Valsts kontrolieris nosauc smagāko problēmu darbā un skaidro gaidāmās izmaiņas

Jūs valsts kontroliera amatā stājāties nevis kā cilvēks no malas, bet gan kā “savējais” – cilvēks, kurš šajā iestādē ir darbojies ilgāku laiku. Vai tas nozīmē, ka turpināsiet un pilnveidosiet iesākto, vai būs arī kādas jaunas vēsmas un pārmaiņas?

VK savā 2022. - 2025. gada darbības stratēģijā ir pateikusi, ka tās uzmanības centrā ir lietderības revīzijas. Ap tām ir būvētas pārējās lietas – gan mūsu resursi un kapacitāte, gan grozījumi normatīvajos aktos. VK veic triju veidu revīzijas: finanšu, atbilstības un lietderības. Pašlaik pusi no mūsu resursiem izlietojam finanšu revīzijām. Pateicoties līdzšinējam VK darbam, pievienotās vērtības no finanšu revīzijām kļūst aizvien mazāk. Pārskati valsts pārvaldē ir sakārtoti, finanšu uzskaite ir uzlabojusies, līdz ar to mēs raugāmies, kā savus resursus pārlikt uz daudz produktīvākiem darbiem. Lai koncentrētos uz lietderības revīzijām un būtiski samazinātu finanšu, mums ir jāveic arī likuma grozījumi. VK tos ir sagatavojusi, un tie paredz atteikties no obligātā pienākuma katru gadu par katru ministriju un centrālo iestādi veikt finanšu revīzijas – kopumā tās ir 27. Gribam pāriet uz sistēmu, ka, sākot no 2026. gada, par iepriekšējo gadu mēs veiksim vienu finanšu revīziju, kas ietvertu kopējo valsts saimnieciskās darbības gada pārskatu.

Līdz ar VK koncentrēšanos uz lietderības revīzijām, ar ko ir jārēķinās auditējamajiem subjektiem?

Mēs ar auditējamajām iestādēm daudz intensīvāk sadarbosimies arī pirms revīzijām. Lietderības revīzijas ir vērstas uz iespējamo risku novēršanu. VK viena pati nevar identificēt visas jūtīgās jomas un nozares, kur varētu būt kādi riski, tāpēc mēs runāsim gan ar nevalstiskajām organizācijām, gan politiķiem un medijiem, gan pašām valsts pārvaldes iestādēm, lai saprastu, kam būtu visefektīvāk veltīt mūsu resursus.

Vai varētu būt situācija, kad pašas valsts pārvaldes iestādes vēršas pie VK ar lūgumu nākt talkā izvērtēt kādas darbības lietderību un ar tās ieviešanu saistītos riskus?

Tā jau notiek. Piemēram, VK veikto revīziju par daudzdzīvokļu ēku apsaimniekošanu un uzturēšanu iniciēja Latvijas lielo pilsētu asociācija. Ir arī tādas iestādes, kuras, uzzinot par kādām lietderības revīzijām citviet, lūdz, lai atnāk arī pie tām. Piemēram, savulaik pati pēc savas iniciatīvas mūs pie sevis uzaicināja Liepājas pašvaldība.

Vai lietderības revīzijas varētu “noņemt” to baiļu atmosfēru dažādās valsts pārvaldes iestādēs un pašvaldībās, kas valda saistībā ar publiskajiem iepirkumiem, kad izlemts vērtēt pretendentus nevis pēc zemākās cenas, bet kvalitātes kritērijiem? Ir dzirdēti izteikumi, ka mēs jau labprāt nevadītos pēc zemākās cenas, bet ko teiks VK.

Ja publiskajos iepirkumos likumā noteiktajā kārtībā pretendents netiks vērtēts tikai pēc zemākās cenas, es neredzu nekādu iemeslu baidīties no VK. Protams, pretendentu izvēle ir jāspēj pamatot, taču es neatceros gadījumu, kad VK būtu kādam izteikusi pārmetumus, ka netiek ievērots tikai un vienīgi zemākās cenas princips.

