Kā pamest visu, lai apceļotu pasauli, un cik tas maksā? Laines un Artura neparastais stāsts

Savu ceļojumu Laine un Arturs uzsāka, ar prāmi dodoties uz Stokholmu, no kurienes bija paredzēts lidojums uz Ņujorku. Pēc tam, kad apceļoja Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas kontinentus, abi atlidoja atpakaļ uz Eiropu, mazliet "ieskrēja" Āfrikā, un devās uz Āzijas pusi, par pēdējo ceļojuma valsti izvēloties lielo un haotisko Indiju. 

Vēl pirms došanās lielajā ceļā Arturs strādāja par pavāru kādā Vecrīgas restorānā, bet Laine nupat bija pabeigusi studijas maģistrantūrā, kurām paralēli bērnudārzā strādāja par audzinātāju. "Pirms lielās dzīves vajadzēja izdarīt kaut ko traku. Studijas bija pabeigtas," stāsta Laine, kura mācību laikā pa pusgadam pastudēja arī "Erasmus" studentu apmaiņas programmā Rumānijā un Ungārijā, tāpēc ceļojums bija arī labs iemesls, lai dažādās mūsu kontinenta valstīs apciemotu programmā iegūtos draugus. 

Video: Laines un Artūra ceļojums 12 minūtēs

Kā radās doma – pamest visu un braukt? 

Arturs un Laine stāsta, ka došanās ceļā vairāk bija spontāna, nevis plānota. Pa jokam abi runājuši, ka varētu braukt apceļot pasauli, bet neko konkrētu neplānoja, līdz Laine vietnē "Skyscanner" ieraudzīja lētas biļetes no Eiropas uz ASV – lidojumu līdz Ņujorkai varēja dabūt par nieka 100 eiro. 

"Naudiņa tika krāta dažādiem pasākumiem, arī kāzām, mājai, strādājām jau nepārtraukti, bez atvaļinājumiem. Un tad jau kopīgi tika nolemts, ka šāds ceļojums pagaidām būtu vērtīgākais ieguldījums sevī. Un labākais ieguldījums taču ir tas ieguldījums sevī. Un tā pieredze, ko esam guvuši, ir kas neaprakstāms. Kas neiegūstams ikdienišķos apstākļos," stāsta jaunieši. 

Izmaksas un sadzīve

Laine un Arturs aprēķināja, ka ceļojums kopā viņiem izmaksāja 13 600 eiro. Sākotnēji varbūt šķiet sālīti, tomēr atliek veikt dažas vienkāršas matemātiskas darbības, lai saprastu, ka tā nebūt nav. Sanāk, ka vidēji mēnesī katrs iztērēja 387 eiro, tajā iekļaujot pilnīgi, pilnīgi visu - dzīvošanu, braukšanu, ēšanu, maksu ieejas objektos un pārlidojumus. 

Tiesa gan, lai varētu ceļot ar tik minimāliem līdzekļiem, pārim nācās atteikties no komforta, ērtībām un paredzamības. Abi pārsvarā brauca ar stopiem un pat viskarstākajās tropu valstīs gulēja savā uzticamajā teltī.

Abu ceļojumam varēja sekot līdzi sociālajā tīklā "Facebook", kur jaunieši pierakstīja katras dienas piedzīvojumus un ievietoja jaunākās fotogrāfijas. Tie, kas to darīja, noteikti pamanīja, ka Laine vienmēr izskatījās lieliski. Vaicāta, kā to var panākt, dzīvojot bez dušas un liela spoguļa, jaunā meitene atklāj: "Ne vienmēr bija pieejama duša, tāpēc mums vienmēr bija piecu litru pudele. Rīta obligātais standartiņš bija - Arturs man lēja ūdeni, bet es mazgāju matus. Bet kamēr Arturs bija rīta pastaigā, ņēmu spogulīti un ātri sakrāsojos. Bildes taču ir vienreiz, tāpēc jāizskatās labi." 

Arturs gan reizēm esot "atlaidis" bārdiņu, taču tā labi noderēja. "Brazīlijā staigājām gar pludmali un mūs brīdināja, ka tas rajons ir ar sliktu reputāciju. Mēs aizgājām, pastaigājām vienu dienu. Neviens neko neteica. Nākamajā dienā atnākam, bija brīvs laiks, nolēmām vēlreiz te pastaigāties. Es no rīta noskuvos, izskatījos jauniņš, kā paipusītis. Uzreiz pirmais garāmgājējs saka: "Ūūūūū, jums šeit būs problēmas!"."

