas likumā nav pretrunā nedz ar ES Stabilitātes un izaugsmes paktu, nedz ar jauno, nesen apstiprināto ES fiskālo regulējumu.

Paredzētajiem grozījumiem, protams, ir savi plusi un mīnusi. Pozitīvi ir tas, ka, palielinot pieļaujamo strukturālo deficītu līdz 1% no IKP, valdība iegūtu lielāku elastību fiskālās un ekonomiskās politikas veidošanā. Tomēr strukturālā deficīta palielināšana līdz 1% var rezultēties kopēja deficīta un valsts parāda pieaugumā. Tāpēc es aicinu valdību interpretēt pieļaujamo strukturālo deficītu nevis kā mērķi, bet kā ierobežojumu un pēc iespējas noturēt deficītu zem šiem griestiem.

Kā vērtējat valsts dalību Latvijas nacionālās aviokompānijas "airBaltic" obligāciju iegādē? Esat pauduši bažas arī par "Rail Baltica" projekta sadārdzināšanos un finansējuma avotiem. Cik liels risks fiskālai stabilitātei tas var kļūt?

"airBaltic" ir Latvijas pievilcības flagmanis. Tādēļ, neraugoties uz bažām, es personīgi neredzu alternatīvu risinājumu. Kas attiecas uz "Rail Baltica" projektu, arī nav daudz variantu - projekts ir jāīsteno, jo tam ir arī militāra nozīme. Tomēr nopietni jāanalizē pieļautās kļūdas un jāmeklē privātā un starptautiskā finansējuma avoti.

Tikko valdībā apstiprinātā Stabilitātes programma ir pēdējā, ko Latvija gatavo un iesniedz Eiropas Komisijai. Turpmāk reizi četros gados tiks gatavots Fiskāli strukturālais plāns. Vai plāna izstrādē tiks piesaistīta arī FDP? Ko tas mainīs? Vai uzlabos fiskālo disciplīnu, nosacījumi kļūs stingrāki?

Fiskāli strukturālais plāns tiks gatavots atbilstoši nesen spēkā esošajam ES regulējamam. Arī Latvijas fiskālās disciplīnas likums tiks modificēts. Kad grozījumi likumā tiks apstiprināti, varēšu komentēt jaunās FDP funkcijas. Ceru, ka FDP tiks iesaistīta Fiskāli strukturālā plāna uzraudzībā. Jaunais ES regulējums nodrošina valdības lielāku elastību fiskālās un ekonomiskās politikas veidošanā. Šobrīd galvenais izaicinājums ir lēnā ekonomiskā izaugsme. Plānotās izmaiņas nacionālajā fiskālajā likumdošanā varētu sekmēt elastīgāku fiskālā stimula pielietojumu, nepalēnināt izaugsmi un saglabāt vidējā termiņa fiskālos ierobežojumus. Tas nozīmē, ka četru gadu laikā atsevišķos posmos deficīts varētu pārsniegt 3%, bet 3% griesti vidēji šajā periodā tiek saglabāti. Tas tiek darīts, lai novērstu ekonomikas stagnāciju, jo, ja nav ar ko stimulēt ekonomiku, tad budžets paliek vienīgais veids. Šādā modelī gan ir bīstamība, jo parasti valdības domā savas pastāvēšanas periodā. Ja valdības pastāvēšanas periods ir īss, tad valdība var savā laikā paaugstināt deficītu, bet pēc tam, lai pārējie domā, kā deficītu samazināt. Tas ir ļoti bīstami, un, ja valdība vispār ignorē deficīta griestus, tam var sekot soda sankcijas.

Vai Latvija kādreiz spēs atgriezties pie sabalansēta budžeta?

Pie sabalansēta budžeta vienmēr ir iespēja atgriezties, ja tas ir lietderīgi un ja valdība to izvirza par prioritāti. Priekšnoteikums it stabila un strauja ekonomikas izaugsme, kā rezultātā pieaugs budžeta ieņēmumi un nebūs akūtas vajadzības kāpināt deficītu.