Turpinot par lietderības revīzijām. Ļoti aktuāla tēma ir klimata pārmaiņas. Valsts sniedz atbalstu elektromobiļu iegādei, taču vairāki eksperti ir izteikušies, ka tas ir mazefektīvi un sasniedz tikai sabiedrības turīgāko daļu. Līdzīgi ir ar atbalstu saules paneļiem. Vai esat iecerējuši šo tēmu vērtēt?

Ilgtspējas jautājumi mums jau vairākus gadus ir aktuālajā dienaskārtībā un būs arī šogad. Tas ir viens no jauniecerēto lietderības revīziju blokiem. Mēs vērtēsim gan ieguldījumus siltumapgādē un energoefektivitātē, gan elektromobiļu uzlādes tīkla veidošanu. Iepriekšējos gados mēs centāmies saprast, kā ar ilgtspējas jautājumiem strādā valsts kopumā. Līdz ar to mēs vērtējām, kā valsts un pašvaldību iestādes darbojas ANO ilgtspējas mērķu sasniegšanas kontekstā. Var prognozēt, ka pārskatāmā nākotnē valsts iestāžu darba kārtībā būs obligāta ilgtspējas ziņošana, ko tad vajadzēs vērtēt arī VK. Pašlaik jau daudzām komercsabiedrībām ir pienākums ziņot par savu sniegumu ilgtspējas jomā. Vairākas valstis jau šobrīd brīvprātīgi ziņo par saviem sasniegumiem ilgtspējas jomā. Citās valstīs augstāko revīzijas iestāžu kolēģi jau ir sākuši diskusijas par to, ka tajā brīdī, kad valstis šādus pārskatus gatavo, tiem ir jābūt arī revidētiem un auditētiem. Līdz ar to ar ilgtspējas jautājumiem VK noteikti strādās.

Ļoti aktuāls bija jautājums par jauno pasu nodevu, kas tika būtiski samazināta uz tā rēķina, ka daļa nodevas tiks līdzfinansēta no Eiropas Savienības fondiem. Protams, par to VK neveiks lietderības revīziju, taču kāds ir jūsu, kā valsts kontroliera, viedoklis, vai šis ir labākais un efektīvākais Eiropas naudas izlietojums?

Jebkurš finansējums, kura vienmēr ir par maz, ir jāizlieto tiem mērķiem, kuriem tas bijis paredzēts. Vajadzību vienmēr ir vairāk nekā naudas, līdz ar to svarīgi, lai finansējums tiktu novirzīts īstajām prioritātēm. Vai pasu nodevas līdzfinansēšana ir šāda prioritāte, šobrīd es nevaru atbildēt, tad būtu jāveic atsevišķa pārbaude.

Latvijas Bobsleja un skeletona federācija ir izteikusi pārmetumus Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM), ka tā vēlas samazināt finansējumu nišas sporta veidiem, jo tie nav pietiekami masveidīgi. Savukārt IZM atsaucas uz VK. Kā ir ar sporta finansējumu? Ko liecina revīzija?

Pavisam nesen mēs noslēdzām revīziju pašvaldībās, lai izvērtētu, kā tās izlieto finansējumu iedzīvotāju fiziskās aktivitātes veicināšanai. Valstij ir trīs prioritātes: profesionālais sports, jauniešu sports un tautas sports. Paskatoties, kā pašvaldības izlieto sportam atvēlētos līdzekļus, tostarp nepieciešamajai infrastruktūrai, mēs redzējām, ka lauvas tiesa līdzekļu tiek atvēlēti jauniešu sportam. Tas ir labi, bet vienlaikus tas nozīmē, ka visvairāk tiek novārtā atstāts tautas sports. Tas nozīmē, ka pārējos iedzīvotājus, izņemot jauniešus, pašvaldību sporta budžets nesasniedz. Ja pašvaldības organizē jauniešu sportu caur sporta skolām, kas nozīmē, ka ir daudzas mazskaitlīgas jauniešu vecuma grupas un katrai no tām nepieciešams savs treneris un laiks sporta zālē, tad tiek izveidota ļoti dārga, turklāt progresējoši dārga sistēma, kas turklāt noslogo pašvaldības infrastruktūru, kuru nav iespējams izmantot citām iedzīvotāju grupām.

