Enerģētikas uzņēmuma vadītājs skaidro, kas notiks ar cenām tuvākā un tālākā nākotnē

Iepriekšējais gads ir pagājis strauju enerģijas cenu izmaiņu zīmē. Kāda situācija ir pašlaik? Cenas ir stabilizējušās, vai arī patērētājiem ar lieliem lēcieniem ir jārēķinās arī turpmāk?

Es teiktu, ka cenas ir bijušas ļoti svārstīgas pat pēdējos trīs gadus. Pandēmijas laikā mēs piedzīvojām ekstrēmi zemas cenas, bet pagājušā gada otrajā pusē tās bija ekstrēmi augstas. Galvenais energoresursu cenu pieaugums bija dabasgāzei, kas savukārt veicināja elektrības cenu pieaugumu. Šobrīd mēs varam vērot cenu stabilizāciju. Gāzes cenas nākamajai ziemai ir stabilizējušās aptuveni 50 eiro par megavatstundu (MWh) līmenī, bet elektrības cenas šobrīd vairumtirdzniecībā ir apmēram 100 eiro par MWh un nākamā gada ziemas līgumiem ap 120-130 eiro par MWh. Cenas, protams, svārstās, bet, salīdzinot ar iepriekš piedzīvotajām ekstrēmajām svārstībām, pašlaik tās ir salīdzinoši nelielas.

Kas noteiks izmaiņas tuvākajā nākotnē? Kā vienmēr enerģētikā viens no svarīgākajiem faktoriem ir laikapstākļi. Ja ziemas pirmā puse būs salīdzinoši silta, tas neveicinās dabasgāzes patēriņu ne Latvijā, ne arī Eiropā un neļaus dabasgāzes cenai pieaugt. Iespējams, tā pat varētu samazināsies, un tas atstās iespaidu arī uz pārējo ziemas periodu, jo būs pilnākas krātuves un nebūs tāda spiediena uz cenām. Šoziem Eiropa lielā mērā būs atkarīga no tās dabasgāzes, kas būs uzkrāta krātuvēs un tiks piegādāta ar sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) kuģiem. Tādēļ, ja būs kādas problēmas ar piegādēm vai pieredzēsim aukstumu jau pašā ziemas sākumā, tad varam piedzīvot atkal straujāku cenu kāpumu, kas ietekmēs arī elektrības cenas.

Pašlaik situācija ir stabila un pat ar lielāku iespējamību, ka notiek cenu korekcija uz leju. Pēdējie trīs gadi gan rāda, ka ārkārtēji notikumi jau ir teju kļuvuši par normu.

Vai Eiropas gāzes krātuves pašlaik ir pietiekami pilnas nākamajai apkures sezonai?

Eiropas dabasgāzes krātuves katru dienu pārspēj iepriekšējo gadu piepildījuma rekordus. Krātuvju piepildījums šobrīd tuvojas 90%, kas augustam jau ir ļoti daudz. Mēs pilnīgi noteikti varam teikt, ka Eiropa nākamajā apkures sezonā ieies labi sagatavojusies un ar pilnām dabasgāzes krātuvēm.

Kāda situācija pašlaik ir ar elektrības ražošanu, jo šoks par cenām bija liels un sākās liels bums ar jauniem elektroenerģijas ražošanas projektiem?

Tā ir pilnīga taisnība, ka, pieaugot elektrības cenām, ļoti liela interese radās par jaunu elektrības ģenerējošo jaudu attīstīšanu un īpaši atjaunojamās enerģijas projektiem. Eiropā jaudas katru gadu nāk klāt un Eiropa arvien vairāk pāriet no fosilajiem uz atjaunojamiem resursiem elektrības ražošanā.

Arī Latvijā mēs piedzīvojām šo bumbu. Šobrīd ir projekti, kas jau tiek būvēti, bet, protams, ka šīs jaudas Latvijas mērogam ir salīdzinoši mazas. Ja mēs pagājušogad elektrības cenu pīķī piedzīvojām lielu optimismu, ka ir jābūvē jauni projekti, šobrīd, cenām samazinoties, arī optimisms un vēlme kaut ko darīt ir samazinājusies. Vēl viens būtisks faktors, kas bremzē šobrīd jauno projektu attīstīšanu, ir ne tikai elektrības cenas, bet arī kredītu procentu likmju kāpums. Ja pagājušajā gadā, rēķinot projekta atmaksāšanās periodu, varēja ņemt vērā EURIBOR 1-1,5% apmērā, tagad jau jāņem vērā 4,5-5%. Tas padara projektu atmaksāšanās periodus ilgākus un līdz ar to investoriem mazāk interesantus. Tāpēc daudzi projekti apstājas, meklē finansējumu, un jautājums ir, vai šo finansējumu izdosies atrast.

Vai pēdējā laika energoresursu cenu svārstību dēļ mainās arī klientu paradumi? Piemēram, vai jūsu klienti vairāk izvēlas fiksētas cenas vai mainīgas cenas produktus?