Kāpēc Latvijā netiek īstenots tā saucamais nulles budžets, un vai būtu šāds jāveido?

Pēdējie gadi Latvijas valdībai ir bijuši izaicinājuma pilni no mums neatkarīgo iemeslu dēļ. Gan Covid-19, gan Krievijas agresija ar sekojošām ekonomiskām problēmām prasīja valdības operatīvu iejaukšanos ar fiskālajām svirām, kas arī salīdzinoši veiksmīgi tika izdarīts, saglabājot samērīgu valsts parāda līmeni un nezaudējot starptautisko finanšu tirgus uzticību. Šajos apstākļos nulles budžets nenodrošinātu iedzīvotāju un uzņēmējdarbības pat elementāro atbalstu. ES pandēmijas un enerģētiskās krīzes laikos aicināja tērēt vairāk atšķirībā no finanšu krīzes, kad aicinājums bija savilkt jostu. Nulles budžets vai budžets ar pārpalikumu būtu lietderīgs, kad ekonomikas attīstība ir strauja un ir nepieciešams apstādināt parāda pieaugumu vai samazināt parādu.

Cik daudz naudas Latvija plāno aizņemties starptautiskajos tirgos? Kādas ir prognozes, cik izdevīgi Latvija varētu aizņemties?

Gada sākumā Valsts kase novērtēja, ka tai šogad būs jāaizņemas ap trīs miljardiem eiro, šobrīd šis novērtējums varētu būt augstāks. Latvijas valsts kredītreitings joprojām ir pietiekami augsts, tā var aizņemties salīdzinoši izdevīgi. Piemēram, nesen vietējā tirgū Valsts kase izlaida piecu gadu obligācijas 85 miljonu apmērā ar ienesīgumu ap 3,6%, kas būtu uzskatāms par salīdzinoši izdevīgu darījumu.

Tomēr jāņem vērā, ka diezgan strauji pieaug procentu parāda apkalpošanas maksājumu apmērs - no 0,8% no IKP 2023. gadā līdz 1,4% no IKP 2027. un 2028. gadā. Tas ir papildu arguments tam, ka turpmākos gados nepieciešams izvairīties no papildu parāda apmēra kāpināšanas, prātīgāk ir novirzīt budžeta līdzekļus prioritāro virzienu finansēšanai, nevis procentu maksājumiem aizdevējiem.

Vai tuvākajos gados starptautiskās kredītreitingu aģentūras varētu palielināt Latvijas kredītreitingu? Kas mums jādara, lai to palielinātu?

Mērens parāda līmenis ļāvis Latvijai daudzus gadus saglabāt augstu kredītreitingu, un Latvija ir valsts ar brīvu pieeju finanšu tirgiem. Starptautiskajos novērtējumos Latvijai ir salīdzinoši augsts kredītreitings, kas iegūts, tostarp pateicoties atbildīgai fiskālai politikai. Tomēr ģeopolitiskā spriedze negatīvi ietekmējusi S&P nākotnes vērtējumu Latvijai. Aģentūras "Moody’s" kredītreitings Latvijai ir A3 un nākotnes novērtējums stabils, S&P vērtējums A+, nākotnes novērtējums negatīvs, "Fitch" novērtējums A-, nākotnes vērtējums pozitīvs, R&I vērtējums A, nākotnes vērtējums stabils. Ņemot vērā negatīvo ģeopolitisko fonu reģionā, pastāv risks, ka turpmāk nākotnes novērtējumi Latvijai var tikt pazemināti, kas kopsakarā ar paaugstinātām procentu likmēm var sadārdzināt turpmāko valsts parāda apkalpošanu. Ģeopolitiku ietekmēt nevaram. Nodrošinot makroekonomisko stabilitāti un ievērojot fiskālo disciplīnu, Latvijai ir iespēja saglabāt relatīvi labus kredītreitingus.