Aktīvu pārvaldītājs: kapitāla tirgus attīstībā no Igaunijas un Lietuvas esam atpalikuši par kādiem pieciem gadiem

Pērn ienesīguma pieaugums bija vērojams visos pensiju plānu veidos. Kā kopumā var raksturot pagājušā gada tendences pensiju pārvaldībā?

Jāsāk ar to, ka pensiju fondu līdzekļi tiek ieguldīti finanšu tirgos, un skaidrs, ka tirgi ir svārstīgi. To pilnībā izslēgt nav iespējams, līdz ar to ir jārēķinās, ka arī pensiju fondu darbības rezultāti gadu no gada var atšķirties. 2023. gads finanšu tirgos bija labs, turklāt labs visos segmentos - gan obligāciju, gan akciju tirgos -, un tas atspoguļojas arī pensiju plānu rezultātos, daudzi plāni pat pārsniedza vēsturiski labākos darbības rādītājus.

Te ir arī jāatgādina, ka Latvijas pensiju sistēma ir atzīta par vienu no ilgtspējīgākajām pasaules mērogā. Tādēļ arī varbūt ikdienā nebūtu tik daudz jākoncentrējas uz to, cik svārstīgi vienā vai otrā brīdī ir pensiju plānu rezultāti, bet gan uz to, lai cilvēki būtu nodarbināti legāli un par viņiem tiktu maksāti sociālie nodokļi, kā arī par to, lai pensiju līdzekļi būtu ieguldīti atbilstoši cilvēka dzīves ciklam. Tās ir pamata lietas, kam būtu jāpievērš uzmanība. Savukārt tam, cik svārstīgi vienā vai otrā brīdī ir tirgi, pensiju plānu dalībniekiem, kuriem līdz pensijai vēl ir salīdzinoši tālu, vismaz pieci gadi, nevajadzētu pievērst pārāk lielu uzmanību.

Šogad visi tirgos gaida, kad centrālās bankas sāks samazināt bāzes likmes, kuras tika palielinātas, lai bremzētu inflāciju. Kā tas var ietekmēt pensiju plānu ienesīgumu?

No vienas puses, likmju samazinājums dos labākus rezultātus esošiem portfeļiem, it īpaši obligācijām, jo, samazinot likmes, sāks pieaugt obligāciju cenas. Protams, jaunajām obligāciju emisijām būs citas - zemākas - ienesīguma likmes. Līdz ar to centrālo banku bāzes likmju izmaiņas ietekmēs ne tikai hipotekāro kredītu mainīgo EURIBOR likmju daļu, bet tas ietekmēs arī citus segmentus. No otras puses, tas sekmēs investoru naudas plūsmu uz akciju tirgiem. Protams, mēs nevaram paredzēt, kādi vēl būs apstākļi un notikumi tajā laikā, jo ģeopolitiskā situācija pasaulē kļūst arvien "interesantāka", bet, ja to ignorējam, tad likmju samazinājumam vajadzētu dot pozitīvu efektu.

ASV ekonomikas dati gan pagaidām nav tik spoži, lai ar lielu pārliecību apgalvotu, ka ASV Federālo rezervju sistēma tiešām šogad sāks būtiski samazināt likmes, bet Eiropā šī varbūtība joprojām ir pietiekami liela. Tas ir normāls monetārās politikas cikls, un šāds lēmums ir sen gaidīts. Turklāt mēs jau pašlaik baudām pozitīvas tendences finanšu tirgos.

Latvijas Bankas dati liecina, ka Latvijā veiktie pensiju plānu ieguldījumi pagājušā gada beigās veidoja 598,75 miljonus eiro jeb 8,5% no kopējiem ieguldījumiem. Vai tas tomēr nav ļoti maz?

Lai runātu par šo tēmu, ir jāpiemin Latvijas kapitāla tirgus lielums pret iekšzemes kopproduktu, kas ir viens no zemākajiem Eiropā un OECD valstīs. Ir zināmi uzlabojumi, ja mēs salīdzinām ar situāciju, kāda bija pirms desmit vai pat pieciem gadiem, bet problēma kā tāda joprojām nav atrisināta. Jā, izaugsme kapitāla tirgos ir notikusi, bet, ja mēs to salīdzinām ar vairāk nekā 7 miljardiem eiro, kas ir pensiju 2.līmenī, tad tā nav pietiekama.