Cik lielā mērā jūs saprotat bobslejistu un skeletonistu satraukumu?

Tas ir sporta politikas jautājums, kas ir IZM pārziņā. VK varētu vērtēt, cik konsekventi šī politika tiek ieviesta un vai tā veidota pēc skaidriem principiem. Mēs neietekmējam saturiski valsts politiku. VK vērtē efektivitāti, vai ar konkrētām rīcībpolitikām mēs virzāmies uz nospraustajiem mērķiem. Tāpat mēs vērtējam ekonomiskumu un produktivitāti.

Kādi ir galvenie secinājumi no Rēzeknes pašvaldības revīzijas?

Emocionālais aspekts ir liela vilšanās sajūta, jo ar pašvaldībām mēs tiešām labi un ilgstoši sadarbojamies, ne tikai revidējot, bet arī sniedzot atbalstu, gatavojot metodisko atbalstu. Rēzeknē mēs redzējām lielas neatbilstības, pilnīgi nesakārtotu to, ko profesionālajā valodā mēs saucam par iekšējās kontroles vidi – nav skaidras atbildības, nav caurskatāmi procesi, nav iespējams iegūt visu darbam nepieciešamo informāciju. Nav skaidrs, kā tiek apstiprināts finansējums, kā tas tiek plānots un kā tiek sekots līdzi izpildei. Neslēpšu, ka lielāku iedziļināšanos un labāku darba kvalitāti sagaidījām arī no zvērināta revidenta.

Vai šajā revīzijā parādījās kādas lietas, par kurām ir skaidrs, ka informācija jānodod tiesībsargājošām institūcijām?

Tad, kad mēs sākām revīziju, fokusā bija divi galvenie jautājumi, uz kuriem mēs arī sniedzām atbildes. Pirmais, kāds ir patiesais pašvaldības finanšu saistību apmērs. Mēs konstatējām, ka gada pārskatā nav uzrādītas saistības vairāk nekā 13,7 miljonu eiro apmērā. Otrais jautājums bija budžeta veidošanas procesa novērtējums. Tur mēs redzējām virkni likumpārkāpumu. Jau revīzijas laikā paralēli savas pārbaudes veica Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) un Valsts policija. Tā ka pārbaudes par Rēzeknes pašvaldības darbu notiek arī tiesībsargājošās institūcijās.

Cik bieži ir situācijas, kad par revīzijās atklāto ir jāziņo tiesībsargājošām institūcijām? Vai Rēzeknē šajā ziņā ir ārkārtas gadījums?

Nē, tas, diemžēl, nav izņēmums. Ja ir kādas aizdomas par interešu konfliktu, piemēram, iepirkumu jomā, tad mēs ziņojam vai nu KNAB, vai Iepirkumu uzraudzības birojam. Gadījumos, kad ir aizdomas par Krimināllikuma pārkāpumu, mēs ziņojam tiesībsargājošām institūcijām. Pagājušajā gadā pēc mūsu revīzijām ir ierosināti pieci kriminālprocesi, un kopumā mēs sekojam līdzi ierosinātiem 44 kriminālprocesiem. 14 no tiem ir jau iztiesāšanas stadijā.

Kādi ir galvenie revīzijās atklātie pārkāpumi, par kuriem tiek ierosināti kriminālprocesi?

Pamatā tā ir būtisku zaudējumu nodarīšana valstij. Viens piemērs ir par Rīgas Brīvostas amatpersonu atbildību saistībā ar projektu Krievu salā, kur mēs konstatējām valstij nodarītos zaudējumus vairāk nekā viena miljona eiro apmērā.