Ko teica vecāki? 

Laines vecāki ļoti atbalstīja, sakot, kad tad vēl, ja ne tagad. Tēvs vien Arturam nolasījis lekciju, ka viņam Laine jānosargā un mājās jāatved vesela. Savukārt Artura vecākus bija jāgatavo pamazām. "Laidām maigus signālus. Sākām ar to, ka kaut kur brauksim. Ka uz ilgāku laiku. Ka pārvietosimies. Ka varbūt būs iekļautas valstis ar sliktāku reputāciju," stāsta Arturs, kura vecāki sākumā teikuši, lai nekur nebrauc, taču tad pamazām apraduši ar šo domu. 

Ar vecākiem jaunieši sazinājās regulāri, taču atceras kādu interesantu un pat satraucošu atgadījumu. "Nostopējām tālbraucēju, ar kuru bija paredzēts ilgāk braukt kopā. Viņš teica, ka mašīnā ir bezvadu internets, kas strādās visur. Laine uzrakstīja, ka tagad varēs sazināties biežāk, bet tas nestrādāja. Iedomājieties? Mamma saņem šo ziņu un trīs dienas klusums," stāsta jaunais vīrietis. 

Stopējot iemācās valodu

Ar tālbraucējiem abi saskārušies ļoti daudz, jo viņiem reisos kļūst garlaicīgi, tāpēc ceļotāji ir ļoti labs veids, kā kliedēt vientulību. Tieši stopējot Dienvidamerikā abi pamanījās iemācīties spāņu valodu. Ja sākumā zināja pateikt tikai "si" un "no", tad vēlāk varēja veidot garākas sarunas. Sākums valodas apgūšanai gan bijis komisks: kāds šoferis rādījis uz objektiem un saucis to spāniskos nosaukumus, bet Arturs nebija zinājis, kā ir pilsēta. "Prasu šoferim, viņš man saka "rojo" [Tulkojumā no spāņu valodas "sarkans"]. Šoferis domāja, ka es rādu uz sarkano krāsu, bet es nodomāju, ka tā sauc pilsētu. Katram nākamajam tālbraucējam teicu "Rojo, rojo!" un viņi man pretī: "Si, si, rojo, rojo!" Domāja, ka redzu sarkanu un piekrita," gardi smejoties, stāsta Arturs. 

"Iemācījāmies valodu tikai no sarunām. Rakstīt un lasīt nemākam, tikai runāt. Pēc pusgada, kad iebraucām Spānijā, viņi brīnījās, kur iemācījāmies. Nu stopējot!" smejas Laine. Vaicāti, kā tas iespējams, tik īsā laikā iemācīties valodu, abi piebilst, ka šī valoda nebūt nav grūta, turklāt, kad esi tajā vidē, valoda atnāk pavisam viegli. 

Laine atzīst, ka valodu zināšanas abiem ceļā ļoti noderēja, piemēram, Balkānu valstīs varēja izlīdzēties ar krievu valodu. "Viņi serbiski, mēs krieviski, un kaut kādu kopsaucēju jau varējām atrast." Savukārt Dienvidamerikā apgūtā spāņu valoda lieti noderēja arī Itālijā, kur, kā izrādās, stopētājus ņēmušas gandrīz tikai sievietes. "Viņas runā itāliski, runā daudz, tu kādus 20% saproti un vari izvilkt, par ko runā," smejas jaunieši. 

Tiesa gan, grūtāk gājis Ukrainā, jo cilvēki domājuši, ka Laine un Artūrs ir no Krievijas. Vienā restorānā viņus pat atteicās apkalpot. "Bet tas ir saprotams," nosaka Laine, piebilstot, ka vēlāk apguva vienu viltību: pirms uzrunāt ukraini, abi savā starpā skaļi runājuši latviski, lai angliski ne īpaši labi runājošie cilvēki saprastu, ka abi jaunieši ir no citurienes. 