Tādēļ, ja atbild uz jautājumu, vai 8,5% ieguldījumu Latvijā ir pietiekami, tad daudz tas nav, un man kā vietējam pensiju pārvaldniekam noteikti gribētos, lai būtu vairāk. Bet, ja mēs saglabāsim šādu pašu proporciju vai panāksim nelielu pieaugumu, tas jau būs labs rezultāts, jo pensiju sistēmā nauda vairojas un šis temps ir daudz lielāks nekā ieguldījumu iespēju pieaugums Latvijā.

Valdība nesen izskatīja Finanšu ministrijas ziņojumu par valsts un pašvaldību uzņēmumu iekļaušanu kapitāla tirgos. Ziņojumam ir ierobežots piekļuves statuss, tādēļ, kas tajā ir, var spriest tikai no amatpersonu teiktā, bet ir noprotams, ka nav pieņemti arī nekādi lēmumi par konkrētu uzņēmumu virzīšanu uz biržu noteiktos laika termiņos. Vai pēc visām ilgajām runām par kapitāla tirgus attīstīšanu nav neliela vilšanās sajūta?

No procesa virzības viedokļa noteikti var izteikt kritiku. Nu varbūt beidzot vajadzētu kustēties uz priekšu! It īpaši, ja mēs paskatāmies uz Igauniju un Lietuvu, no kurām mēs šajā jautājumā esam atpalikuši par kādiem pieciem gadiem. No otras puses var saprast arī politiķus, jo mūsu sabiedrībā joprojām ir ļoti daudz mītu un stereotipu, kas balstās privatizācijā, jo toreiz daži ekonomiskie grupējumi visu savāca sev un tautai nekas daudz neatlika. Līdz ar to elektorātā bažas ir un politiķiem ir ļoti grūti būt izlēmīgiem, kā arī ir saprotama nevēlēšanās par to skaļi runāt.

Taču, kā jau es teicu, mēs no kaimiņvalstīm kapitāla tirgus attīstībā esam atpalikuši par vismaz pieciem gadiem, un, lai kaut vai viņus noķertu un būtu kopējā Baltijas attīstības līmenī, šīs lietas ir jāsakārto pēc iespējas ātrāk. Mēs iegūsim ne tikai tādējādi, ka valsts un pašvaldību uzņēmumiem, nonākot biržā, būs iespēja piesaistīt alternatīvu finansējumu, ne tikai no tā, ka pensiju fondu pārvaldniekiem būs papildu iespējas ieguldīt vietējos aktīvos, bet no tā iegūs arī šo uzņēmumu pārvaldība, jo pašlaik daudzi uzņēmumi netiek pārvaldīti kvalitatīvi. Pārvaldes struktūrās mēs joprojām redzam daudzas ar politiķiem, ar ierēdniecību saistītas personas. Ierēdņi jau sen ir pierādījuši, ka nav labi uzņēmumu padomes locekļi un viņiem nav biznesam nepieciešamā skatījuma.

Vai situācijai var palīdzēt lēmums, kurš tiks virzīts no koalīcijas puses, ka viens ierēdnis var būt tikai viena uzņēmuma padomē, nevis vairākās?

Mans viedoklis vispār ir, ka ierēdņiem uzņēmumu padomēs nav ko darīt. Bažas, kuras rodas šī lēmuma dēļ, ir šādas. Es pieņemu, ka tie ierēdņi, kuri pašlaik ir vairāku uzņēmumu padomēs, tur ir tādēļ, ka ir labākie no ierēdniecības vidus. Un tad ir jautājums, vai viņu vietā nāks profesionāļi vai tādi paši ierēdņi, taču ar zemāku kvalifikāciju un vājākām spējām, un vai cerētā efekta vietā tādēļ neradīsies jauns defekts?

Es vēlreiz uzsvēršu, ka, pēc manām domām, katram ir jādara savs darbs, un ierēdņiem ir jāstrādā savā darbības jomā, bet uzņēmumu padomēs ir jādarbojas cilvēkiem, kuru profesionālā kvalifikācija ir saistīta ar uzņēmējdarbību.

Tagad pensiju fondu pārvaldnieku skaitam ir pievienojies "Vairo". Cik liela pašlaik ir konkurence?

Jāpiebilst, ka šajā tirgū ir pieteikusies arī "Signet Bank".

