"Uzvaras diena" šoreiz zem pretdronu tīkla Sarkanjā laukumā

Tā vairs nav klasiskā 9. maija ikonogrāfija ar ziediem, ordeņiem, veterāniem, Georga lentēm un militāro patosu. Tā ir cita 9. maija valoda - mīmiska, agresīvi ironiska, brīžiem nežēlīga un būvēta uz Krievijas ievainojamības sajūtas. Sociālajos medijos "Uzvaras diena" šogad izskatās nevis pēc svinībām, bet pēc nervozas gatavošanās pasākumam, kuru var izjaukt nevis politiska opozīcija tribīnē, bet drons debesīs.

No parādes līdz aizsardzības režīmam

9. maijs Krievijas oficiālajā politikā gadiem bijis viens no centrālajiem varas rituāliem: militāra parāde, vēstures nepārtrauktības demonstrēšana un vēstījums par valsti, kas uzvarējusi, cieš un tāpēc drīkst prasīt lojalitāti. Parāde Sarkanajā laukumā darbojas gan kā piemiņas pasākums, gan arī režīma pašportrets.

Taču šogad šis pašportrets sociālajos medijos tiek pārzīmēts. Svinīguma vietā ienāk drošības paranoja. Militārās varenības vietā - jautājums, no kā īsti jāaizsargā pati Maskava.

Šo noskaņu pastiprina arī reālais fons. Pirms 9. maija parādes Maskavā Krievijas varasiestādes ierobežojušas mobilo internetu, to skaidrojot ar drošības riskiem un iespējamiem dronu uzbrukumiem. Ziņots, ka ierobežojumi ietekmējuši saziņu, navigāciju, maksājumus un taksometru pakalpojumus, bet Maskavā pirms parādes pastiprināti drošības pasākumi.

Vēl būtiskāk: šī gada parāde paredzēta bez tankiem, raķetēm un citas smagās militārās tehnikas - pirmo reizi gandrīz 20 gadu laikā. Krievijas Aizsardzības ministrija to skaidrojusi ar "pašreizējo operatīvo situāciju", bet starptautiskie mediji šo lēmumu sasaista ar Ukrainas dronu uzbrukumu draudiem.

Tas ir būtisks pavērsiens simboliskajā līmenī. Parāde joprojām var notikt, taču tā vairs nespēj izskatīties pēc tās pašas "neapturamās" militārās varenības izrādes, ko Kremlis gadiem izmantojis gan iekšējai mobilizācijai, gan ārējai demonstrācijai.

Ja vara grib rādīt spēku, bet vienlaikus slēdz internetu, pastiprina apsardzi un baidās no droniem, sociālo mediju ironijai daudz vairs nav jādara.

Sarkanais laukums kļūst par mīmu

Redzamajos ierakstos dominē nevis faktu izklāsts, bet vizuāls sitiens. Attēls ar tīklu virs Sarkanā laukuma darbojas tāpēc, ka tas ir viegli saprotams bez garas priekšvēstures. Skatītājam nav jāizlasa analīze par dronu karu, Krievijas infrastruktūras ievainojamību vai mobilā interneta ierobežojumiem. Pietiek ieraudzīt Krievijas galveno simbolisko skatuvi zem tīkla, lai vēstījums būtu nolasāms: valsts, kas sevi rāda kā neuzvaramu, pati kļuvusi par teritoriju, kuru jāsedz no debesīm.

Tieši tāpēc šim tēlam ir tik liels spēks. Tas vienā kadrā apvieno trīs lietas - Maskavas simbolisko centru, kara realitāti un bailes no uzbrukuma. Tīkls vairs nav tehnisks drošības elements. Tas kļūst par režīma ievainojamības metaforu.

Šajā vietā parādās arī svarīga robeža. Daļa no šiem attēliem nav dokumentāli pierādījumi. Vairāki attēli ar Sarkanā laukuma "pārsegšanu" ir manipulēti vai mākslīgi ģenerēti, un daļa no tiem sociālajos medijos arī tiek izplatīti tieši kā joki, nevis kā pārbaudīta fotoziņa. Tas neaptur to apriti.

Mīmam nav jābūt precīzai fotohronikai. Tam jābūt precīzai pārraidītajā sajūtā.