Lūzuma punkts pienāca pēc pusgada

"Pēc pirmā pusgada bija grūtāk, un bija jau mazliet apnicis. Bet nekad nebija domas braukt mājās," stāsta Laine. Arturu visvairāk no līdzsvara izsita kāds nepatīkams atgadījums Laosā, kad viņš no sirds sadusmojās - naktī, kamēr abi gulēja, kāds atgrieza viņu telti un apzaga. Viņi gan sākumā domāja, ka tas ir kāds palaidnīgs varāns, jo bija paņemts viss, kas smaržo - šampūns, dezodorants. Tomēr vēlāk atklājās, ka sagriezta ir arī soma, no kurienes paņemti arī šūšanas piederumi. "Būtu atstājuši maliņā, lai mums būtu, ar ko sašūt telti un somu," pukojas Arturs, piebilstot: "Viņi varēja pateikt: ziniet, mums vajag jūsu šampūnu. Būtu taču atdevuši, atraduši risinājumu."

Tomēr abi atzīst, ka domas atmest visam ar roku un doties mājās, nekad nebija. "Bija sajūta, ka esi noguris, dažreiz gribēju vienkārši pagulēt gultā un paskatīties televizorā," saka Laine, piebilstot, ka šis ceļojums abiem iemācījis ļoti daudz. "Tā sajūta, ka beidzot esi iemācījies dzīvot šodienai! Parasti mēs domājam, kas jādara rīt, parīt, aizparīt. Kad bijām ceļojumā, iemācījāmies dzīvot šai dienai. Ir noteikta situācija, kas jārisina tieši šobrīd. Un tas beidzot liek just sevi kā tieši tā attiecīgā brīža sastāvdaļu. Būt šajā mirklī. Tas ir tik vērtīgi.." 

Firmas ēdiens - kartupeļu pankūkas

Lai nepaliktu dārgās viesnīcās un iepazītu pēc iespējas vairāk cilvēku, abi palika globālā naktsmāju tīkla "Couchsurfing" biedru mājās - tā ietvaros cilvēki bez atlīdzības piedāvā izguldīt cilvēkus un izrādīt viņiem savu pilsētu. Laine un Arturs bija izvēlējušies savu firmas ēdienu, ko pasniegt kā raksturīgu latviešu virtuvei - kartupeļu pankūkas, jo kartupeļus var nopirkt visur, taču arī šeit neiztika bez komiskām situācijām. "Viens namatēvs mums pateica, ka iepriekšējie viesi bija poļi, un viņi arī cepa kartupeļu pankūkas. Mēs saucām: "Nēēēēēēē, jādomā kaut kas cits!" un, šķiet vienkārši uzcepām kartupeļus," stāsta ceļotāji. Pārsvarā visiem esot garšojis, taču Kolumbijā gāja dažādi. "Vārījām zupu ar kartupeļiem. Kā kārtīgu mūsu zupu! Pirms gatavošanas vienojāmies par sastāvdaļām. Viņi visu to zupu apēda, bet kartupeļus izlasīja un pastūma nost," smejas jaunieši. 

Nakšņojot pie "Couchsurfing" biedriem, abi piedzīvoja arī neticamu uzticību. Piemēram, kāds namatēvs Goa štatā Indijā nākamajā dienā lidoja uz kāzām un vienkārši atstāja atslēgas, lai abi piecas dienas var dzīvoties. Līdzīgi bija arī Singapūrā, kur kāds amerikānis vēl pirms tikšanās ar saviem viesiem uzrakstīja īsziņu, pateica, kur atrast atslēgas, kā iekļūt dzīvoklī un vēl piebilda, lai abi droši ņem visu, kas ir ledusskapī. 

"Līdz tam ir jānorūdās, jāmāk atvērties un uzticēties. Ceļojot tu sāc vairāk uzticēties, tas ir ļoti vērtīgi," viņi saka. 

Stopēšanas veiksmes formula

Pirms ceļojuma abi arī mēdza ņemt stopētājus, taču tagad, balstoties uz savu pieredzi, izstrādājuši pat teorijas, kā un kad stopējas labāk. "Esam jautājuši, kāpēc mūs ņem, un viņi [šoferi] saka, ka pirmais ir smaids: tu smaidi un tev acis smaida. Gaišas drēbes asociējas ar tīrību, tātad tev nebūs aromāta, nesasmērēsi salonu," atklāj Arturs, piebilstot, ka svarīga ir arī pieklājīga valoda. 