Šobrīd tirgū ir palielinājies to klientu īpatsvars, kas izvēlas "spot" cenas. Es domāju, ka iemesls slēpjas tajā, ka daudzi pagājušajā gadā, kad bija augstas cenas, tās nofiksēja uz ilgāku termiņu. Cenām samazinoties, patērētājiem radās sajūta, ka viņi būtiski pārmaksā. Kāpēc es saku "viņuprāt"? Tādēļ, ka, fiksējot elektrības vai dabasgāzes cenu, iepirkuma cenu fiksē arī tirgotājs. Attiecīgi nav tā, ka tirgotājs pārdod patērētājiem elektrību vai dabasgāzi par augstu cenu, bet pats iepērk par zemu tā brīža tirgus cenu un gūst lielu peļņu. Tā nav.

Tomēr tie, kas iepriekš cenas bija fiksējuši, pašlaik pārsvarā skatās uz "spot" cenām un izvēlas labāk uzņemties risku, ka cenas var pieaugt, nekā tās fiksēt. Jāsaka, ka šobrīd riska prēmija nākamajiem periodiem no tirgotāju puses ir salīdzinoši neliela. Kā jau es minēju, ja elektrības cenas šobrīd vairumtirdzniecībā ir apmēram 100 eiro, tad nākamo periodu līgumiem cenas ir ap 120-130 eiro par MWh. Tā nav ļoti būtiska atšķirība. Kopumā noskaņojums tirgū ir tāds, ka cenas varētu vēl samazināties, tāpēc lielāka daļa izvēlās "spot" cenas līgumus.

Vienlaikus ir arī tādi klienti, kuri cenas līgumos fiksē. Mēs it īpaši lielākiem klientiem vēršam uzmanību uz to, ka pastāv instrumenti, kā fiksēt daļu no elektrības vai dabasgāzes cenas, nevis visu apjomu uzreiz. Ja fiksē, piemēram, pusi, tad gadījumā, ja cenas sāk augt, ietekme tomēr ir mazāka. Ja viss līgums ir par mainīgo cenu, tad tas nozīmē, ka, cenām būtiski atkal pieaugot, risks paliek patērētāja pusē.

Vai daudz nopietnāk tagad tiek arī taupīts? Piemēram, vai ražotāji domā par jaunām ekonomiskākām iekārtām?

Mēs noteikti esam piedzīvojuši energoefektivitātes pieaugumu un domāšanu līdzi, kas un kur tiek patērēts, ko noteikti ir veicinājušas augstās cenas. Tā ir labā ziņa.

Sliktā ziņa ir tā, ka gan elektrības, gan dabasgāzes patēriņš ir krities ļoti strauji, un tas nav tikai efektivitātes nopelns. Daļēji tas ir saistīts ar to, ka rūpnieciskie patērētāji tērē mazāk, un caur energoresursu patēriņu mēs varam nolasīt, ka kopējā ekonomika bremzējas. Latvija gan nav unikāla, tas ir redzams visā Eiropā. Es pat teiktu, ka Eiropā pirmajā pusgadā pret pagājušo gadu elektrības patēriņā ir kritums par aptuveni 10%. Latvijā tas ir nedaudz mazāk. Ja mēs salīdzinām šā gada pirmos sešus mēnešus ar 2018. vai 2017.gadu, Latvijā dabasgāzes patēriņš ir nokrities gandrīz vai divkārtīgi. Protams, sava nozīme ir efektivitātes pasākumiem, bet uz taupīšanas rēķina vien šāds kritums nav iespējams.

Tādēļ noskaņojums drīzāk ir pesimistisks, un tas attiecas arī uz jaunajiem enerģētikas projektiem un lēmumu būvēt tos vai nē.

Latvijā tiešām pērn bija sajūta, ka drīz visas pļavas būs nosētas ar saules parkiem.

Latvijā tas tiešām bija daudz izteiktāk, jo Eiropā šādas investīcijas notiek visu laiku. Tur ir gan uzņēmumi, kas ar to nodarbojas, gan arī valsts pārvalde uz to raugās ilgtermiņā un attiecīgi viss tiek virzīts uz to, lai pieaugtu atjaunojamo energoresursu projektu skaits. Šis darbs ir pamatīgs, pakāpenisks un nepārtraukts.

Latvijā pagājušajā gadā daudzi domāja, ka būs iespēja nopelnīt vieglu naudu. Es teikšu, ka tas burbulis vēl nav pārplīsis. Ja mēs paskatāmies uz "Augstsprieguma tīklā" rezervētajām jaudām, tad tās ir sasniegušas absolūto Latvijas limitu - 6500 megavatus (MW). Tas nozīmē, ka ir rezervētas vēl trīs vai pat četru Daugavas HES jaudas. Daudz rezervētu jaudu ir arī "Sadales tīklā".

Aktuāls ir jautājums, vai tie projekti tiks realizēti? Es projektus iedalītu divās daļās. Viena daļa projektu ir tādi, kur tie uzņēmumi, kuri ir rezervējuši jaudas, paši arī grasās tos būvēt, attīstīt un apkalpot. Šai daļai piederam arī mēs. Otra daļa ir tādi, kas vienkārši dabū atļaujas no "Sadales tīkla" vai "Augstsprieguma tīkla" un tad mēģina šo projektu ātri pārdot un, vienkāršoti sakot, nopelnīt uz to, ka ir rezervēta jauda. Tie projekti, kuru īstenotāji visu dara paši, virzās uz priekšu. Tie, kas bija plānojuši nodarboties ar tādu "papīru" pārdošanu, tiem šobrīd ir jāpārdomā, kādā veidā tālāk ar šiem projektiem rīkoties.