Un šī sajūta šogad ir vienkārša: Krievijas centrālais uzvaras rituāls vairs neizskatās pārliecinoši. Tas izskatās apsargāts, piesegts un bailīgs.

Ukraina ir iemācījusies pārvērst trendu par ieroci

Šajā mīmu karā īpaši redzama Ukrainas informatīvā veiklība. Ukraina un proukrainiskā digitālā vide ļoti ātri pārtver notikumus, kas parādās ziņu plūsmā - dronu trauksmi, interneta ierobežojumus, parādes sašaurināšanu, dīvainas drošības konstrukcijas - un pārvērš tos viegli kopīgojamos, emocionāli skaidros sociālo mediju formātos.

Tā nav tikai nejauša interneta asprātība. Pētījumos par Ukrainas kara komunikāciju norādīts, ka mīmi kļuvuši par nozīmīgu kara laika komunikācijas stratēģiju, ko izmanto ne tikai neatkarīgi, bet arī oficiāli Ukrainas konti. Pētnieki to raksturo kā vienu no spilgtākajiem mūsdienu "mīmiskā kara" piemēriem, kur veiksme ir atkarīga no spējas ātri radīt saprotamus naratīvus un pielāgoties platformu loģikai.

Ukrainas priekšrocība šajā laukā ir elastība. Krievijas propaganda bieži ir smagnēja, hierarhiska un vertikāli kontrolēta: svinīgi paziņojumi, tribīnes, karogi, ģenerāļi, nemainīgi vēstures lozungi. Ukrainas un proukrainiskā digitālā vide darbojas citādi - tā ir ātra, ironiska, daudzbalsīga un gatava izmantot jebkuru jaunu vizuālu plaisu Krievijas pašattēlā.

Krievija grib pateikt: "Mēs esam vēsturiski uzvarētāji." Sociālie mediji atbild: "Jūs baidāties no drona virs savas parādes."

Tieši šis kontrasts padara Ukrainas informācijas stratēģiju iedarbīgu. Nav vajadzīga gara lekcija par Krievijas militārā mīta sabrukumu. Pietiek ar attēlu, kur varenības vietā ir tīkls, būris vai tukša parāde.

"Pobedobesije": uzvaras kulta izsmiešana

Otrs redzamais mīmu slānis ir vērsts pret pašu 9. maija ideoloģiju. Sociālajos medijos atkārtojas vārds "pobedobesije" - nicinošs apzīmējums uzvaras kultam, kurā vēsturiskā piemiņa pārvērsta agresīvā, pašmērķīgā militārā rituālā.

Šajā valodā 9. maijs vairs nav piemiņas diena. Tas ir apsēstības simptoms.

Vienā attēlā Putina karikatūra tup zem tilta un spēlējas ar miniatūriem tankiem, apkārt mētājoties atkritumiem, šļircēm un netīrumiem. Citā - kails, novārdzis tēls sēž pie rotaļu militārās tehnikas, kamēr fonā redzama formāla "uzvaras" dekorācija. Varenība tiek samazināta līdz bērnišķīgai rotaļai. Impērija - līdz spēļu laukumiņam zem tilta.

Šajos mīmos nav nejauša rupjuma. Tas ir apzināts paņēmiens: atņemt 9. maijam monumentalitāti. Ja Kremlis šo datumu būvē kā sakrālu rituālu, tad interneta mīmi to padara netīru, mazu un smieklīgu. Tās nevis diskutē ar propagandu, bet pazemo tās estētiku.

Īpaši trāpīgs ir pretstats starp oficiālo Krievijas tēlu un mīmu Krieviju. Oficiālajā versijā ir tribīnes, formas tērpi, ordenis, karogi un vēstures lielums. Mīmu versijā ir būri, tīkli, bērnu tanki, atkritumi un nozagtas veļas mašīnas.

Tieši šī pāreja no "varenības" uz "nožēlojamību" ir viens no spēcīgākajiem šī gada 9. maija sociālo mediju motīviem.

Droni kā jaunais 9. maija simbols

Ja agrāk 9. maija simboliskajā centrā bija tanks, tad šogad sociālajos medijos tā vietu ieņem drons.