“Vidējam” cilvēkam šo lasot, neviļus rodas jautājums, vai ierosinātie kriminālprocesi nozīmē, ka mūsu publiskajā pārvaldē strādā likumpārkāpēji?

Spriežot pēc tā darba, kuru mēs veicam – vairāk nekā 40 revīzijas ik gadu, tas, ko mēs vēlamies darīt aizvien vairāk, ir būt par atbalstu, būt par skatu no malas, iesīkstējušu, ilgu laiku nepārskatītu procesu pārmaiņu iniciatoriem. Laiku pa laikam mēs konstatējam, ka ir izdarīti kādi tiesību pārkāpumi un tiek ierosināti kriminālprocesi. Ja ir notiesājošs spriedums, skaidrs, ka ir izdarīts likuma pārkāpums. Vai šādi gadījumi kaut ko liecina par visu valsts pārvaldi kopumā? To es negribu apgalvot.

Es atļaušos salikt kopā vairākas atšķirīgas lietas, kas gan signalizē par kopēju problēmu - neveiksmīga e–veselības ieviešana, gadiem ilgušais vilcienu iepirkums, lielās problēmas ar Austrumu robežas izbūvi, Stradiņa slimnīcas būvniecībā pazaudētie 23 miljoni eiro, jo nebija kapacitātes apgūt visu finansējumu – tas viss liecina par valsts pārvaldes nespēju novadīt un īstenot lielus projektus. Vai jums ir atbilde, kādēļ mums ar to tik slikti sokas un kādēļ ir tik maz veiksmes stāstu?

Arī mēs savās revīzijās gadu gaitā esam identificējuši, ka viena no lielākajām problēmām ir lielo projektu vadība. Vienas atbildes uz to, kāpēc tā, nav. Viens no iemesliem ir tas, ka projektus ir vadījuši un īstenojuši cilvēki bez pietiekamas kompetences un prasmēm, ir bijuši gadījumi, kad nepieciešama pārresoru sadarbība, taču tas ir vājais punkts un problēma. Savulaik jau VK rosināja Ministru kabinetam šādu lielo projektu vadību uzticēt īpaši izveidotai pārresoru institūcijai.

Latvijai jau ilgstoši nevedas ar ēnu ekonomikas mazināšanu. Pie tā tiek strādāts gadiem, taču īsta rezultāta nav. Vai vētīsiet arī šo?

Jā, šā gada otrajā pusē mēs veiksim revīziju, lai noskaidrotu, kas un kā notiek ēnu ekonomikas ierobežošanas jomā un sniegsim savus ieteikumus.

Vai VK ir kādi ieteikumi, kā minimizēt riskus, ka nepietiekamas kapacitātes dēļ netiek apgūts Eiropas finansējums. Spilgts piemērs – paaugstināto sadales tarifu kompensēšanai iedzīvotājiem līdzekļi nāca no neizlietotās naudas Eiropas fondu programmā “Izaugsme un nodarbinātība”. Šī programma ir vitāli būtiska mūsu tautsaimniecībai, taču tai piešķirto finansējumu apgūt pilnībā tā arī neizdevās.

Salīdzināma ir situācija ar pieaugušo tālākizglītību, par kuru mēs veicām revīziju. Šī Eiropas programma bija vērsta uz to, lai sekmētu iedzīvotāju ar zemām prasmēm izglītošanu, kas sekmētu viņu iekļaušanos darba tirgū. Revīzijā redzējām, ka mērķis nav sasniegts, jo atbalsts pārsvarā aizgāja cilvēkiem ar labām prasmēm un izglītību, lai viņi varētu apgūt ko jaunu, un cilvēki ar zemām prasmēm, kas ir galvenā atbalsta mērķgrupa, tika sasniegti ļoti nelielā apjomā.