Iemesls ir gluži vienkāršs - pieprasījums pēc "papīriem" ir mazinājies, jo elektrības cenas ir samazinājušās, kredītu procentu likmes ir augušas un potenciālie ieguldījumi vairs nerāda tika labu ienesīgumu.

Problēma valstiskā līmenī ir tā, ka nevienam īsti nav skaidrs, cik tad mēs tuvākajā laikā uzbūvēsim jaunas elektrības ražošanas jaudas. Sistēmu operatori - "Augstsprieguma tīkls" un "Sadales tīkls" - pārsvarā pieiet no pozīcijas, ka uzbūvēs visu, kam ir rezervētas jaudas. Tādēļ arī izskan tādi komentāri, ka elektrības cena drīz būs nulle, viss būs skaisti un nevienam nevajadzēs neko maksāt. Protams, tā nebūs! Pirmkārt, visu neuzbūvēs. Otrkārt, elektrības cena nulles līmenī arī ilgstoši nevar būt, jo tad vienkārši daļa ražošanas jaudu tiks slēgtas ārā. Tādēļ, piemēram, Klimata un enerģētikas ministrijai tomēr būtu jāveido ciešāka komunikācija ar projektu attīstītājiem un jāsaprot, cik daudz projektu reāli tiks būvēti, lai varētu novērtēt, vai šīs jaudas Latvijai ir vai nav pietiekamas. Iespējams, ir vajadzīgi kaut kādi risinājumi, lai palīdzētu investoriem ātrāk šīs jaudas radīt un attīstīt. Šobrīd tā ir tāda pelēkā zona un nav skaidrs, cik šo jaudu reāli būs. Var būt arī tāda situācija, ka uzbūvēts tiek salīdzinoši maz projektu, atkal ir auksta ziema, dārga gāze un elektrības cenas tā arī nekritīsies.

Vai jūs varat prognozēt, kad situācija kļūtu skaidrāka? Cik ilgi šādu "papīra" projektu īpašnieki var sēdēt un gaidīt investoru parādīšanos - pusgadu, gadu?

Tas ir atkarīgs arī no tā, vai jaudas ir rezervētas sadales vai pārvades sistēmā, jo pastāv atšķirīgi termiņi projektu realizācijai. Es teiktu, ka pirmā skaidrība varētu sākt parādīties aptuveni pēc pusgada.

Vienlaikus tas nozīmē, ka maksas ieviešana par sadales tīkla jaudu rezervēšanu ļoti daudzus nav atsijājusi?

Ir atsijājusi. Tā ir laba lieta, kas ir izdarīta, un to vajadzēja ieviest jau no paša sākuma. Problēma ir tajā, ka šis lēmums tika pieņemts novēloti. Tas atkal ir jautājums par valsts politiku un to, ka valstij laicīgi būtu jāsaprot, ka pieslēgums tīklam patiesībā ir vērtība. Daudzās Eiropas valstīs tīkli jau vairs nevar paņemt pretī papildu jaudas un ir jāveic lielas pārbūves, kas ir garš un dārgs process. Latvijā tādā ziņā ir unikāla situācija, jo mums jaudās vienmēr ir bijis pārpalikums ģenerējošajā pusē. Tāpēc piekļuve tīklam ir vērtība arī Eiropas mērogā. Ja mēs jau laicīgi būtu pamanījuši, ka tā ir vērtība, tad tādas situācijas ar rezervētajām jaudām arī nebūtu.

Agrāk kārtība bija vienkārša - varēja noslēgt nomas līgumu par 100 hektāru nomu no zemnieka Kurzemē, ar šo nomas līgumu aiziet pie "Augstsprieguma tīkla", rezervēt 300 MW pārvades jaudu un pēc tam ar šiem papīriem staigāt pa pasauli un mēģināt tos pārdot. Tas principā nemaksāja neko un tā bija absurda situācija. Ja maksa par jaudu rezervāciju būtu ieviesta ātrāk, tad, visticamāk, arī šādu projektu, kas beigās, iespējams, nerealizēsies, būtu mazāk un vairāk iespēju būtu rīkoties tiem, kas reāli plāno kaut ko izdarīt.

Tāpēc rezervācijas maksas ieviešana ir pareiza. Visticamāk, jau tuvākajā laikā sāks atkrist arī kaut kādi projekti un līdz ar to būs vairāk iespēju tiem, kas tiešām plāno būvēt.

Iepriekš esat minējis, ka, rēķinoties ar lielu jaudu nākotnē, kas elektroenerģijas cenu varētu tuvināt nullei, patlaban neviens negrib slēgt ilgtermiņa līgumus. Vai kaut kas ir mainījies, saprotot, ka tā "nulles situācija" var arī nepienākt?

Kā minēju, pašlaik klienti vairāk slēdz līgumus par "spot" cenām, un viens no faktoriem ir tas, ka publiskajā telpā izskan informācija par to, ka būs nullei tuvas elektrības cenas. Te es gribētu mest akmeni sistēmas operatoru dārziņā, jo "Sadales tīklam" un "Augstsprieguma tīklam" patīk iznākt ar paziņojumiem, ka tūlīt elektrība maksās nulli tāpēc, ka visi pieteiktie projekti tiks uzbūvēti. Tas nav pareizi, jo tā tas nebūs, un tas patērētājiem rada nepareizu priekšstatu par reālo situāciju.