Droni parādās gan tiešos jokos, gan netiešās vizuālās metaforās. Vienā no redzamajiem ierakstiem kāda lietotāja it kā jautā, vai 9. maijā vajadzētu evakuēties no Maskavas, jo "runā, ka lidos 10 000 dronu". Atbilde ukraiņu valodā ir ironiska un nežēlīga: lūdzu, palieciet, jo tur ir arī mans ziedojums dronam, negribu, lai tas pazūd veltīgi.

Tas nav vienkārši melnais humors. Tā ir kara laika interneta valoda, kurā drons kļūst par taisnīguma, atriebes un tehnoloģiskas ievainojamības simbolu. Tas pārceļ karu no frontes ģeogrāfijas uz Krievijas galvaspilsētas iztēli.

Tāpēc tik bieži parādās būri, tīkli un "moskītu sieti". Putins tiek attēlots iesprostots, paslēpts vai pārsegts. Kremlis tiek zīmēts kā objekts, kas raksta pazemojošu lūgumu "atļaut pasvinēt uzvaru". Maskava vairs nav tā, kas draud citiem. Tā ir tā, kas pati baidās no debesīm.

Un šī ir būtiska simboliska maiņa. Krievijas 9. maija mīts balstās uz atmiņu par pagātnes uzvaru. Dronu mīmi to ievelk tagadnē - karā, kurā Krievija pati vairs nevar kontrolēt ne robežas, ne informācijas telpu, ne savu svētku tēlu.

"Varam atkārtot" pārvēršas par "varam panest"

Vēl viens mīmu virziens saistīts ar Krievijas karavīru tēlu. Vienā attēlā parādes kolonna Sarkanajā laukumā tiek pārvērsta par no frontes atgriezušos cilvēku rindu, kas rokās nes sadzīves priekšmetus - izlietnes, veļas mašīnas, paklājus un citas mantas. Paraksts ukraiņu valodā ironizē, ka "varam atkārtot" vietā palicis tikai "varam panest".

Šis joks balstās konkrētā kara pieredzē. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā viena no noturīgākajām vizuālajām asociācijām ar Krievijas armiju ir ne tikai brutalitāte, bet arī laupīšana. Sadzīves tehnika, kas tiek nesta kā trofeja, sociālo mediju valodā ir kļuvusi par pazīmi impērijai, kas runā par vēsturisku misiju, bet praksē izskatās pēc marodieriem.

Šis ir ļoti spēcīgs propagandas apvērsums. Krievijas oficiālajā valodā 9. maijs ir par "atbrīvotājiem". Mīmu valodā šie "atbrīvotāji" kļūst par cilvēkiem, kas aiznes tualetes podu.

Viena no mīmu funkcijām ir tieši šī - samazināt lielo naratīvu līdz vienai pazemojošai detaļai.

"Čunga-čanga" un neērtā robeža

Līdzās dronu un tīklu jokiem sociālajos medijos parādās arī problemātiskāks motīvs: izsmiekls par to, ka Krievijas karā un iespējamajos propagandas rituālos redzamāki kļūst piesaistītie karotāji no Āfrikas, Āzijas vai citām valstīm ārpus ierastā Krievijas militārā tēla. Daļa lietotāju šo tēmu pasniedz ar apzīmējumu "čunga-čangas" - atsauci uz padomju un krievu bērnu dziesmu "Čunga-Čanga", kurā tropiska sala un tās iedzīvotāji attēloti kā eksotizēta, infantilizēta, bezrūpīga "banānu ēdāju" pasaule.

Šo motīvu gan svarīgi parādīt nevis kā neitrālu joku, bet kā rasistiski un koloniāli iekrāsotu interneta valodu. Sociālo mediju ironijas mērķis šajos gadījumos bieži ir Krievijas impēriskā liekulība: valsts, kas sevi pasniedz kā lielvaru un "krievu pasaules" aizstāvi, karā arvien vairāk paļaujas arī uz cilvēkiem no nabadzīgākām, politiski ievainojamākām vai Krievijas propagandai vieglāk sasniedzamām valstīm. Taču veids, kā par to joko daļa lietotāju, vienlaikus atražo pazemojošus un rasistiskus priekšstatus par tumšādainiem cilvēkiem kā "eksotisku" masu.

Šī ir viena no neērtākajām kara laika humora robežām. Smiekli var ļoti precīzi trāpīt agresorvalsts propagandas vājajās vietās, bet tie var arī aizslīdēt līdz cilvēku pazemošanai pēc ādas krāsas, izcelsmes vai nabadzības. Ja mērķis ir izsmiet Krievijas imperiālismu, tad paņēmiens, kas pats izmanto koloniālu skatījumu uz "eksotiskajiem citiem", kļūst pretrunīgs.