Nereti gadījies arī tā, ka nostopētie cilvēki vēlāk uzaicina pie sevis mājās. Tā bijis gan Dienvidamerikā, gan Eiropā. Visviesmīlīgākie gan bijuši gruzīni un kolumbieši. Gruzīni nākuši pie abiem runāties un tad teikuši: "Gostjam budeš!" [Būsi ciemiņš]. "Viņi aizved mājās, izrauj sievu no gultas, lai taisa ēst, sasauc visus bērnus, kaimiņus. Tu nedrīksti ne kustēties, ne palīdzēt, jo esi viesis. Vīna krūka uz galda!" stāsta Arturs, bet Laine atklāj, ka veselu glāzi pēc tosta nav varējusi izdzert, tāpēc "nokaulējusi" uz pusīti. 

Abi neslēpj, ka Gruzijā beigās vairs nejaudāja palikt pie visiem, kuri aicina, taču sastaptiem ceļotājiem no Maskavas pieredze bija pavisam cita. Viņi teica, ka ir vīlušies, jo gaidīja gruzīnu viesmīlību, taču nesagaidīja, tāpēc abi ceļotāji secina, ka svarīga ir attieksme pret cilvēku, kurš tevi uzrunā. "Tu nedrīksti skatīties no augšas, jābūt piezemētam, atvērtām un pateicīgam."

Jaunieši atzīst, ka tieši mazāk turīgie cilvēki visbiežāk gribēja dalīties un parūpēties. Laine saka: "Tas ir pārsteidzošākais, ka ir tik daudz cilvēku ar tik labu sirdi, viņi tik daudz tev ir gatavi dot! Un vienlaikus tu redzi – kaimiņš kaimiņu ienīst. Nu kā tā var būt?"

Ko ieteikt tiem, kas raksta ļaunos komentārus? 

Jaunieši atzīst, ka negatīvie komentāri viņus īsti neiespaido. "Varbūt tiešām vajadzētu atvērt vairāk prātu un sirdi, un domāt pozitīvi. Ar negatīvo tu nepiesaisti pozitīvo, tu piesaisti negatīvo," secinājusi Laine. Vaicāti, ko vēlas pateikt tiem, kuri saka, ka budžeta ceļotāji tikai apkauno valsti, Arturs izsaucas: "Kā var apkaunot valsti, ceļojot apkārt pasaulei?! Tu tieši nes savas valsts vārdu! Mēs tik daudzus iepazīstinājām ar Latviju! Ja tu uzvedies pieklājīgi, ar cieņu, tu nevari izraisīt nekādu negatīvismu. Ja tu respektē kultūru, ja tevi interesē otra kultūra, cilvēks taču to redz! Mēs tik daudzus ieinteresējām par Latviju, daudzi mums raksta, prasa, kā pie mums nokļūt."

Iestājoties siltākam laikam, jaunieši sāks uzņemt ciemos uzaicinātos cilvēkus, jo tagad vēl ir par aukstu. "Kad cilvēki uzzina, ka pie mums ir mīnusi, viņi jautā: "Kā jūs tur mazgājaties?" Ar sildītājiem taču!" - smejas ceļotāji. 

Jaunieši stāsta, ka ceļošana paplašina redzesloku, taču nav obligāti jābrauc tālu un ilgi. "Tu pat vari ceļot, skatoties “Discovery”, atrodot kādu informāciju vai satiekoties ar ārzemnieku. Esi vienkārši atvērts. Tur jau tas joks." 

Pirms ceļojuma abi domāja, ka ir ļoti spēcīga komanda, taču vēlāk atklājās, ka tā nebūt nav, jo izrādījās, ka abiem ir diezgan daudz domstarpību. "Tu esi Kolumbijā meža vidū, tu nevari aiziet prom. Nākamajā rītā saloki telti kopā, pagatavo brokastis kopā. Tā tu piespiedu kārtā mācies risināt situācijas. Kļuvām par labāko komandu, tā neizveidojās pašā sākumā," viņi stāsta, atzīstot, ka tagad daudz labāk māk tikt galā ar konfliktiem, turklāt to ir kļuvis krietni mazāk. 

"To pieredzi tu nenopirksi. Vari nopirkt jaunu mašīnu, bet to tev var nozagt. Šo pieredzi tev neviens nekad nevar atņemt!" - secina mājās pārbraukušie ceļotāji, kuri tagad rīko dažādus stāstu vakarus, lai dalītos ar uzkrātajām zināšanām. Jaunieši vēl pačukst, ka aktīvi meklē arī veidus, kā par savu lielo dzīves piedzīvojumu izdotu grāmatu. 

Abu ceļojumu dienasgrāmata un informācija par stāstu vakariem pieejama ŠEIT.