Lai veiksmīgi attīstītu elektrības ģenerācijas projektus, būtu vēlams daļu elektrības cenu fiksēt, jo, paliekot tikai uz mainīgajiem līgumiem, ir arī riski. Mēs ar patērētājiem daudz runājam par ilgtermiņa cenu fiksāciju uz pieciem desmit gadiem, bet šobrīd lielākā daļa patērētāju negrib šādus līgumus slēgt, jo uzskata, ka cenas kritīsies. Tas rada situāciju, ka, no vienas puses, patērētāji saka, ka neko nedarīs un gaidīs nulles cenas, jo elektrības ražošanas projektu attīstītāji būvē daudz ģenerējošo jaudu, bet, no otras puses, ja neviens neslēgs ilgtermiņa līgums, neviens neko nebūvēs un cenas saglabāsies tādas, kādas ir. Tādēļ tirgus pašlaik nav līdz galam efektīvs, un tā ir arī Eiropas mēroga problēma. Es zinu, ka arī Eiropas Komisija pašlaik skatās, kā varētu mēģināt mudināt vismaz daļēji slēgt ilgtermiņa līgumus, lai sasniegtu kopējo labumu.

Kā mēs izskatāmies salīdzinājumā ar citām reģiona valstīm? Igaunijā un Lietuvā arī ir neskaidrība, cik tad galu galā būs topošo ģenerējošo jaudu?

Pirmā atšķirība starp mums un Lietuvu un Igauniju ir tāda, ka viņiem jau ir uzbūvēts daudz atjaunojamās enerģijas ģenerācijas jaudu. Mēs gan vēja, gan saules enerģijas ģenerāciju jaudu ziņā atpaliekam vairākas reizes. Turklāt vairākas reizes mēs atpaliksim, arī pieskaitot tos projektus, kuri Latvijā pašlaik reāli tiek būvēti. Te es nerunāju par šiem "papīra" projektiem.

Vienlaikus viņiem tādēļ arī ir izveidojusies situācija, ka vairs nav īpaši daudz vietas jauniem projektiem. Šobrīd vairāk tiek attīstīti liela mēroga projekti, kuriem nepieciešamas arī augstsprieguma līniju pārbūves, un, cik es zinu, tad vismaz Lietuvā šie projekti virzās uz priekšu.

Kā šajā kontekstā izskatās Latvijas sadales un pārvades tīkla jaudas? Tās ir pietiekamas, vai novērtējumu sarežģī šī pelēkā zona ar "papīra" projektiem?

Tiem projektiem, kas šobrīd ir pieteikti, jaudu pietiek. Protams, ja tiek uzbūvēti visi tie projekti, kam "Augstsprieguma tīkls" ir izsniedzis atļaujas - 6500 MW - gan saules, gan vēja enerģijai… Tas ir milzīgs apjoms. Vienai Latvijai tas ir par daudz, tur ir nepieciešams elektroenerģijas eksports, un tad ir jautājums, kā ir ar eksporta jaudām un cik mums ir savienojumu ar Ziemeļvalstīm. Somija, piemēram, pati ražo elektroenerģiju ar pārpalikumu, un mēs pērkam no viņiem. Zviedrijas daļā, kurai ir savienojums ar Lietuvu, savukārt, ir elektroenerģijas ražošanas jaudu deficīts, un tas varētu būt eksporta virziens. Tāpat Polija varētu būt eksporta virziens. Bet tā visa ir gana tāla nākotne.

Virkne amatpersonu ir paudušas, ka mēs ap 2030.gadu varētu nonākt situācijā, ka varam eksportēt elektroenerģiju. Kā tas ir no jūsu skatījuma?

Runāt par 2030.gadu ir ļoti ērti, it īpaši no politiķu puses. Tādēļ es teikšu, ka drīzāk ir jārunā par 2024. un 2025.gadu. Ir jāskatās, cik daudz elektrības mēs spēsim ģenerēt tuvākajos gados.

Par 2030.gadu -, ja tiek izbūvēti plānotie projekti, visticamāk, mēs varam nonākt situācijā, ka Latvija eksportē elektrību, it īpaši brīžos, kad ir ļoti vējains, ļoti saulains vai Daugavā ir daudz ūdens. Arī vēsturiski Latvija ir eksportējusi elektrību, kad ir bijis palu laiks Daugavā, vai tad, kad gāzes cenas bija ļoti zemas un "Latvenergo" TEC ražoja lētu enerģiju, tādēļ tā nebūtu unikāla situācija. Taču gada kopējā bilance Latvijai nekad nav noslēgusies ar lielāku enerģijas eksportu kā importu. Liela loma, protams, būs arī mūsu vietējam patēriņam un tam, vai mēs enerģiju tērēsim vairāk vai mazāk. Ja mēs turpināsim nīkuļot ar elektrības patēriņu, protams, lielāka jauda aizies uz eksportu.