Es domāju, ka konkurence ir veselīga. Ir arī redzams, ka klienti tam atsaucas, jo klientu kustība starp pārvaldniekiem, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, palielinās. Pārvaldniekiem gan tas ir izaicinošāk, jo jārēķinās, ka klientu līdzekļi ir kustīgi, un tādēļ ir jānodrošina lielāka likviditāte, jo klienti migrē kopā ar saviem pensijas uzkrājumiem. Taču no konkurences visi ir tikai ieguvēji, jo tas nozīmē arī to, ka aug iedzīvotāju finanšu pratība un līdz ar to finanšu tirgus kļūst kvalitatīvāks. No tirgus veselības viedokļa es būtu priecīgs, ja parādītos vēl viens vai divi jaunie tirgus dalībnieki.

Pensiju 2. līmenī esošais līdzekļu apjoms jau ir pārsniedzis 7 miljardus eiro. Tas nozīmē, ka ir vieta vēl kāda spēlētāja ienākšanai?

Te ir jautājums ne tikai par vietu, bet arī par to, ka ir jāveido tāds regulējums un biznesa vide, kurā tiek sekmēta jaunu dalībnieku ienākšana. Ja regulējums kļūst stingrāks, tas ne vienmēr nozīmē, ka tam apakšā ir reāli risinājumi, kas palielina drošību vai uzlabo produkta kvalitāti, kuru saņem klienti. Dažkārt pamatojums var būt vienkārši tas, ka kādā citā tirgū ir šādas prasības, nepadomājot, ka šis tirgus var būt, piemēram, daudz lielāks vai specifisks. Vienmēr ir jādomā arī par to, lai tiktu saglabāta iespēja tirgū ienākt jauniem spēlētājiem un viņiem izvirzītās prasības nebūtu diskriminējošas salīdzinājumā ar tiem, kuri tirgū darbojas jau sen. Skaidrs, ka tiem, kuri tirgū ir sen, ir izveidojusies arī zināma "tauku kārtiņa" un viņi pret prasību izmaiņām var nebūt tik jutīgi kā jaunpienācēji vai potenciālie jaunpienācēji. Atcerēsimies, ka mums, kas sāka darboties pensiju pārvaldībā no pirmsākumiem, bija pavisam citas prasības, nekā tās ir šodien. Ir jūtams, ka Latvijas Banka kā regulators par to domā un saprot šo nepieciešamību. Tomēr vienmēr bažas ir par politiķu vēlmi jaukties pensiju sistēmā un, būsim atklāti, sabojāt tās ilgtspēju ar dažādiem populistiskiem lēmumiem.

Latvijā pašlaik tiek virzīti tādi lēmumi, par kuriem ir bažas?

Pašlaik politiskajā darba kārtībā, paldies Dievam, tādu nav.

Tad mums nav jābažījas, ka var tikt pieņemts tāds pats lēmums kā Igaunijā, kur, valdošajā koalīcijā nonākot populistiskajai partijai "Isamaa", obligātā dalība fondēto pensiju shēmā tika atcelta?

Es domāju, ka jo ilgāks laiks paiet pēc šī lēmuma pieņemšanas, jo spilgtāk var redzēt, ka tas bija kļūdains, populistisks un ar negatīvu ietekmi, jo tirgū atrast alternatīvu 2.pensiju līmenim, kas būtu tikpat lēta, droša un laba, nav iespējams.

Vienlaikus man diemžēl ir jāatzīst, ka, ja tuvotos nevis Eiropas Parlamenta, bet Saeimas vēlēšanas, mēs visdrīzāk pašlaik runātu par to, kuras partijas kaut ko grib "nacionalizēt", "izbeigt" un "pārdalīt" vai ar likumu likt kaut kur ieguldīt. Ik pa laikam tomēr dažādas muļķīgas idejas ir dzirdamas.

Minējāt, ka ir redzama lielāka klientu kustība starp pārvaldniekiem nekā agrāk. Kā ir mainījies INVL pārvaldīto pensiju plānu dalībnieku skaits?

