Jeļena Buraja: Kā Latvija var izkļūt no "vidējo ienākumu slazda"
Šogad aprit 20 gadi kopš Latvijas pievienošanās ES. Šajā laikā mums ir izdevies spert nozīmīgus soļus “rietumu” dzīves līmeņa virzienā, taču joprojām esam tālu no attīstītākajām ES valstīm. Turklāt, turpinot pašreizējo ekonomisko politiku, ko es sauktu par “stabilizācijas politiku”, mēs riskējam, ka nekad tās nesasniegsim.
Esmu pārliecināta, ka Latvijai ir nepieciešama drosmīgāka un, labā nozīmē, radikālāka pieeja ekonomikai, kas nodrošinātu strauju labklājības izaugsmi. Šim nolūkam varam izmantot “receptes” no citu pasaules valstu pieredzes, kas liecina, ka tā ir reāli sasniedzama.
Analizējot vidējo reālā IKP pieaugumu gadā, pirmajā brīdī situācija Latvijā izskatās labi. Saskaņā ar Eurostat datiem no 2014. līdz 2022. gadam šis pieaugums mūsu valstī bija 2,52 %, kamēr ES vidējais rādītājs ir 1,82 %, bet Eirozonā - tikai 1,61 %. Tomēr jāņem vērā, ka sākām no ļoti zemas bāzes, un ar katru nākamo gadu būs arvien grūtāk augt straujāk par Eiropas vidējo rādītāju - un tas ir vienīgais veids, kā panākt vai pat apsteigt pašreizējos līderus.
Labklājības ilūzija
Tā kā ekonomiskā izrāviena nav, valsts var nonākt tā dēvētajos «vidējo ienākumu slazdos», par kuriem pirms gada brīdināja Latvijas Bankas eksperti. Tā ir situācija, kad ir sasniegts salīdzinoši augsts labklājības līmenis, bet tālākas attīstības praktiski nav. Šobrīd Latvijā ir vērojamas šādai situācijai raksturīgas pazīmes.
Valstis, kas iekrīt «vidējo ienākumu slazdā», zaudē konkurētspēju pasaules tirgū. Jā, to dzīves līmenis it kā pakāpeniski paaugstinās, bet līdz ar to pieaug algas un ražošanas izmaksas, bet produktivitāte nepalielinās. Tas ir tāpat kā Latvijā: cenas ir strauji augušas, viss ir kļuvis gandrīz tikpat dārgs kā Eirozonā, bet produktivitātes un tehnoloģiju attīstības ziņā mēs acīmredzami atpaliekam.
Par iemesliem tiek uzskatīts investīciju trūkums izglītībā, jaunu zināšanu un inovāciju jomā. Tāpat arī problēmas ar korupciju, tiesu sistēmu un brīvu konkurenci. Vēl viens svarīgs faktors ir valsts nespēja vai nevēlēšanās piesaistīt ārvalstu investīcijas. Diemžēl tieši tas pašlaik notiek Latvijā. Tā vietā, lai stimulētu konkurenci un piesaistītu lielos investorus, mēs diskutējam, vai mums šie investori vispār ir vajadzīgi.
Un tas viss notiek uz augstas inflācijas un kara fona, kad mums ir ārkārtīgi svarīgi ne tikai finansiāli atbalstīt Ukrainu, bet arī piešķirt papildu līdzekļus aizsardzībai.
Viņi to varēja, bet mēs?
Tomēr mums nav jābūt nolemtības sajūtai un domām, ka «vidējo ienākumu slazds» drīz vien aizvērsies. Pasaulē ir pietiekami daudz piemēru, kad valstis no šādas situācijas ir izkļuvušas un šodien ir piemērs daudziem, tostarp arī Latvijai.
To vidū ir Dienvidkoreja un Izraēla, kas uzsvaru ir likušas uz tehnoloģijām. Īrija, kas arī ir piesaistījusi ievērojamas ārvalstu investīcijas, pateicoties efektīviem nodokļu risinājumiem. Singapūra, kas ilgstoši un mērķtiecīgi ieguldījusi līdzekļus efektīvā pārvaldē un izglītībā.
Tās nav lielākās pasaules valstis, un, lai gan to ekonomikas ir lielākas, principā tās ir salīdzināmas ar mūsējo. Tāpēc to, ko tās ir sasniegušas, varam sasniegt arī mēs. Galvenais ir mainīt ekonomisko domāšanu un sākt atbilstoši rīkoties.
Jaunā ekonomikas politika
Kas vieno valstis, kuras vienas vai divu paaudžu laikā ir spējušas sasniegt pasaules vadošās ekonomikas līmeni? Tā ir mērķtiecīga politika, kuras pamatā ir drosme, iniciatīva un apņēmība.