Tas, kas mani pēdējā laikā uztrauc visvairāk, ir jautājums par to, kur kopumā tiek virzīts valsts kuģis un kāda ir valdības enerģētikas politika. Piemēram, šobrīd atkal ir "pārsteigums" par to, kādi ir "Sadales tīkla" tarifi. Tā diemžēl pašlaik enerģētikā ir problēma. Es jau minēju, ka nav skaidrības, cik daudz projektu tiks realizēts. Sadales tarifi tiek skatīti un pārskatīti jau gadu, tagad pienāk pirmie rēķini un atkal ir "pārsteigums". Pēkšņi izskan jautājumi, vai mums vispār ir vajadzīgs regulators, kas ir pilnīgs absurds. No sākuma paziņo, ka tarifus nepārskatīs četrus gadus, lai būtu stabilitāte, tagad paziņo, ka pārvērtēs jau decembrī. Turklāt ir bažas, ka atkal būs kādi, kas kaut ko gribēs "glābt" un sāks vispār pārskatīt tarifu veidošanās principus. Tā ir problēma, kas traucē attīstīties enerģētikas sektoram, jo nav skaidrības, kādi būs spēles noteikumi. Šāds haoss rada problēmas ar plānošanu un attīstību ilgtermiņā. Politikas veidotājiem pret saviem lēmumiem ir jāsāk izturēties rūpīgāk un jāsāk saprast, ka enerģētikā ir jāspēlē ilgtermiņa spēle. Piemēram, nevar teikt, ka elektrība nemaksās neko. Patērētāji tam notic, neslēdz ilgtermiņa līgumus, bet elektrības cenas pēc tam pieaugs un visiem atkal būs jāmaksā subsīdijas, jo patērētāji nespēs samaksāt rēķinus.

Viena no jūsu darbības jomām ir saules paneļu uzstādīšana arī jūsu klientiem. Vai uzņēmumi pašlaik ļoti aktīvi vēlas uzstādīt saules paneļus elektrības ražošanai pašpatēriņam, vai arī tas lielais bums jau ir pārgājis?

Situācija ir nomierinājusies. Protams, pagājušā gada augustā septembrī visi gribēja likt saules paneļus. Šobrīd šī ažiotāža ir mazinājusies. Tagad saules paneļu uzstādīšanu izvēlas uzņēmumi, kuriem pirmajām kārtām ir ilgtermiņa domāšana un kuri saprot, ka šī investīcija jebkurā gadījumā ātrāk vai vēlāk atmaksāsies. Otrkārt, saules paneļus izvēlas uzstādīt uzņēmumi, kuri domā par vidi un kuriem ir svarīgi, ka viņi samazina CO2 izmešus un ražo zaļus produktus. Ir arī ne visai iepriecinošas tendences. Attīstības finanšu institūcija "Altum" bija izveidojusi programmu, kurā uzņēmumi pat varēja saņemt grantu 30% apjomā saules paneļu uzstādīšanai, un mūsu informācija liecina, ka diezgan daudzi uzņēmumi, kaut arī saņēmuši iespēju, izvēlas šobrīd neturpināt tālāku dalību programmā un nogaidīt ar saules paneļu uzstādīšanu. Protams, šiem uzņēmumiem neko nevar pārmest, jo katrs pats skaita savu naudu, savas investīcijas un vērtē, ko labāk darīt, bet man tomēr šī tendence šķiet negatīva, jo elektrības tirgus ir ciklisks, un, ja tagad ir cenu samazinājums, tad pēc kāda laika tirgus atkal ies uz augšu. Tāpat mēs varam piedzīvot dažādas ekstrēmas situācijas, un pašu ģenerācija tomēr šādu situāciju ietekmi mazina. Tādēļ uzņēmumiem šis jautājums būtu jāvērtē rūpīgāk un jārīkojas tālredzīgi.

Vēl viens riska faktors, kam šobrīd tiek pievērsts par maz uzmanības un kas arī var ietekmēt energoresursu cenas Latvijā un Baltijā, ir desinhronizācija. Šobrīd valdība ir apņēmusies atslēgties no BRELL loka [elektroapgādes loks, kas savieno Latvijas, Lietuvas un Igaunijas elektrosistēmas ar Krieviju un Baltkrieviju - red.] 2025.gada sākumā. Tas ir ļoti pareizs solis, un to vajag izdarīt pēc iespējas ātrāk. Bet decentralizācija sev līdzi var nest cenu pieaugumu. "Augstsprieguma tīkls" šobrīd vēl acīmredzot precizē, kā tas notiks starp visām trijām Baltijas valstīm, bet viens no scenārijiem var būt tāds, ka tiek samazinātas importa jaudas no Skandināvijas. Piemēram, ja pašlaik pa vienu no starpsavienojumiem no Somijas uz Baltiju nāk 700 MW elektrības un šis kabelis pēkšņi tiek bojāts, un plūsma apstājas, mums ir jāspēj pacelt sava ģenerācija par tikpat lielu jaudu. Tādēļ, visticamāk, tas nozīmēs, ka šīs importa kapacitātes uz laiku tiks mazinātas, jo mums nebūs iespējas tās aizstāt un vienā brīdī uzreiz pacelt ražošanu par 700 MW. Rezultātā elektrības cenas var pieaugt. Tāpat tas varētu palielināt dabasgāzes patēriņu, jo vairāk nāktos darbināt TEC.