Mīmi nav sterils demokrātisks instruments. Tie ir ātri, netīri un bieži vien brutāli. Tie var graut propagandu, bet var arī atražot aizspriedumus.

Mākslīgais intelekts un jaunā viltojumu estētika

Šī gada 9. maija sociālo mediju aina rāda arī vēl vienu pārmaiņu: arvien lielāku mākslīgi ģenerētu vai acīmredzami pārveidotu attēlu klātbūtni. Tie nav tikai klasiskie "fotošopi". Daļa attēlu jau dzīvo estētikā, kur realitāte un ģenerēts absurds saplūst vienā plūsmā.

Piemēram, attēli ar pārspīlēti gludām sejām, pārāk teatrāliem skatieniem, neiespējamiem objektiem vai vēsturiski neatbilstošām ainām vairs necenšas pilnībā izlikties par dokumentāliem. Tie eksistē starpstāvoklī: skatītājs nojauš, ka tas nav īsts, bet uztver to kā komentāru par realitāti.

Tas ir būtiski medijpratības ziņā. "Reuters Institute" nesen brīdināja, ka ģeneratīvais mākslīgais intelekts kara informācijas vidē sabiezina "kara miglu": viltojumi, pārveidoti video, safabricēti attēli un vizuāli ticami, bet nepārbaudīti materiāli sociālajos medijos izplatās ātri un ietekmē to, kam auditorija tic.

Vairs nepietiek jautāt tikai: vai attēls ir īsts? Jājautā arī: kāpēc tas tiek kopīgots, kādu sajūtu tas nostiprina un vai auditorija spēj nošķirt satīru no fakta. Jo digitālajā vidē nepatiesums var būt arī "joks". Bet joks tik un tā ietekmē priekšstatu par realitāti.

Latvijas 9. maijs pārvietojas uz digitālo telpu

Latvijas kontekstā šīs izpausmes ir īpaši nozīmīgas, jo 9. maijs pēdējos gados vairs nav tikai fiziska pulcēšanās. Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā valsts ir konsekventi ierobežojusi padomju totalitārisma un Krievijas militārās agresijas slavināšanu publiskajā telpā.

Latvijā spēkā ir regulējums, kas 9. maijā visā valsts teritorijā publiskajā ārtelpā aizliedz rīkot publiskus izklaides un svētku pasākumus, sapulces, gājienus un piketus, izņemot tādus pasākumus, kas atbilst likuma mērķim - aizsargāt valsts drošību, sabiedrības intereses un nepieļaut kara vai totalitārisma slavināšanu.

Tas maina paša datuma redzamību. Ja agrāk politiskais konflikts bija koncentrēts ap konkrētām vietām, pieminekļiem, ziediem un policijas klātbūtni, tad tagad daļa šīs simboliskās enerģijas pārceļas uz internetu, kur nav jāsaņem pašvaldības atļauja, nav jāpiesaka gājiens, nav jāstāv pie pieminekļa. Pietiek ar attēlu, ekrānšāviņu, parakstu un auditoriju, kas to saprot.

Tādēļ sociālie mediji kļūst par jaunu 9. maija skatuvi. Vienā tās daļā joprojām var tikt uzturēts padomju "Uzvaras dienas" emocionālais režīms - nostalģija, aizvainojums un stāsts par "aizliegto piemiņu". Citā daļā šis režīms tiek izjaukts ar jokiem, kuros Krievija vairs nav uzvarētāja, bet pati ir baiļu objekts.

9. maijs nav pazudis. Tas ir mainījis formātu. No laukuma uz sociālo mediju lentēm. No ziediem uz ekrānšāviņiem. No marša uz mīmu.

Smiekli kā pretpropaganda

Redzamajos piemēros izteikti dominē ironiskā, pretkremliskā un pretimperiālā līnija. Ierakstos nav mēģinājuma nopietni diskutēt par Otrā pasaules kara vēsturi vai padomju armijas lomu. Tā vietā notiek 9. maija simbolu demontāža ar smieklu palīdzību.

Sarkanais laukums vairs nav skatuve uzvarai. Tas ir laukums zem tīkla.