Ko mums nozīmē drosme? Varbūt ir pienācis laiks pievērst uzmanību perspektīvākajām nozarēm un izveidot tām īpaši labvēlīgu nodokļu regulējumu. Proti, izveidot īpašas ekonomiskās zonas (SEZ) nevis pēc ģeogrāfiskā principa, bet gan pēc nozares. To vidū jābūt nozarēm, kuras Latvijā jau ir pietiekami attīstītas un kurām ir labs eksporta potenciāls, jo mūsu iekšējais tirgus ir mazs. Piemēram, IT nozare, ekoloģiskā ražošana, medicīna, lauksaimniecība.
Kā attīstīt iniciatīvu? Tā vienmēr nāk no privātā biznesa, kas ir ekonomikas dzinējspēks. Tieši privātajā sektorā rodas jaunas idejas, no turienes nāk iniciatīva, atbildība un tiekšanās pēc rezultāta. Tāpēc valsts sektoram nevajadzētu dominēt pār privāto sektoru, kā tas ir šobrīd, kad Latvijā algas valsts sektorā ir augstākas nekā privātajā - to varam redzēt jaunākajos publicētajos datos par 2023. gada trešo ceturksni. Ir jārada priekšnoteikumi, lai cilvēki tiektos kļūt par uzņēmējiem, nevis ierēdņiem, un lai tie, kas meklē algotu darbu, būtu motivēti strādāt arī uzņēmējdarbības struktūrās.
Ko mums nozīmē apņēmība? Tas nozīmē apzināties, ka nav pieņemami turpināt ierasto kursu, lai sasniegtu rezultātus, un tad virzīties uz priekšu saskaņā ar zināmu un pārbaudītu izaugsmes «recepti». Tas ietver reformas valsts pārvaldē, lai to padarītu pēc iespējas efektīvāku, tiesu sistēmas stiprināšanu, korupcijas apkarošanu, ieguldījumus izglītībā, koncentrējoties uz tā sauktajām STEM zinātnēm (Science, Technology, Engineering, Mathematics).
Ekonomikai jāpievērš uzmanība tehnoloģijām, digitalizācijai, ieguldījumiem infrastruktūrā un valsts savienojamībā - ceļos, ostās, aviosabiedrībās, lidostās, dzelzceļos; kā arī interneta kvalitātei. Un, protams, ir vajadzīga mērķtiecīga politika, lai piesaistītu lielas ārvalstu investīcijas.
Lai to panāktu, ir pienācis laiks valdībai un politiskajiem līderiem atteikties no «stabilizācijas politikas» un uzsākt drosmīgu, iniciatīvu veicinošu un netradicionālu risinājumu virzienu. Tādu politiku, ar kādu izceļas visas valstis, kurām ir izdevies iet uz priekšu un kas Latvijas ekonomiku padarīs strauji augošu un konkurētspējīgu.
Ja nekas nemainās
Tagad paskatīsimies, kas mūs sagaida, ja neko nemainīsim un turpināsim ierasto kursu. Ņemot Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju un pieņemot, ka vidējais gada pieauguma temps saglabāsies tāds pats kā 2014.-2022. gadā, var prognozēt, ka Latvija sasniegs Eiropas Savienības un Eirozonas vidējos rādītājus ap 2040.-2041. gadiem.
Ja vēlamies tuvināties veiksmīgākajiem, tad, piemēram, Dānijas līmeni Latvija sasniegs līdz 2083. gadam, Luksemburgas - pēc 2072. gada, bet Īrijas līmeni nesasniegsim nekad, jo tās ekonomika aplūkojamajā periodā auga straujāk nekā mūsu.
Atgādināšu, ka, lai sasniegtu minētos rezultātus, Latvijas ekonomikai ir jāaug straujāk nekā vidēji ES ekonomikai, un tas ar «stabilizācijas politiku» var nebūt iespējams.
Protams, tie ir hipotētiski aprēķini, kas balstīti uz vidējiem rādītājiem konkrētā periodā. Skaidrs, ka pagātnē sasniegtie rezultāti negarantē līdzīgus rezultātus nākotnē, jo katrā valstī var mainīties demogrāfiskā un darba tirgus situācija, kā arī citi faktori.
Tomēr secinājums ir skaidrs - ja mēs neko nemainīsim ekonomikas politikā, daudzi mūsu jaunieši līdz sirmam vecumam nesasniegs vidējo Eiropas labklājības līmeni. Ja vispār. Vai jūs vēlaties dzīvot šādā sabiedrībā? Es – nē.