Turklāt vēl viens faktors, kas jāņem vērā, ir 2025.gads, bet mēs vēl nezinām, kādas provokācijas var īstenot Krievija. Kā mēs esam pārliecinājušies, tad Krievijai ir pilnīgi vienalga tas, kas notiek pie viņiem, ja tik var ieriebt savām kaimiņvalstīm. Ar mērķi traucēt Baltijas valstīm viņi var paši veikt darbības, lai desinhronizāciju veiktu ātrāk. Tehniski tas nav viegli, bet var būt kādas provokācijas arī no šīs puses. Arī šajā gadījumā ir iespējams, ka būtiski pieaug cenas, jo mums ātri būtu jāpārskata sava energosistēma.

Kontekstā ar to visu, ja mēs paši investētu savā ģenerācijā, tostarp uzņēmumi, tad katrs uzstādītais kilovats vai megavats mazina šādu situāciju ietekmi. Ja mēs paļaujamies tikai uz to, ka izdarīs kāds cits un es varēšu pa lēto nopirkt, tas var izvērsties arī diezgan slikti.

Vai varat vienkāršoti tiem, kuri nav saistīti ar enerģētiku, izskaidrot, ko nozīmē desinhronizācija un kādēļ mums ir svarīgi atslēgties no BRELL loka?

Baltijas energosistēma šobrīd ir integrēta Krievijas un Baltkrievijas energosistēmā. BRELL lokā atrodas elektrības tīkli, sākot no Pēterburgas un Baltijas valstīm līdz pat Minskai. Tas viss ir viens energoapgādes loks. Vienkāršoti runājot, ja Latvijā vai Baltijā elektrības kaut kādā brīdī tīklā ir par daudz, liekais apjoms aiziet uz Krieviju, ja par maz, mēs balansējošo elektrības jaudu saņemam no viņiem. Tajā brīdī, kad mēs no viņiem atslēdzamies, mums zūd iespēja lieko atdot un trūkstošo paņemt, jo energosistēmā nekad nav tā, ka ražošana ar patēriņu perfekti sakristu. Tad Baltijas valstīm pašām ir jāuzņemas šī balansēšana. Lai tas varētu notikt, gan Lietuva, gan Latvijas "Augstsprieguma tīkls" uzstāda lieljaudas baterijas, lai varētu reaģēt uz tādām mazām īstermiņa svārstībām, kas notiek starp patēriņu un ražošanu. Ja mēs neesam gatavi šim procesam, tad, protams, tas rada papildu izmaksas un papildu riskus. Es negribu biedēt, un visdrīzāk tas nav iespējams, bet, ja mēs nespējam sabalansēt savu ražošanu ar patēriņu, tad sliktākajā gadījumā kādos reģionos uz laiku var vienkārši pazust elektrība.

Jūs redzat, ka Baltija ir gatava desinhronizācijai?

Manuprāt, jā, mēs esam gatavi un līdz 2025.gadam mēs noteikti būsim gatavi. Es neteikšu, ka es ļoti ticu politiķu spējām, bet es ticu "Augstsprieguma tīkla" speciālistu un viņu Lietuvas un Igaunijas kolēģu spējām visu izdarīt. Arī gatavošanās tam ir notikusi ilgstoši. Ja tas notiks 2025.gadā, tad tehnisku problēmu, visticamāk, nebūs. Cenas gan ir cits stāsts.

Ja atgriežamies pie saules paneļiem, tad mājaslapā ir teikts, ka jūs lielā pieprasījuma dēļ pašlaik nepieņemat jaunus pieprasījumus no mājsaimniecībām par saules paneļu uzstādīšanu. Cik mājsaimniecību esat apkalpojuši līdz šim, un kā ir mainījies pieprasījums?

Bums privātmāju segmentā bija pagājušajā gadā līdzīgi kā uzņēmumiem. Bija arī atbalsta programma. Šobrīd, protams, pieprasījums ir mazinājies.

Mēs jau pagājušajā gadā nolēmām, ka mēs ar mājsaimniecībām vairs nestrādājam. Tas pat ne tik daudz ir saistīts ar kapacitāti, cik ar to, ka tirgū parādījies ļoti daudz spēlētāju, kuri piedāvāja arī risinājumus par, mūsuprāt, nesamērīgi zemām cenām. Lai mēs veiksmīgi šajā segmentā konkurētu, mums bija jāizvēlas, vai nu strādāt labākajā gadījumā pa nullēm, vai nu piedāvāt klientiem nekvalitatīvus risinājumus. Problēma ir arī tajā, ka šajā segmentā joprojām pastāv pelēkā zona - uzstādītāji, kuri nemaksā nodokļus, uzstāda nekvalitatīvus paneļus, nesniedz klientiem garantijas. Mēs tā nedarām, tādēļ mēs pārfokusējāmies uz uzņēmumiem, jo uzņēmumi vairumā gadījumu spēj labāk novērtēt kvalitāti, it īpaši, ja tiek pirkta sistēma, kurai ir jāstrādā 25 gadus.

Cik saules parku projektu jūs paši pašlaik īstenojat?

Tūlīt ekspluatācijā mēs nodosim divus lieljaudas saules enerģijas parkus, kuru kopējā jauda pārsniegs 11 MW. Viens atrodas Valmierā, otrs atrodas Brocēnos. Līdz nākamā gada pavasarim mēs plānojam pabeigt projektus ar vēl 25 MW jaudu. Līdz ar to mūsu kopējais portfelis būs ar aptuveni 35 MW jaudu.