Parāde vairs nav spēka apliecinājums. Tā ir izrāde, kurai vajadzīga aizsardzība.

Putins vairs nav līderis tribīnē. Viņš ir figūra būrī, zem sieta, karikatūrā vai pie rotaļu tankiem.

Šāda ironija ir saprotama kara apstākļos. Ukrainas pieredze un Krievijas agresija ir mainījusi to, kā tiek uztverti Krievijas simboli. Tie vairs nav tikai vēstures vai identitātes jautājums, bet arī pašreizējās agresijas valoda. Tāpēc sociālo mediju lietotāji nereti izvēlas nevis izskaidrot, bet pazemot simbolu. Tas ir ātrāk, emocionāli spēcīgāk un algoritmiski efektīvāk.

Pētnieki par Ukrainas kara humoru norāda, ka mīmi un karikatūras Ukrainā darbojas ne tikai kā izklaide, bet arī kā traumas pārstrādes, pretošanās un identitātes stiprināšanas forma. Tieši tāpēc joki kara laikā var būt vienlaikus aizsardzības mehānisms un politisks ierocis.

Eiropas diena pret mīmu ātrumu

Paralēli 9. maija padomiskajai mitoloģijai Latvijā tiek stiprināts cits datuma rāmis - Eiropas diena. Tā piedāvā pavisam citu valodu: demokrātiju, piederību Eiropai, solidaritāti ar Ukrainu, pilsonisku līdzdalību. Tā ir institucionāla, mierīga un normatīvi pareiza atbilde 9. maija uzvaras kultam.

Taču sociālo mediju uzmanības ekonomikā institucionālā valoda konkurē ar mīmu. Un šī konkurence nav vienkārša.

Eiropas diena prasa paskaidrojumu. Savukārt mīmam pietiek ar vienu kadru.

Eiropas diena runā par vērtībām. Mīms uzreiz izraisa smieklus, dusmas vai pārākuma sajūtu. Institucionāls pasākums aicina piedalīties, bet ironisks attēls piedāvā tūlītēju emocionālu gandarījumu. Tieši tāpēc mīmu valoda sociālajos medijos bieži ir efektīvāka nekā oficiāli paziņojumi.

Tas nenozīmē, ka demokrātiskajai komunikācijai jākļūst rupjai vai primitīvai. Taču tai jāsaprot, ka digitālajā telpā ar pareizu frāzi vien nepietiek. Ja 9. maijs turpina dzīvot mīmos, video un īsos parakstos, arī demokrātiskajai atbildei jāspēj būt ne tikai pareizai, bet arī trāpīgai.

Ko šis 9. maijs pasaka par informācijas karu

Šī gada 9.maija izpausmes sociālajos medijos rāda, ka informācijas karš vairs nav tikai propagandas kanāli, oficiāli paziņojumi un televīzijas sižeti. Tas notiek arī jokos.

Tieši jokos bieži visātrāk redzams, kura puse zaudē simbolisko pārliecību. Ja Krievijas centrālais uzvaras rituāls kļūst par materiālu izsmieklam, tas nozīmē, ka tā aura ir bojāta. Tā joprojām var mobilizēt savus atbalstītājus, bet tā vairs nekontrolē interpretāciju ārpus savas informācijas telpas.

Vienlaikus šī aina atgādina, ka pretpropaganda pati nav imūna pret manipulāciju. Viltots attēls, pat ja tas vērsts pret agresoru, joprojām ir viltots attēls. Demokrātiskai sabiedrībai šī robeža ir jāuztur arī tad, kad joks šķiet pelnīts un politiski precīzs. Citādi risks ir pārvērst informācijas telpu par sacensību, kurā uzvar nevis patiesākais, bet lipīgākais.

Šī ir viena no lielākajām kara laika digitālās komunikācijas pretrunām. Smiekli var būt ļoti efektīvs ierocis pret propagandu. Bet tie var arī notrulināt attieksmi pret faktu pārbaudi.

Cīņa par vēsturi turpinās, bet tās galvenā skatuve arvien biežāk ir nevis laukums, bet telefona ekrāns.

Un šajā ekrānā Krievijas "Uzvaras diena" šogad izskatās nevis kā varenības demonstrācija, bet kā rituāls, kas pats nonācis zem aizsargtīkla.