Mūsu klientu skaits pagājušā gada laikā ir pieaudzis. Bet, jā, kustība notiek. Vienlaikus es negribētu atgriezties situācijā, kāda arī kādreiz Latvijā bija, kad katru gadu pensiju pārvaldniekus mainīja 15-17% klientu. Tas nav prātīgi ne klientu, ne pārvaldnieku pusē. Vienlaikus man ir jāsaka, ka klientu koncentrācija lielajos tirgus spēlētājos tomēr robežojas ar neveselīgu. Ja divi pensiju pārvaldnieki apkalpo vairāk nekā pusi no visiem Latvijas fondēto pensiju sistēmas dalībniekiem, tas tomēr ir par daudz. Pareizāk būtu, ja divi lielie spēlētāji apkalpotu mazāk nekā pusi. Kā to var panākt? Ja tirgū turpinās ienākt jauni spēlētāji, kas piedāvās jauna tipa produktus, atradīs savus klientus un veicinās iedzīvotāju finanšu pratību. No liberāla tirgus un tirgus dalībnieku skaita pieauguma mēs visi tikai iegūsim.

Iepriekšējos gados bija lielas diskusijas par pensiju pārvaldnieku komisijas maksām. Kā situāciju var raksturot pašlaik?

Pašlaik atkal ir runas par to, ka komisijas ir par augstu. No vienas puses, ir skaidri redzama vēlme samazināt lielo tirgus spēlētāju ieņēmumus no pensiju plānu pārvaldīšanas. Kā jau es minēju, tad klientu koncentrācija tieši pie diviem lielākajiem pensiju pārvaldniekiem ir liela, un absolūtos skaitļos viņu ieņēmumi līdz ar to arī var šķist ļoti lieli. No otras puses, ja tiek pieņemti lēmumi par komisijas maksām, tad tas ietekmēs jaunu spēlētāju ienākšanu tirgū, par ko es runāju iepriekš. Ir svarīgi saglabāt liberāla tirgus nosacījumus. Turklāt tas attiecas arī uz ierobežojumiem apjoma gadījumā. Piemēram, ja nolemj apvienoties divi nelieli tirgus dalībnieki, lai būtu efektīvāki un vēl jaudīgāk konkurētu ar lielajiem tirgus spēlētājiem, bet tā rezultātā viņu pārvaldītie aktīvi sasniedz apjomu, pie kura tiek ierobežotas komisijas maksas, tad tas vienkārši nenotiks. Kā jau es minēju, tad regulators pievērš uzmanību un cenšas uzturēt tādu vidi, kura ir interesanta jaunu dalībnieku ienākšanai. Taču jautājums ir par nākamajiem soļiem. Ir labi, ka ir ienācis jauns dalībnieks, bet ko viņš darīs pēc pieciem gadiem, ja tālāka izaugsme no ieņēmumu viedokļa vairs nebūs īpaši interesanta? Ir jādomā arī par šo jautājumu.

Man ir sajūta, ka pašlaik valda vēlme pacīnīties par to, lai lielie tirgus dalībnieki pelnītu mazāk. Es domāju, ka pareizāk būtu, ja lielo spēlētāju tirgus daļa samazinātos, balstoties uz godīgu konkurenci un tirgus likumiem, nevis regulācijām.

Vēl nepatīkami ir tas, ka Latvijas pensiju pārvaldnieku komisijas maksas tiek salīdzinātas ar Zviedriju, vēl kādām lielām valstīm, kurās pensiju pārvaldnieku rīcībā esošais līdzekļu apjoms ir 10, 20 un pat 100 reizes lielāks nekā pašlaik Latvijā. Taču ir jāpaskatās gan uz ieņēmumiem absolūtos skaitļos, gan arī jāatceras, ka mazāki ieņēmumi nozīmēs arī izdevumu samazināšanu attiecībā uz līdzekļu pārvaldīšanas kvalitāti. Savukārt, ja mēs sevi salīdzinām ar mums līdzīgiem tirgiem, tad Latvijā ir vienas no zemākajām komisijas maksām.

Vēl viena lieta, kas pašlaik izraisa bažas, ir ideja par komisijas maksas mainīgās daļas pārskatīšanu. Lai vieglāk saprastu, ir noteikts etalons, kas parāda, vai pensiju plānu ienesīgums ir pārsniedzis labu rezultātu. Ja tas tiek pārsniegts, tad var saņemt komisijas maksas mainīgo daļu. Taču ienesīguma līmenis, kurš ir uzskatāms par labu rezultātu, protams, atšķiras dažādos tirgos - ASV tas ir viens, lielajās Eiropas biržās otrs un Baltijas biržā vēl trešais. Man ļoti nepatīk, ka šī laba rezultāta etalona pārskatīšana arvien vairāk to var attālināt no Baltijas realitātes. Ko tas nozīmē mums? Ja man kā pensiju pārvaldniekam pasaka, ka labs rezultāts ir tāds, kāds ir vidējais tirgus pieaugums ASV, tad man, lai to sasniegtu, ar savā pārvaldībā esošajiem līdzekļiem ir jādodas uz ASV.