Ar to arī plānojat apstāties vai redzat iespēju kapacitāti audzēt vēl?

Mūsu galvenais fokuss pašlaik ir pabeigt jau iesāktos projektus. Kā jau es minēju sarunas sākumā, mēs piederam tai uzņēmumu grupai, kas grib paši uzbūvēt un arī apkalpot saules enerģijas parkus nākotnē, jo mums ir arī elektrības vairumtirdzniecība un mēs spējam saražoto enerģiju arī veiksmīgi pārdot. Tas, vai mēs vēl palielināsim apjomus tieši saules enerģijas ģenerācijā, tiks vērtēts, kad pabeigsim šos projektus.

Par ko vēl varētu domāt?

Mums jau ir bijusi pieredze un mēs vēl varētu domāt par koģenerācijas stacijām. Tā ir gan biomasas, gan gāzes koģenerācija, jo tad ir iespēja reaģēt uz straujām cenu svārstībām, un šis enerģijas ražošanas avots ir plānojamāks nekā atjaunojamā enerģija. Tādēļ es domāju, ka tam nākotnē tirgū būs vieta.

Tātad jūs nepiederat pie tiem, kuri noraksta gāzi kā elektrības ražošanas avotu?

Nē. Es domāju, ka gāzes loma enerģētikā tuvākos 10 gadus noteikti saglabāsies tieši tāpēc, ka gāze būs lētākais un ērtākais resurss, kā saražot elektrību un siltumu tad, kad to nevarēs izdarīt ar atjaunojamiem resursiem. Gāzes izmantošanas apjoms, visticamāk, nepieaugs, bet gāzei noteikti būs stabila loma.

Kādas ir jūsu investīcijas saules parkos, kas top?

Pirmajos divos parkos, kas tagad top, kopējās investīcijas ir aptuveni 8 miljoni eiro. Pārējiem, kuri vēl taps, būs investīcijas vēl 17-18 miljonu eiro apjomā.

Investīcijas veicat no pašu līdzekļiem?

Mēs piesaistām gan investorus, gan banku finansējumu.

Banku kreditēšana tagad arī ir plaši apspriests jautājums. Kāda ir jūsu pieredze? Cik viegli vai grūti ir iegūt finansējumu enerģētikas projektiem?

Nav viegli. Bankas, protams, diezgan rūpīgi vērtē projektus, kas patiesībā ir labi. Mēs arī ar bankām esam runājuši, ka rūpīgi tiek vērtēts, kas ir projekta attīstītāji, vai viņiem ir pieredze, kā viņi plāno realizēt elektrību. Līdz ar to, lai saņemtu banku finansējumu, projekti ir jāsagatavo ļoti labi. Tajā pašā laikā bankām interese par šādiem projektiem ir. Turklāt interese ir arī tādēļ, ka bankām arī ir prasības finansēt zaļos projektus no Eiropas Savienības puses, un katru gadu aug zaļo projektu apjoms, kas bankām ir jāfinansē. Bet finansējuma iegūšana noteikti nav viegls process. No mūsu projektiem vienu ir finansējis "Altum", vienu "SEB Banka". Interesanti, ka par pārējiem mums ne ar vienu banku nav izdevies vienoties par visa portfeļa finansēšanu, un izskatās, ka beigās katram projektam būs savs finansētājs, varbūt arī viens finansētājs vairākiem, bet ne visiem projektiem. Tas liecina, ka bankas tomēr ir diezgan piesardzīgas.

Jūs tirgojat elektroenerģiju, dabasgāzi, veidojat saules enerģijas parkus. Kā procentuāli sadalās jūsu apgrozījums pa šiem segmentiem?

Aptuveni 40% veido elektroenerģijas tirdzniecība, 40% - dabasgāzes tirdzniecība un 20% - saules enerģijas parki.

Kādu no šīm darbības jomām jūs nākotnē plānojat būtiski palielināt?

Mēs rūpīgi izmantojam tās iespējas, ko pašlaik rada Latvijas tirgus. Savukārt elektrības un dabasgāzes vairumtirdzniecībā mēs jau šobrīd esam ārpus Latvijas - Baltijā un arī Somijā. Savukārt enerģētikas projektos mēs pašlaik fokusējamies uz Latviju. Es gan teikšu, ka iešana uz Lietuvu un Igauniju enerģētikas sektorā, manuprāt, bieži vien uzņēmumiem ir vairāk ambīciju jautājums, jo pelnīt kaimiņvalstu tirgos, ja tu neesi vietējais, ir ļoti grūti. Biznesu enerģētikā no Latvijas vadīt praktiski nav iespējams, tādēļ ir jāveido spēcīga komanda uz vietas, kas jau ir saistīts ar lielām investīcijām. Pagaidām mēs tam jēgu īsti neredzam.

Kā jūs pašlaik vērtējat konkurenci, jo Latvijā pašlaik enerģētikas sektorā nāk iekšā arī citu valstu uzņēmumi?