Latvijas Banka ne reizi vien ir norādījusi, ka viena no neizdarītām lietām, ir neizveidota sistēma, kurā būtu redzami visi mājsaimniecību ienākumi, kas ļautu precīzāk mērķēt valsts atbalstu kādās krīzes situācijās. Kovida laikā izskanēja pārmetumi, ka valsts atbalsts ir nepietiekami mērķēts, kas tika aizbildināts ar to, ka nav šādas sistēmas, kas ļautu atbalstu mērķēt. Vai arī VK to ir identificējusi kā problēmu?

Ir pilnīgi skaidrs, ka atbalstam ir jābūt pēc iespējas mērķētam, tādēļ šāda sistēma noteikti ir jārada. Vēl jo vairāk tādēļ, ka dažādas krīzes ik pa laikam atkārtojas, un valsts atbalsts būs vajadzīgs vēl ne reizi vien.

Vienīgā institūcija, kuru nerevidē VK, ir Saeima. Vai tas ir pareizi?

Tas nav ne pareizi, ne nepareizi, tā ir katra likumdevēja izšķiršanās. Mēs apkopojām citu valstu pieredzi un jāteic, ka nav daudz valstu, kur valsts kontroles revidētu parlamentus.

Kad būs VK atzinums par valsts amatpersonu speciālo avioreisu izmantošanu?

Mēs esam ziņojuma finiša taisnē, tad tas būs saskaņošanas procesā ar Valsts kanceleju, un tad mēs varēsim to publiskot.

Kas būs tas, ko jūs vērtēsiet “Rail Baltica” projektā, kurš jau ir revidēts?

Šis ir labs piemērs, kā VK var strādāt un sniegt lielāku pievienoto vērtību mūsu valsts pārvaldei. Vienmēr ir viegli novērtēt lietas un procesus retrospektīvā. Taču šajā projektā sadarbībā ar kaimiņvalstu attiecīgajām institūcijām mēs jau īstenošanas laikā veicam pārbaudes, nevis tikai “post factum”. Tāpēc arī šogad veiksim pārbaudi, lai atbildētu uz diviem aktuālākajiem jautājumiem – cik tas izmaksās un kad tiks pabeigts.

Kad būs skaidrība par izmaksām?

Darbu plānojam pabeigt vasaras vidū.

Vai tik apjomīgās revīzijās jūs mēdzat piesaistīt arī lielās auditorfirmas?

Skaidrs, ka mums nav visu jomu speciālistu. Tādēļ mēs regulāri piesaistām arī ekspertus. Tīri praktiskas grūtības gan ir saistītas ar to, ka Latvija ir maza valsts un nav viegli atrast un piesaistīt patiesi neatkarīgus ekspertus.

Vai ļoti lielās revīzijās VK budžets atļauj piesaistīt ekspertus no citām valstīm?

Atsevišķos gadījumos to mēs esam darījuši, piemēram, revīzijā par ekonomisko noziegumu izmeklēšanu, kur savu pienesumu sniedza gan ārvalstu eksperti, gan OECD. Tā gan nav ikdienas prakse.

Cik lielā mērā revidējamās iestādes ņem vērā jūsu ieteikumus?

Veiksmes stāsts veidojas no vairākām daļām. VK iedod neatkarīgu skatu no malas uz sasāpējušām problēmām, kā tās vislabāk risināt. Piemēram, tāda bija revīzija par onkoloģiju un pašvaldību tiltu saimniecību, kas iedeva risinājumus. VK arī savus ieteikumus pārrunā ar to īstenotājiem, un, ja viņi redz tam jēgu un ja mēs, kā mēdz teikt, esam uz vienas lapas, tad rezultāti neizpaliek. Kopumā vairāk nekā 90% VK ieteikumu tiek ieviesti. Tomēr līdzvērtīgi svarīgs ir mobilizācijas faktors, kurš nereti veidojas pēc revīzijas ziņojumu publiskošanas. Tā ir visu ieinteresēto pušu sēšanās pie viena galda risinājumu meklēšanai. Šeit liela loma arī medijiem, kuri ļoti sekmīgi skaidro Valsts kontroles secināto.