Un tad visas runas par to, ka pensiju fondu līdzekļi vairāk ir jāiegulda Latvijā, vienkārši nekad neīstenosies?

Jā. Būtu tikai normāli, ja Latvijas komponente laba rezultāta etalonā būtu lielāka pret pārējiem tirgiem, jo tad man kā pensiju pārvaldniekam ir skaidrs darbības virziens. Diemžēl pašlaik ir dzirdamas runas par to, ka "ejam tālāk". Nedrīkst aizmirst, ka arī šis aspekts ir ļoti svarīgs.

Līdz ar to var jau aizrauties ar mērķi, lai tikai pensiju pārvaldnieki mazāk nopelna, bet ir jāņem vērā arī visi citi aspekti, ko tas var ietekmēt. Es ceru, ka, lemjot par šiem jautājumiem, industrija tiks uzklausīta.

Aprēķini atšķiras, bet vidēji tiek lēsts, ka 1. un 2. pensiju līmeņa pensijas nākotnes pensionāriem kopā nodrošinās tikai aptuveni pusi no aktīvā darba mūža ienākumiem. Kas pašlaik notiek ar iemaksām 3. pensiju līmenī, kas ir brīvprātīgas? Cilvēki apzinās, ka vēl ir arī jāuzkrāj papildus tajā?

Cilvēku skaits, kuri veic iemaksas 3. pensiju līmenī, pieaug ar katru gadu un tagad jau pārsniedz 400 000. Turklāt interesanti ir, ka šis skaits ir lielāks nekā Lietuvā, lai gan Lietuvā ir vairāk iedzīvotāju. Arī naudas apjoms ir salīdzinoši pieklājīgs, jo ir uzkrāts vairāk nekā pusmiljards eiro. Protams, ideāli būtu - cik cilvēku ir pensiju 2.līmenī, tik ir arī 3.līmenī, bet tā laikam nebūs nekad, jo ir arī cilvēki ar maziem ienākumiem, kuriem nekad nebūs tik daudz līdzekļu, lai veiktu brīvprātīgās iemaksas. Tāpat ir jāatzīst, ka daudzi arī neapzinās, ka iemaksas 3. pensiju līmenī ir jāveic no pirmās darba dienas, jo tieši tā ir uzbūvēta pensiju sistēma - tā ir kā galds vai krēsls, kurš stāv uz trīs kājām, un uz divām kājām nostāvēt nevarēs.

Tomēr tā tas ir visā pasaulē, un mēs ne ar ko īpašu neatšķiramies. Pensijas ir garlaicīga tēma, par kuru interese parasti strauji rodas tikai tad, kad tuvojas pensijas vecums.

Taču, kā jau es minēju, 3. pensiju līmeņa dalībnieku skaits palielinās. Uztrauc gan tas, ka ne visi veic regulāras iemaksas un ne visiem 3. pensiju līmenī ir pietiekami lieli uzkrājumi. Parasti gan tiešām interese par šo jautājumu sāk rasties tad, kad līdz pensijai ir palikuši kādi padsmit gadi, jo tad tā vairs nešķiet tāla parādība, kura iestāsies "kaut kad" vai "nekad".

Vai iemaksas 3. pensiju līmenī kopumā ir pietiekamas? Protams, ka nē. Vēlreiz uzsvēršu, ka mūsu pensiju sistēma ir trīs līmeņu. Vai tas ir vienīgais veids, kā veikt uzkrājumus savām vecumdienām? Noteikti, nē. Bet ļoti svarīgi ir tas, ka 3. pensiju līmenim ir valsts atbalsts, jo par iemaksām tajā līdz 10% no savas gada algas jeb 4000 eiro, ja alga ir lielāka, var saņemt atpakaļ iedzīvotāju ienākuma nodoklī samaksāto. Līdz ar to prātīgam Latvijas iedzīvotājam meklēt alternatīvas 3. pensiju līmenim pašlaik nebūtu vērts, jo tas uzreiz nodrošina diezgan augstu šī produkta atdevi. Tiesa, ar nosacījumu, ka nodokļa atmaksu mēs ieguldām tajā pašā 3.pensiju līmenī, jo tā mēs iegūstam salikto procentu efektu.

