Mīļākā, dārgi dzīvokļi un ārlaulības meita: "Pandoras dokumenti" atklāj Putina bagātības slēptuves

2003. gada septembrī Monako – bagātnieku nodokļu paradīzē - norisinājās aizdomīgs darījums, kā rezultātā tika pārdots 3,6 miljonu eiro vērts dzīvoklis. Tas atradās “Monte Carlo Star” kompleksā, kur tūristi nevar iekļūt, tādējādi netraucējot baudīt grezno ceturtā stāva skatu uz jahtām Monako krastā.

Tomēr dzīvokļa pircēja identitāte palika noslēpumā. Oficiālais “pircējs” bija ārzonas uzņēmums “Brockville Development Ltd.”, kas atrodas Britu Virdžīnu salās. Savukārt šis uzņēmums piederēja citiem diviem Panamā reģistrētiem uzņēmumiem – “Sefton Securities” un vēlāk “Radnor Investments SA”. No malas šī kārtība nedaudz atgādināja krievu lelli “matrjošku”, kurā galvenais labuma guvējs atradās zem vairākiem slāņiem.

Pateicoties “Pandoras dokumentiem”, tika identificēts patiesais dzīvokļa pircējs – sieviete, kura 2003. gadā bija 28 gadus veca. Tolaik viņas identitāte bija nezināma, taču tagad ir zināms viņas vārds – Svetlana Krivonogiha.

Vladimira Putina mīļākā

Krivonogiha šī gadsimta sākumā dažu gadu laikā kļuva stāvus bagāta. Viņas īpašumā nonāca prestiži dzīvokļi Sanktpēterburgā un Maskavā, kā arī jahta un citi īpašumi, kuru kopējā vērtība mērāma 100 miljonos eiro.

Kā skaidrojama šīs pasakas izcelsme? Pēc mediju ziņām, sievietes fons ir pieticīgs – viņa uzaugusi komunālajā dzīvoklī, kur virtuvi un vannasistabu dalīja ar piecām ģimenēm.

Krivonogiha studēja biznesu un strādāja par apkopēju kādā veikalā, līdz deviņdesmito gadu beigās viņa iepazina kādu labdari – Vladimiru Putinu.

2020. gadā izmeklēšanas tīmekļa vietne “Proekt”, kas ir viena no Krievijas nedaudzajām atlikušajām neatkarīgajām plašsaziņas līdzekļu daļām, apgalvoja, ka Krivonogiha, būdama Sanktpēterburgas mēra vietnieces amatā, izveidoja draudzību ar Putinu. Vietne apgalvo, ka viņa kļuvusi par prezidenta mīļāko.

Neatkarīgi no viņu attiecību rakstura, abi bijuši tuvi. Publiski pieejamie pierādījumi liecina, ka viņi pavadījuši daudz laika kopā, kad Putins kāpa pa slavas trepēm. 1998. gadā viņš kļuva par Krievijas Federālā drošības dienesta spiegu aģentūras priekšnieku, pēc tam par premjerministru un 2000. gadā par Borisa Jeļcina pēcteci.

Ārlaulības meita

Trīs gadus vēlāk, 2003. gada martā, Krivonogihai piedzima meita Luīza. “Proekt” apgalvo, ka Putins ir viņas tēvs.

Kremlis šo apgalvojumu nav komentējis, jo Putins savu privāto dzīvi publiski neapspriež. Viņš un viņa sieva Ļudmila, ar kuru prezidentam ir divas kopīgas meitas, izšķīrās 2013. gadā.

Pēc “Proekt” pētījuma publikācijas, Luīzai tērzēšanas platformā “Clubhouse” žurnālists Andrejs Zaharovs uzdevis jautājumu, vai viņa tik tiešām ir Krievijas prezidenta meita, uz ko viņa nesniedza atbildi.

Luīzas “Instagram” profilā redzamas dažādas bildes, kurās viņa apmeklē dārgas viesības, pavada laiku ar draugiem no ietekmīgām ģimenēm un ceļo ar privātām lidmašīnām. Tomēr gan viņa, gan viņas māte Krivonogiha vienmēr izvairās no jautājumiem par viņu saistību ar Vladimiru Putinu.

Politiķiem ir tiesības uz privāto dzīvi, taču Krivonogihas stāsts nav tikai par šķietamu romantiku, kas uzplaukusi pirms kāda laika, tas ir par naudu un to, kā cilvēki no Putina “iekšējā loka” izmanto Monako kā diskrētu centru finanšu darījumiem.

Pēdējo divu desmitgažu laikā Krievijas ietekme Monako ir pieaugusi. Vietējais jurists Dominiks Anastasis Monako dēvē par “Maskavu uz jūras”: “Ārvalstniekus, tostarp arī bagātos krievus, vilina siltais klimats un nodokļu trūkums. Šeit neviens nejautā, no kurienes nāk jūsu nauda. Pārbaudes kultūra nepastāv un nodokļu deklarācija netiek veikta.”

Kas ir "Pandoras dokumenti"?

Jau ziņots, ka 3. oktobrī tika publicēts Starptautiskais pētniecisko žurnālistu konsorcija veiktais pētījums "Pandoras dokumenti" ("Pandora Papers"), kas atklājis vairākus pasaules politiķus, tostarp esošos un bijušos valstu un valdību vadītājus, kuri noslēpuši miljonus ārzonu firmās.

Pētījumā, kurā bijuši iesaistīti vairāk nekā 650 žurnālisti no desmitiem plašsaziņas līdzekļu, izmantoti 11,9 miljoni dokumentu, kas nopludināti no 14 finanšu pakalpojumu kompānijām visā pasaulē.

Šajos dokumentos ir ziņas par apmēram 35 pašreizējo un agrāko valstu un valdību vadītāju un aptuveni 300 citu valsts amatpersonu finanšu darījumiem.