Kas attiecas uz tirdzniecību, tad tirgotāju skaits pēdējos gados ir diezgan nemainīgs un salīdzinoši neliels. Es to saistu ar to, ka darbībai šajā tirgū tomēr ir vajadzīgas specifiskas zināšanas, kuras ir gan jāapgūst, gan vajadzīga pieredze. Tādēļ ienākt tirgū pilnā apjomā - gan vairumtirdzniecībā, gan mazumtirdzniecībā - nav nemaz tik viegli. Taču konkurence pastāv un ir diezgan sīva. Manuprāt, arī spēlētāju skaits ir atbilstošs, lai nodrošinātu pietiekami augstu konkurences līmeni.

Kas attiecas uz enerģētikas projektu realizāciju, tad ir bijusi liela interese arī no ārvalstu uzņēmumiem, un es to gribētu saistīt ar to, ka pārējā Eiropā ir ierobežotas pārvades jaudas un šī ir vieta, kur pie jaudām var tikt. Ir lieli spēlētāji gan no Lietuvas un Igaunijas, kas Latvijā mēģina attīstīt projektus, gan no Dānijas, no Vācijas.

Spēlētājus kopumā varam dalīt trijās kategorijās. Ir tāda izmēra uzņēmumi kā mēs, kuru apgrozījums ir ap 100 miljoniem eiro. Eiropas enerģētikā tās faktiski ir mazas kompānijas. Tad ir vidēja mēroga kompānijas, kā "Latvenergo", "Enefit", "Ignitis", kuru apgrozījums pārsniedz vienu miljardu eiro, bet Eiropas mērogā tās vienalga ir vidēja izmēra kompānijas. Tad ir lielās kompānijas, kuru apgrozījums jau ir lēšams vairākos desmitos miljardu eiro, un tās ir Vācijas vai Skandināvijas kompānijas. Protams, ka katras kategorijas uzņēmumiem ir interese par dažādiem projektiem. Lielās kompānijas meklē lielus projektus, kuru jauda ir 400-500 MW un ko ir iespējams uzbūvēt vienā vietā. Turklāt, tā kā viņu investīciju projekti atrodas dažādās vietās, viņiem arī ir vieglāk apgūt Eiropas tirgu kopumā.

Jūs perspektīvā varētu apsvērt arī elektroenerģijas vai gāzes tirdzniecību mājsaimniecībām?

Elektroenerģiju mēs esam tirgojuši arī mājsaimniecībām un mums joprojām ir klienti arī šajā segmentā, bet mēs savu darbību šajā jomā paplašināt nedomājam. Ar dabasgāzi ir līdzīgi. Mēs esam nolēmuši, ka savu kompetenci audzēsim tieši uzņēmumu apkalpošanā un specifisku produktu izstrādē uzņēmumu vajadzībām.

"AJ Power" uzņēmumu grupā ir ne tikai ar enerģētiku, bet arī ar atkritumu pārstrādi saistīti uzņēmumi. Kādas izaugsmes iespējas jūs redzat šajā, tomēr atšķirīgajā darbības nišā?

Nišas ir it kā atšķirīgas, taču tajā pašā laikā tas viss iekļaujas aprites ekonomikā. Turklāt atkritumus var izmantot arī enerģijas ģenerācijā. Arī tas ir virziens, kurā mēs skatāmies. Pašlaik mēs atkritumu apsaimniekošanā nodarbojamies ar dabas resursu nodokļa administrēšanu gan iepakojumam, gan autoriepām. Šobrīd strādājam, lai ieviestu arī tekstila un elektronikas sistēmu. Līdz ar to mēs meklējam jaunas iespējas arī šajā virzienā.

Ar mērķi mazināt atkritumu apjomu Latvijā dabas resursu nodokli no 2024.gada 1.jūlija plānots attiecināt arī uz tekstilizstrādājumiem. Lai tam sagatavotos, mēs kopā ar partneriem esam izvietojuši jau 200 tekstila šķirošanas konteinerus lielākajā daļā Latvijas reģionu un pamazām radinām sabiedrību, ka nevajadzīgo tekstilu nevajadzētu mest sadzīves atkritumos, bet speciālajos konteineros. Man gribētos domāt, ka mēs kā sabiedrība arī arvien vairāk iemācīsimies izdarīt pareizas izvēles. Pirmkārt, jau iegādāties tādus tekstilizstrādājumus, kuri nav uzvelkami vai izmantojami tikai vienu vai dažas reizes. Otrkārt, ja mēs kaut ko nevilksim vairs paši, mēs varam atdot to kādam, kuram tas būs vajadzīgs. Treškārt, ja tekstilizstrādājums vairs tiešām nav izmantojams, tad tas ir jānodod pārstrādei, kur no tā var radīt jau kaut ko citu.

Jūs redzat vēl kādas jomas, kurās "AJ Power" varētu attīstīties?

Šobrīd ir daudz ko darīt jau tajās nozarēs, kurās esam pārstāvēti.

Kādi varētu būt "AJ Power" grupas rezultāti šogad?

Mēs prognozējam saglabāt tādus pašus darbības apjomus kā pagājušajā gadā, kad grupas kopējais apgrozījums tuvojās 100 miljoniem eiro. Plānojam, ka šogad sasniegsim līdzīgus rādītājus. Konsolidētie peļņas rādītāji par pagājušo gadu mums vēl nav apkopoti, bet grupa ir strādājusi rentabli. Tāpat arī turpināsim.