Arī pensiju 3. līmeņa pārvaldībā ir parādījušies jauni spēlētāji, un es domāju, ka būs vēl. Arī komisijas maksas šim produktam ir būtiski samazinājušās. Tādēļ es domāju, ka 3. pensiju līmenim ir jābūt pirmajai izvēlei visiem tiem iedzīvotājiem, kas ir aizdomājušies par uzkrājumu veidošanu vecumdienām.

Nākamgad pensionēšanās vecums Latvijā sasniegs 65 gadus. Vai, ņemot vērā demogrāfisko ainu Latvijā, nav jārēķinās ar tālāku pensionēšanās vecuma palielināšanu?

Tā ir ļoti plaša tēma, par kuru daudz ko var pateikt, bet, ja mēs lūkojamies uz statistiku, tad ir skaidrs, ka cilvēkiem, kuri tikai tuvojas pensionēšanās vecumam, ir jārēķinās, ka, iespējams, viņi pensionēsies vēlāk. Taču mazāk pie mums, vairāk bagātākās valstīs ir redzama skaidra tendence, ka cilvēki plāno savu dzīvi tā, lai varētu pensionēties tad, kad to vēlēsies, nevis tad, kad pienāks oficiālais pensijas laiks. Tādēļ jauniešiem ir iespēja sakārtot savu dzīvi tādējādi, ka ir nevis jāpaļaujas uz valsts maksāto pensiju, bet, uzkrājot un investējot, ir iespējas pamest darba dzīvi arī ātrāk. Taču vidējai paaudzei, kura visdrīzāk nevar paspēt nākamo 10 gadu laikā nopelnīt un uzkrāt tik daudz, lai varētu pensionēties, kad vien vēlas, būs jārēķinās, ka pensijā var nākties doties pēc 65 gadu sliekšņa sasniegšanas, jo demogrāfija Latvijā ir vāja.

To, protams, var risināt ar migrācijas palīdzību, un arī šodien mēs uz ielām daudz redzam iebraucējus, bet, lai tas palīdzētu pensiju sistēmai, tas viss ir jāorganizē gudrāk un šie cilvēki ir jāintegrē Latvijas sociālekonomiskajā sistēmā, lai viņi dotu pienesumu Latvijas ekonomikai un pensiju sistēmai. Ja šādu risinājumu nav, tad ir jāgatavojas strādāt ilgāk. Tomēr no otras puses aug arī vidējais dzīves ilgums un dzīves kvalitāte senioru vecumā.

Šogad arī Latvijā sāk strādāt "INVL Family Office", kas piedāvā līdzekļu pārvaldību turīgām ģimenēm. Cik perspektīvs ir šāds pakalpojums?

Jā, tas tiešām ir nišas pakalpojums, kas ir domāts turīgiem cilvēkiem, un Baltijā tas kļūst arvien aktuālāk, jo uzņēmēji, kas pamatu savam biznesam lika pēc neatkarības atjaunošanas, tuvojas pensijas vecumam un viņiem ir aktuāls jautājums, kā saglabāt un pavairot to, ko viņi ir radījuši, un nodot to nākamajām paaudzēm, kā rīkoties ar piederošajiem uzņēmumiem utt. Lietuvā, kur "INVL Family Office" strādā jau vairākus gadus, jau ir 700 klientu. Šis ir padomdevēju bizness. Nav tā, ka mēs pārvaldām kādus uzņēmumus, mēs tikai sniedzam padomus, kā pareizi strukturēt aktīvus un tos pārvaldīt, kā arī kādus nosacījumus aktīvu pārvaldē paredzēt nākamajām paaudzēm. Tas nav nekas jauns Rietumeiropā vai ASV, bet Baltijā tas ir salīdzinoši jauns pakalpojums. Taču tagad tas kļūst aktuāls, jo ir pagājuši 30 gadi, kopš pie mums sāka darboties tirgus ekonomika, un pirmā uzņēmēju paaudze pamazām dodas atpūtā.

Latvijā jau ir kāds klients?

Ir cilvēki, ar kuriem notiek sarunas. Ir gan jāņem vērā, ka Lietuvā, kuru jau pieminēju, ir vairāk turīgu cilvēku, ir arī miljardieri, kādu Latvijā nav.